Foto

Holivuda pie Jandzi

Dmitrijs Komms
25/11/2014

Šodien Ķīna mums sniedz unikālu iespēju vērot, kā dzimst un attīstās varena komerciāla kino industrija, kam tuvākajos simt gados būs milzīga ietekme uz kino procesiem pasaulē. Tas, kas notiek Ķīnas kino, ir salīdzināms vienīgi ar Holivudas vareno augšupeju trīsdesmitajos gados vai itāliešu un japāņu kino pacēlumu piecdesmitajos.

Pēdējos desmit gados kino izrādīšanas ieņēmumi Ķīnā auguši pat par trešdaļu katru gadu – ģeometriskajā progresijā. 2012. gadā pēc kases ieņēmumiem Ķīna pakāpusies uz otro vietu – pēc ASV. Pēdējo trīs gadu laikā ĶTR vairāk nekā divas reizes palielinājušās ārzemju filmu kvotas (bet tas netraucē viņu pašu produkcijai būt TOP 10 augšgalā), tiek atvērts pa multipleksam dienā(!), un tiek veidots ļoti daudz kopražojumu ar citām valstīm – no ASV līdz Dienvidkorejai. Cindao, pilsētā pie Dzeltenās jūras, pašlaik tiek būvēta īsta Āzijas Holivuda – Oriental Movie Metropolis. Līdztekus desmitiem uzņemšanas paviljonu tajā būs viesnīcas, restorāni, kinoteātri, izklaides parks, kino un pat vaska figūru muzejs. Movie Metropolis paredzēts ražot 130 filmu gadā, tajā skaitā kopražojuma filmas, un šim nolūkam kinopilsētas dibinātājs multimiljardieris Vans Dzanliņs (Wang Jianlin) jau aizrunājis aktierus četrās lielākajās aģentūrās Holivudā. Būvniecību paredzēts pabeigt 2017. gadā, un, saglabājot pašreizējo izaugsmes dinamiku, Ķīnai būtu jākļūst par nozīmīgāko kinotirgu pasaulē.


Kadrs no filmas „Melnās ogles, trauslais ledus”

Tomēr Ķīnas kinematogrāfa izaugsmi nosaka ne tikai ekonomiskie rādītāji. Ne mazāk būtiski ir mainījies tā idejiskais potenciāls, pati kino industrijas struktūra. Vēl pirms divdesmit gadiem Ķīnā nebija žanra kino, un lielāko daļu filmu finansēja valsts. Mūsdienās Ķīna ik gadu rada simtiem filmu visos iespējamos žanros – no mūzikla līdz šausmu filmām, un privātuzņēmēju investīcijas kino daudzkārt pārsniedz valsts ieguldījumus.

Nozīmīga loma te ir arī pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugumam. Jau tagad pilsētās dzīvo 650 miljoni ķīniešu, un, tā kā valdība aktīvi stimulē urbanizāciju, pilsētnieku kļūst ar katru dienu arvien vairāk, un viņu vidū strauji pieaug to cilvēku skaits, kam ir vidējā un augstākā izglītība un kas ir nodarbināti servisa ekonomikā. Citiem vārdiem sakot, Ķīnā jau ir izveidojies gana nozīmīgs vidusslānis, kura ienākumi pēc statistikas pieaug par 15–20% gadā. Tieši šī slāņa pārstāvji ir galvenie kino patērētāji.

Ķīnas kino ražošanas izaugsmē nozīmīga loma ir bijusi Honkongas kinematogrāfam, kas jau pagājušā gadsimta 90. gados izvērtās par vienu no ietekmīgākajiem pasaulē. Tomēr pirmajos gados pēc apvienošanās honkongieši ignorēja Ķīnas tirgu. Āzijas viskosmopolītiskākās megapoles (Asia’s World City – kā paši honkongieši to dēvē) iedzīvotāji pret saviem kontinenta brāļiem izturējās ar augstprātīgu nicinājumu. „Zemnieki, kas alkst bezjēdzīgas kunfu filmas,” tā Ķīnas publiku vērtēja viena no ievērojamākajām Honkongas režisorēm Ena Hoja 1997. gadā.

Pēdējos desmit gados viss ir mainījies. Ekonomiskās krīzes papluinīta, Dienvidaustrumāzijas tirgu zaudējošā (tur vētraini attīstījās viņu pašu kino) Honkongas industrija pēkšņi atskārta, ka pasakainā Eldorado izveidojusies tepat degungalā, turklāt to radījuši tie paši lauķi no kontinenta. Nīstamie iezemieši, tiklīdz tiem vairs nelika soļot ierindā, izrādīja fantastiskas uzņēmējdarbības spējas, neviltotas alkas pēc zināšanām (vēlams – ārzemēs) un līdztekus tam kļuva rietumnieciski tik ātri, ka vidusslāņa pārstāvji Šanhajas un Guandžovas tipa megapolēs pēc gaumes un dzīvesveida maz atšķīrās no pašiem honkongiešiem.


