KINO  
(Fragments) Filmas varone Daina Tavare jaunībā. Foto: (c) Inta Ruka

Filma par Džordža Buša saimnieci 0

Saruna ar zviedru režisori Modu Nikanderi

Sergejs Timofejevs
11/03/2015

Nesen kinoteātrī Splendid Palace notika filmas „Ceļa gals” Latvijas pirmizrāde. Filmu 2013. gadā uzņēmusi zviedru dokumentālo filmu režisore Moda Nikandere. Tas ir stāsts par latviešu sievieti Dainu, kas dzīvo viena pati dziļi Latvijas laukos – bez elektrības, televīzijas un citiem civilizācijas labumiem. Abi viņas bērni ir izauguši un ‘devušies pasaulē’ – dēls dzīvo Norvēģijā, bet meita apprecējusies un pārcēlusies uz Itāliju. Daina pati ziemā skalda malku, nes ūdeni, baro kazas, gotiņu un suni vārdā Džordžs Bušs. Otrs filmas ‘varonis’ ir Intas Rukas fotogrāfijas, kurās daudzu gadu garumā iemūžināta Daina.


Daina Tavare jaunībā ar saviem bērniem. Foto: (c) Inta Ruka

Intas Rukas fotogrāfiju tēma ir cilvēki – lauku cilvēki, arī pilsētnieki – bet tie, kas dzīvo ārpus centra, kaut kur nomales namiņos, kur ielas dzīve saplūst ar dzīvokļos notiekošo. Taču lauku ļaudis fotogrāfi interesē visvairāk, īpaši tie, kuri dzīvo viensētās – mazajos cilvēciskajos cietokšņos starp dziļajiem mežiem un laukiem. Intas Rukas fotogrāfijas ir nozīmīga filmas „Ceļa gals” daļa, kas piešķir tai laika dimensiju. Filma nav pirmais Intas Rukas un Modas Nikanderes sadarbības projekts. 2009. gadā Moda uzņēma filmu par Intu – fotogrāfi un sievieti, kura daudzus gadus nostrādājusi par apkopēju Zviedrijas vēstniecība Rīgā. Tolaik pats vēstnieks viņai bija oficiāli atļāvis vienu darbadienu nedēļā veltīt fotografēšanai.

Arī Moda Nikandere savu profesionālo karjeru sāka kā fotogrāfe, taču pamazām pievērsās dokumentālajam kino. Viņas filmas ieguvušas dažādas balvas kino festivālos, tostarp 2007. gadā Prix Italia sadaļā „Labākā dokumentālā filma” par darbu The Nun – stāstu par jaunu mūķeni Zviedrijā. Uz filmas „Ceļa gals” Latvijas pirmizrādē bija ieradusies arī galvenā varone Daina Tavare un viņas dēls, kurš tagad atgriezies uz dzīvi Latvijā. Pa šo laiku viņš palīdzējis mammai pārvākties uz māju ar lielākām ērtībām un uzņēmies saimnieciskās rūpes, tāpēc malkas sagāde ziemā Dainai vairs nav problēma. Šīs ziņas var uzskatīt par filmas īsto happy end.


Kadrs no filmas

Modu Nikanderi uz nelielu sarunu uzaicinājām turpat pirmizrādes vakarā vienā no kinoteātra Splendid Palace gaiteņiem.

Kāpēc nolēmāt uzņemt šo filmu? Vai likās, ka Latvijas dziļie lauki ir kaut kas īpašs, kaut kas, kas varētu ieinteresēt zviedru publiku?

Es biju uztaisījusi filmu par Intu Ruku. Filmēšanas laikā viņa mani iepazīstināja ar Dainu. Viņas bija pazīstamas jau 35 gadus, Inta viņu bija daudzkārt fotografējusi. Toreiz filmēju Intu, kad viņa bija aizbraukusi pie Dainas ciemos. Daina uz mani atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu. Tas, kā viņa meža vidū pati tika ar visu galā – bez elektrības, bez kanalizācijas utt. Kad atgriezos Zviedrijā, visu ziemu domāju par Dainu – kā viņai tur iet, kad ārā ir mīnus 20 grādi. Kad atkal atbraucu uz Latviju, nolēmām Dainu apciemot, apskatīties, kā viņai klājas. Jautāju, ko viņa dara vakaros, kad paliek tumšs, ja nav ne televizors, ne kāda cita mūsdienīga laika kavēkļa. Un viņa brīnišķīgi pateica – „es nododos atmiņām”.


Kadrs no filmas

Tas mani lika aizdomāties, ka tieši ar to – nodošanos atmiņām – ziemas vakaros laiku kavējušas daudzas jo daudzas paaudzes pirms mums. Man tikšanās ar Dainu bija tāda kā nokļūšana laika mašīnā, man bija iespēja ieraudzīt to dzīvesveidu, kādu dzīvojuši mani senči – vecvecāku vecāki. Arī viņi bija zemnieki. Visi zviedri tā vai citādi cēlušies no zemniekiem.

Tas droši vien bija pirmais impulss. Bet pēc tam... katram cilvēkam ir savs dzīves stāsts, sava balss kopējā korī. Un šis laikam ir stāsts par ārkārtīgi stipru sievieti, kura nodzīvojusi nepavisam ne vienkāršu dzīvi. Viņai nācies saskarties ar dažādām problēmām un tās risināt. Tas ir arī stāsts par ģimeni, par mīlestību, par paaudžu attiecībām.


