KINO  
Kadrs no filmas “M.O.Ž.”

Aiks Karapetjans – šausmu filmu žanra celmlauzis Baltijā? 0

Saruna ar režisoru par filmu “M.O.Ž.” pirms pasaules pirmizrādes

Rita Kaže-Zumberga
15/07/2014  

Kventins Tarantino Starptautisko Fantāzijas filmu festivālu Monreālā, kas šogad norisināsies no 17. jūlija līdz 6. augustam, nodēvējis par svarīgāko un prestižāko žanra notikumu visā kontinentā, un, iespējams, tā ir atbilde, kāpēc režisors Aiks Karapetjans tik bezbailīgi tur iegrūdis vīrieti oranžajā vestē – kas zina, varbūt noskaidrosies, ka latviešu jaunais mīļākais varonis ir šausmu filmas galvenais tēls? 

Filma M.O.J. jeb The Man in The Orange Jacket vai latviskajā nosaukumā “M.O.Ž.” (patapināts no krievu abreviatūras M.O.Ж. мужчина в оранжевом жилете) jau šobrīd iekļauta festivāla organizatoru veidotajā must-see sarakstā un tiek saukta par vienu no gada atklājumiem, lai gan pasaules pirmizrāde vēl priekšā – 27. jūlijā plkst. 21.50 pēc Monreālas laika. Tāpat labas atsauksmes pirmais nopietnais latviešu šausmu kino atvedis no Kannām, kur maijā ikgadēji norisinājās industrijai svarīgais filmu tirgus. Producents Roberts Vinovskis starptautiskās izplatīšanas tiesības pārdevis vienai no pasaules vadošajām neatkarīgajām filmu izplatīšanas kompānijām – WIDE, kas jau iepriekš veiksmīgi nodrošināja Karapetjana “Cilvēki tur” (2012) izrādīšanu vairākos Eiropas kinoteātros un pasaules televīzijās.


Aiks Karapetjans. Foto: Kristīne Madjare

Kinorežisors Aiks Karapetjans dzimis 1983. gadā Armēnijā. Ieguvis bakalaura grādu Mākslas zinātnē Latvijas Mākslas akadēmijā, bet maģistra grādu Audiovizuālajā mākslā Latvijas Kultūras akadēmijā un kino režijā Parīzes kino skolā ÉSEC. Plašāku ievērību Latvijā režisors ieguva 2007. gadā, kad viņa filma “Riebums” tika atzīta par labāko studentu filmu Nacionālajā Kino festivālā “Lielais Kristaps”; tā tika nominēta arī kategorijās “Labākā īsmetrāžas spēlfilma” un “Labākā otrā plāna aktrise”. 2011. gadā Aiks bija režisors Latvijas Nacionālās operas izrādei “Seviļas bārddzinis”, kas tika atzīta kā labākais sezonas jauniestudējums. Aika debijas filma pilnmetrāžas režijā, spēlfilma “Cilvēki tur” (2012), ir piedalījusies dažādos starptautiskos kinofestivālos (Karlovi Vari, Gēteborgā, Kotbusā, Hamburgā, Lībekā), un viņš saņēmis balvu kā labākais režisors Baltijas debijā (Krievija).

“Mēs esam celmlauži,” uzskata režisors un norāda, ka šausmu žanrā Baltijas valstīs filmas neesot tapušas, turklāt “M.O.Ž.” ieguldīts tikai privāts finansējums, iztiekot bez jebkāda valsts atbalsta. Sākotnēji komanda izvētīs pūliņus starptautiskos festivālos, līdz ziemā arī šepat Rīgā sagaidāma Latvijas pirmizrāde, atlicis vien producentam vienoties ar vietējo kinoteātri par datumiem, atklāj Karapetjans, kad tiekamies filmu studijā “Lokomotīve”. No cilvēkiem tukšās telpas piepilda vien datoru vienmērīgā dūkšana, kas dod tikai vārgu apjausmu par notikumiem, kas aptvēruši jaunā režisora garīgās mokas un komandas neziņu par iznākumu, jo filmas tapšanas periods vairāku gadu gaitā iezīmējies kā viens vienīgs pārtraukums ar retiem, bet daudzsološiem darba brīžiem.