Kadrs no filmas „Nedalāmie”

Un Honkonga devās uz Ķīnu.

Ietiecoties Ķīnas tirgū, honkongiešu galvenā problēma bija tā, ka viņu filmas ķīnieši uzskatīja par ārzemju. Arī pati Honkonga, neraugoties uz pievienošanu 1997. gadā, ķīniešu uzskatā palika gandrīz kā ārzemes. Starp ĶTR un Honkongu ir īsta robeža ar caurlaides punktiem un buferzonu, kur aizliegta būvniecība. Eksistē arī valodas barjera: ĶTR valsts valoda ir mandarīnu (putunhua), Honkongā – kantoniešu un angļu. Turklāt Honkongas kinematogrāfisti, pieraduši strādāt pasaules brīvākās ekonomikas apstākļos, jutās ierobežoti Ķīnas tirgū cenzūras, korupcijas un birokrātijas dēļ. Radušās savdabīgas šķēres – honkongieši var uzņemt filmas savam iekšējam tirgum, necerot uz Ķīnas kinoteātriem; šajā gadījumā no viņiem tiek prasīts ievērot Ķīnas cenzūras noteikumus, tomēr filmas var būt tikai mazbudžeta. Vai arī var veidot kopfilmas ar Ķīnas studijām. Šādā gadījumā filmas tiek vērtētas ĶTR kā nacionālais kino un netiek kvotētas, tās var būt lielbudžeta, bet vienlaikus ir jāizpilda ķīniešu cenzūras prasības un vispār kopumā jāspēlē pēc autoritārās valsts noteikumiem. Kā grāmatā „Planēta Honkonga” uzsvēris Deivids Bordvels – „agrāk no Honkongas filmām tika prasīts būt vienkārši ienesīgām, tagad tām jābūt arī politiski korektām”.

Bet, tā kā kurpe spieda, Honkongas kinematogrāfisti ātri atrada izeju. Jau gadsimta sākumā atklājās, ka ķīniešu cenzori ir piekasīgi pret mūsdienu tematikas filmām, bet caur pirkstiem skatās uz tām, kuras vēsta par ‘sirmu senatni’. Tādējādi visai izdevīgs kļuva usja žanrs – turklāt ne vien no politiskā, bet arī komerciālā viedokļa.

Usja – ir viens no senākajiem ķīniešu kino žanriem (pirmā šāda veida filma uzņemta Šanhajā 1928. gadā) un arī viens no mega populārajiem. Tā slava tālu pārsniedz Āzijas robežas, un tam ir daudz cienītāju Rietumos, savukārt tādas Holivudas fantastikas filmas kā „Matriks” un „X cilvēki” ir daudz ko pārņēmušas no šī žanra – gan stilistiku, gan mākslinieciskos paņēmienus. Burtiski vārds usja nozīmē ‘cildenais kareivis’. Šī žanra filmas bieži dēvē par ‘cīņas mākslu kino’. Patiesībā – tās drīzāk ir līdzinieces Rietumu ‘zobena un apmetņa’ filmām ar tipisku priekšstatu par nacionālo vēsturi kā naglu, uz kuras var pakārt avantūristisku sižetu ar intrigām, sazvērestībām, pārģērbšanos, slepenām ejām, brīnumainu izglābšanos pēdējā brīdī un, protams, pakaļdzīšanos un zobenkaujām. Dažkārt šajā sižetā tiek iesaistīti mistiski personāži – lapsas-vilkači, dēmoni, dzīvie miroņi –, un tad filma, kas tāpat jau ir tāla no reālisma, iegūst tīras fantāzijas raksturu.

Cīņas ainu veidošanā reālisms netiek uzskatīts par labo toni. Gluži otrādi – augstu tiek vērtēti kaujas skati kā radoša horeogrāfija, pārsteidzošs balets, kas tiek rādīts speciāli ‘uz kameru’. Honkongā ir pat unikāla profesija – cīņu horeogrāfs: kinematogrāfists, kas izdomā un iedzīvina uz ekrāna cīņas ainas – līdzīgi, kā to Holivudas mūziklos dara šovstoperi. Vadošie Honkongas cīņu horeogrāfi, tādi kā Jūens Upins, Čens Sjaoduns, Korijs Jūens, pilnībā pārvalda uzņemšanas un montāžas mākslu un uzņem paši savas filmas līdztekus cīņas ainu veidošanai citu režisoru lentēs.


Kadrs no filmas „Lidojošo dunču nams”

Pateicoties galvu reibinošajiem pirmo šāda veida kopfilmu – „Tīģeris un drakons” (Lī Aņs, 1999), „Varonis” (Čans Imou, 2002) un „Lidojošo dunču nams” (Čans Imou, 2004) – panākumiem, visā pasaulē izvērtās mode taisīt cīņas mākslu filmas. Tomēr nākamās Ķīnas un Honkongas kopfilmas šajā žanrā – tādas kā „Zvērests” (Čens Kaige, 2005), „Zelta zieda lāsts” (Čans Imou, 2006) un „Slepkavu vara” (Sjū Čaobiņs un Džons Vu, 2010) – izrādījās neveiksmīgas.

