Ekspresintervija ar izstādes “Kino trofejas” māksliniekiem Daci Džeriņu un Mārtiņu Ratniku
Rita Kaže-Zumberga
24/04/2014
Foto: Kristīne Madjare
Izstāde “Kino trofejas”
No 23. aprīļa līdz 2015. gada 12. septembrim Kino muzeja telpās
Peitavas iela 10/12, ieeja no Alksnāja ielas, Vecrīga
Filmu programma “Kino trofejas”
No 24. līdz 30. aprīlim kinoteātrī Splendid Palace
Elizabetes iela 61, Rīga
“Ļaudīm pagājušā gadsimta 40. un 50. gados kino skatīšanās bija pieejamākā un populārākā izklaide, daudzie kinoteātri veicināja šo visnotaļ ikdienišķo laika pavadīšanas veidu – kino apmeklēšanu. Lai gan repertuāram tika sekots līdzi, cilvēki uz kino devās reizēm tikai procesa pēc. Jāņem gan vērā, ka nebija televīzijas – kinoteātris bija vienīgā vieta, kur skatīties filmas. Arī lielais ekrāns sniedza pilnīgi citu skatīšanās pieredzi, darbojās kā papildus efekts sižetiskajai līnijai. Un vēl saturs – kādas bija tā laika filmas? No sadzīves atrauti darbi, kas ļāva pārcelties citā realitātē,” mazu ieskatu projektā “Kino trofejas” Arterritory.com sniedz Kino muzeja vadītāja Zane Balčus.
Godājot Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu, no 23. aprīļa līdz pat 2015. gada 12. septembrim Rīgas Kino muzejā ir apskatāma izstāde par kinoteātru repertuāra politiku un vietējo skatītāju atmiņām par kino apmeklēšanu 40. un 50. gados, savukārt kino Splendid Palace no 24. līdz 30. aprīlim izrāda programmu ar tālaika repertuāra filmām. “Kino trofejas” ir atskats uz kino kultūru laikā, kad Latvijā bija mainījusies valsts iekārta, ienesot izmaiņas arī kino programmā. Padomju filmu lielajā īpatsvarā skatītāju prātus uzrunāja Eiropas valstu autoru darbi, priecēja pirmās pēckara pašmāju filmas un satrauca Rietumvalstīs tapušās “trofeju filmas” – lentas, kuras nonāca padomju kinonomas sistēmā, karam beidzoties. Lai gan ar nedaudz mainītiem nosaukumiem un izgrieztām epizodēm (reizēm arī neskarti), šie kinodarbi tika iepludināti vietējā repertuārā un iemantoja milzīgu popularitāti.
Konkrēto laika periodu kā atskaites punktu izvēlēties bija viegli, atklāj Balčus, norādot, ka cilvēki 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā, mēģinot aizmirst kara nomāktību, pastiprināti pievērsās tieši izklaidējošajām Rietumvalstu filmām. “Paradoksāli, ka tās tolaik vispār ir demonstrētas. Savā ziņā tas liecina, ka ideoloģija nespēja nomākt finansiālo nozīmību. Ārkārtīgi būtisks fakts šo dekāžu izvēlē – joprojām ir sastopami šī laika skatītāji. Varam satikties, iepazīties, uzkrāt viņu pieredzi un atmiņas. Iespējams, vēl pēc desmit gadiem šādas iespējas vairs nebūtu,” projekta tapšanas gaitā novēroto atstāsta Kino muzeja vadītāja.
Splendid Palace skatāmas filmas plašā amplitūdā, sākot no vācu izklaides žanra līdz Staļinu cildinošiem darbiem; pārstāvēti arī itāļu, austriešu, franču un citu valstu kinodarbi, starp kuriem arī izslavētās “trofeju filmas”. Kas interesanti – dažas filmas tiks rādītas 35 milimetru kino kopijās un pirms tām tiks demonstrēts kinožurnāls, atgriežot skatītājus īstenā tālaika atmosfērā.
