KINO  

Iziet cauri nullei. Rīgā izrādīta filma par Timuru Novikovu 0

Saruna ar filmas režisoru Aleksandru Šeinu uzreiz pēc seansa

Sergejs Timofejevs
06/08/2014 

Aizvadītās nedēļas beigās Rīgas Splendid Palace notika dokumentālās filmas “Timurs Novikovs. Nulles objekts” pirmizrāde, kuru rīkoja Pjotra Avena fonds “Paaudze”. Tādējādi Latvijas galvaspilsētā nonāca daļa no šobrīd Sanktpēterburgā notiekošās Manifesta 10 – filma iekļauta tās paralēlajā programmā. Un pilnībā pelnīti. Filmas par māksliniekiem nav sevišķi pateicīgs žanrs – tajā nav tik viegli atrast jaunus tēmas pavērsienus, jo varoņi mēdz būt masu mediju apzelēti personāži. Režisoram Aleksandram Šeinam stāsts par Timuru Novikovu (1958–2002) drīzāk ir stāsts par laikmetu, par lūzuma laiku gigantiskā konglomerāta Padomju Savienības vēsturē, par to, kā kāda jautra un dzīvespriecīga jaunu ļeņingradiešu kompānija izdarīja ko tādu, ka pēc tam pasaule bija spiesta mainīties.

Sanktpēterburgas mākslas zinātniece Jekaterina Andrejeva, kura labi pazina Timuru Novikovu, filmā stāsta tā: “Pats galvenais, ka viņi izrādījās ļoti reti sastopami un pārsteidzoši cilvēki, kuri dzīvoja neatkarīgi no šīs pastāvīgās cīņas starp žņaugiem un relatīvu brīvību; viņi dzīvoja tā, it kā tā visa vispār nemaz nebūtu.  Un tajā ziņā es viņus redzu kā krievu avangarda turpinātājus – avangarda, kam galvenais jautājums bija brīvība. Un to nevajag saprast kā cīņu par brīvību… Тimurs un viņa kompānija dzīvoja tā, it kā brīvība būtu viņu suverēna īpašība un nekāds Brežņevs vai Andropovs, vai viņu pašu vecāki šādu brīvību viņiem nemaz nevar iedot.”

Filmā bagātīgi izmantots dokumentālais vizuālais faktu materiāls. Savā ziņā tā ir Pēterburgas astoņdesmito gadu neoficiālās mākslas enciklopēdija, kas atklāj arī to, kas laikmetīgās mākslas jomā Pēterburgā notika deviņdesmitajos gados. Uz ekrāna redzam ļoti precīzi izstrādātu telpu, kur skaņa, attēls un stāsti, ko stāsta aculiecinieki, no kuriem divi filmas tapšanas laikā pametuši šo pasauli (Vladislavs Mamiševs-Monro un Georgijs-Gustavs Gurjanovs), ļauj no jauna sajust to neticami enerģētisko izvirdumu, kāds notika tajā laikmetā. Pārsteidzoši redzēt, kādām acīm grupas “Kino” dalībnieks Georgijs Gurjanovs skatās (2012. vai 2013. gadā?) uz dokumentālajiem kadriem no astoņdesmito gadu vidus. Manuprāt, tas ir viens no spēcīgākajiem filmas brīžiem – Gurjanovs piepeši sāk runāt par “jaunajiem romantiķiem”, un šim kalsnajam grumbainajam cilvēkam vecā Pēterburgas dzīvoklī ar tekošiem griestiem un gleznu pilnām sienām, izrādās, ir neiedomājami jaunas acis, no kurām izstaro neprātīga un dzīvespriecīga enerģija.

Un atkal Jekaterina Andrejeva: “Viņu māksla top no visa un par visu. Un pēc visai ilga pārtraukuma tā no jauna rodas dzīva avangarda kultūra. Ar avangardu te jāsaprot nevis kāda zīmēšanas maniere, nevis kaut kāds stils, kaut kādi lozungi, bet pats galvenais – praktisks darbības veids.”

Un cik nenovērtējams ir sižets par Campbell zupas divpadsmit kārbiņām, kuras, pēc amerikāņu rokdziedātājas un vispasaules tusētājas Džoannas Stingrejas lūguma parakstījis pats Endijs Vorhols un kuras viņa atvedusi saviem Ļeņingradas draugiem – “jaunajiem māksliniekiem” un muzikantiem. Viņi visi bija sajūsmā. Taču jau nākamajā dienā viņi jauniegūtos retumus atvēra – vienkārši gribējās uzzināt, kā tad garšo šī amerikāņu tomātu zupa, šis vispārpieņemtās popārta ikonas prototips.