Ķīniešu kinematogrāfistiem bija par maz pieredzes žanra kino, savukārt honkongieši ne īpaši labi spēja uzminēt kontinentālās auditorijas vēlmes. Relatīvi veiksmīga bija Gordona Čana lente „Izkrāsotā āda” (2008) – filmu honkongieši pat izvirzīja „Oskaram”. (Honkonga, kas tiek uzskatīta par patstāvīgu kinoindustriju, izvirza savus pretendentus uz „Oskaru” nominācijā „Labākā filma svešvalodā”; vēl vienu kandidāti katru gadu izvirza Taivāna.) Pieredzējušais grāvēju meistars Gordons Čans, kas slavens kļuva 90. gadu vidū ar Džekija Čana un Džeta Lī filmu inscenēšanu, apvienojis efektīgas cīņas ainas ar fantāzijas sižetu, par pamatu ņemot Pu Sunlina stāstu par daiļo lapsu–vilkati, kas alkst kļūt par cilvēku. Kombinācija izrādījās veiksmīga, tāpat arī aktieru izvēle: Honkongas grāvējfilmu zvaigzne Denijs Jūens un divas kontinentālās skaistules Džou Suņa un Džau Veja. Neraugoties uz Ķīnas cenzoru pamatīgajiem labojumiem, filma kļuva par ĶTR un Honkongas kinoteātru hitu, savācot aptuveni 15 miljonus dolāru.


Kadrs no filmas „Detektīvs Dī un spoku uguns noslēpums”

Alternatīvu modeli piedāvā Honkongas kino dzīvais klasiķis Cuijs Harks filmā „Detektīvs Dī un spoku uguns noslēpums” (2010). Viņa filmā mistikas nav – tā ir vien nojaušama, un visiem noslēpumiem ir gana racionāls izskaidrojums. Ir sava porcija galma intrigu (kas saistītas ar pirmās sievietes imperatores nākšanu pie varas), ir efektīgs senķīniešu izmeklētājs tiesnesis Dī (detektīvu cienītājiem labi zināms pēc Roberta van Gulika romānu cikla Endija Lau izpildījumā). Visa darbība mazliet atgādina vecās eiropiešu ‘zobena un apmetņa’ filmas no sērijas „Burgundijas galma noslēpumi”, tomēr notiekošais ir spraigs, jautrs, ar gaistoši vieglu Honkongas veterāna Sammo Huna cīņas horeogrāfijas pieskārienu.

Šie divi modeļi – nosacīti nodēvēsim tos par „usja–fantāzija” un „usja– trilleris” – pašlaik dominē šī žanra filmās.

Gordons Čans savus mistiskos eksperimentus turpināja lentē „Sienas gleznojums” (2011). Sākotnēji tā tika pieteikta kā „Izkrāsotās ādas” sīkvels, bet vēlāk tika atdalīta no oriģināla un izvērsta patstāvīgā filmā. Arī Pu Sunlina stāstu iedvesmota, šī lente, kurā action savu vietu atdod fantasy un erotikai, stāsta par naivu meistarzelli, kas, izgājis caur senu klostera sienas fresku, nonāk pasakainā valstībā, kur mīt vienīgi neizsakāmi daiļas sievietes. Tomēr šo dāmu eņģeliskā āriene slēpj ugunīgas kaislības, par ko neizveicīgajam māceklim drīz vien nākas pārliecināties. Līdztekus vizuāli skaistiem piedzīvojumiem „Sienas gleznojums” piedāvā arī caurskatāmu mūsdienu Ķīnas sabiedrības dzimumu līdztiesības problēmu metaforu, tostarp – par sieviešu emancipācijas nozīmību.

 „Mani neinteresē vēsturiskās tēmas kanāla Discovery stilā,” žurnālam The Hollywood Reporter sacījis Čans. „Manu filmu atslēga vienmēr ir rodama mūsdienās. Citādi – kāda gan tām būtu jēga?”

Pie kostīmtrilleriem usja žanrā var pieskaitīt ne tikai pēdējās Cuja Harka filmas, arī „Drakona vārtu” rimeiku (2011), bet arī iespaidīgos „14 asmeņus” (Deniels Lī, 2010) ar nenogurdināmo Deniju Jūenu kā  senķīniešu miesassargu un 2004. gada miss Honkongu Ketiju Čaju. Viņa iejutusies dēmoniskas slepkavnieces, medūzas Gorgonas līdzinieces – tādiem pašiem matiem un tādu pašu hipnotisku skatienu – lomā. Šajā žanrā maestro Gordons Čans, kurš nu jau kļuvis par galveno usja mūsdienu speciālistu, ir atzīmējies ar triloģiju „Četri” (2012–2014). Tā veidota pēc tāda paša nosaukuma Honkongas seriāla un malaiziešu rakstnieka Veņa Jaņa romāna „Četri diženi sardzes vīri”.