Debija šausmu filmu žanrā ir savveida izaicinājums. Kas vedināja tevi pievērsties vardarbīgas nāves tēmai? 

Principā mākslā ir divas galvenās tēmas – nāve jeb vardarbība un sekss jeb mīlestība; var izvēlēties pēc konteksta. Atbildot uz jautājumu, nebija tāds konkrēts sapnis veidot šausmu filmu, tā vienkārši sanāca. 2008. gadā, kad vēl taisījām “Cilvēki tur”, paralēli gaidījām Kino centra konkursa rezultātus, bet togad jaunus projektus neatbalstīja. Nevēloties veselu gadu sēdēt dīkā, uzstāju producentam, ka vēlos filmēt, taču jāsaprot apstākļi – naudas nebija. Pierunāju uz domu, ja izprātošu, ko nofilmēt bez budžeta, tad jāķeras klāt. 

Bet bija vēl citi žanri, no kuriem varēji izvēlēties. 

Jā, taču gribējās kaut ko atšķirīgu no iepriekš paveiktā; šī filma ir pilnīgi citādāka nekā mans darbs pie “Cilvēki tur”. Šausmu filmās ar ierobežotiem līdzekļiem var panākt maksimālu efektu. Ja ņem vērā, ka uzsākām filmēšanu 2009. gada rudenī, bet pēdējā tās diena bija 2012. gada maijā, tad skaidri noprotams, cik saraustīti risinājušies notikumi. Šo četru gadu laikā kopā bija tikai 19 vai 20 filmēšanas dienas. 

Aktieriem jau sāka nomainīties sejas panti? 

Jā, un smieklīgākais, ka stāsta attīstība notiek divās dienās. Visu laiku vajadzēja sekot līdzi sižeta nepārtrauktībai, lai noslēgumā pareizi samontētos. Viena aina pat tika filmēta trīs dažādos gados.

Kā parasti izlīdzas šādos gadījumos, kad aktieru izskats laika gaitā mainās?

Mums galvenais, lai frizūra būtu tā pati un nemainītos, aizliedzu aktieriem griezt matus. Bija arī kāda laža, par kuru vairāk neko nestāstīšu, gan paši pamanīsiet seansa laikā. Lai gan kopā bija tikai trīs aktieri, kā arī darbība risinājās vienā lokācijā un izsekot bija salīdzinoši vieglāk, tomēr gadās izņēmumi. Vairāk baidījos, ka kāds no aktieriem varētu nomirt vai emigrēt uz citu valsti. (Smejas

Kannu filmu tirgū šī bija vienīgā latviešu filma. Kā veicās, kādas bija atsauksmes? 

Roberts [Vinovskis – R.K.-Z.] teica, ka atsauksmes bija labas, bet galarezultātus uzzināsim tikai pusgada laikā, jo tik ātri nekas nenotiek. Sākumā filmai “jāiziet” pa festivāliem, tad var gaidīt atzinumus; arī distributoriem varbūt būs lielāka vēlme šo filmu rādīt. Taču interese ir, pat lielāka nekā savulaik ar manu iepriekšējo filmu. Monreālas festivālā, kas ir viens no pasaulē lielākajiem žanra notikumiem, paredzēta pirmizrāde; tad ceram iekļūt vienā Amerikas festivālā, pagaidām vēl nevaru neko atklāt, jo līdz augustam netiks izziņota oficiālā programma. Kā arī paļaujos uz vienu festivālu oktobrī, kur paredzēta Eiropas pirmizrāde, un tikai tad sekos Latvija. 

Kopš 1992. gadā uzņemtās Vasilija Masa erotiskās šausmu filmas “Zirneklis” ar Aurēliju Anužīti galvenajā lomā nekas tāds vairs mūsu kino vidē nav radīts. Vai tam varētu būt specifiski iemesli? Šo žanru skatītāji nepieprasa, vai tieši otrādi – nav mums radītāju? Specefektu pasaule ir diezgan sarežģīta, Masa filmā zirnekļa kāju mākslīgums pamatīgi liek apšaubīt ekrānā notiekošo.

