KINO  
Odrija Hepberna filmā “Jocīgā seja” (1957). Publicitātes attēls

Ko skatīties “Baltijas pērlē”? 0

Iesaka kinokritiķe Dita Rietuma

Dita Rietuma
11/09/2014 

Mūžīgā Odrija Hepberna 

Neprognozējamais festivāls “Baltijas pērle”, kas notiek no 12. līdz 21. septembrim, ir tepat. No afišām smaida Odrija Hepberna, radot nepārvaramu sajūtu, ka ļoti līdzīgs festivāla plakāts jau ir bijis pirms diviem gadiem, pirms četriem... Labi, budžeti ir ierobežoti, un Odrija Hepberna galu galā ir 20. gadsimta ikona. Turklāt šogad, izrādās, viņai ir arī jubileja. Odrija, ja būtu dzīva, svinētu 85. dzimšanas dienu, taču aktrise sen jau kā mūžībā, toties mums ir iespēja svinēt viņas filmas. Esmu teju pārliecināta, ka šī ir vismaz trešā “Baltijas pērle”, kurā rāda “Brokastis pie Tifānija” (Breakfast at Tiffany’s, 1961) – Bleika Edvardsa eleganto, līdz kaulam Ņujorkas filmu, kura sen pārvērtusies par tikpat ikonisku “zīmi”, kā Odrijas Hepbernas bohēmiskās varones Holijas Golaitlijas portreti no šīs filmas.

Arī tas nav nekas traģisks, galu galā “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” rāda ik gadu pirms nacionālajiem svētkiem. Kālab lai katrā “Baltijas pērlē” nerādītu “Brokastis pie Tifānija?” Galu galā tā ir filma, kas spēj vienot visatšķirīgākās paaudzes – teiksim, mammas un meitas, un kāpēc lai mammas un meitas šo filmu neskatītos vēl un vēl?


Odrija Hepberna filmā “Ariana. Mīla pēcpusdienā” (1957)

Ja nu ir gadījies tā, ka “Brokastis pie Tifānija” jau ir redzētas, var izvēlēties kādu citu no Odrijas Hepbernas filmām. Teiksim, “Jocīgo seju” (Funny Face, 1957) – režisora Stenlija Donena krāšņo, muzikālo grotesku par modes industriju, kurā Odrijai Hepbernas varone, grāmatveikala pārdevēja, nonāk modes industrijas pasaulē – amplitūdā no Ņujorkas līdz Parīzei. Filma “Jocīgā seja” ir 50. gadu “Sātana Pradas brunčos” analogs – vien atturīgāks cinismā un aizrautīgāks, romantiskāks. Mazpazīstamākā no Hepbernas filmām, kas skatāmas “Baltijas pērlē”, noteikti ir “Ariana. Mīla pēcpusdienā” (Ariane. Love in the Afternoon, 1957), ko veidojis viens no nozīmīgākajiem un žanriski fleksiblākajiem 20. gadsimta amerikāņu režisoriem Billijs Vailders, kurš uzņēma gan film noir, gan komēdijas – arī Some Like It Hot (1959) ar Merilinu Monro.


Marija Šneidere un Marlons Brando filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972)

Klasiskais sekss

Klasikas sadaļā ir ietvertas vēl dažāa hrestomātiskas filmas. Atceros, kādreiz  jaunībā – studiju gados viens no pasniedzējiem mīlēja studentiem stāstīt par filmām – “skandalozo trīsvienību”, kas 20. gadsimta 70. gados nežēlīgi sagrāva erotiskos tabu un bezkaislīgi pārkāpa “atļauts/aizliegts” robežu. Divas filmas no šīs trīsvienības tad arī rāda “Baltijas pērle” – tā ir Japānas nežēlīgā erotomāna Nagisa Osimas filma “Jūtu impērija” (1976), kas faktiski bij aizliegta izrādīšanai jau tūlīt pēc tās pirmizrādes Kannu festivālā. “Baltijas pērle” sola demonstrēt filmas atjaunoto versiju.

“Jūtu impērija” ir skarba divcīņa starp vīrieti un sievieti, kuri eksperimentē ar seksuālās baudas robežām, pamazām tuvojoties baudas augstākajai kulminācijai – nāvei. Jāpiebilst, ka “Jūtu impērijai” vienmēr ir piemitis skandāla potenciāls, un jācer, ka seansā nebūs iemaldījies kāds morāli nesagatavotais.  

Otra no skandalozās filmu trīsvienības ir itāļu režisora Bernardo Bertoluči “Pēdējais tango Parīzē” (Last Tango in Paris), kas ir tapis dažus gadus agrāk par “Jūtu impēriju” – 1972. gadā, un arīdzan saskāries ar cenzūras aizliegumiem. Arī “Pēdējā tango Parīzē” varoņi – pusmūža atraitnis (Marlons Brando) un jauna francūziete (Marija Šneidere) – meklē aizmiršanos nesātīgā seksuālā pieredzē, nojaucot robežas – savas pieredzes robežas, uz brīdi pārraujot saites ar savu iepriekšējo dzīvi, savu indentitāti. Trešās no 70. gadu lielo erotisko satricinājumu filmām (Liliānas Kavāni “Nakts portjē”) programmā nav. Taču lielie skandālisti ir pārstāvēti teju hrestomātiski un godam.