Var teikt, ka mūsdienās usja fantāzijfilmas mākslinieciskajā aspektā apsteidz usja trillerus. Par apliecinājumu tam kalpo ilgi gaidītā „Izkrāsotās ādas” sīkvela „Izkrāsotā āda: atdzimšana” (2012) triumfs, kas ir viena no trim visienesīgākajām gada filmām Ķīnā. Šī lente, ko veidojis kontinentālās Ķīnas režisors Vešaņs, jāteic, vienīgā mūsdienās var līdzināties Honkongas 80. gadu klasikai – tādai kā „Ķīniešu spoka stāsti”. Filmai raksturīga tā pati fantāzijas atraisītība, kolorītu personāžu bagātība, efektīgi vizuālie risinājumi un īpašs humora, šausmu un melodramatisma apvienojums.


Ķīniešu popdīva Džeina Čzana dzied tituldziesmu no fantāzijfilmas „Izkrāsotā āda 2” 

Tomēr pirms nepilniem desmit gadiem ķīniešu un honkongiešu kopdarbi tika sākti veidot kontinentā iepriekš neattīstītā žanrā – mūziklā. Par izmēģinājumu kļuva filma „Iespējams, mīlestība” (2005). Tas bija viens no pirmajiem panaziātu grāvējiem, kas radīti Ķīnas tirgum. Pie filmas veidošanas strādāja labākie spēki no Honkongas (arī režisors un scenārists Pīters Čans, operatori Pīters Piau un Kristofers Doils, aktieri Takeši Kaneširo un Džekijs Cuns kopā ar ķīniešu skaistuli Džou Suņu), Ķīnas, Malaizijas un pat Indijas, kas amerikāņu kritiķiem ļāva filmu nodēvēt par – „Bobs Foss satiek Bolivudu”. Fosa ietekme šajā filmā ir patiešām liela – ar kvazibrehtiskajiem muzikālajiem numuriem, uzbrūkošajiem dziesmu tekstiem, sociālo satīru un izaicinošo seksualitāti. Ķīnas publika neko tamlīdzīgu no saviem kinoļaudīm nebija redzējusi.


Skats no filmas „Iespējams, mīlestība”

„Iespējams, mīlestība” pārspēja visus kases rekordus Ķīnā un kļuva par hitu numur viens Honkongas un Taivānas kinonomā. Filma tika parādīta Venēcijas festivāla noslēgumā, no Honkongas bija izvirzīta „Oskaram” un ieguva astronomisku skaitu dažādu balvu Āzijā. „Tirgus mainās, un mums jāmainās tam līdzi,” man intervijā sacīja Pīters Čans. „Mūsdienu Ķīna ir milzīgs tirgus, pavisam jauna ekonomika – ļoti perspektīva. Tātad mums jāveido ļoti daudz kopprodukciju ar Ķīnu un jātiek šajā tirgū. Filma „Iespējams, mīlestība” bija ļoti tuva maniem iepriekšējiem darbiem. Tās panākumi parādīja, ka man jāiet tālāk šajā virzienā un jātaisa vēl vērienīgākas filmas. Tad es uzņēmu „Karavadoņus” un Usja. Tā man bija sveša teritorija. Vēsturiskās filmas par cīņas mākslām ir manas vislielākā budžeta filmas. Tā kā es īsti nezināju, kā uzņemams šāda veida kino, man drīzāk sanāca par grāvēju maskētas drāmas.”

Pīters Čans gan ir pārāk pieticīgs savā vērtējumā. Viņa „Karavadoņi” (2007), kur galvenajās lomās bija Džets Lī, Endijs Lau un Takeši Kaneširo, bet cīņu horeogrāfija uzticēta Čenam Sjaodunam, pār Āzijas ekrāniem pārbrāzās kā vētra, viegli atpelnot savu 40 miljonu budžetu. Bet pats Pīters Čans vairākkārt tika atzīts par labāko gada režisoru Honkongā, Taivānā un kontinentālajā Ķīnā.

Tagad ir skaidrs, ka honkongieši Ķīnas tirgū ienāk ne tikai, lai pelnītu – viņu plāni ir ambiciozāki. Viņi nevis vienkārši iekļaujas Ķīnas industrijā, bet tiecas nostāties tās galvgalī. Kā apgalvo žurnāls The Chinese Film Market, kontinentālā kino galvenā problēma ir kadru trūkums dažādu žanru komerciālu filmu veidošanai. Honkonga ir gatava nodrošināt šos pieredzējušos profesionāļus, spējīgus radīt pirmklasīgas filmas jebkurā žanrā. Turklāt daudz lētāk un ātrāk par Holivudas kolēģiem. Daudz apspriestajai Holivudas honkongizācijai seko Ķīnas kino honkongizācija, un tas ir acīmredzami filmās, ko rotā birka Made in China.