Kadrs no filmas

Kāda loma filmā ir Intas Rukas fotogrāfijām?

Filma bez Intas fotogrāfijām nebūtu izdevusies. Pateicoties tām, mēs varam pārvietoties Dainas personiskā stāsta laikā, ieraudzīt viņu, piemēram, tolaik, kad viņa bija jauna māmiņa ar diviem maziem bērniem. Kad viņa bija jauna un skaista; arī tagad viņai ir fantastiska un ļoti izteiksmīga seja. Bet fotogrāfijās var redzēt, kā laiks paiet, bērni izaug un pārmaiņas notiek arī ar Dainu. Fotogrāfijas piešķir filmai eksistenciālu līmeni. Ja mēs rādītu tikai ‘tagadnes’ Dainu, tas būtu daudz plakanāks kino.

Kā jūs iepazināties ar Intu un kāpēc nolēmāt uzņemt filmu par viņu?

Kaut kad ap 1995. gadu man bija izstāde Latvijas Fotogrāfijas muzejā, tad arī iepazinos ar Intu. Vēlāk satikāmies jau Stokholmā un sadraudzējāmies. Es tolaik arī nodarbojos ar fotogrāfiju, tikai vēlāk pievērsos kino. Un man dzima ideja uzņemt par Intu filmu.


Kadrs no filmas

Jums, šķiet, interesē spēcīgi sieviešu raksturi. Arī filmā The Nun („Mūķene”) par jauno mūķeni ir kas līdzīgs.

Visas trīs šīs sievietes ir ļoti interesantas. Viņas spējušas pieņemt lēmumus, kas izmainījuši viņu likteņus. Bet, no otras puses, notiek arī kas tāds, kas izjauc viņu plānus. Protams, esmu filmējusi ar citas tēmas, bet daļēji jums taisnība. Sievietei, īpaši jau senākos laikos, izcelties no pūļa un noteikt pašai savu likteni nebija vienkārši.

Vai ir kaut kas kopējs mūķenes un vientuļas, meža vidū dzīvojošas sievietes dzīvē?

Mana varone mūķene dzīvo karmelītu klosterī Zviedrijā, tas ir klusētāju klosteris. Dienas laikā tu drīksti sarunāties 40 minūtes pēc brokastīm un 40 minūtes pēc pusdienām. Tas ir diezgan īss laiks. Pārējo laiku tur visi klusē. Tas nozīmē, ka lielāko daļu dzīves tev nākas pavadīt pašam ar sevi un savu iekšējo pasauli. Tas ir līdzīgi tam, kā dzīvo Daina, kura arī lielāko daļu laika pavada tikai pati ar sevi.


Kadrs no filmas

Daina ļoti organiski ir iedzīvojusies filmā. Arī pirmizrādē viņa izskatījās cienīgi un, likās, ka nemaz nav uztraukusies.

Viņai ir ļoti skaista, tēlaina valoda, brīnišķīga humora izjūta. Iedomājieties, nosaukt savu sētas kranci par Džordžu Bušu! Varētu likties, ka viņa tur tā dzīvo un neko nezina par to, kas pasaulē notiek. Nekā tamlīdzīga!

Man, piemēram, būtu nereāli tur izturēt ziemu, vienai ar mājdzīvniekiem. Es sajuktu prātā. Viņa ir ļoti stipra. Viņai jābaro mājdzīvnieki, jāgatavo ēdiens sev, jākurina krāsns, tas viss nav viegli. Viņai bija iespēja pārcelties uz citu māju – ar elektrību un televīziju, bet viņa atsacījās. Kamēr vien vecā māja nesabruks viņai uz galvas...

Galu galā filma ir par to, kādas izvēles tu dzīvē izdari. Un par vietu, kur dzīvo un kas saaug ar tevi. Jauni cilvēki par to nedomā, bet vecākā paaudze to zina ļoti labi. Un šī vieta pie Balviem, kur dzīvo Daina... Tur vasarās ir daudz odu, tur ir biezs mežs, tur nav augstu kalnu, fantastisku ezeru vai brīnumskaistu upju, taču viņai patīk tā vieta, jo ar to saistītas viņas atmiņas. Tā ir zeme, kam viņa atdevusi savu darbu. Un tas ir ļoti cilvēciski.


Kadrs no filmas

Kādas jums liekas Intas Rukas fotogrāfijas? Kāpēc, jūsuprāt, tās ir tik populāras?

Intai ir unikāls talants komunikācijā un attiecībās ar cilvēkiem. Viņai tik ļoti interesē tie cilvēki, kurus viņa satiek. Viņa pati ir no tām vietām, dzīvojusi tur katru vasaru. Viņas mamma nāk no turienes. Inta stundām ilgi vienkārši runājas ar vietējiem iedzīvotājiem, un viņai tas patiesi patīk. Būtībā tas ir īpašs talants, kas ļauj būvēt attiecības ar cilvēkiem, tādus kā tiltus.

Turklāt viņai ir izcila fotogrāfa ‘acs’. Un kopā sanāk lieliska kombinācija. Zviedrijā mums ir fotogrāfs Sunne Junsons, kura darbs ir svarīgs gluži valstiskā nozīmē – viņš dokumentējis tādas lietas un tādu dzīvesveidu, kāds mūsdienās vairs nepastāv. Un Latvijā Inta dara apmēram to pašu. 


Moda Nikandere. Publicitātes foto