Uļjana Ceitiļina un Timurs Novikovs. 1986. Foto: Sergejs Borisovs

Timurs Novikovs, protams, ir mākslinieks, kurš no “jauno mežonīgo” eksplozīvās enerģijas negaidīti aizmigrējis uz “jaunās akadēmijas” dekoratīvo, estētisko pasauli.  Taču tas ir visnotaļ “pēterburdzisks” stāsts, jo Timurs gandrīz visu mūžu nodzīvojis šai izbijušajā impērijas galvaspilsētā, kur viņam apkārt bijušas “brīnišķīgās Kvarengi fasādes, galīgi nolupušas… Tas ir pamests, nevienam īpaši nevajadzīgs skaistums, kuru viņš izjuta kā savējo,” tā Jekaterina Andrejeva.

Filma “Timurs Novikovs. Nulles objekts” ir daļa no “Laikmetīgās mākslas antoloģijas” – no dokumentālo filmu sērijas par māksliniekiem, kuri pēdējo 30 gadu laikā atstājuši ievērojamu iespaidu uz Krievijas aktuālās mākslas pasauli. Jau gatavas ir filmas par Dubosarski un Vinogradovu, kā arī par Oļegu Kuļiku, bet šogad publika iepazīs dokumentālās filmas par Timuru Novikovu un Pussy Riot. Kā teikts preses relīzē, ““Laikmetīgās mākslas antoloģijas” filmas piedāvā jaunu skatījumu uz laikmetīgās mākslas lomu un funkciju Krievijas jaunāko laiku vēsturē. Mākslinieki kļūst par svarīgu sociālo notikumu dalībniekiem, bet viņu darbi – par sabiedrisko pārmaiņu katalizatoriem.”

Par to runāja arī filmas režisors Aleksandrs Šeins mūsu intervijā, kas notika tūlīt pēc seansa zem naksnīgajām Rīgas debesīm pie ieejas kinoteātrim blakus esošajā restorānā Тintо, kur vēl ilgi skatītāji apsprieda tikko redzēto filmu.


Aleksandrs Šeins Rīgā pēc filmas seansa 

Vai piekrītat domai, ka tā bija tik nopietna māksla, ka tās ietekmē mainījās viss laikmets?

Tāds ir arī mans viedoklis. Esmu pārliecināts, ka pasauli maina tikai cīnītāji, tikai kaismīgie. Un, ja palūkojamies vēsturē, pasauli maina arī mākslinieki.  

Vai pārmaiņas notiek uz labu?

Mēs ar jums neatrodamies ziņu izlaidumā. Uz sekundi mēs nevaram neko paredzēt. Tas nav jautājums par vērtējumu, bet gan par analīzi. Uz labu vai uz sliktu – to neviens nezina. Pasaule mainās, un cauri. Tā ir evolūcija. Tā ir atoma kustība. Jautājums vienkārši – kas to kustina? Manuprāt, tie ir mākslinieki. Kopš tā brīža, kad cilvēks piecēlās kājās un apzinājās sevi, visu vada tikai garīgā motivācija.

Tas tāds ļoti optimistisks viedoklis. Savukārt Putina melno limuzīnu un motociklistu kortežs par “iztīrīto” Maskavu pēdējās inaugurācijas laikā izskatās kā savveida melns punkts filmas finālā…

Kam nu melns, kam atkal gaišs. Tas ir tāds kā žanra rondo. Vispirms tu esi panks, tad nacionālists, pēc tam nodarbojies ar klasisko mākslu, bet pēc tam tu esi reālists. Majakovski nomaina Deineka. Tāda ir mākslas vēsture. Tā ir vienkārši filmiņa, kas man nozīmē jaunu žanru, jaunu vizuālās mākslas stilu. Vai tas labs, vai slikts, rādīs laiks.

Tā tas vienkārši ir. Lūk, šobrīd tāds laiks. Lūk, tā tas izskatās. Tas ir ļoti precīzs attēls. Kvalitatīvs, skaists savā veidā. Man tas ir tā. 

Kāpēc šajā “jaunajā laikā” jums interesanti nodarboties ar Timuru Novikovu?  

Es šobrīd no astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem atrodos jau tādā attālumā, kad varu to redzēt un apjaust. Un man tas izskatās pēc estētiska veseluma, tāpēc varu par to uztaisīt filmu.