No filmas “Mana sapņu meitene”. 1944, Vācija
“Noteikti vēlos izcelt filmu “Mana sapņu meitene” (1944, Vācija). Ne tāpēc, ka tā bija tolaik vispopulārākā, bet tāpēc, ka ļoti raksturo manu iepriekš pausto izbrīnu, kā šāda filma tikusi cauri padomju varas sietam un rādīta kinoteātrī pēckara posmā – muzikāla un draiska, galvenajā lomā ir sieviete, rēvijas zvaigzne, kas piedalās deju numuros, kuros atklāj gan kājas, gan apakšveļu. Filmai piemīt lipīgs vieglums un interesants sižets. Otra filma, uz kuru vēlos vērst uzmanību – “Teiksma par Sibīrijas zemi” (1947, PSRS). Padomju kino darbs, bet ļoti saistošs dēļ muzikālā skanējuma un pēckara gadu eksotikas. Idealizēta jaunu teritoriju apgūšana Padomju savienībā, arī jaunceltņu būvēšana, bet pāri visam – izjusts mīlasstāsts ar ļoti labiem aktieriem un skaistām melodijām,” savus favorītus kino programmā iezīmē Zane Balčus.
Piesēžot simboliskajā kinozālē, kur muzeja jaunajās ekspozīcijas sienas raibina plakāti, mākslinieku tandēms – Dace Džeriņa un Mārtiņš Ratniks sarunā ar Arterritory.com atklāj izstādes tapšanas norisi. “Kino trofejas” radušās, apvienojot spēkus ar muzeja darbiniekiem. Balstoties uz to, ka atmiņas ir zūdoša vērtība, bet reizē arī vispersoniskākā – izstāde koncentrējas uz kinorepertuāra izpēti un kino skatītāju pieredzi 40. gadu otrajā pusē un 50. gados. Pēckara ikdienas dzīvei cieši savijoties ar kino apmeklējumu, cilvēkos parādījās jaunības entuziasms un pielipa filmu radītās iluzorās realitātes nianses.
Vai tā bija likumsakarība, ka tikāt pieaicināti šīs ekspozīcijas izveidē?
Dace Džeriņa: Tiku uzaicināta, jo esmu sadarbojusies ar Kino muzeju vēl divās izstādēs. Vienā brīdī jutu, ka netieku galā, jo spēkus paņēma arī otrs projekts Nacionālajai Bibliotēkai, un izlēmu piesaistīt Mārtiņu, kurš galveno iniciatīvu pārņēma no manis. Protams, idejiski tēls ir veidots kopīgi, bet beigu daļā lielāko darbu paveicis tieši Mārtiņš. Kad mums iedeva tēmu, ideju izlolojām mēs, bet materiālu savākšanas process notika kopā ar muzeja darbiniekiem.
Lūdzu, pastāstiet par izstādes iekārtojuma koncepciju!
Mārtiņš Ratniks: Kā sākotnēji uztvēru no Daces, visa pamatā ir doma muzeja nelielajās telpās radīt šķietamu tālaika kinoteātra noskaņu. Mēs izpētījām visus atrodamos materiālus par 40. un 50. gadu Latvijas kinoteātru interjeriem. Kā izrādījās, gandrīz nekas gan nav atlicis, vien dažas vājas kvalitātes, grūti nolasāmas fotogrāfijas. Viss pārējais bija jāuzbūvē galvā, notika sajūtu rekonstrukcija. Īpaši atlasījām elementus, kas šajās dažās fotogrāfijās parādījās: Staļina laika nacionālā romantisma stilistika, stilizētie rotājumi, bagātīgas drapērijas, aizkari, kurus, protams, varam iztēloties sarkanā krāsā. Neiztrūkstošas detaļas – dažādi ideoloģiski saukļi, plakāti, Ļeņina un Staļina krūšutēli.
