KINO  
Eva Grīna atdarina Marlēnu Dītrihi filmā “Blondā Venēra”. Kadrs no filmas “Sapņotāji”

Par mīlestību un dēmoniem: Evas Grīnas kino varones 0

Aleksandra Rosa
09/10/2016

Kinoteātru afišas ir pārņēmusi jaunā Tima Bērtona filma “Mis Peregrīnas nams brīnumbērniem” – režisora autorstila labākajās tradīcijās izpildītais stāsts par brīnumbērniem un viņu harizmātisko audzinātāju Mis Peregrīnu. Filma demonstrē grotesku fantāzijas pasauli, kas eksistē ārpus laika rāmjiem, konkrētāk, 1943. gada 3. septembrī, no kura izveidota bezgalīga cilpa. Bērtoniskais humors līdz ar sirreāli gotiskajām vidēm un ekscentriskajiem dīvaiņiem ir izklaidējoši un pārsteidzoši pievilcīgi. Režisora cienītāji noteikti pamanīs Helēnas Bonemas-Kārteres, režisora daudzgadējās mūzas, klātneesamību, toties šoreiz galvenās varones lomu ir uzņēmusies Eva Grīna, aktrise ar visnotaļ izaicinošu filmogrāfiju. Dumpiniece, liktenīgā sieviete, ragana un dēmonisko spēku pavēlniece – Grīna ir ieņēmusi savu vietu kinematogrāfa “tumšajā pusē”.

Kinomāne – dumpiniece


Kadrs no filmas “Sapņotāji”

Kas gan varēja spilgtāk aizsākt aktrises karjeru kā Bernardo Bertoluči kinomāniem veltītais, provokatīvais un viegli dekadentais autordarbs “Sapņotāji” (The Dreamers, 2003). Jutekliskajā trīs jauniešu pieaugšanas stāstā Grīna tēlo Izabellu, kura līdz ar savu brāli Teo un uz Parīzi atbraukušo amerikāni Metjū piedzīvo 1968. gada studentu nemierus ļoti personīgā līmenī. Trijotnes mīlasstāsts ar incesta un homoerotikas notīm šokē un izaicina. Revolūcija, kas pārņem galvaspilsētas ielas, kļūst par fonu jauniešu piedzīvojumiem no vecākiem brīvajā Parīzes dzīvoklī, kurā viņi izmēģina visu to, kas atrodas ārpus normalitātes rāmjiem. Brīvība un visatļautība, kino, mūzika, seksuāli eksperimenti – Izabellas, Teo un Metjū ideālistiski sapņainajā dienaskārtībā politika ielaužas pavisam reti, revolūciju viņi atbalsta kā kārtējo izklaidi. Protesta gājieni ar degšķidruma pudeļu lidināšanu mijas ar neskaitāmām sarunām par kino vēsturi un klasisku epizožu atdarināšanu.

Saka, ka Bertoluči “Sapņotājos” citē vairāk kā 30 filmas, sākot ar 1930. gadu klasiku, tostarp Čaplinu un Šternbergu, līdz pat franču jaunajam vilnim un tā meistariem Trifo un Godāram. Citāti ir gan tieši citu režisoru darbu iestarpinājumi, gan arī spēlpilnas reprodukcijas jauniešu izpildījumā, grāmatas un plakāti dekadentajā dzīvoklī, praktiski nemanāmi citāti no varoņu mīļākajām filmām, ko Izabella, Teo un Metjū ir iemācījušies no galvas un lieto savā runā. Grīna pārtop par Godāra “Līdz pēdējam elpas vilcienam” žurnālistikas studenti Patrīciju, kas Parīzes ielās dala New York Herald Tribune, par “Autsaideru bandas” Odili, kas kopā ar diviem draugiem izskrien caur Luvru deviņu minūšu un četrdesmit trīs sekunžu laikā, par Marlēnes Dītrihes “Blondo Venēru” un Grētas Garbo “Karalieni Kristīni”.