Arī Holivuda ir pārņemta ar neierobežotas peļņas iespējas perspektīvu Ķīnas tirgū. Tā 2012. gadā amerikāņu kompānija Fox International, Holivudas giganta 20th Century Fox meitasuzņēmums, un viena no nozīmīgākajām Ķīnas kinoindustrijām Bona Film noslēdza sadarbības līgumu par vairāku kopfilmu veidošanu Ķīnas tirgum. Bet arī pirms šī līguma Fox International aktīvi strādāja šajā valstī. Pie kompānijas veiksmēm jāmin arī pašreizējā kases gabalu favorīta „Izkrāsotā āda 2” režisora un scenārista Vešaņa atklāšana. Viņa pirmā pilnmetrāžas filma „Miesnieks, pavārs un ieročnesējs” (2010) ir ASV, Ķīnas, Honkongas un Japānas kopražojums (no amerikāņu puses producents bija Dags Laimans, Borna identitātes” veidotājs). Šī usja žanra parodija Rietumos ieguva kulta filmas statusu un kļuva par pirmo ķīniešu filmu, kas demonstrēta Toronto kinofestivālā programmā Midnight Madness (tajā tiek rādītas tikai pašas ekstravagantākās un izaicinošākās filmas).

Galvenais kopražojumu stimuls slēpjas apstāklī, ka ķīniešu vidusslānis, īpaši dienvidu provincēs, ir stipri rietumnieciski orientēts, labprāt skatās Holivudas grāvējus un pārzina amerikāņu kinozvaigznes. Tāpēc uz Ķīnu filmēties jau devušies Kristians Beils, Kevins Speisijs, Adriens Broudijs, Pīters Stormare, Nikolass Keidžs. Kianu Rīvss te pat debitējis kā režisors – „Tai chi meistars” (2013). Savukārt nākamgad uz ekrāniem jāparādās Holivudas metra Maikla Manna Honkongā uzņemtajam trillerim „Melnā cepure”. Tas vēstīs par amerikāņu un ķīniešu specdienestu kopīgo cīņu pret kiberteroristiem.


Filmas „Nedalāmie” plakāts

Ironisks Ķīnas vidusšķiras portrets ir filma „Nešķiramie” (2011), kurā galvenās lomas atveidojuši Kevins Spesijs un populārais honkongiešu aktieris Deniels Vu. Šī ir pirmā pilnībā ķīniešu uzņemtā filma, kurā piedalās Holivudas zvaigzne. Turklāt „Nedalāmo” režisors ir ne mazāk simboliska figūra – Taivānas iedzimtais Daians Ins, eiroaziāts, kas pabeidzis kinoskolas Pekinā un Vašingtonā un kļuvis par pirmo ārzemnieku, kas nominēts Ķīnas kinoakadēmijas prēmijai. Filma sākas ar to, ka no Amerikas atbraukušais Čaks (Speisijs) no pašnāvības izglābj jaunu ķīniešu vīrieti vārdā Lī (Vu), kuru pametusi sieva. (Varoņu vārdi ir savdabīga atsauce uz slaveno ekrāna pāri Brūsu Lī un Čaku Norisu.) Apmulsušajam Lī paziņojis, ka ir pārdošanas menedžeris un vienlaikus arī CIP algots slepkava, Kevina Speisija varonis sāk to mācīt dzīvot – abi uzvelk supermena kostīmus un dodas naksnīgajās Guandžovas ielās cīnīties pret ļaunumu. Tomēr drīz vien noskaidrojas, ka amerikānis eksistē tikai ķīnieša galvā, jo neviens cits Čaku neredz. Centieni atnācēju izdzīt ar antidepresantiem ir nesekmīgi. Čaks ne tikai neizzūd, bet pat atklāj Lī lielu noslēpumu: „Labi, pateikšu tev, kaut arī mums tas nav atļauts... Tu neesi jucis. Patiesībā es esmu tavs sargeņģelis!” Un tas ne tuvu nav vienīgais negaidītais pavērsiens šajā sirreālistiskajā komēdijā...

Wall Street Journal lenti „Nedalāmie” ir ierindojis 2011. gada Āzijas nozīmīgāko filmu desmitniekā, savukārt amerikāņu kritiķi Daianu Inu pasludinājuši par „ķīniešu Deividu Linču”. Tomēr patiesībā šī filma ir vienkārši jauno rietumnieciskoto ķīniešu (Āzijā viņi tiek dēvēti par banāniem, jo ir dzelteni no ārpuses, bet balti vidū) sašķeltās eksistences precīza ilustrācija. Un vēl, protams, tā ir amerikāņu un ķīniešu attiecību metafora. Vakardienas ideoloģiskajiem ienaidniekiem šodien vairs nav kur dēties vienam no otra, tāpēc jākļūst par partneriem atbilstoši senajai ķīniešu gudrībai – ja nevari uzvarēt savu ienaidnieku, kļūsti par viņa draugu.

Protams, galvenā problēma slēpjas tajā, ka Ķīna ir diezgan tāla no demokrātijas. Tomēr regulārā valsts augstāko vadītāju nomaiņa, koleģiālais politisko lēmumu pieņemšanas princips un augstā provinču ekonomiskās patstāvības pakāpe pagaidām ļauj ĶTR izvairīties no tās neprognozējamības, kas raksturīga autoritāriem režīmiem.

