KINO  
Kadrs no filmas “Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas”

Baltic Sea Docs: filmu izlase 0

Aleksandra Rosa
07/09/2016

Šodien aizsākas Baltijas jūras dokumentālo filmu forums jeb Baltic Sea Docs, kas no 7. līdz 11. septembrim piedāvās 9 dokumentālo filmu programmu ar vienojošo nosaukumu “Ārpus laba un ļauna”. Terorisms, kultūru mijiedarbība, sieviešu tiesības, ģimenes attiecības, tradīcijas un modernitāte, normalitāte un anormalitāte – filmu tematiskais lauks ir praktiski neierobežots. No postpadomju telpas līdz Zviedrijai, Irānai un pat Laosai, no maziem ikdienas cīniņiem ar sevi un tuviniekiem līdz grandioziem, uz veselas pilsētas attīstību vērstiem plāniem. Piedāvāju ieskatu dažās no Baltic Sea Docs programmas filmām.

Par personīgo un publisko postpadomju telpā


Kadrs no filmas “Dons Žuans”

Poļu-zviedru dokumentālā kino klasiķa Jeržija Sladkovska jaunākais darbs “Dons Žuans” (Don Juan, 2015) attēlo ar autismu sirgstošu jaunieti Oļegu, kurš savos 22 gados cīnās par vietu mātes un meiteņu sirdīs. Nekas nav vienkārši – Oļegs nespēj noformulēt savas vēlmes, izteikt mērķus, uzvesties sabiedrībai pieņemamā, “normālā” veidā. Oļega māte Marina, līdzīgi jebkurai mīlošai mātei, no sava puikas vēlas izaudzināt vīrieša ideālu, un šī kļūst par viņas lomu visas filmas garumā. Marinas metodes ir visnotaļ dīvainas: Oļegam nākas runāties ar sevi spogulī, apbrīnojot savus vaibstus, klausīties mātes histērijas par savu bezcerīgo stāvokli, apmeklēt terapijas sesijas, kurās jaunietim liek vizināt uz savas muguras terapeiti un kliedzot apliecināt to, ka viņam ir dzimumloceklis. Visbeidzot viņš tiek atvests uz teātra pulciņu, kurā Oļegs gūst Dona Žuana lomu un sāk stiprināt savas saites ar ārpasauli.

“Dons Žuans”, bez šaubām, ir viens no spilgtākajiem iespaidiem šī gada Baltic Sea Docs programmā. Emocionāli piesātinātā filma atsakās no vieglajiem līdzjūtības izraisīšanas paņēmieniem, tā vietā pievēršoties komplicētam varoņu raksturu un attiecību portretējumam. Sladkovskis neveic pāragrus spriedumus, ļaujot Oļega un Marinas darbībām pašām izteikt situācijas sarežģītību. Viņa vērojošā kamera atrodas notikumu epicentrā, taču necenšas diriģēt varoņu darbības un emocijas; tā nododas īstenības plūsmai. Kā gan var ietekmēt Oļega uzvedību, ja viņam pašam nav pilnas kontroles pār to!

Sladkovskis pakļauj kritikai priekšstatus par normālo un anormālo, slimību un veselību, parādot Oļega terapijas sesijas kā muļķības kalngalu. Jaunieša mātes centieni kļūst rezultatīvi, taču tas notiek pavisam negaidītā veidā – jaunais Dons Žuans sastop meiteni, kura zina pareizo pieeju viņa kautrīgajam un neizlēmības pilnajam raksturam. Režisoram ir izdevies no Oļega ikdienas, kas nešokē ar savu traģismu, radīt aizraujošu un uz līdzpārdzīvojumu aicinošu kino. Filmu caurvijošais cerības motīvs, cīņa ar mātes šaubām un simpātijas pret teātrī sastapto meiteni darba gaitā kļūst arvien tuvāki skatītājam.