Kailuma un provokatīvas tematikas pārpildītie kadri prasīja pamatīgu uzdrošināšanos no jaunās aktrises un ieskicēja Grīnas turpmākās attīstības vektoru. Līdz raganām un sātaniskiem kontaktiem, protams, vēl bija tālu, taču jau “Sapņotājos” atklājas tā valdzinošā brīvība, kas būs piemītoša katrai no aktrises turpmākajām lomām. Grīnas aktierdarbiem piemīt seksuāla noskaņa, kas tiek projicēta uz viņas varonēm neatkarīgi no sižetiskās specifikas.

Femme fatale


Kadrs no filmas “Grēku pilsēta: liktenīgā sieviete”

Pavisam drīz pēc sapņainajām jaunības ainām Bertoluči filmā Eva Grīna pārtapa par savaldzinošu un aprēķinošu Bonda meiteni filmā “Kazino Royale” (Casino Royale, 2006). Ekspresīvs meikaps, dziļš dekoltē, pāris kailskatu un caururbjošs skatiens – filmas veidotāji ir centušies vienā tēlā apvienot intelektuāli un seksa objektu, kas daļēji ir arī izdevies. Protams, pamatīgāk viņi ir piestrādājuši pie otrā.

Filmā “Grēku pilsēta: liktenīgā sieviete” (Sin City: A Dame to Kill For, 2014) Eva Grīna ir liktenīgās sievietes arhetipa paraugdemonstrējums. Valdzinoša, aukstasinīga, manipulatīva, valdonīga – Grīnas varone Eva raisa atmiņā film noir klasiku “Dubultā apdrošināšana”, Polaņska neo-noir “Čainatauna”, Dāla “Pēdējo savaldzināšanu” un neskaitāmas citas filmas. Evas mīlestības dēļ vīrieši nogalina un mirst, bet viņa pati vien izbauda savu darbību augļus – jebkuru viņas vēlmi var piepildīt viens skatiens. Par šo visatļautību un stiprā dzimuma pārstāvju pazemošanu viņai pēc visiem Holivudas naratīvu likumiem nākas maksāt. Melnbaltā komiksu estētika ar asām gaismēnām un spilgtiem krāsu akcentiem padara šo “Grēku pilsētas” rimeiku par vizuāli baudāmu, taču saturiski no pirmās filmas versijas atpaliekošu skatāmvielu. Grīnas savdabīgās metodes savu plānu piepildīšanā līdz ar viņas iznīcinošajiem skatieniem piešķir darbam ne mazums šarma.


Kadrs no filmas “Tumšās ēnas”

“Tumšās ēnas” (Dark Shadows, 2012) ir tipisks Bērtona – Depa sadarbības projekts, kurā Grīna tēlo kārtējo ļaundari. Komisks, bērtoniski gotisks, sižetiski paredzams un līdz ar to viegli skatāms. Barnabass Kollins ir bagātas dzimtas vienīgais mantinieks, kurš 18. gadsimta otrajā pusē pārvalda visu zvejniecības nozari savā pilsētā. Bālādainais melnmatis ar dendija tērpiem un smalkām manierēm ir aizsācis attiecības ar kādu meiteni. Ar šo faktu nav mierā Grīnas varone Anželika – ragana, kas iemīlējusies uzņēmīgajā jauneklī, nolemj izpostīt viņa un visas viņa dzimtas dzīvi, pārvēršot Barnabasu par vampīru.

Filmas centrālā darbība notiek 20. gadsimta 70. gados, kad pēc 200 gadus ilga ieslodzījuma pazemē Barnabass atsāk savu dzīvi Kollinsu dzimtas pilī un atkal sastop Anželiku. Lai arī Depa vecmodīgais vampīrs ir bezgala harizmātisks, uzmanību sev nepārtraukti pievērš Grīnas liktenīgā, naida un atriebības pilnā ragana, kā arī Bonemas-Kārteres neatkārtojamā ģimenes psihiatre, kas aizraujas ar alkoholu un vārdā nenosauktām tabletēm. Ekscentriskie filmas varoņi atmiņā paliek daudz labāk nekā filmas sižets.

