KINO  
Ida. Publicitātes attēls

DR filmu izlase: Ida 0

Dita Rietuma
13/11/2014 

Nedēļas nogalē Eiropas Kinoakadēmija nosauca šā gada Eiropas Kinoakadēmijas balvas nominācijas. Saraksts ir garš un pamatīgs – Eiropas Kinoakadēmija balvas piešķir 21 kategorijā, un tas visā savā krāšņumā atrodams šeit.

Katra šāda nomināciju, arī uzvarētāju paziņošana vienmēr ir azartiska spēlīte ne tikai balvu pretendentiem, bet arī kritiķiem un kino apskatniekiem. Galu galā der pārbaudīt gan savu intuīciju, gan drēbes pazīšanas ‘asumu’, gan nereti arī spēju nojaust aktuālo konjunktūras ‘vēju’.

Par šādu ‘spēlīti’ izvērsās arī filmu izlases veidošana Arteritorry.com vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas nomināciju nosaukšanas. Jāsaka, trāpījums neslikts: portālā jau atrodami raksti par vairākām nominētajām filmām.

Nepiedāvāšu garu un piņķerīgu apskatu par nominācijām un nominētajiem, koncentrējoties uz ‘galveno kategoriju’. Protams, tā ir gada labākās filmas kategorija, uz kuru pretendē zviedru filma Force Majeure (režisors Rubens Ostlunds, Zviedrija, Dānija, Francija, Norvēģija),  „Leviatāns” (režisors Andrejs Zvjagincevs, Krievija), „Nimfomāne” (režisors Larss fon Trīrs, Dānija, Vācija, Francija, Beļģija), „Ida” (režisors Pāvels Pavļikovskis, Polija, Dānija), „Ziemas miegs” (režisors Nuri Bile Džiljans, Turcija, Francija, Vācija).

Divas no šīm filmām Arteritorry.com izlasē jau ir iekļautas. „Nimfomāni” kā vienīgo no nominētajām filmām, kas tikusi izrādīta Latvijas kinoteātros, izlaidīsim apzināti, atliek turku ‘dzīvā klasiķa’ Džiljana „Ziemas miegs” – filma, kas saņēmusi šā gada Kannu festivāla „Zelta palmas zaru”, un gada klusā sensācija „Ida”. (Filma pavīdēja pāris seansos „Baltijas pērlē” septembrī.) To kā vienu no būtiskākajām gada filmām „Dienā” nosauca arī Normunds Naumanis īsi pirms aiziešanas mūžībā.

Visdrīzāk izlaidīsim arī turku režisoru Džiljanu – ekstrēmais un egocentriskais art-house, ko piedāvā starptautiski atzītākais turku režisors, pēdējos gados arī svarīgo starptautisko festivālu kvēls mīlulis, nav man tuvākā kino niša. (Protams, šis fakts nekādi neietekmēs Džiljana popularitāti Eiropas festivālu lokos un, kas zina, arī izredzes uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu. Fakts, ka viņa filma „Ziemas miegs” jau ir saņēmusi ‘galvenā festivāla’ – Kannu festivāla balvu ir visai spēcīgs trumpis.)

Taču ar lielu prieku uzrakstīšu par „Idu”. Nenoliedzami tā ir viena no gada spēcīgākajām filmām, kuras nosaukums, ticiet man, izskanēs arī Amerikas Kinoakadēmijas Oskara balvu ceremonijā – jau nākamā gada 22. februārī. Un pirms tam arī Rīgā – 13. decembrī. Domāju, ka šī arī būs Eiropas gada labākā filma. Varu noslēgt derības, lai jautrāk.


Ida. Publicitātes attēls

Mūķene un ‘palaistuve’

Filmas „Ida” sižets stāsta par jaunu sievieti – bāreni Annu/Idu, kuru klosterī izaudzinājušas mūķenes. Pirms jaunā meitene pati kļūs par mūķeni, viņai ir iespēja satikt savu vienīgo dzīvo radinieci. Tā ir viņas mātes māsa Vanda – krāšņa, kaislīga pusmūža sieviete, kas 60. gadu Polijā, kad arī notiek filmas darbība, ieņem visai cienījamu posteni. Viņa ir tiesnese, kaut arī Vandas ‘morālā stāja’ un vētrainā privātā dzīve ‘atpaliek’ no sociālistiskās Polijas darbaļaužu uzvedības normām. Lieliska ir epizode, kurā filmas režisors mūs iepazīstina ar šo dāmu. Vandas paviršās atvadas no kāda vīrieša dzīvoklī raisa aizdomas, ka Anna/Ida taisnā ceļā no klostera nokļuvusi prieka meitas dzīvoklī. Tomēr šīs aizdomas ir nepamatotas – Vandas karjerai nav ne vainas, kaut, iespējams, savu posteni viņa joprojām ieņem par pagātnes nopelniem. Jau vēlāk, filmas gaitā, kad abas sievietes devušās ceļā, lai atrastu vietu, kur kara laikā bojā gāja abu tuvinieki, un noskaidrotu notikušā apstākļus, izskanēs aprautas Vandas frāzes par viņas veiktajiem varoņdarbiem kara apstākļos. Karš joprojām ir klātesošs – karš ir iemesls tam, ka Anna/Ida ir zaudējusi vecākus, bet Vanda, kā izrādās, ne tikai savu māsu – Idas/Annas – māti, bet arī savu dēliņu, kuru viņas māsa audzināja. Dramatiskās pagātnes klātesamība filmā atklājas soli pa solim ar klosterī uzaugušās meitenes acīm, vērojot gan Vandas impulsīvo alkoholismu, gan tikpat izmisīgi impulsīvo seksualitāti. Tā ir cita pasaule – grēku, kaislību, vēl līdz galam neizprasta dramatisma pasaule, kuru vēro jaunā meitene. Šajā ceļojumā, kurā viņas devušās ar Vandas auto, Anna/Ida uzzinās daudz, varbūt pat pārāk daudz. Uzzinās par vecāku bojāejas apstākļiem, iepazīs izmisumu, nodevību un arī jauna cilvēka juteklismu, satiekot un iemīlot kādu viesnīcas mūziķi.