Šedevrs vai skandāls

Ja meitenīgais rotaļīgums Odrijas Hepbernas personā un sūrā erotika kā pasaules izziņas pieredze ir apgūta, var droši “sērfot” pa mūsdienu – aktuālo filmu piedāvājumu.

(Uz Orsona Velsa šedevru – kinovēsturē tik būtisko filmu “Pilsonis Keins” (Citizen Kane, 1941) es jūs nesūtīšu – šo filmu parasti skatāmies un analizējam kopā ar studentiem. “Pilsonis Keins” tomēr ir pārāk hrestomātisks darbs, lai tam piekabināti “skandāla” birku. Taču “Baltijas pērle” to dara – akcentē, ka “Pilsonis Keins” ir viens no visu laiku lielākajiem Holivudas skandāliem. (Jaunais ģēnijs Orsons Velss par savas filmas varoņa Čārlza Fostera Keina prototipu izvēlējās multimiljonāru, izdevēju Rendolfu Hērstu, kurš pēcāk darīja visu, lai atriebtos Keinam – sagrautu viņa karjeru.) Jā, var arī tā, taču, ja uz Keinu dosities ar vēli ieraudzīt skandālu, bet tā vietā redzēsiet dramaturģiskās struktūras ziņā ļoti sarežģītu,vizuāli ļoti ekspresīvu darbu, iespējams, gaidītā efekta nebūs.)

Kā jau ierasts, “Baltijas pērles” programmā ir daudz Kannu festivālā rādīto filmu. Ir arī filmas, kas noteikti un pavisam drīz būs kinoteātrī, tālab pa galvu, pa kaklu skriet uz “Baltijas pērli” nav vērts. Tāda ir Vudija Allena filma “Mēness gaismas maģija” (Magic in the Moonlight, 2014), kuras darbība notiek Francijas dienvidos 20. gadsimta pirmajā pusē un kuras galvenie varoņi ir burvju mākslinieks un gaišreģe jeb Kolins Fērts un Emma Stouna. Optimistiski būtu apgalvot, ka Allens paliek uzticīgs sev, pesimistiski – ka elegantajā filmā jūtams neliels klasiķa nogurums.

“Ziemas sapnis” 

Filma, kas Latvijā pilnīgi noteikti nebūs regulārajā kino iznomā, ir turku režisora Nūri Biljes Dželjana filma “Ziemas sapnis” (Winter Sleep, 2014), kas šogad uzvarēja Kannu festivālā, iegūdama Zelta Palmas zaru. Neesmu Džiljana daiļrades “fane”, kaut Eiropas kritiķiem režisora stils – lēnais ritms, dziļdomīgās panorāmas, egoistiskie varoņi (parasti pusmūža vīrieši) izraisa sajūsmu. “Ziemas sapņa” varonis ir aktieris, kurš kopā ar sievu un māsu tiek noslēgts no civilizācijas mazā viesnīcā – šī izolācija ļauj viņiem izspēlēt ainas no dzīves un krievu literatūras klasiķu – Čehova Dostojevska, Tolstoja darbiem. Filmai ir pārliecinoša hronometrāža – 3 stundas un 15 minūtes – motivācija to skatīties nenoliedzami ir. Džiljans ir pasaulslavens autors.

“Divas dienas, viena nakts”

Brāļi Dardēni ir Beļģijas dzīvie klasiķi, divkārtējie Kannu Zelta palmas zara ieguvēji. Arī “Divas dienas, viena nakts” (Two Days, One Night, 2014) ir teju ideāla Dardēnu filma – viņu līdz perfekcijai izkoptais stils, šis ikdienišķai, neforsētais reālisms, kas pamazām sasniedz dramatisku piesātinājumu, nereti arī eksplozīvu katarsi – ir arī šajā filmā. “Divas dienas, viena nakts”

šogad pretendēja uz Kannu festivāla balvu – bija konkursa programmā – un tomēr neieguva neko. Tas, protams, nemazina filmas kvalitāti. Stāsts, kas risinās divu dienu un vienas nakts garumā aptver dramatisku posmu jaunas sievietes dzīvē. Viņa tikko ir atlaista no darba, taču, ja viņai izdotos pierunāt savus bijušos kolēģus piekrist algas samazinājumam, viņa varētu atgriezties darbavietā. Franču dīva – aktrise Meriona Kotijāra, tērpta rozā krekliņā un džinsos, visas filmas garumā izcīna savu cīņu par “būt vai nebūt”, konfrontējoties ar saviem bijušajiem kolēģiem – līdzcilvēkiem, un mēģinot viņus pārliecināt atteikties no materiāla labumu, lai palīdzēt jaunajai sievietei. Sarežģīts uzdevums un labs dramaturģiskais materiāls, kaut līdz citu Dardēnu filmu  (“Bērns”, “Roseta” u.c.) vērienam – tematiskajam un morālētiskajam – šī filma “neaizvelk”. 

