KINO  
Frenks. Publicitātes attēls. Foto: Magnolia Pictures

DR filmu izlase: Frenks 0

Dita Rietuma
04/11/2014

Pēdējā nedēļā pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu nomināciju nosaukšanas izvēlējos filmu, kas, iespējams, arī nenonāks šaurajā nominantu lokā. Kas zina, varbūt spriežu aplam, jo britu filmai Frenks (Frank) nenoliedzami piemīt gana daudz “stilīguma” un dīvainuma iezīmju, lai tā šauros lokos kļūtu teju par “kulta filmu”. Nenoliedzami, Frenks varētu rullēt uz urrā stilīgu jauniešu auditorijā – no Kino pagalma līdz... te nu jāliek daudzpunkti, jo kura tad būtu tā nekļūdīgi nemaldīgā izrādīšanas vietne Rīgā, kas pulcētu šādu auditoriju?

Frenku ir vērts meklēt – vispirms jau filmas titulvaroņa dēļ. Frenks ir mūziķis, kurš izvēlējies vienlaikus publiskumu (koncertu praksi) un diskrētumu. Frenka būtības neatņemama sastāvdaļa ir milzīga apaļa “liekā galva” – maska, uz kuras ir uzkrāsotas apaļas kā izbrīnā ieplestas acis, deguns, mute un solīdi nolaizītu matu rota. Kas slēpjas zem šīs apaļās galvas, kāda ir Frenka seja un kāpēc viņš ir izvēlējies nēsāt masku vienmēr un visur – pat dušā, nezina pat Frenka muzikālās grupas biedri. Grupai ir neizrunājams nosaukums The Soronprfbs un tajā spēlē krāšņi “eksemplāri”, teiksim, eksaltēta, fatāla būtne, kuru temperamentīgi atveido amerikāņu aktrise Megija Gilenhola.


Domnals Glīsons filmā Frenks. Foto: Magnolia Pictures

Taču sāksim visu pēc kārtas, apaļgalvi Frenku skatītājs iepazīst palēnām – kopā ar jaunu muzikālu censoni Džonu (lomā Domnals Glīsons/Domhnall Gleeson), kurš nemitīgi savā galvā sacer dažādas dziesmiņas, ritmus un kaļ pantus. Puisim inspirācijai daudz nevajag – ierauga sievieti sarkanā jakā, top rīme, ierauga sievieti zilā mētelī – top perša...  Puisis iet un dungo (un mēs aizkadrā dzirdam viņa rīmes, tāpat kā filmā konsekventi dzirdēsim viņa “iekšējo monologu” – aizkadra balsi). Vārdu sakot, britu jauneklis dragā peršas ne sliktāk kā Guntars Račs savus ikvakara dzejojumus tviterī. Un, arī globālo čivinātavu te piesaucu ne bez pamata, jo jauneklis Džons ne tikai sacer peršas un dungo, bet arī tvīto... Turklāt filmas autori konsekventi izmanto grafiskos elementus, regulāri ļaujot arī skatītājam izlasīt Džona svaigi sacerēto tvītu (tas tiek uzrakstīts uz kadra un izrotāts ar tvītotavas putniņu piedevām) un uzsverot, ka šis stāsts par Frenku ir skatīts ar “Džona acīm”, tiek vēstīts no Džona skata punkta.

Filmas visai dīvainajā un ekstravagantajā pasaulē tās autori mūs ieved pamazām, pat mazliet nedroši, it kā mēs sekotu Džonam, sajūtot vienlaikus viņa interesi un izbīli. Galu galā Džona iepazīšanās ar mūziķu grupu, kurā spēlē arī Frenks – tips ar papjēmašē galvu, notiek visai negaidītos apstākļos – kāds vīrietis ir nolēmis izdarīt pašnāvību, metoties bangojošos jūras viļņos.  Suicidālais tips izrādās kādas mūziķu grupas taustiņinstrumentālists. Džons ir īstajā laikā un īstajā vietā, viņš saņem uzaicinājumu ieņemt pašnāvnieciski noskaņotā mūziķa vietu – kļūt par grupas taustiņinstrumentālistu. Te sākas Džona ceļš uz vilinošo, biedējošo eksperimentālās mūzikas pasauli, spēlējot grupā ar neizrunājamo nosaukumu. Taču nosaukums vēl ir nieks salīdzinājumā ar grupas zvaigzni Frenku –  tipu ar papīra galvu.


Frenks. Foto: Magnolia Pictures

Filmas autoru intonācija, stāstot šo stāstu par mūzikas pasauli, nenoliedzami, ir ironiska. Te plosās vellata Klāra, kuras kaislību gradācija mērāma amplitūdā no iekāres līdz naidam, te mazliet pieklusinātāk knosās arī citi Frenka grupas mūziķi, turklāt kāds no viņiem laiku pa laikam atdod galus. Garum garš filmas sižeta posms tiek veltīts ieskaņošanas sesijai – ekstravagantā grupa ir pieņēmusi Džona uzaicinājumu tērēt viņa mantoto naudu un gadu pavadīt vientulīgā atpūtas namiņā, ierakstot savu mūzikas albumu, kuram tad arī būs lemts satriekt pasauli.

Filmas žanru tās veidotāji ir definējuši kā komēdiju – nav melots, tomēr tā ir ļoti īpatnēja, arī skumja komēdija, kuras sižeta intrigas pamatā ir Frenka personība. Kāpēc viņš valkā “lieko galvu”, vai viņa veidols slēpj kādu kroplības iezīmi, kas nav rādāma pasaulei, vai viņš ir līdzīgs britu nacionālajai “bagātība” –  Ziloņcilvēkam – arī tāda versija izskan filmā? (Ziloņcilvēks – 19. gs beigās Lielbritānijā dzīvojošais, smagas, iedzimtas slimības izkropļotais Džons Meriks, par kuru savulaik filmu Ziloņcilvēks/The Elephant Man (1980) ir veidojis Deivids Linčs.)

