KINO  
Kertu. Mīlestība ir akla. Publicitātes attēls

DR filmu izlase: Kertu. Mīlestība ir akla 0

Dita Rietuma
27/10/2014 

Tā, ja jūs interesē, kas jauns Eiropas Kinoakadēmijas garumgarajā, no plašām ļaužu acīm slēptajā balsošanas procesā, varu ziņot, ka balsojums par tām filmām, kuras būtu vērts nominēt uz gada labākās Eiropas filmas nosaukumu, ir izdarīts. Tagad atliek gaidīt 8. novembri, kad tiks paziņotas gala nominācijas, tātad tās filmas, kuras būs izgājuši cauri balsošanas atlases sietam. Filmu galu galā izrādījās daudz - veselas 54 pilnmetrāžas spēlfilmas (ja pieskaita trīs pēdējā brīža papildinājumus). Žēl, ka visā šajā barā nav nevienas Latvijas filmas. Kaut Modris, kura pirmizrāde notika pirms dažām dienām, 27. oktobrī, te noteikti varēja būt.

Viena no šīm 54 filmām ir igauņu filma Kertu. Mīlestība ir akla (Kertu. Love is Blind), kurai visdrīzāk nav grandiozu cerību nonākt līdz Eiropas Kinoakadēmijas balvas finālam, kaut – kas zina... Un šī ir arī mana šīs nedēļas izvēle, kuras motivācija nebūt nav tikai un vienīgi “reģionālā solidaritāte”.  Kertu. Mīlestība ir akla ir gana interesants darbs, lai pie tā pakavētos sīkāk arī bez šāda veida motivācijas. Turklāt filmu varēs noskatīties 9. decembrī Nacionālajā bibliotēkā, Ziedoņa zālē, vienā no pasākumiem, kas “sildīs” Eiropas Kinoakdēmijas balvas pasniegšanu 13. decembrī. Tā kā, laipni lūgti!


Kadrs no filmas. Publicitātes attēls

Kertu ir jauna sieviete, šķiet, pavisam vēl meitene, kas dzīvo mazā Igaunijas miestiņā Sāremā salā. Viņu pierasts uzskatīt par tādu kā ciemata muļķīti, kurai ir milzīgas komunikācijas problēmas. Tāpēc Kertu dzīvo kopā ar saviem vecākiem, pēc salas standartiem - gana pārtikušiem, un klusi dara savu pastnieces darbiņu – iznēsā avīzes un žurnālus. Vēl viņa slepus sacer romantiskus veltījumus savam iemīļotajam, ko nosūta rakstītus uz skaistām atklātnēm. Tik vien tas kreņķis, ka Kertu mīlas objekts ir ciema galvenais dzērājs, viņš arī jauneklīga mačo spēka iemiesojums. Villu (Maits Malmstens) – tā sauc šo puisi – saista attiecības ar neskaitāmām ciema daiļavām. Vien viņām zināmu iemeslu dēļ ļaušanās Villu vīrišķīgajam temperamentam ir teju vai statusa lieta – viss viens, ka Villu ir ne tikai galvenais ciema ērzelis, bet arī lielākais dzērājs, – lai darītu laimīgas ciemata dāmas viņam skaidru prātu nevajag. (Pārfrāzēju paša Villu tekstu filmā.) Salīdzinājumā ar robusto Villu, Kertu ir daudz smalkāka un interesantāka būtne - naiva, ietramdīta meitene, kuras vecums nav nosakāms, tāpat kā nav līdz galam izprotamas viņas attiecības ar pašas ģimeni - īpaši, tēvu.

Filmas režisors Ilmārs Rāgs, par kuru stāsts vēl sekos, atklāj ciemata un arī filmas galvenās varones Kertu pasauli soli pa solim. Un katrs no šiem soļiem ir pietiekami negaidīts, pat šokējošs, lai filmai Kertu. Mīlestība ir akla sekotu ar pamatīgu interesi.

Jā, nenoliedzami, tā ir melodrāmas pasaule, kas pieļauj dramatiskus pārspīlējumus un emociju sabiezinājumus. Tomēr melodramatiskās kaislības filmā tiek izspēlētas ļoti reālistiskā vidē: lauku dzīves detaļas – pat bode kā centrālais miesta notikumu un socializācijas krustpunkts ir reālāka par reālu, tāpat kā zaļumballe, kurā tad beidzot arī satiekas “ciema muļķīte” Kertu un viņas ilgu objekts Villu.

Villu šajā danču vakarā Kertu uzrunā nervoza impulsa vadīts - viņš tikko atgriezies no ārsta, kur uzzinājis sliktu vēsti. Savukārt Kertu bailīgi ļaujas savam sapņu prinča vilinājumam un dodas viņam līdzi. Viss sekojošais būtu vienkārši un banāli, ja vien ciematā nesāktos pamatīga jezga. Kertu ir pazudusi, viņu histēriski meklē ģimene un valdonīgais tēvs. Savukārt Villu un Kertu bēgšana no danču plača atnes vienu pārsteigumu pēc otra. Vispirms jau varones vecums - meitenītei Kertu, izrādās, ir trīsdesmit gadi, savukārt Villu ir gatavs viņai uzticēt savus pārdzīvojumus un tikko uzzināto smago diagnozi. Šķiet melodramatisms jau gāžas pāri malām, igauņu provinces drāma draud noslīkt bezgaumībā... Taču arī tā ir apzināta filmas veidotāju stratēģija, pēkšņi piedāvājot absolūti negaidītu attiecību trīsstūri: savādniece Kertu, dzērājpuisis Villu un Kertu miesīgais tēvs, kura īstā daba atklājas soli pa solim, pamazām kulminējot nepārprotamā ziņā par Kertu un viņas tēva attiecību patieso dabu.


