Foto

Krievu valodas stundas

Andželika Artjuha
06/03/2015

Sanktpēterburgas studijas Ļendok zālē notikusi latviešu režisora Andra Gaujas filmas „Izlaiduma gads” (Urok) pirmizrāde, kas ir daļa no filmas Eiropas tūres.

Ir tāds kino žanrs – skolas filma. Tajā savulaik strādāja Dinara Asanova. 2008. gadā Francijā tajā uzmirdzēja Lorāns Kante un par savu „Klasi” saņēma Kannu balvu. Krievijā šajā žanrā strādājis Aleksandrs Veļedinskis (viņa filma „Ģeogrāfs nodzēris globusu” kļuva par vienu no apspriestākajām 2013. gada filmām), Ukrainā – Miroslavs Slabošpickis (viņa „Cilts” saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu un daudzus citus apbalvojumus visā pasaulē), Igaunijā – Ilmārs Rāgs. Šajā žanrā, kas skolu ataino kā sava veida sabiedrības spoguli, savu vārdu bieži saka tieši visjaunākā kinematogrāfistu paaudze. Viņi acīmredzot tā arī nav spējuši aizmirst neseno skolas pieredzi, kurā bijuši ne vien skaisti, bet arī traumējoši brīži. Piemēram, Krievijā, festivālu ekrāniem sevi pieteicis Ivans Tverdovskis: viņa režijas debija „Korekcijas klase” kļuvusi par vienu no iezīmīgākajām 2014. gada filmām. Latvijā trīsdesmit sešus gadus vecais Andris Gauja pēc četrarpus gadu ilga filmas veidošanas procesa uzārdījis vietējo kontekstu ar debijas spēlfilmu „Izlaiduma gads”, kuru divu mēnešu izrādīšanas laikā noskatījušies jau 35 tūkstoši skatītāju. „Izlaiduma gads” apceļojis vairākus festivālus – arī Čikāgā un Monreālā – un tagad ir nonācis Sanktpēterburgā.


Filmas treileris

Kāpēc skolas filmas nemainīgi parādās pie dažādu valstu kino žanru debesjuma atkal un atkal – ir skaidrs. Skolas filma lielā mērā palīdz atbildēt uz mūžīgo jautājumu: vai viegli būt jaunam? Un, kamēr cilvēce attīstās, turpina atražot sevi un radīt arvien jaunas paaudzes, šis jautājums paliek nemainīgi aktuāls. Tomēr katras jaunas paaudzes režisori nemainīgi uz to atbild citādi – piedāvājot savus risinājumus. Arī Andris Gauja. Viņš uzmanības centrā liek attiecības starp kādas Rīgas skolas krievu valodas skolotāju un izlaiduma gada klasi, kura pret krievu valodu nekādu īpašo interesi neizjūt (tāpat kā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju; vēl jo vairāk – ka tā nav valsts valoda). Varones profesijas izvēle ir ļoti precīzs dramaturģisks gājiens. Tas ļauj aptvert maksimāli plašu tagadējās valsts kontekstu – no nacionālistiski noskaņotiem latviešiem līdz Latvijā dzīvojošajiem krievvalodīgajiem, kuru balss šajā filmā arī ir sadzirdēta. Gaujam šis plašais tvērums bijis principiāls: iepriekšējās kinematogrāfistu paaudzes Latvijā kaut kā spītīgi nav gribējušas izdomāt sižetus, kas vienlaikus aptvertu gan krievus, gan latviešus.

Plašais sarežģītā Latvijas konteksta tvērums „Izlaiduma gadam” lielā mērā ir garantējis skatītāju interesi. Lai arī viedokļi dalās: kāds to uzskata par kulta filmu, kāds nopeļ (jāteic – nepelnīti), tomēr noskatīties to vēl aizvien grib ļoti daudzi cilvēki Latvijā, jo šī lente precīzi uzrāda vietējās sabiedriskās dzīves sasāpējušo problēmu. Aizvāc šo krievu valodu no mācību priekšmetiem, aizstāj to, piemēram, ar ķīmiju vai botāniku – un visa filma pārvērtīsies par skolas rutīnu bez nerva un politiska satura.