Kadrs no filmas “Gandrīz svētais”

“Gandrīz svētais” (Almost Holy, 2015) ir amerikāņa skatījums uz skarbo postpadomju telpas realitāti, filma par pilsonisko aktivitāti un robežu starp likumu un morāli. Tās centrālais tēls ir ukraiņu mācītājs Genādijs Mohņenko, kuru filmas režisors Stīvs Hūvers ironiskā kārtā salīdzina ar padomju laiku iemīļoto animācijas filmas varoni Krokodilu Genu. Mohņenko savā pilsētā Mariupolē ir nolēmis pašrocīgi savest kārtībā atkarību problēmjautājumu, īpaši pievēršoties jauniešiem: bezpajumtniekiem, narkomāniem, alkoholiķiem. Mācītājs, kura izskats un uzvedība vairāk atgādina gangsteri, ir tik ļoti pārliecināts par savu ideju taisnīgumu, ka bērnus savā rehabilitācijas centrā mēdz ievietot ar varu. Protams, pretlikumīgas, taču šķietami labvēlīgas darbības izraisa neviennozīmīgas reakcijas kā no pašiem jauniešiem, tā sabiedrības un likuma pārstāvjiem. Vai labā mērķa vārdā var izmantot jebkādus līdzekļus? Vai ir iespējams un, it īpaši, vai ir nepieciešams uzspiest cilvēkiem dzīvotgribu? Kurā brīdī vēlme palīdzēt pārtop par iejaukšanos personīgajā dzīvē?

Mohņenko neuzskata, ka jaunieši no ielām ir patstāvīgi spējīgi veikt pareizās izvēles, tāpēc ievirza viņu dzīves pēc saviem priekšstatiem par normālu eksistenci: veselīgu, sportisku, un arī noskaņotu atbilstoši mācītāja politiskajiem uzskatiem. Hūvers nepārtraukti svārstās, nesniedzot viennozīmīgus spriedumus par mācītāja darbībām, un vieno apbrīnu ar nesapratni un nosodījumu. Skatītājs tiek aicināts pārdomāt Mohņenko sabiedrisko aktivitāšu patiesos mērķus, līdz ar to apšaubot un pārvērtējot savus priekšstatus par likumu un morāli.

Kāds tam visam sakars ar Krokodilu Genu? Šķiet, ka paralēle izveidojās personvārdu dēļ, liekot režisoram sasaistīt dažas no Genas īpašībām ar mācītāja Genādija darbībām. Vietējai ausij amerikāņa spriedumi par Crocodile Gennadiy var šķist mazliet neveikli. Atliek vien minēt, vai tā bija Hūvera vai paša Mohņenko ideja.

“Gandrīz svētais” ir otrā Stīva Hūvera filma, kas sekoja 2013. gadā Sandānsas festivālā balvas guvušajam darbam Blood Brother par HIV inficēto bērnu mītni Indijā, kuras jaunieši kļūst par savdabīgu ģimeni galvenajam varonim Rokijam, kurš uz Indiju devies labdarības misijā.

Zviedru anekdotes


Kadrs no filmas “Zviedru mīlas teorija”

Ērika Gandīni “Zviedru mīlas teorija” (Swedish Theory of Love, 2015) ir refleksija par zviedru priekšstatiem par indivīda neatkarību un to radītajām sekām. Dzimumu vienlīdzība un paaudžu finansiālā brīvība ir frāzes, kuras ir konstanti bijušas šo ziemeļnieku politiskajā arēnā pēdējo 40 gadu laikā. Zviedriem tik tiešām ir izdevies pietuvoties šiem mērķiem – kurš gan nav dzirdējis par nācijas komfortablo un progresīvo dzīvesstilu, augsto labklājības līmeni un veiksmīgo sociālā atbalsta sistēmu!