Tumšo spēku varā


Kadrs no seriāla Penny Dreadful

2014. gadā aizsāktais seriāls Penny Dreadful, kurš šī gada maijā piedzīvoja trešo sezonu, maksimāli saspīlēja Grīnas jau tā ārpasaulīgo tēlu. Seriāla viktoriāņu laikmeta atmosfēra ir atbaidoši burvīga – tumšā maģija, frīkšovi, laboratorijas stīmpanka estētikā, šermuļus uzdzenoši pagrabi un drūmās, ekspresionistiskā manierē attēlotās Londonas naksnīgās ielas. Gotiski velnišķais stāsts vienuviet savāc vampīrus, vilkačus, Frankenšteinu, Dorianu Greju un Drakulu, un Grīnas varonei Vanesai Aivsai šajā varoņu juceklī ir centrāla loma. Klasisko varoņu augstā koncentrācija vedina domāt par bezgaumīgu, uz skatītāja šokēšanu un pazīstamu vārdu ekspluatāciju vērstu šovu, taču sižeta attīstība pavisam drīz liek mainīt šo viedokli. Vanesa veido dziļas un komplicētas attiecības ar katru no tēliem, šoku izraisa nevis sižets, bet gan Grīnas meistarīgi attīstītais Vanesas tēls, kas ir vienlaikus traģisks un bezgala spēcīgs. Ar īpašām spējām apveltītā sieviete iepinas arvien bīstamākās avantūrās, cīnoties ar ļaunajiem spēkiem, pagātnes psiholoģiskajām traumām, ticot un zaudējot ticību, mīlot un piedzīvojot vilšanos. Vanesas galvenais ienaidnieks ir viņa pati, varones destruktīvā attieksme pašai pret sevi noved viņu arvien tumšākos nostūros, no kuriem izeja bieži vien vairs nav atrodama. Par psiholoģisko veselību vairs nav runas, kad pakaļ dzenas ne vien aizpasaules monstri, bet arī pašas atmiņas.

Penny Dreadful izraisa pretrunīgas reakcijas – raganu un vampīru pārbagātība tik tiešām var pat sasmīdināt. Seriāla vērtību veido Grīnas un viņas kolēģu daudzdimensionālie varoņi un viņu mijiedarbība, varoņu cilvēcīgums un ikvienam saprotamās vājības. Pārdabiskie spēki, šausminošie tēli un groteskās vides ir vien spilgts ietvars seriāla idejiskajam vēstījumam.

Miss G un Miss Peregrīna


Kadrs no filmas “Plaisas”

Neskaitot nāvīgās savaldzinātājas un raganas, Grīna ir radījusi arī pāris šarmantus stipru sieviešu paraugtēlus. Džordanas Skotas, Ridlija Skota meitas, filma “Plaisas” (Cracks, 2009) pievēršas elitāro privātskolu problemātikai, attēlojot kādas britu meiteņu skolas iedzīvotāju attiecības un pieaugošo spriedzi tajās. Skola atrodas uz nomaļas salas, kuras nomācošā izolētība atgādina Skorsēzes “Slēgtās salas” cietumu. “Plaisas” pēta pieaugšanas sāpīgos punktus nošķirtā vidē, kurā komunikācija norisinās vien nelielā meiteņu un pasniedzēju lokā.

Darba idejas maksimāli attālinās no tipiskajām amerikāņu vidusskolas komēdijām par karsējmeiteņu sacensībām un paviršiem simpātiju un savaldzināšanas stāstiem. Grīnas varone Miss G vada niršanas nodarbības nelielam meiteņu pulciņam, ar kuru laika gaitā izveido ļoti tuvas attiecības. Meitenes savu audzinātāju dievina un neapstrīd nevienu viņas izteikumu, pat ja tie ir apšaubāmi stāsti par viņas piedzīvojumiem pasaules tālākajos nostūros. Meitenes ir izdresētas un tendētas uz augstu atbildību par kolektīvu, turklāt grupas vērtības dominē pār indivīdu. Šo disciplīnas parauggrupiņu izbojā jauna spāņu aristokrāte, kas pievienojas audzēkņu kolektīvam. Meitene ir pašpietiekama, talantīga un pietiekami augstprātīga, lai neiesaistītos triviālos cīniņos par autoritāti meiteņu komandā un par Miss G uzmanību.