Amerikāņu analītiķi pat izdomājuši īpašu terminu pašreizējai Ķīnas iekārtai – reģionāli decentralizēts autoritārisms. Ekonomists Marks Harisons termina būtību raksturo šādi: „Ķīna ir valsts ar 31 ekonomiku. Visas šīs ekonomikas ir Ķīnas provinces, kas ar pasaules ekonomiku ir vairāk integrētas nekā ar saviem kaimiņiem.” Kopumā Ķīnas attīstības vektors ir vērsts no mazākas brīvības uz lielāku – un tas ir labi redzams pēc šīs valsts laikmetīgā kino procesa.

Dena Sjaopina pasludinātā atvērto durvju politika, stipra Holivudas un Honkongas ietekme ķīniešu kino ir mainījusi gandrīz līdz nepazīšanai. Tas ir pārvarējis savus provinciālos kompleksus un ar katru gadu kļūst arvien kosmopolītiskāks, atraisītāks un vērienīgāks. Cenzūra arī palikusi pielaidīgāka: pēdējos trīs četros gados Ķīnā iznākusi gūzma pirmklasīgu dažādu žanru filmu, kas nebūtu pat iedomājams vēl pirms desmit gadiem. Tādas filmas kā „Pasaule bez zagļiem” (Fens Sjaogans, 2004), „Sofijas atriebība” (Iva Dzins, 2009), „Lai lido lodes” (Dzjans Veņs, 2009), „Zeme, kas nevienam nepieder” (Nins Hao, 2013) ir parādījušas, ka arī kontinentālie kinematogrāfisti prot un grib apvienot formas izsmalcinātību ar aizraujošu vēstījumu. Pēdējā laika visinteresantāko filmu vidū ir arī „Nāvējošā ķīlniece” (Čens E, 2012) – gangsterdrāma, kas uzņemta jūtamā Žana Pjēra Melvila filmu iespaidā. Kontinentālās Ķīnas aktieris un režisors Jans Šupins (pazīstams arī ar vārdu Leons Jans) kļuva slavens 2009. gadā ar vēsturisko grāvēju „Laupītāji” un savu piedzīvojumu kino meistara reputāciju apliecināja ar „Neprecīzajām atmiņām” (2012), kas būtībā ir nekas cits kā īsts spageti vesterns, lokalizēts atbilstoši mazam 30. gadu ķīniešu miestiņam. Lente ir pārbagāta ar iespaidīgiem vizuāliem jaunievedumiem – tādiem kā apšaude pazemes eju labirintā, kura uzņemta vienā kadrā un ir pelnījusi, lai tiktu nolikta blakus labākajām ainām no Džona Vu grāvējiem. Cenzūru burtiski taranējis ir slavenais Honkongas režisors un producents Džonijs To, kas savā pirmajā pilnībā Ķīnā uzņemtajā trillerī „Karš ar narkotikām” (2013) radikāli pacēlis pieļaujamās cietsirdības latiņu, kā arī pamanījies parādīt policistus, kuri sit arestētos, šņauc kokaīnu un vispār uzvedas pilnīgi neatbilstoši reglamentam.


Kadrs no filmas „Nakts murgi”

Vēl radikālākas lietas filmā „Nakts murgi” (2012) sadarījis cits Honkongas kino metrs Hermans Jau, kurš jau daudzus gadus mērķtiecīgi kopj šausmu filmu un trillera žanru. Ķīnas cenzūra aizliedz rādīt spokus kā reāli eksistējošus. Izņēmums ir vienīgi pasaku un folkloras filmas rimeika „Ķīniešu spoka stāsti” (2011) stilā. Tāpēc pēdējo gadu ķīniešu šausmu filmas bieži tiek veidotas pēc sižetiskā modeļa, kas atgādina animācijas filmas par Skūbiju Dū: vispirms parādās spoks un visus pārbiedē, bet beigās tiek dots racionāls izskaidrojums, kas filmu no mistikas pārvērš detektīvā. Hermans Jau ir iesaistījis arī psihoanalīzi un nojaucis robežu starp realitāti un sapņiem – tādējādi „Nakts murgus” padarot par pirmo īsto ķīniešu mistikas filmu. Vēl vairāk – viņš nolīdzinājis ceļu psiholoģiskā trillera žanram, kas vēl pavisam nesen Ķīnā bija pilnīgi neiedomājami.