Tas, par ko netiek runāts, ir neatkarības ideāla ciešā sasaiste ar sabiedrībā valdošo izolētību, vientulību, depresiju: paaudzes savā starpā nekomunicē, vietējie izvairās no kontakta ar ārzemniekiem, pieaug vientuļo vecāku skaits, paaugstinās pašnāvību līmeņi. Gandīni spriež, ka neatkarīgais, pārtikušais zviedru indivīds, kas pēc savas gribas eksistē ārpus ģimeniskām un sociālām saitēm, nespēj būt laimīgs. Par pierādījumiem šai domai kalpo mulsinošas ikdienas dzīves skices: spermas piegāde uz mājām un tās lietošanas pamācības ieskaņošana, spermas bankas pārstāvja nākotnes vīzija par fiziskā kontakta nodrošināšanu starp donoru un saņēmēju ar imersijas ķiveres palīdzību, brīvdienu izklaide “Atrodi mežā pazudušo kaimiņu”, pirms diviem mēnešiem miruša pensionāra atrašana viņa tukšajā un nevienam nevajadzīgajā dzīvoklī. Aprauto stāstu pasniegšanas metode mēdz izraisīt smaidu sejā, bet īpašu līdzjūtību nepanāk. Šis filmu caurvijošais emocionālais aukstums labi raksturo zviedru sabiedrībā valdošās noskaņas.

Lai iespaids par ziemeļnieku neatkarības traģēdiju būtu šokējošāks, režisors savus abstraktos un anekdotiskos zviedru dzīves iespaidus papildina ar kadriem no Etiopijas. Nabadzīgajā Āfrikas valstī, kā izrādās, cilvēki ir laimīgāki, jo finansiālās grūtības attīsta viņu spēju uzticēties, atbalstīt, mīlēt. Tikko izdzīvošanas jautājums ir pārvarēts un pieaug komforts un stabilitāte, tā indivīdi sāk attālināties. Gandīni argumenti ir visnotaļ vienpusēji, bet “Zviedru mīlas teoriju” ir vērts redzēt vismaz minēto sadzīves kuriozu dēļ.

Kā vienmēr – ar skatu uz rietumiem

Kultūru saplūsmes un globalizācijas tematika, kas iepriekš minētajās filmās tika skarta vien garām skrienot, kļūst par atskaites punktu Dāna Veldheizena darbā “Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas” (Banana Pancakes and the Children of Sticky Rice, 2015) un Rohsares Gaemmagami “Sonita” (Sonita, 2015). Tas, ka saplūsme notiek vienā virzienā – rietumu standarti un vērtības tiek pārņemti attīstības valstīs, pārsvītrojot vietējo kultūru – ir aspekts, kas interesē abu filmu autorus.


Kadrs no filmas “Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas”

“Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas”, nīderlandiešu režisora stāstījums par nelielu ciematu Laosā, risinās eksotiskākajā no Baltic Sea Docs piedāvātajām filmu lokācijām. Rāmā un nesteidzīgā kinoeseja skata pārmaiņas, kas strauji ienāk rīsu audzētāju, zvejnieku un budistu mūku ikdienā, kad ciematā ienāk tūristi, ienākumu avots un modernizācijas stimuls. Džungļu un kalnu ieskautā vieta, transportu uz kuru nodrošina laivas, gūst ceļus, elektrību, interneta pieslēgumu, priekšstatu par dzīvi aiz Laosas robežām, un līdz ar to arī pārņem kapitālistiskās vērtības, kuras ciema gausajā dzīves ritmā šķiet pavisam neiederīgas.