“Karte uz zvaigznēm”

Vēl viena Kannu festivāla konkursa programmas filma “Karte uz zvaigznēm” (Map to the Stars, 2014). Spilgta, ciniska un ar aizrautību veidota melnā komēdija par Holivudas tikumiem un likumiem, ko veidojis izcilais Kanādas režisors Deivids Kronenbergs. Aktrise Džuliana Mūra par maitīgas Holivudas aktrises lomu, kura ir gatava savas karjeras dēļ uz visu, saņēma kannu Zelta Palmas zaru. Bez viņas te vēl ir spēcīgu aktieru/zvaigžņu plejāde – Mia Vasikovska, Roberts Petinsons, Džons Kjūsaks. Visi viņi ir krāšņi savās slavas apmātu, tās labā visu upurēt gatavu tipu lomās. 

“Vīrietis, kuru mīlēja par daudz”

Katrā Kannu festivālā ir jābūt filmai ar Katrīnu Denēvu! Arī šogad tāda bija – režisora Andrē Tešinē filma ar anglisko nosaukuma versiju In the Name of My Daughter (L'homme qui voulait vivre sa vie, 2014). Tas ir stāsts par spilgtu dāmu, Nicas kazino īpašnieci, kuras biznesu un ģimeni pazudina meitas kaislība pret jaunu juristu-pleiboju. Filma balstīta uz dokumentāliem faktiem, ilgu tiesvedību, kuru pret savas meitas mīļāko ir rosinājusi māte – savulaik tik ietekmīgā kazino biznesa lauvene, kura ir zaudējusi gan biznesu, gan ģimeni. Kaut arī filmai nav pretenzijas uz “augsto mākslu”, to ir interesanti vērot gan kā precīzu raksturu studiju, gan kā uz dokumentāliem faktiem balstītu ģimenes drāmu, kurā zaudētāji ir visi iesaistītie.

“Borgmans”

Šī ir viena no manām favorītēm – pirmizrādīta 2013. gada Kannu festivāla konkursa programmā, “Borgmans” (Borgman, 2013) nogrima politkorektā atturībā. Slavēt un priecāties par kādreizējā festivāla “Arsenāls” mīluļa režisora Aleksa van Varmerdama “Borgmanu” nebija īpaši populāri – galu galā metaforiskais, līdzībās balstītais stāsts par draņķiem, niecībām, kuri izlien no zemzemes – alām, zemnīcām – un dodas uzvaras gājienā, rafinēti slaktējot visus, kas bagātāki, inteliģentāki par viņiem un atšķirīgi no viņiem – varēja šķist gan pārlieku brutāls, gan jēgā baiss. Ja atbrīvojas no forsēta politkorektuma, filmu var baudīt kā vēl vienu elegantu un vizuāli smalku nīderlandiešu režisora darbu, kurā daudz patiesuma un ironijas.

“Divas dzīves”

Norvēģu un vācu filmai “Divas dzīves” (Zwei Leben, 2012) gan nav nekāda sakara ar Kannu festivālu, tomēr filmu ir vērts redzēt – arīdzan kā stāstu, kas pamatā balstīts uz reāliem, dokumentāliem faktiem. Neiztikt bez dramatiskām vēstures spēlēm un mazzināmā fakta, ka Otrā pasaules kara laikā tām norvēģu sievietēm, kurām piedzima bērni no vācu karavīriem, šos bērus atņēma un aizveda uz Vāciju. Tikai dažiem no šiem nošķirtajiem bērniem jau pēc daudziem gadiem izdevās sameklēt savas mātes. Vienai no šiem norvēģu/vācu bērniem izdevās bēgt no toreizējā VDR uz Norvēģiju un atrast savu īsto māti. Tāda ir oficiālā versija. Vien īsa piebilde – šo situāciju izmantoja Vācijas specdienesti, lai iesūtītu norvēģu ģimenēs savu aģenti. Jāsaka, ka filma raisa eksplozīvu efektu – tā ir komplicēta drāma, kurā ir iesaistīta arī jaunā sieviete – stasi aģente – un viņas “šķietamā” māte – šajā lomā ir Līva Ulmane – izcilā norvēģu aktrise, kura Latvijā viesosies decembrī jau pavisam citā kino festivālā (Rīgas Starptautiskajā Kino festivālā, kas notiks decembra sākumā, no 2. līdz 12. decembrim, un ievadīs Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremoniju). Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

www.balticpearl.lv