Grūti noticēt, bet tagad ķīniešu kino modes aktualitāte ir filmas par psihoanalīzi, kas ir salīdzināms ja nu vienīgi ar analoģisku bumu amerikāņu kinematogrāfā pagājušā gadsimta 40. gados. Mūsdienu ķīniešu trilleri, tādi kā „Lellīte” (Čžao Sjaoi un Čžao Sjaosi, 2013), „Lielais hipnotizētājs” (Leste Čens,2014), ir īsts mind-bending trip jeb ‘galvas mežģis’, kurā sapņi pārmāc cits citu, halucinācijām pa vidu maisoties; ir daudz Hičkoka, Braiana de Palmas un citu žanra klasiķu citātu. Šīm filmām ir liela vietējās publikas piekrišana – tā vien par astoņiem miljoniem uztaisītais „Lielais hipnotizētājs” trīs nedēļu laikā ienesa vairāk nekā 44 miljonus dolāru. Bet dažus mēnešus vēlāk par ķīniešu kinonomas hitu kļuva cits mistikas trilleris „Nams, kas nekad nemirs”, savācot 55 miljonus dolāru. Pašlaik Ķīnā ik gadu tiek uzņemts aptuveni 70 filmu, kas pēc žanra apzīmējamas kā trilleri un šausmenes, un, ja cenzūras pozīcijas vājināsies, Teritorijai Zem Debesjuma ir visas iespējas kļūt par asa sižeta kino galvaspilsētu.

Hermans Jau savos „Nakts murgos” ieviesis arī sociālās satīras elementus. Krietna daļa filmas darbības notiek pūstošā ciemā, kur zem Mao Dzeduna portretiem un krūšutēliem plaukst visneiedomājamākie grēki un noziegumi. „Nakts murgi” ir ne tikai šausmu filma, bet arī ‘jauno ķīniešu’ dzīves metafora. Viņi ir veiksmīgi un turīgi vidusslāņa pārstāvji, kuru bērnības laiks bija pagājušā gadsimta 80. gadi un kuri tagad cenšas aizmirst, izstumt no prāta atmiņas par cietsirdību un noziegumiem, kuru aculiecinieki bijuši. Tomēr, kā apliecina filma, pat vislabākie psihoanalītiķi nevar viņiem palīdzēt izvairīties no nakts murgiem, kas saistīti ar neseno Ķīnas pagātni. „Nakts murgi” ir tipisks Āzijas kino spējas paraugs apvienot aizraujošu izklaidi ar nopietnu sociālu vēstījumu.


Kadrs no filmas „Bīstamie sakari”

Ne mazsvarīgu sociālu, tiesa, cita veida, funkciju veic Ķīnas un Dienvidkorejas kopražojuma melodrāma „Bīstamie sakari” (2012). Filmas veidotāji, ekranizējot klasisko franču romānu, nav mainījuši ne mazāko sižeta līniju, tikai darbību pārcēluši uz pagājušā gadsimta 30. gadu Šanhaju. Tā publikai sakot: re, mēs ne ar ko neatšķiramies no francūžiem. Šanhajai, kur 2013. gada septembrī tika atvērta brīvā ekonomiskā zona, tādas filmas kā „Bīstamiem sakari” var būt ļoti noderīgas jaunas pašidentifikācijas iegūšanai. Spriežot pēc filmām, Ķīna šodien ir īsta kontrastu zeme. Kādreiz tā mēdza dēvēt Ameriku, un tolaik tās kino bija interesantākais pasaulē. 30.–40. gados pat Lielā depresija, Heisa cenzūras kodekss un Otrais pasaules karš nespēja traucēt vētraino Holivudas attīstību. Bet tagad amerikāņu sabiedrība ir daudz viendabīgāka, gandrīz 90 procentus  tās veido vidusslānis, ar kontrastiem ir problēma, un, iespējams, tieši te slēpjas iemesls, kāpēc amerikāņu kino kļuvis mazāk aizraujošs un dramatisks.

Toties straujā ekonomiskā attīstība un Ķīnas sabiedrības noslāņošanās dod daudz interesantu sižetu šīs valsts kinematogrāfistiem. Ķīniešu kino piedāvā to visu, ko mēs mīlam vecajā Holivudā, – te ir apbrīnojamas dramatiskas kolīzijas, kolorīti personāži, raiba, haotiska lielo pilsētu sadzīve, Džeks Londons un O’Henri „divi vienā”. Un līdzīgi, kā tas bija 40. gadu Holivudā, pat cenzūra nespēj traucēt šim dzīvajam, jūtīgajam, ar skatītāju tiešā saiknē esošajam kinematogrāfam mērķtiecīgi iekarot popularitāti ne tikai savā valstī, bet arī ārpus tās robežām.

Šajā kontekstā simboliska ir ķīniešu filmas „Melnās ogles, plānais ledus” (Djao Inaņs, 2013) uzvara Berlīnes kinofestivālā. Ķīnas filmas starptautiskajos festivālos ir uzvarējušas arī agrāk, tomēr līdz pat šim laikam tās bija nekomerciālas filmas, kas piedalījās mākslas kino kategorijā. „Melnās ogles, plānais ledus” ir psiholoģisks detektīvs ar daudzām noir filmas pazīmēm un saņemtais „Zelta lācis” ir apliecinājums, ka Ķīnas žanru kino ir sasniedzis mākslinieciskās kvalitātes pasaules līmeni. Lente ir skarbs un pat drūms provinciālas ķīniešu pilsētas portrets gadsimtu mijā. Atvaļināts policists ņemas izmeklēt slepkavību sēriju un iemīlas noslēpumainā jaunā sievietē, kas, iespējams, ir slepkava. Jau iepriekšējam Djao Inaņa darbam „Nakts vilciens” (2009) piemita neo noir iezīmes, bet šajā filmā tās jūtamas daudz izteiktāk. „Melnajās oglēs, plānajā ledū” apvienots sadzīvisks reālisms ar poētiskumu, noslēpumainību un humoru –  mikslis, kas ir tik raksturīgs mūsdienu ķīniešu kino.