Ida. Publicitātes attēls

Filmas „Ida” vēstījums ir apzināti veidots no jaunās sievietes skata punkta – to režisors Pāvels Pavļikovskis dara konsekventi un apzināti, atklājot pasauli ar Idas/Annas izbrīna pilnajām, naivajām ‘acīm’, šķietami izlaižot notiekošo caur viņas sajūtu un apziņas prizmu. Būtībā viņš ir izvēlējies ļoti vienkāršus un iedarbīgus elementus – mūķene un ‘palaistuve’, Ida/Anna un Vanda, absolūts naivums, dvēseles skaidrība un dēmoniskas dziņas – alkohols, vienas nakts sakari, turklāt kalpošana sociālistiskajai ideoloģijai.

Šādi kontrasti ir iedarbīgi, ja vien tie nav izmantoti primitīvi. Un, jāsaka, ka filma „Ida”, lai arī balansē uz šī primitīvā kontrasta riskantās šķautnes, tomēr ir ļoti spēcīgs, konceptuāls darbs. (Ja runājam par spēcīgiem elementiem, jāpiemin arī fakts, ka abas varones ir ebrejietes – par savu izcelsmi Ida/Anna uzzina vien ceļojumā, kas atklāj viņas dzimtas traģēdiju.)


Ida. Publicitātes attēls

Melnbalti izsmalcinātais skaistums

„Ida” varētu būt arī ļoti primitīva un didaktiska filma, tāds risks ir ‘iekodēts’ tās dramaturģiskajā struktūrā un abās varonēs, ja vien filmai būtu bijis cits vizuālais risinājums.

Esošais ir absolūti izcils – „Ida” ir viena no vizuāli skaistākajām un interesantākajām pēdējo gadu filmām – gan Eiropā, gan pasaulē. Jā, tā ir melnbalta, un melnbaltais kontrasts apzināti akcentē filmas dramaturģijā un tematikā ietvertos kontrasta elementus. Jā, melnbaltais attēls vienmēr palīdz stilistiski ‘savākt’ kadru, tas palīdz arī radīt retro vidi. (Un, protams, „Ida” ir viena no tām Austrumeiropas filmām, kas ļoti meistarīgi liek lietā sociālisma pieredzi, radot filmas par ‘to laiku’ no mūsdienu skata punkta. Šādu piedāvājumu Latvijas kino kā nav, tā nav.) Taču „Idas” vizuālais veidols neaprobežojas ar melnbaltā izmantojumu – filmā bieži parādās mazliet nepareizas, diskomfortablas, tomēr tik pārliecinošas kadru kompozīcijas, un tieši tās padara šīs filmas vizuālo tēlu tik īpašu un izcilu. Ja jāmeklē analoģijas kino vēsturē, var atsaukties uz ģeniālā itāļa Mikelandželo Antonioni filmu izsmalcināto kinovalodu, kurā arī nereti tika pārdroši izmantots kadrējums, radot diskomforta sajūtu.


Ida. Publicitātes attēls

Skatieties Idas kadrus/bildes, skatieties pašu filmu – tā ir obligātā skatāmviela visiem tiem, kuri filmē un fotografē. Klasiskās kompozīcijas likumus talantīgi apstrīdošās kadra kompozīcijas ir viena no „Idas” oriģinalitātes iezīmēm. Filmas operators Lukašs Žals (Lukasz Żal) ir gluži jauns puisis, kurš savu vecāko kolēģi – operatoru Rišardu Lančevski – nomainīja ļoti drīz pēc filmēšanas sākuma. Eiropas Kinoakadēmijas balvu par labāko operatora darbu gan saņems viņi abi (šīs balvas uzvarētājs jau ir zināms, to nosaka žūrija bez Kinoakadēmijas balsojuma).

Eiropas Kinoakadēmijas balvai ir nominētas arī abas aktrises Idas/Annas un Vandas tēlotājas Agata Kuleša un Agata Trebuhovska. Kopumā filma ir nominēta piecās kategorijās (labākā filma, režisors, abas aktrises, abi operatori, abi scenāristi) – un pēc nomināciju skaita ieņem līderpozīciju.

Vēl tikai daži vārdi par režisoru Pāvelu Pavļikovski (1957) – viņš pamatā  dzīvo un strādā Lielbritānijā, ir atzīts dokumentālā kino režisors, „Ida” ir viņa piektā spēlfilma.

Ceram, ka Pāvels Pavļikovskis būs Rīgā un komentēs savas filmas seansu laikā no 9.–12. decembrim pasākumu ciklā, kas norisināsies Nacionālajā bibliotēkā, iesildot Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremoniju.

„Ida”
Polija (2014)
Rež. Pāvels Pavļikovskis

Nepalaid garām arī iepriekšējos kino ieteikumus rubrikā DR: filmu izlase - režisora Lennija Abramsona “Frenks”, Ilmāra Rāga Kertu. Mīlestība ir akla,  Andreja Zvjaginceva “Leviatāns” (Leviathan) (2014), Maika Lī “Misters Tērners (Mr.Turner)” (2014) un Rubena Ostlunda “Force Majeure” (2014)