Uzreiz teikšu – esmu redzējis to filmu, tā nav šausmu filma, bet gan mistiska melodrāma. Vakar tieši noskatījos japāņu režisora Iširō Hondas 1965. gada filmu Frankenstein Conquers the World – milzīgs, gigantisks Frankenšteins cīnījās ar kaut kādu monstru, un pateikšu godīgi – tajā laikā bija labi specefekti. Tāpat jāpiemin Stenlija Kubrika 1968. gada “Odiseja” – kas tur bija par specefektiem! Taču, runājot par Masu, man mazliet nepatīk šie salīdzinājumi ar viņa paveikto, jo šī režisora filma nav šausmu filma, bet tā tiek nodēvēta, jo žanriski kaut kur jāiekļauj. Masam vienkārši nepaveicās ar laiku – 1992. gadā nebija viegli taisīt kino. Ja uzlūkojam tālaika krievu kino – ārprāts, kas tas ir? Labāk aizmirst! 

Apgalvojot, ka “Zirneklis” nav šausmu filma, sanāk, ka savu filmu tu vērtē kā pirmo žanra pārstāvi Latvijas kino vēsturē?

Jā, bet jebkurš žanrs Latvijā būs pirmais. (Smejas) Uzfilmēšu bojeviku – arī tas būs pirmais. Mums pārsvarā bijušas vēsturiskas drāmas, bet, runājot par žanra filmām – tikai nesen parādījās ģimenes drāma [Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu” – R.K.-Z.]. Tādas tīras žanra filmas latviešiem vienkārši nav bijušas, bet baigi arī nevajag uz to vērst skatu, jo finanses ir tieši tādas, kādas ir. 

Ja Latvija būtu krietni bagātāka valsts un nauda kino ieplūstu daudz vairāk – vai tiešām tici, ka šausmu žanrā būtu vairāk filmu? 

Labs jautājums, nezinu. Es domāju, ka šausmenēm Kino centrs tāpat nedotu naudu. 

Bet tev arī neviens nedeva, kopā ar komandu paši sameklējāt. Vai ar aktīvu režisoru un producentu līdzdalību šim žanram būtu lielākas izredzes?

Tiešām nezinu. Nevaru neko teikt par citiem režisoriem, taču ļoti ticu, ka būtu filmu dažādība. Kaut varbūt ne šausmu. Mums tomēr nav tik spēcīgu tradīciju kā Skandināvijā, kur gan literatūrā, gan kultūrā līdz 19. gadsimtam skaidri iezīmējas romantisms, kas vēlāk pārauga izpratnē par kino saturu un estētiku. Šausmu filmas diezgan daudz ražo arī Anglijā un Ziemeļamerikā, jo arī šīs zemes ir gotiskajām tradīcijām bagātas. Taču mums Padomju Latvijā vispār nebija šausmu filmas, vien kāds rets izņēmums pavīdēja no kaimiņvalsts – Nikolaja Gogoļa šausmu stāsta ekranizācija 1967. gadā Viy. Kinoteātri arī pārāk neaizraujas ar šausmu filmu rādīšanu; cilvēkiem ne īpaši patīk, varbūt pat neinteresē.

Esi izteicies, ka filmās izstāsti stāstus, kuri pašam šķiet interesanti. Kas ir šīs šausmu filmas stāsts? Kas scenārijā bija tāds, ka aizrāvies ar atspoguļojumu? 

Kad domāju, ko taisīt, noskatījos ļoti daudz šausmu filmu. Tas ir viens no žanriem, par ko nekad iepriekš nebiju interesējies. Sapratu, ka lielākā daļa filmu ir cita citai līdzīgas, bet es varētu uztaisīt kaut ko kvalitatīvu un svaigu – klišejām piešķirt spirgtāku interpretāciju. Īstenībā “M.O.Ž” ir dažādu šausmu filmu subžanru mikslis – sākas kā slasher, tad attīstās kā psiholoģisks trilleris, līdz pārtop par mistisku spoku stāstu.

Šausmu filmu žanrs ir kinematogrāfisks un vizuāli interesants, var ļoti saistoši uzfilmēt, taču pieklibo tieši naratīvs, reizēm tā nav pat vispār. Tāpēc vēlējos izcelt saturu – galvenais sliktais varonis nogalina ģimeni un mēģina dzīvot viņu mājā, tēlojot bagātnieku. Mērķis bija vienkāršs – samiksēt subžanrus un pacelt filmu jau citā līmenī. 