Publicitātes attēls

Sākotnēji skolēni krievu valodu mācīties negrib. Un skolotāja Zane (Inga Alsiņa-Lasmane) ķeras pie skolas ētikā aizliegtiem paņēmieniem. Viņa uzaicina skolēnus doties pārgājienā uz jūru, pludmalē kopā ar jauniešiem dzer alkoholu, peldas pa pliko un metas arvien trakulīgākās jautrībās. Pēc tam sāk rīkot audzēkņiem ballītes savā dzīvoklī, kas viņai palicis no vīra, kurš aizgājis pie citas. Tad Zane dod pajumti skolniecei, kuru nežēlīgi sit patēvs. Autoritāte iekarota, un par spīti skolas direktores un skolotāju sievišķās daļas neapmierinātībai vecāko klašu audzēkņi sāk nākt uz stundām, kur skaita Visocka dzeju un dzied krievu šlāgerus. Pēkšņi visi kā viens grib kļūt par skolotājiem, jo Zanes piemērs ir parādījis, ka šī profesija var viņiem nodrošināt stāvokli dzīvē.

Tomēr šis ir tikai „Izlaiduma gada” dramatiskā stāsta aizsākums. Filma parāda, ka dzīves būtiskās mācības jāgūst ne tikai skolēniem, bet arī viņu skolotājiem. Skolas filmas bieži tiek veidotas, izmantojot paaudžu konfliktu, kur ir gan jaunie (skolēni), gan vecie (pedagogi). Šis paaudžu konflikts nes vērtību sistēmas un pasaules uzskata konfliktu, un vienmēr ir aizraujoši skatīties, kas tieši izkristalizējas šajā mijiedarbībā. Tomēr interesanti, ka galvenā varone nekādi nevar pieņemt to, ka pieder pie citas paaudzes. Viņai gribas būt jaunai, gatavai uz risku, spilgtai – tāpēc arī ir tik grūti pateikt skolēniem „nē” tad, kad teikt „jā” vienkārši nedrīkst.


Publicitātes attēls

Zane nāk no mazpilsētas un ļoti bieži zvana uz mājām mammai. Zane Rīgā dzīvo nesen, viņa ir naiva, atvērta un – pats galvenais – slikti pārzina valsti, kuras valodu ar tādu aizrautību māca. „Vai jūs esat praktikante? Varu sniegt bezmaksas konsultāciju krievu valodā,” pēc vecāku sapulces viņai saka Makša tēvs – krievu kriminālbiznesmenis, kura kā tēva vienīgais pienākums ir samaksāt dēla rēķinus (tēva lomā Andrejs Smoļakovs). Zanei krievu valoda kaut kā neasociējas ar jaunajiem krieviem Latvijā, kuri Rīgā sapirkušies dzīvokļus, pateicoties augstajām naftas cenām, un savām atvasēm dod kabatas naudu, par kuru var aizceļot uz Parīzi, dāvina smalkas mašīnas un ar savu kapitālu programmē viņu nākotni Amerikā. Zane nepārzina šo kontekstu un nākamajā reizē, kad satiek Makša tēvu, pārsteigta vēro, kā Rīgas krieviski runājošie dzīves saimnieki kolektīvi atpūšas saunā (interesanti, ka Makša mātes lomā filmējusies Rīgā zināmu slavu iemantojusī Tatjana Kargina). Skolotājai gribas ticēt romantiskām attiecībām, mīlestībai, uzticībai, cēlām jūtam un nepavisam ne nodevībai un aprēķinam. Naivums? Kā nu bez tā! Bet tas ir romantiskas lauku meitenes naivums mežonīgā kapitālisma un sociālās noslāņošanās apstākļos Latvijā, kad krievu valodas zināšanas pārvēršas drīzāk par lāstu, ne atslēgu uz noslēpumiem apvīto krievu dvēseli.