Dace Džeriņa: Katrā kinoteātrī bija lasītāju stūrītis, galds ar jaunāko periodiku, kur varēja lasīt avīzes. Arī ekspozīcijā esam tādu iekļāvuši, varēsiet palasīt bukletus (smejas). Izveidojām simbolisku kinozāli ar krēsliem un lielo ekrānu. Arī pārējos elementus, ko “uzlasījām” fotogrāfijās, redzēsiet izstādē.
Mārtiņš Ratniks: Plakātu oriģinālus atradām nodrukātus grāmatiņā par Rīgas kinoteātriem. Tas bija kā katalogs, saucās “Kino apmeklētāju bibliotēka”. Daži izvilkti no periodikas izdevumiem ar aktuālo programmu. Visu izstādē redzamo pamatmateriālu veidojām, maksimāli pietuvinot autentiskam dizainam. Vēlējos pēc iespējas mazāk iejaukties ar mūsdienu dizainu, vairāk darboties uz precīzu 1:1 attēlošanu. Tā radās šī izstādes struktūra – visi materiāli uzlikti kā uz matricas.
Kā atainojāt kinoteātru politiku un skatītāju pieredzi?
Mārtiņš Ratniks: Izstādē ir daži plakāti ar tekstu trīs valodās, kā tādu atslēgas informāciju. Tas ir absolūtais minimums, kas skatītājam jāizlasa, lai galvā rastos aina. Šī izstāde nav domāta, lai iebarotu un izskaidrotu; informāciju mēs pasniedzam neitrālā veidā. Paši neveidojām komentāru, bet atveidojām tābrīža realitāti, rekonstruējām tā perioda kinoteātra sajūtu. Protams, es par to laiku maz zinu, jo nebiju vēl dzimis, tāpēc viss, ko rādām, nenovēršami ir no šodienas laika prizmas. Kaut teicu, ka mēģināju pēc iespējas mazāk ar savu dizaina rokrakstu kaut ko koriģēt un jaukties, tas tomēr notiek neizbēgami.
Dace Džeriņa: Kino muzeja iniciatīva bija intervijas ar dzīviem laikmeta lieciniekiem; tās kļuva par bāzes elementu, uz kā būvēt izstādi, lai mūsdienu paaudzei veidotos priekšstats. Arī mēs piedalījāmies stāstu filmēšanā.
Vai ekspozīcijas izveides laikā sapratāt, ko padomju cilvēkam nozīmēja “trofeju filmas”?
Dace Džeriņa: Vislabāk to atspoguļos laikmeta liecinieki – vienā no muzeja zālēm ir trīs mazie kinoteātrīši, kur apmeklētāji varēs ienirt atmiņu stāstījumos no tā laika kino skatītājiem. Spilgtas intervijas, kuras noklausoties, uzburas aina par “trofeju filmām” – ko tās nozīmēja padomju cilvēkam, kāds tas bija piedzīvojums!
Mārtiņš Ratniks: Kino apmeklējums bija ikdienišķa parādība, salīdzinot ar interesi par kino mūsdienās.
Dace Džeriņa: Rādītājs jau bija arī tie neskaitāmie pilsētas kinoteātri, un fotogrāfijās redzams, ka pie ieejas bieži vien drūzmējās pūļi. Protams, ne jau uz padomju filmām bija anšlāgs; ar patiku gāja tieši uz Rietumu kino.
Kas bija raksturīgs 40. un 50. gadu cilvēkiem, kuri apmeklēja kinoteātri? Lūdzu, pastāstiet savus novērojumus.
Mārtiņš Ratniks: Pirmais, kas man iekrita acīs, lai gan nav nekas jauns – kino kā medijam tolaik bija daudz lielāka nozīme un ietekme. Spēcīgs ierocis, kā veidot sabiedrības noskaņojumu. Latvijā televīzijas tolaik nebija.
Dace Džeriņa: Cilvēkiem šīs izstādes intervijās bieži parādās frāze: “Tā filma man iespiedās atmiņā uz visu mūžu!” Bija ļoti spilgti iespaidi, jo kino skatīšanās bija vienīgā tautai pieejamā izklaide, kuru tā, protams, maksimāli izmantoja. Tieši “trofeju filmas” bija tā patīkamākā daļa.