Šausmu filmās tieši montāžai ir izteikti svarīga loma – nianses, kas vajadzīgas, lai skatītājos izraisītu baiļu sajūtu.

Jā, lai radītu ritmu! Un tas ir ļoti svarīgi, citādi ar nepareizi sagrieztu filmu skatītājam var sabojāt iespaidu. Protams, arī skaņai ir liela nozīme. Neizpaliekam bez holivudiskajiem “čīk, čīk, čīk” – taču ir vēl visa kā. Pirmajā daļā dzirdamās klavieru skaņas ir galvenā muzikālā tēma, ko komponējusi Anna Ķirse; tad šo to pieliku klāt no Andra Dzenīša mūzikas, skan arī viens gabals no operas, kā arī vienā brīdī Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”. Filmas garums ir tikai 72 minūtes, un, izvērtējot, cik tieši daudz no tām ir ar muzikālo fonu, nākas secināt, ka tikai 15–20 minūtes, tātad maz. Filmā gandrīz nemaz nav dialogu, taču nevēlējos pārējo aizlikt ar mūziku, taču ar citām skaņām gan neesmu skopojies.

Kā tu bez dialogiem ataino filmas psiholoģisko ieceri?

Galvenais varonis ir konfliktā pats ar sevi, nevis citiem. Mēģināju panākt, ka skatītājs baidītos kopā ar viņu, un brīžos, kad atceras, ka viņš ir sliktais, mazliet pat sakaunētos. Filma pārdomāti tika radīta tā, lai vienā brīdi novērotājam no malas sākotnējais sižets pat piemirstos. Kad vēlāk to atkal atgādinu, pieļauju domu, ka skatītājs sajutīsies neveikli. 

Literatūrā un labākajā kinoklasikā tas ir ierasts paņēmiens – spekulēt ar varoņa labo vai slikto tēlu. Piemēram, Frānsisa Forda Kopolas “Krusttēva” visās ekranizācijās pārdzīvojam līdzi mafijas darbonim. 

Jā, taču ierasti galvenie varoņi sākumā ir labi, līdz tad tikai paliek slikti. Tas ir kā galvenā varoņa ceļojums stāstā. Taču manā gadījumā ir citādi – galvenais varonis ir sūdīgs, tad paliek labāks, arvien labāks, līdz pēkšņi atkal ir ļoti slikts. (Smejas) Taču atcerēsimies vēlreiz – filma tikai sākotnēji ir naratīva. Paraugoties uz šausmu filmu labākajiem paraugiem, kinovēsturē viena no izcilākajām un arī man viena no mīļākajām ir tieši Stīvena Kinga 1977. gadā uzrakstītā novele Stenlija Kubrika interpretācijā The Shining (1980). Tad seko Romāna Polaņska Repulsion (1965) ar Katrīnu Denēvu – šīm filmām vispār nav naratīva! Piemēram, The Shining režisors sākumā iedod ekspozīciju, bet pēc tam aiziet pilnīgs filmas stāvoklis, kurā novērojam galvenā varoņa transformāciju un mēģinājumus nogalināt savu ģimeni. 

Zinu, ka man pārmetīs stāsta nenozīmību uz atmosfēras un noskaņas fona. Bet es uz to gāju apzināti – patika, ka žanra labākajos paraugos akcenti tomēr likti uz atmosfēru, skatītājs elpo to pašu gaisu, ko galvenais varonis. Bailes ir kā tāds vienojošs apstāklis – mēs visi baidāmies no viena un tā paša. 

Ja svarīga ir filmas atmosfēra, tad svarīgi kļūst tehniskie aspekti – gaismas, kameru novietojumi, montāža. Kā režisors tver līdzsvaru, lai nepazustu aktierspēlē, bet vienlaikus panāktu to, ka otrpus ekrānam sajūtam bailes? 

Tas ir labs jautājums. Es parasti mēģinu darīt tā – liekot mizanscēnu, skatos visu, kas notiek, un, ja noķeru mirkli un leņķi, no kura skatoties viss šķiet interesanti, tad zinu – no turienes jāfilmē. Otrs variants – bailīgi ir tikai tad, ja mēs nezinām, kas notiek. Ja neredzam, bet nojaušam cita klātbūtni. Patika izmantot kino valodu, lai vizuāli stāsts uz ekrāna iegūtu detaļas un nostrādātu uz skatītāju, kas ir ļoti saistīts ar to, kā uzfilmēts, kur likta kamera. Man tas bija ļoti labs treniņš. 

