KINO  
Fragments no kinofimas “I'm Not There” plakāta

Klāsa Vāveres TOP 5: Tā nav mūzika, tas ir kino 0

Klāss Vāvere, šūpuļdziesmu kolekcionārs
29/11/2011

Mūziķu dzīvesstāstu ekranziācijas kā kino industrijas starpžanrs īpašu uzplaukumu, šķiet, piedzīvojis pēdējā desmitgadē ar dažādas kvalitātes filmām par Seržu Gensbūru (vāji), Džonu Lenonu (baidos skatīties), Edīti Piafu (franciski sentimentāli un smeldzīgi), Ianu Kērtisu (pārliecinoši), Ianu Djuriju (neesmu redzējis) un citiem. Taču netrūkst arī senāku piemēru – The Buddy Holly Story (1978) par agrīnā rokenrola klasiķi Badiju Holiju, kantrī leģendai Loretai Linnai veltītā Coal Miner’s Daughter (1980) vai Klinta Īstvuda lieliskais džeza saksofonista Čārlija Pārkera portretējums Bird (1988). Šoreiz pieminu piecas mūziķu kinobiogrāfijas.

1. The Rose, 1979 (Režisors: Mark Rydell) 

The Rose gan ir biogrāfiska pēc būtības, bet ne formāli – filmas galvenā varone ir fiktīva dziedātāja ar iesauku Roze. Taču jau tās tapšanas stadijā netika slēpts, ka Rozes tēls ir balstīts tobrīd pirms deviņiem gadiem mirušās Dženisas Džoplinas (saukta par Pērli) vētrainajā personībā un izmisīgajā 1960. gadu sex, drugs & rock and roll leģendā. Lielā mērā šī filma noteica gandrīz visu turpmāko mūziķu biopiku standartus. Tās centrā ir spilgts aktierdarbs, kas galveno varoni rāda gan uz skatuves, gan prognozējami fatālā cīņā ar saviem iekšējiem dēmoniem. Protams, netrūkst arī mūzikas, raksturīgu laikmeta ainu un viegli uztverama morāles.

Tieši The Rose bija filma, kas atklāja Betas Midleres – līdz tam dziedātājas, kā arī mūziklu un TV aktrises – dramatisko talantu. Īpašus komplimentus pelnījusi viņas vokālā iemiesošanās. Tā kā stāsts “nav” par Džoplinu, Midlere nedzied viņas dziesmas, bet stilistiski tām pietuvinātu repertuāru, un par aktrises sniegumu liecina fakts, ka filmas tituldziesma, ko vēlāk lietojuši gan grānžeri Mudhoney, gan kantrī zvaigzne Conway Twitty, gan saldie zēni Westlife, šodien nereti tiek pieminēta kā Džoplinas hits – kaut īstenībā Dženisa to nekad nav dziedājusi. Filmas treileris

2. The Doors, 1991 (Režisors: Oliver Stone)

Lai arī filma saucas 1960. gadu grupas vārdā, tās sižets koncertēts uz The Doors dziedātāju Džimu Morisonu, kas Olivera Stouna režijā un Vela Kilmera tēlojumā ir atraktīva rokzvaigzne un pretencioza egocentrisma pārņemts alkoholiķis, kurš sapinies pusaudžu dumpīguma ideālos un, pūļa pielūgsmes apmuļķots, noticējis savai mesiāniskajai izredzētībai. Tam visam pāri klišejiski hipijiska seksa, narkotiku, “brīvības” un “apziņas durvju” meklējumu mērce.

Iznākusi Džima nāves divdesmitgadē, filma saņēma pārmetumus gan no Morisonu ģimenes un kino kritikas, gan no The Doors faniem un trim pārējiem grupas dalībniekiem (Robijs Krīgers un Džons Densmors darbojušies kā konsultanti, bet Rejs Manzareks pēc scenārija izlasīšanas atteicies ar Stounu runāt), tomēr tās stāsts un mūzika (par skanējuma autentiskumu, tāpat kā Rozē, rūpējies “īsto” The Doors un Džoplinas producents Pols A. Rotčailds) ir gana iespaidīgi, lai uz brīdi Džimu padarītu par populārāko T-kreklu ikonu līdzās Čegavaram un Mārlijam. Filmas treileris >>