Nenovēršamais lāsts skolotāju ķer Makša (Mārcis Klatenbergs) personā, kurš pieliek ne mazums pūļu, lai Zani pavedinātu. „No kurienes tāda mašīna?” jautā skolotāja audzēknim, kurš piedāvājas viņu aizvest. „Nesūti man tādas dāvanas!” – Zane saka Maksim, saņēmusi dāvanu karti ārzemju ceļojumam un trīs tulpes. „Tu esi fantastisks!” sajūsmu pret audzēkni viņa pauž, kad abi ir izlēkuši ar izpletni. Dzīve kā pasaka, kurā nav materiālu problēmu, vajadzības agri mosties, lai dotos uz darbu, domāt, kā ietaupīt, un var priecāties par sīkumiem. Plašais krievu vēriens, kas kulmināciju sasniedz piedāvājumā kopā braukt uz Parīzi, kur Zanes rūpīgi sargātā distance starp pedagogu un skolnieku tiek nojaukta, viesnīcā malkojot smalku vīnu.

„Izlaiduma gadā” nav vienkāršu attiecību shēmu. Tas ir diezgan daudznozīmīgs. Tāpēc arī Maksis rādīts ne tikai kā monstrs–iesācējs, bet arī kā infantils puika, kurš cieš no mīlestības trūkuma un izšķirīgos brīžos, kad jāpieņem vīrišķīgi lēmumi, izvēlas bēgt. Mīlestības trūkumu izjūt arī Zane – kamera no viņas neatkāpjas ne brīdi, izvirzot uzmanības centrā un beigu beigās piedāvājot vēl vienu interesantu sievietes tēlu kino. Šis tēls pilnīgi adekvāti stāsta par mūsdienu sievieti, kurai seksuālā partnera meklējumos vairs nav vecuma ierobežojumu: attiecības ar daudz jaunāku vīrieti mūsdienu pasaulē ir visai izplatīta parādība. Protams, skolas apstākļi šīs attiecības padara par skandālu, tomēr tas īpaši nešokē (ja nu vienīgi ar greizsirdīgās skolnieces rīcību – Zane viņai ir devusi pajumti, bet meitene izzog no skolotājas datora Parīzes fotogrāfijas un izliek vispārējai apskatei). „Izlaiduma gads” šokē ar ko citu – potenciālu agresivitāti, kas izpaužas ainā, kad Maksis bez iemesla nogalina klasesbiedru, kurš redzējis tās nelaimīgās fotogrāfijas, un garām slīdošajos industriālās Magņitogorskas (šeit patvērumu meklēt atbēdzis skandalozais pāris) skatos. Kontrasts starp Rīgas, Parīzes un Krievijas ainām ir milzīgs. Eiropā gribas un ir iespējams mīlēt, veidot attiecības, spēlēties ar savu vecumu; Krievijā ir jāslēpjas un jāmācās būt nevienam nevajadzīgam.

„Izlaiduma gads”, kas uzņemts trīs valstīs, negaidīti kļūst par ‘krieviskā’ biedinājumu – ne tika par to, ka krievu valodas mācīšanās var beigties ar personisku ķezu un ekstrēmiem notikumiem, bet arī to, ka Latvijas kaimiņvalsts Krievija nav tā labākā vieta cilvēciskām attiecībām. Tā rada atsvešinātību un māca izdzīvošanu vienatnē. Šajā caurskatāmajā vēstījumā ir arī noteikts politiskais zemteksts: eiropiešiem jāturas tālāk no Krievijas, šī valsts producē neparedzamību. Tomēr šāds traktējums liecina arī par to, ka ne tikai filmas varone īsti labi nepazīst Krieviju, kas tomēr spēj piedāvāt daudz sarežģītāku priekšstatu gammu par sevi, bet arī filmas režisors Andris Gauja vēl tikai sāk iepazīt šīs valsts realitāti un metafiziku.