Taču jāatzīst, ka visvairāk strādāja iekšējie instinkti. Sevišķi tas parādās, ja vienu ainu sāc filmēt 2009. gadā, bet turpinājumu – gadu vēlāk. Protams, jāatceras, kas tur notika, kā pietrūka, tāpēc nereti bija uztraukums, jo vienā brīdī neviens nesaprata, ko darīt. Es biju vienīgais, kas vēl spēja izsekot sižetam.

Pilnīga neiespējamā misija – kā ceturtajā gadā notvert lietas, kas trūka pirmajā?

Tā bija problēma, jo piedzīvojām, šķiet, tikai divas reizes, kad filmēšana ilga vairāk par vienu dienu. Parasti pirmajā dienā ir diezgan grūti ieskrieties, kamēr visi iedziļinās un notver vilni. Režisors dod filmēšanas grupai ritmu, nākamajās dienās var strādāt daudz labāk. Bet mums lielākoties nebija šādu iespēju. Laika trūkuma dēļ katru reizi mainīju objektīva rakursus, lai būtu atšķirīgs materiāls montāžai, lai būtu garantija, ka būs cits leņķis, ko montēt. 

Pateikšu godīgi – tas bija murgs. Operators Jānis Eglītis jautāja: “Aik, bet ko mēs tagad filmējam?” Teicu: “Nu, atceries – kad filmējām pirms gada, tur bija tā un tā...” – “Es neatceros, Aik...” Īstenībā man patika, ka mirklī, kad filmēšanas grupa sajuta neziņu par notiekošo, es vairāk sāku kontrolēt filmēšanas procesu; nebija izvēles, kā vien man uzticēties. (Smejas)

“M.O.Ž” sākotnēji bija pagaidu nosaukums, bet cits vārds filmai tomēr neatnāca. 

Sākumā biju paredzējis nosaukumu “Luija XVI dēmoni”, taču līnijai par gleznu, slaveno Luija portreta kopiju, bija palikusi vien divos kadros, kurus beigās izmetu ārā. Atstāju to ideju kā mājas gara personifikāciju, lai piešķirtu tai seju. Tad nosaukums bija “Stress”, taču scenārijā visu laiku rādījās M.O.Ж.мужчина в оранжевом жилете, jo rakstu visu krieviski. Vienu dienu producents Vinovskis zvana un jautā – varbūt tā arī filmu saucam? Es saku – nezinu, nezinu, izklausās dīvaini. Angliski sanāk Man in Orange Jacket jeb M.O.J., bet latviski nebijām izdomājuši – piedāvāju, piemēram, “Makss oranžā žaketē”. (Smejas) Tā arī palika. Nosaukums daudz neizsaka, pēc treilera arī nevar saprast, par ko ir filma. Tāpēc piestāv.

Kas tā par oranžo vesti, un kāpēc vīrs skrien, tajā ietērpies? 

Tas ir ostas darbinieks, kuru atlaida no darba. Viņš dodas pie priekšnieka uz mājām, nogalina viņu un sāk tur dzīvot – tā arī sākas filma. Viņš vienkārši aizgāja savā uniformā, jo impulsīvi ļaudis neplāno pārģērbties. (Smejas) Zini kā, šausmu filmās maniaki parasti ir saģērbušies ar kādām konkrētām iezīmēm – ir hokeja maskas, pie rokas motorzāģis, kas rada asociācijas. Man arī vajadzēja kādu iedot kādu vizuālo remarku, jo filmā mēs varoni redzam pa gabalu. Tāpēc oranžā veste palīdz. Iespējams, šīs vestes dēļ mums proletārieši nepatiks vēl jo vairāk. 

Kā nonāci līdz idejai, ka vēlies, lai skatītājs identificējas ar slepkavu nevis upuriem? 