Džordanas Skotas stāsts par ekskluzīvo skolu ar Evu Grīnu šikas un mazliet ārpasaulīgas pasniedzējas lomā liek neviļus vilkt paralēles ar Bērtona Mis Peregrīnas brīnumbērnu skolu. Idejas un izpildījums, protams, variē, taču Grīna šo lomu jau nenoliedzami ir izmēģinājusi.


Kadrs no filmas “Mis Peregrīnas nams brīnumbērniem”

Kinoteātru svaigākajā aktualitātē “Mis Peregrīnas nams brīnumbērniem” (Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children, 2016) turpinām vērot Evas Grīnas īpatnējās bērnu audzināšanas metodes. Tas ir sapņains stāsts par atšķirīgajiem un sabiedrībā neiederīgajiem. Brīnumbērni – lidojoša meitene, neredzams puika, dvīņi ar pārakmeņojošu skatienu, pirmsskolas vecuma meitene ar trīs vīru spēku, dažādu stihiju pārvaldītāji – reālajā dzīvē ir apdraudēti, tādēļ tie tiek ievietoti laika cilpā, kurā iekļūt var vien cilvēki ar īpašām spējām. Šīs autsaideru bandas vadone un cilpas izveidotāja ir Mis Peregrīna, eleganta sieviete ar nevainojamu frizūru un pīpi rokā, kuras īpašā spēja ir pārvēršanās par putnu un manipulēšana ar laiku.

Galvenais varonis, nesaprastais, asociālais Džeiks, kura vecākiem ir visnotaļ pavirši priekšstati par bērna audzināšanu, uztur komunikāciju vien ar vectēvu. Viņa bērnību veido brīnumaini vectēva stāsti par Mis Peregrīnu un viņas audzēkņiem, kas Džeikam nes kā sajūsmu, tā arī vilšanos par bērnības fantāziju sabrukumu. Vectēva mistiskā nāve aizsāk jaunu pavērsienu pusaudža dzīvē, iepazīstinot viņu ar Mis Peregrīnu un viņas brīnumbērniem, attīstot puiša raksturu un atklājot jaunus talantus.

Labi zināma ir režisora interese par kino vēsturi – pietiek vien atcerēties melnbalto pērli “Eds Vuds” par pasaulē sliktāko režisoru vai vācu ekspresionisma estētiku filmu kadru uzbūvē un gaismojumā, lai izprastu Bērtona apsēstību ar šo tematiku. “Mis Peregrīnas nams brīnumbērniem” liek uzsvaru uz citu visnotaļ tuvu tematu – fotogrāfijas vēsturi. Filmā tiek aktualizēti agrīnās fotomontāžas un fotomanipulācijas jautājumi, vairākkārt demonstrējot senlaicīgus, attiecīgajās tehnikās izpildītus attēlus ar Mis Peregrīnas brīnumbērniem, un izjautājot šo attēlu satura atbilstību realitātei.

Eva Grīna, kura ar Bērtonu sadarbojas jau otrreiz, šoreiz savas īpašās spējas ievirza pozitīvā un cēlā gultnē – viņa ie bērnu aizstāve un sargātāja. Varones gotiskais meikaps līdz ar zili melno frizūru iederas Bērtona brīnumzemē gluži lieliski. Protams, šī nebūtu Bērtona filma bez monstriem, kas barojas ar brīnumbērnu acīm, leļļu atdzīvināšanas seansiem, grandiozām mizanscēnām ar pedantiski izstrādātām detaļām un pamatīga darba pie CGI.

Grīna intervijās nereti atkārto, ka nevēlas kļūt par raganas-dīvaines šablonu, aktrisi, kam tiek uzticētas vien drūmas, emocionāli nestabilas, pārdabiskas lomas. Tas gan nemaina faktu, ka šobrīd viņa ir kļuvusi par vienu no spilgtākajām un valdzinošākajām kino dīvainēm. Kamēr Eva Grīna domā, vai viņas aktrises tēlu ir nepieciešams atšķaidīt ar kaut ko pozitīvāku un “normālāku”, izbaudīsim Bērtona Mis Peregrīnu, kurā viņa turpina cīnīties ar ļaunumu savā ierastajā ampluā!