Lai nesabojātu filmas skatīšanās prieku, visdrīzāk te būtu jāliek trekns punkts, daudz neieslīgstot sižeta izklāstā par avangarda mūzikas grupas ērkšķu ceļiem. Nebūtu jāpiemin, kas tad galu galā ir Frenka lomas tēlotājs, jo arī uzzinot šo faktu, intriga sāk izplēnēt.

Tik vien, ka filmai, protams, ir titri, un, ja tos izlasa, tad nav šaubu, ka Frenka lomā ir filmējies viens no pēdējo gadu pasaulē atzītākajiem britu/īru aktieriem Maikls Fasbenders. (Viena no Fasbendera labākajām un provokatīvākajām lomām ir Ņujorkas japīša, “seksa adikta” loma Stīva Makvīna filmā Kauns/Shame (2011). Tikpat spēcīga ir arī maniakālā vergtura loma nākamajā Makvīna filmā 12 gadus verdzībā/12 Years a Slave. Starp citu, Stīvs Makvīns mums ļoti aktuāls – gaidām Rīgā uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremoniju, kur viņam pienākas balva par Eiropas kino sasniegumiem pasaules mērogā.)

Protams, Fasbendera Frenkam ir sava drāma, savs stāsts un noslēpums, kuru tad arī atšķetinās Džons...

Jāpiezīmē, ka filmas scenārijs nav gluži no pirksta izzīsts. Tā ideju uzšķīlis kāda žurnālista (Džona Ronsona) raksts par Lielbritānijā pazīstamo tipiņu vārdā Frenks Saidbotoms (Sidebottom), kurš arīdzan uzstājoties izmantoja papjēmašē galvu (tā ir vizuāli ļoti līdzīga filmā Frenks izmantotajai galvai). Šo Frenka Saidbotoma tēlu savulaik radīja mūziķis Kriss Sīvijs (Chris Sievey), kurš aizgāja mūžībā 2010. gadā.  

Tomēr filmā Frenks izmantoti tikai atsevišķi elementi no Krisa Sīvija dzīves. Turklāt britu prese jau ir rakstījusi, ka reālā Krisa Sīvija dzīve būtu daudz interesantāka, nekā filmas piedāvātā versija. Sīvijs tā arī nespēja izsisties muzikālajā apritē un bija spiests izdomāt kādu triku – šo “lieko” galvu un Frenku, lai iezīmētu savu vietu britu popkultūrā. Patlaban tiek veidota arī dokumentālā filma par Sīviju, kas, iespējams, būs patiesāka par spēlfilmu Frenks – vismaz attiecībā pret Krisu Sīviju. Kardināli atšķirīga ir arī muzikālā maniere, kādā uzstājās Svīnija Frenks un Fasbendera varonis filmā Frenks. Ja reālais Frenks Saidbotoms pamatā kariķēja, tad spēlfilmas varonis Frenks ir padarīts par piederīgo eksperimentālās mūzikas pasaulei, par tās neatzīto ģēniju...  (Jāatzīstas, ka nespeciālistam ir visi grūti novilkt robežu starp katarsi un kakofoniju.)

Ārpus Lielbritānijas visdrīzāk retais būs dzirdējis par reālo Frenku, tālab arī nebūs nekādu šķēršļu, lai filmu Frenks uztveru kā absolūto fikciju, kas tik labi iederas tvitera un sociālo tīklu ērā. (Autentiskais Frenks rosījās krietni pirms šīs ēras.) Jebkurā gadījumā, savdabīgu, nepieradinātu filmu cienītājiem šī būs īstā izvēle –  psihedēliska muzikāla pieredze ar vairākiem krāšņiem Holivudas iecienītu aktieru darbiem sev visai netradicionālās lomās un vidē. Megijas Gilenholas temperaments vien ir tā vērts, gluži tāpat kā Maikla Fasbendera dīvainās dziesmas. 

Piemēram, I Love You All.

Iespējams, filmas ironiskais un mazliet vīzdegunīgais tonis, arī kariķētības elements, kāds tiek izmantots stāstā par ar savu ģenialitāti apsēstiem mūziķiem, var satraukt īstos mūzu kalpus. Neko darīt, režisors Lennijs Abramsons (Lenny Abrahamson)  īpaši neglorificē radošo vidi, drīzāk vēro to kā jancīgu, nelaimīgu, bet tomēr simpātisku radībiņu apdzīvotu pasauli.

Savukārt viņa paša karjerā šī filma turpina visai veiksmīgi iesākto ceļu – pagaidām sekmīgākā ir bijusi viņa 2012. gada filma Ko izdarīja Ričards/What Richard Did (2012) – vēl viens stāsts par autsaideri, šajā gadījumā regbija spēlētāju.

Frenks
Īrija/Lielbritānija (2014)
Rež. Lennijs Abramsons. Lomās Megija Gilenhola, Maikls Fasbenders, Dombals Glīsons u.c.

Nepalaid garām arī iepriekšējos kino ieteikumus rubrikā DR: filmu izlase - režisora Ilmāra Rāga Kertu. Mīlestība ir akla,  Andreja Zvjaginceva “Leviatāns” (Leviathan) (2014), Maika Lī “Misters Tērners (Mr.Turner)” (2014) un Rubena Ostlunda “Force Majeure” (2014)