Es nemaz to negribēju, un arī skatītājs to simtprocentīgi nedarīs. Mēs drīzāk būsim liecinieki, kas vēro slepkavu no malas, skatīsimies, ko viņš tur dara, bet emocionāli nebūs līdzpārdzīvojuma. Sarunas sākumā teicu, ka to mēģināju darīt, bet neapgalvoju, ka man tas sanāca. Vispār grūti teikt. Rādīju dažiem cilvēkiem filmu, un viņi teica, ka bija bailīgi, un visdrīzāk līdzpārdzīvojums bija pret galveno Antas Aizupes sieviešu varoni. Sevišķi sākumā, jo viņa kā upuris ir vājš.

Filmas kontekstā iedēstīta doma, ka pati ēka sāk nicināt šo ļauno varoni, tādējādi iespaidojot filmas noskaņu. Kā režisors panāk, lai ekrānā sajūtams šis nicinājums, ko izdveš nedzīvs objekts?

Mēs filmējām mājā, kuras interjerā nevarējām neko ne pielikt, ne mainīt. Pielāgojāmies pilnīgi visam, kas bija uz vietas. Tāpēc akcentus liku uz kamerām un gaismām, svarīgi bija iegūt pareizo atmosfēru. Māju atdzīvināju ar skaņu, ar kameras kustībām, atspoguļojot iekšējo dinamiku, ko acīm neredzam. Ļoti nozīmīga bija krāsu korekcija, tā piešķīra attīstību. Lai māja būtu dzīva, vajadzēja panākt mainību – sākotnējā siltā un gaišā vide pārtapa arvien bezkrāsainākā, tumšākā, drūmākā un bezpersoniskākā, līdz viss kļuva gandrīz monohroms. Taču tas nav uzkrītoši, un skatītājam acīs nedursies, drīzāk radīs atmosfēru, ko papildinās skaņas – mēs dzirdēsim šo māju; varonis uztvers, ka tur kaut kas notiek.

Kur tu kā režisors tver šīs idejas, šos trikus?

Tas ir pašsaprotami, tā ir daļa no profesijas – zināt instrumentus, pazīt kino valodu. Šī filma ir kā liela personiskā mācība. Lai panāktu rezultātu, režisors ir atbildīgs par visu – jāpasaka cilvēkam, ko tu vēlies, bet tajā pašā laikā jāļauj viņam ienest kādu daļu no sava talanta, lai rezultātā tava ideja sanāktu vēl labāka, nekā biji iedomājies. Tas ir visgrūtākais. 

Man pat vienubrīd bija depresija, zvanīju Robertam: “Nevienam to nerādām, aizmirstam par to filmu…” Bet tās laikam ir pilnīgi normālas domas, jo montējot redzi, ka dialogu nav, tu neko nedzirdi, tikai kamera šurpu turpu švīkst, un neko nevar saprast… (Smejas

Tu mēdz iedot komandai impulsu, starp profesionāļiem ieliekot kādu amatieri. Vai arī šoreiz tā spēlējies? 

Šoreiz īsti nevarējām maksāt naudu – kurš piekrita, tas filmējās. Bet piekrita tikai tie, kam projekts šķita interesants, un pārsvarā visi ir no profesionālo aktieru vidus, izņemot dvīnes, kuras paņēmu no masovkas iepriekšējā filmā “Cilvēki tur”. Scenārijā bija paredzēts, ka galvenais varonis izsauc prostitūtas, taču grib tieši māti un meitu. Atradu pārīti, kas piekrita filmēties, bet gada laikā, kad bija pauze, viena no “prostitūtām” palika stāvoklī. Toreiz nodomāju, ko tagad darīt? Tad atcerējos par masu skatiem un dvīnēm, izlēmu nomainīt uz smieklīgo šausmu filmu klišeju. Taču šobrīd prātoju – ai, vajadzēja filmēt pirmo variantu, būtu bijis ļoti interesanti, ja viena no viņām būtu stāvoklī…

Ar katru filmu iepazīsti jaunu žanru. Ko no tevis varam gaidīt kā nākamo?

Kino centrs atbalstīja mana jaunā projekta attīstīšanu – paredzēta melodrāma un spriedzes filma ar mistikas elementiem. Par sievieti un viņas konfliktu ar kādu huligānu, kas beigās pārvēršas par milzīgu stāstu ar dīvainiem līkločiem. Vienkārši jāķeras klāt, jāraksta scenārijs, lai nākamgad varētu filmēt. 

www.locomotive.lv
www.facebook.com/pages/MOJ-The-Man-in-the-Orange-Jacket