Mārtiņš Ratniks: Šīs filmas iemieso pilnīgi citu ideoloģiju nekā Padomju valstī ražotās. Izstādē tam veltīts labs citāts par neapmierinošo situāciju Leona Paegles skolā 1947. gadā, kas precīzi raksturo šo periodu. “Daudzi jaunieši cenšas padarīt savu ārieni ekscentrisku – nēsā īpaša veida ūsiņas, garus matus, spīdīgus gredzenus utt. No 700 skolniekiem tikai 26 komjaunieši. Padomju rakstnieku darbus nelasa, bet vieglu Rietumeiropas literatūru gan. Tāpat tas ir attiecībā uz kino apmeklēšanu. Daudzi mūsu skolnieki nav redzējuši tādas brīnišķīgas filmas kā “Ļeņins oktobrī”, “Zvērests”, “Jakovs Sverdlovs” un citas. Bet atlika uz Rīgas ekrāniem parādīties vācu filmai “Mana sapņu meitene”, kad visa skola aizsteidzās uz kino.” [No Centrālās Komitejas plēnuma – R.K.–Z.”) Mēģināju šo ievirzi izstādē vizuāli parādīt – uz sienām labi sadzīvo gan padomju kino plakāti, gan Rietumeiropas “kino trofejas”. Ieinteresētam skatītājam, izlasot šos dažus plakātu tekstus, noteikti jāveidojas kopainai.
Kā izpaužas apgalvojums, ka filmas radījušas iluzoras realitātes nianses tālaika apmeklētājiem?
Mārtiņš Ratniks: Katra valsts iekārta izmanto savus medijus, lai propagandētu ideoloģiju. Tāpat tas notiek mūsdienās. Man radies iespaids, ka tajā laikā cilvēki šo ideoloģisko uzslāņojumu pamanīja vairāk, nekā tas notiek mūsdienās. Šobrīd neviens neuztver reklāmas kā ideoloģijas instrumentus, lai gan reāli tā tas ir.
Dace Džeriņa: Visi jau saprata, ka tam “uzskaistinātajam un piepucētajam pārākajā pakāpē” nav nekāda sakara ar realitāti.
Ko noteikti nepalaist garām? Kam pievērst uzmanību?
Dace Džeriņa: Man kā māksliniecei patīk vizuālais noformējums, bet emocionāli ļoti uzrunā intervijas ar aculieciniekiem. Ieteiktu atlicināt laiku un tās noskatīties.
Mārtiņš Ratniks: Noteikti būtu jāpievērš uzmanība krāsns uzdrukai uz sienas! Tik labi “iesēžas” Kino muzeja interjerā, ka vairums to pat nepamana, nenojauš, ka tā ir speciāla ekspozīcijas daļa!
Dace Džeriņa: Oriģinālajos kinoteātru interjeros šīs sudrabainās metāla krāsnis ir neiztrūkstoša sastāvdaļa. Kultūras namu un izbijušu laiku zīme.
Veiksmīgi pabeidzot ekspozīcijas izveidi, esat jau ķērušies pie jaunās lietām?
Dace Džeriņa: Man pašlaik norit intensīvs darbs pie Nacionālās Bibliotēkas izstādes, kas saucas “Grāmata 1514–2014”; atklāšana paredzēta 1. jūlijā. Atlikuši vien pēdējie divi darba mēneši, kas pamatā arī aizņem manu laiku.
Mārtiņš Ratniks: 15. maijā Arsenālā tiks atklāta starptautiska izstāde “Lauki”, ko rīko Jauno mediju kultūras centrs RIXC. Tur piedalos ar vienu savu darbu, bet būšu sastopams arī performanču programmā Spīķeros kopā ar Clausthome.
www.kinomuzejs.lv
www.splendidpalace.lv
www.riga2014.org/kinotrofejas