Kadrs no filmas. Publicitātes attēls

Režisors Imārs Rāgs strādā ar pustoņiem un detaļām, ne vienu brīdi filmā netiek “pedalizēts” vai pašmērķīgi uzsvērts tas, ko, iespējams, bērnībā Kertu ir nodarījis viņas tēvs. Vien tēva mežonīgā  emocionālā reakcija, brutalitāte, arī tas, kā viņš pieskaras un apkampj Kertu, liecina, ka tās nav parastas attiecības starp tēvu un meitu. Filmā ir vismaz divas spēcīgas epizodes (Kertu istabā un pie ģimenes siltumnīcas), kurās tēva vara pār meitu skatītājam liek sastingt mēmās šausmās, lēnām sākot apjēgt, kādi varētu būt īstenie iemesli Kertu traumētajai psihei.

Nenoliedzami, pret šo igauņu drāmu, kas sižetiski izmanto pedofīlijas grēku, var attiekties arī ļoti vēsi. Aizbildinoties, ka Igaunijas Sāremā salā ir uzkultas pārāk lielas un pārāk melodramatiskas kaislības, kur neizpaliek ne fatālas slimības, ne neģēlīgas bērnu izmantošanas motīvs. Tomēr, ja viss būtu tik vienkārši, es par šo filmu nerakstītu un arī līdz Eiropas Kinoakadēmijas uzmanībai tā nebūtu tikusi.

Režisors Ilmārs Rāgs labi pārvalda to pārspīlējuma un dramatizācijas līmeni, ko pieprasa melodrāmas žanrs, turklāt viņam ir arī pārliecināta reālista “ķēriens” un prasme sabalansēt šos abus slāņus - melodramatismu un reālismu. Ko vērta ir Villu mamma, vienkārša, sīksta igauņu sieva, kas pārliecinoši brauc ar traktoru, kad dēls izguļ dzērumu un kura ir pārdzīvojusi savu dzērājvīru un ir gatava sirsnīgi mīlēt arī savu dzērājdēlu - līdz galam. Ko vērta ir pati Kertu, precīzāk, aktrise Ursula Ratasepa, kura teju ideāli nospēlē Kertu. Pateicoties viņas niansētajai spēlei, absolūtu ticamību iegūst gan Kertu trauslā psihe, gan viņas bērnības traumas un verdziskā atkarība no tēva. Tas arī ir šīs igauņu filmas spēks – precīzi aktierdarbi un prasme melodramatisku patosu apvienot ar realitātes, īstās dzīves, garšu.


Kadrs no filmas. Publicitātes attēls

Jāpiemin vēl, ka četrdesmitgadnieks Ilmārs Rāgs ir viens no zināmākajiem igauņu režisoriem, arī pazīstams publicists. Viņa karjerā ir bijis arī Igaunijas TV valdes priekšsēdētāja amats. 2005. gadā Rāgs izvēlējās radošo ceļu, debitēja TV režijā. Divus gadus vēlāk, 2007. gadā, uzņēma filmu Klase, spēcīgu filmu par vardarbību pusaudžu vidē, kas kļuva par atzītu festivālu hītu, saņemot balvas teju trīsdesmit starptautiskos festivālos. Filma tika pārdota izrādīšanai 91 pasaules valstī. Viņa nākamais darbs – 2012. gadā tapusī filma Igauniete Parīzē/Une Estonienne a Paris/A Lady in Paris, pārsteidza ar aktieru ansambli. Galvenajā lomā tajā filmējās franču kino ikona – pasaulslavenā aktrise Žanna Moro. Filma stāstīja par kādu igauņu sievieti, kura sāk strādāt par apkalpotāju Parīzē – viņas saimnieci tad arī spēlēja Žanna Moro. Režisora jaunākais darbs ir filma Es neatgriezīšos/ I Won’t Come Back (2014), kas šogad apbalvota arī Traibekas festivālā Ņujorkā. Kertu. Mīlestība ir akla ir Ilmāra Rāga trešā filma - gana intriģējoša un spēcīga, lai tai pievērstu uzmanību – ar vai bez Eiropas Kinoakdēmijas nominācijām.

Un, atgādinu, filma decembrī vienā seansā būs skatāma Rīgā, cerams, kopā ar režisoru Ilmāru Rāgu.

Kertu. Mīlestība ir akla (Kertu. Love is blind)
Igaunija, 2013. 98 min.
Režisors Ilmārs Rāgs

Nepalaid garām arī iepriekšējos kino ieteikumus rubrikā DR: filmu izlase - režisora Andreja Zvjaginceva “Leviatāns” (Leviathan) (2014), Maika Lī “Misters Tērners (Mr.Turner)” (2014) un Rubena Ostlunda “Force Majeure” (2014)