Kadrs no filmas „Reiz Šanhajā”

Arī gangsterfilma „Reiz Šanhajā” (Vons Čipno, 2014) sekmīgi demonstrē žanrisko Ķīnas kino industrijas potenciālu. Darbība notiek naktslokālos un gangsteru klubos dekadentiskajā 30. gadu Šanhajā, kuru iekarot ieradies filmas galvenais varonis – naivs provinciālis. Līdzās Honkongas firmaszīmei – cīņu horeogrāfijai – filmas vērtība ir arī tās neparastais vizuālais risinājums. Stilizēta melnbalta bilde (ar pavisam nelielu krāsainības piedevu) nav gluži tipiska filmām par cīņas mākslām un rada asociācijas ar Holivudas Zelta laikmeta filmām. Šī ir savdabīga Holivudas lielā stila ķīniešu versija.

Zīmīgi ir Pītera Čana lentes „Amerikāņu sapnis Ķīnā” (2013) panākumi. Ja šāda filma būtu uzņemta Amerikā, turienes kreisie intelektuāļi režisoru būtu situši krustā par tik klaju kapitālisma aģitāciju. Bet Ķīnā šī kapitālisma aģitācija no komunistiskās valdības pat saņem prēmiju kā gada labākā filma. Kontrastu zeme – kā jau iepriekš minēju. Bet loģika te tomēr ir. „Amerikāņu sapnis Ķīnā” ir patriotiska filma šī vārda labākajā nozīmē. Nē, tas nav stāsts par specvienību, tas ir stāsts par to, ka būt gudram, izglītotam briļļainim, kas brīvi runā angliski un dievina visu amerikānisko, – ir patriotiski. Bet vēl patriotiskāk ir tad, kad trīs tādi briļļaiņi, kas, iespējams, neprot salikt Kalašņikova automātu, rada savu biznesu, no sākuma bezmaz māca citiem angļu valodu, daudz strādā, kļūst bagāti un slaveni un savas superveiksmīgās kompānijas akcijas sāk kotēt Ņujorkas fondu biržā. Gribat zināt, kāpēc ķīniešu reformām bija tādi panākumi? Noskatieties „Amerikāņu sapni Ķīnā”, un jūs visu sapratīsit.

Ķīnas sabiedrības pretrunīgumu un vēlmi konfliktēt atklāj drāma „Mēmais liecinieks” (2013), ko ietekmīgais amerikāņu kritiķis Dereks Elijs jau pasludinājis par „jaunā Ķīnas kino stūrakmeni”. Šai filmai ir neparasta struktūra: katrs sižeta pavērsiens tiek parādīts no trim skatupunktiem – un katrreiz atklājas jaunas šķautnes un zemteksti. Režisors un scenārija autors Fejs Sins meistarīgi manipulē ar skatītāju emocijām, ik pa laikam izsakoties par korupciju, prokuroru neobjektivitāti un tiesu sistēmas kļūdām. Tas, ka Ķīnā šobrīd rodas šādas filmas, liecina par daudz ko. Tāpat kā fakts, ka vakardienas disidents Dzjans Veņs, kam vēl gadsimta sākumā vara vispār neļāva filmēt, šodien ir viens no vispopulārākajiem ķīniešu režisoriem, kura jauno filmu ar fantasmagorisko nosaukumu „Lodēm līdzi” reklamē pa visu valsti kā galveno gada kino notikumu.


Filmas „Lodēm līdzi” treileris 

Šī un desmitiem citu filmu apliecina, ka ĶTR dzimst varena, dinamiska kino industrija, kas orientēta uz dažādu žanru komerciālām filmām un prot izmantot labvēlīgos kopējās ekonomiskās izaugsmes apstākļos un nopietnās sociālās struktūras pārmaiņas. Bet pats galvenais ir tas, ka laikmetīgais Ķīnas kino vairs nekalpo valsts politikai. Kļuvis komerciāli veiksmīgs, tas ar katru gadu paliek arvien pamatīgāks. Šī pamatīguma noslēpumu nekad nesapratīs tie, kas pārstāv prostituējošās kinematogrāfijas, kas dzīvo, izpildot valsts pasūtījumus, izlūdzoties sīkas dāvanas no bagātiem mecenātiem, un ir gatavas apkalpot jebkuru saimnieku, kam ir nauda un vara. Tagadējā ķīniešu kino saimnieks ir varenāks par jebkuru valdību un bagātāks par jebkuru miljardieri. Un viņš spēj būt cēlsirdīgs. Viņa vārds ir – skatītāji.