Droši vien, no vienas puses – tas nemaz nav tik viegli, bet, no otras – vēl jo interesantāk tāpēc, ka Timurs Novikovs un viņa orientācija mākslā diezgan stipri mainījās.  

Jā, par to ļoti labi filmā runā Oļegs Kuļiks – ka ļoti īsā laikā viņš pārdzīvojis milzīgu daudzumu metamorfožu. Kad notiek laikmeta lūzums, visi procesi aktualizējas un paātrinās. Timurs Petrovičs pārdzīvoja ļoti spilgtu, konkrētu mākslinieka ceļu – no panka pie reālisma, kā jau teicu.  


Kadrs no filmas (epizode, kas veltīta Jaunās akadēmijas māksliniekiem)

Vai jums nešķiet, ka tā bija arī savveida greznība – sevi tā saskaldīt, ko nemaz tik daudzi mākslinieki nevar atļauties?

Mākslinieki maksimāli tērē sevi, ar to viņi atšķiras no nemāksliniekiem.

Taču reizēm viņi sēž uz viena sen izgudrota viļņa, un tā visu dzīvi…

Katram ir sava misija un sava loma. Timurs Petrovičs bija tāds mākslinieks. Tāda bija viņa misija.

Bet otrs jaunums no sērijas “Laikmetīgās mākslas antoloģija” – filma par Pussy Riot vai tā ir filma par māksliniecēm ar jaunu misiju?

Filma par Pussy Riot ir stāsts par akcionismu; manam sērijas līdzautoram Jevgeņijam Mitem bija ļoti interesanti pārdomāt, kas īsti ir mākslas priekšmets. Mēs varam nez cik ilgi prātot par pašreizējo diskursu, taču kas īsti ir māksla un kas ir akcionisms zina retais. Tā ir ļoti mākslas zinātniska filma. Tā ir analītiska. Tajā tiek attīstīts stāsts – no bajārienes Morozovas līdz mūsdienām, par to, kā veidots šis medijs. Jo tas ir pavisam konkrēts medijs. Ir stājgleznotāji, ir ainavisti, ir grafiķi un ir akcionisti. Un šī filma ir tieši par to – kā piemēru izmantojot dzīvas, ietekmīgas, varbūt vienas no viskvalitatīvākajām akcionisma māksliniecēm. Kas ir akcionisms? Rupji runājot, tu provocē realitāti uz atbildes reakciju, un šī reakcija arī ir tavs mākslas darbs. Nevis tava rīcība, bet sabiedrības reakcija. Jo spēcīgāka šī reakcija un jo skaidrāk tā atklāj šīs pasaules, eksistences, civilizācijas mehānismus, jo interesantāka māksla.

Filmā par Timuru Novikovu Maskavas mākslinieks Konstantīns Zvezdočotovs prātoja par Maskavas un Sanktpēterburgas mākslinieku attiecībām un zināmu sacensību.  Par to, ka 80. un 90. gadu pēterburdzieši – tas esot vairāk stils nekā oriģināla metode…  

Manuprāt, viņš kļūdās, jo Timurs Novikovs, izgudrojot “horizontu” [par to kā par vietu, kur saplūst gaisma un tumsa, augša un apakša, un to vienlaicīgu klātbūtni Novikova audeklos, filmā runā Oļegs Koteļņikovs un Jekaterina Andrejeva – S.T.], izgudroja tieši metodi. Tā ir pārkompozīcijas metode.


Jūs pats esat maskavietis?

Jā.

Vai jums tēma par kultūras pretstatiem starp Sanktpēterburgu un Maskavu ir aktuāla?

Tā vienmēr ir pastāvējusi. Tajā paaudzē, par kuru filmā ir runa, tā ir zināma spēle-joks-karš. Taču man personīgi tā nav tuva, es esmu no citas paaudzes, kurā viss ir sajaucies un nekādu robežu vairs nav.

Ko jūs atstājāt ārpus filmas?

Ļoti daudz ko, es vēl taisīšu lielu, paplašinātu versiju uz četrām stundām ar atkāpēm par Kurjohina popmehāniku, nekroreālistu Jufitu utt.

Man šķiet, ka filma izdevusies krietni dziļāka par parastu mākslinieka biogrāfiju.

Man tā ir valsts vēsture, laikmeta vēsture, mana vēsture. Tā sākas gadā, kad es piedzimu – 1976.  Un beidzas ar šodienu. Tā ir filma par manu dzīvi, kā es to sajūtu, kas parādīta caur mākslas prizmu.