Režisors vēro to, kā pilsēta pakāpeniski kļūst par austrumu un rietumu kultūras krustcelēm, kultūras savā starpā savijas un mijiedarbojas, radot unikālu vidi, kas vairs nesastāv vien no senlaicīgām tradīcijām un kas vēl nespēj līdzināties attīstītajām rietumu valstīm. Režisora meditatīvie vērojumi iekļauj kā vietējo tradīciju atbalstītājus, tā arī Laosas “rietumniekus”, kas iepirkuši dārgus gadžetus un strādā pie maksimālas izdevības gūšanas no tūristiem. Filma sākas un beidzas ar norādēm uz senu budistu mītu, taču cilpu darba kompozīcija neveido – ir skaidrs, ka ciemata izmaiņas ir neatgriezeniskas. Interesantākās ir pārmaiņas cilvēkos un viņu raksturos, kas rodas, adaptējoties jaunajam dzīves ritmam un svešajām tradīcijām.


Kadrs no filmas “Sonita”

“Sonita” – filma par afgāņu meiteni, kas dzīvo bēgļu nometnē Teherānā un sapņo par karjeru mūzikā. Kādā skolas nodarbībā uzzinām, ka 15 gadus vecā Sonita labprāt dzīvotu ASV, turklāt savus vecākus aizvietotu ar Rianu un Maiklu Džeksonu. Jauniete eksistē kara un miera, nāves un izdzīvošanas galējībās, tāpēc nav ilgi jāmeklē iemesli, kādēļ Sonita glorificē plašo iespēju zemi. Neskatoties uz to, viņas priekšstati par ASV ir ne mazums deformēti – Sonitu interesē vien popmūziķi un bagātība. Meitene izmanto visus iespējamos līdzekļus, lai pierādītu savu atbilstību reperes-miljonāres statusam.

Sonitai apkārt esošā vide un viņas pašas uzskati piedāvā lērums izaicinoša un kaitinoša materiāla katrai gaumei – afgāņu bēgļu gaitu šausmas, sievietes diskriminējošās tradīcijas, jaunās paaudzes “amerikanizācija” un tās pārstāvju gatavība mest malā savu kultūru par labu amerikāņu sapnim.

Rohsare Gaemmagami attēlo cilvēku apstākļu varā; Sonita dzīvo valstī, kurā sieviešu kārtas pusaudzes tiek pārdotas līgavaiņiem bez izvēles iespējām. Meiteņu audzināšana tādējādi kļūst par ieguldījumu, kurš pēc pusotra gadu desmita ļauj pamatīgi nopelnīt. Ļoti izteiksmīgas ir jauno meiteņu diskusijas par topošajiem vīriem, kurās viņas apspriež savu cenu un līgavaiņa vecumu un kurās brīvi un neuzspēlēti tiek izteikts neaizmirstams jautājums: “Vai tu piekriti pati, vai arī viņi no sākuma tevi sita?” “Sonita” demonstrē seno tradīciju maksimāli dramatizētā veidā; režisore, šķiet, ir pārņēmusi galvenās varones cerību apstādināt līgavu tirgošanu visā pasaulē.

“Sonita” aktualizē jautājumu par dokumentālistu ētiku un neiesaistīšanās metodi, jo režisore pilnā mērā lauž šos principus. Tā vietā, lai vērotu Sonitas dzīvē notiekošo, Gaemmagami aktīvi formē viņas nākotni: piedāvā vecākiem naudu, melo, palīdz Sonitai bēgt no dzimtās valsts. Režisores rīcību var vērtēt divējādi: tā ir pilnīgi greiza, skatoties caur dokumentālā kino tradīcijas prizmu, un tā ir visnotaļ cilvēcīga, ņemot vērā glābto Sonitas muzikālo nākotni.

Nacionālā Kino centra rīkotais Baltic Sea Docs risināsies gan Rīgā, kinoteātrī K. Suns, gan citās pilsētās. Detalizēts programmas “Ārpus laba un ļauna” seansu plāns Rīgā un reģionu pilsētās. Skolēniem, studentiem, pensionāriem un kino profesionāļiem visas filmu skates pieejamas bezmaksas. Lai izmantotu šo iespēju, pirms filmas seansa jāizņem vai jāreģistrē brīvbiļete kinoteātru kasēs.

balticseadocs.lv