KINO  
The Grand Budapest Hotel, 2014

Vesa Andersona kino filmu sārtā cukura glazūra! 6

Laura Lizuma
14/04/2014

“Kad cilvēkam, lai kāds būtu iemesls, rodas iespēja dzīvot tik pārsteidzošu dzīvi,
būtu noziegums to paturēt tikai sev.”
Max Fisher, Rushmore, 1998

Vess Andersons (Wes Anderson, 1969) nešaubīgi ir viens no savdabīgākajiem mūsdienu kino pasaules režisoriem, kas iemanto īpašu stāsta un vizuālās estētikas izjūtu, kas gan slavēta, gan pelta kino kritiķu vidū un tikpat krasi atšķirīgās frontēs dala kino skatītājus. Vesa kino ir kaut kas tāds, kas pat negribot vilina ielūkoties pasaulē, kurā Bils Murejs varētu būt tavs tēvs, Andželika Hjūstone – māte, un kopā ar neizprotami iemantotiem brāļiem un māsām tu varētu malkot glāzi sidra, ciemojoties pie fantastiskā mistera Lapsas. Idealizētā pasaule pusceļā starp teātri un bērnības atmiņām (vai traumām) pat šausmu filmu spēj pārvērst veiklā, jautrā un gana kolorītā piedzīvojumā. Ar mazo cilvēku stāstiem, kas ietērpti garos dialogos (reizēm bez jēgas un satura), un apzināti pārsniedzot absurda humora devu, no “Mēneslēkta karaļvalsts” (Monnrise Kingdom, 2012) ainaviskajiem plašumiem Vess Andersons nu ir atgriezies iekštelpās, savu jauno ekrāna paradoksu saucot vārdā “Viesnīca “Diženā Budapešta””.


Bils Murejs un Vess Andersons filmas The Life Aquatic with Steve Zissou (2004) uzņemšanas laikā

Berlīnes kinofestivālā pirmizrādītā un žūrijas apbalvotā “Viesnīca “Diženā Budapešta” (The Grand Budapest Hotel, 2014), pēc paša autora teiktā, ir vispersoniskākais ekrāna darbs, kāds rakstīts un filmēts, iedvesmojoties no Eiropas sāpes starpkaru periodā. Filma ir stāsts par kādu harizmātisku konsjeržu prestižā alpu viesnīcā vārdā Gustavs H. (Ralph Fiennes) un par viņa sirreālajiem piedzīvojumiem kopā ar jauno lobby boy  Zero (Tony Revolori). Britu aktieris Ralfs Fainss, kas Andersona universā iemaldījies pirmo reizi, savā lomā ir apburošs un līdz perfekcijai izpratis sava varoņa samocīto psihi. Gustavs H. ir tēls no matu galiņiem līdz papēžiem, tīra fikcija un mākslīgs radījums, ko Andersons, šķiet, radījis tieši šim “angļu pacientam”. Fainss lieliski iemiesojies bagātu atraitņu mednieka ādā ar mistera Lapsas harizmu, Tenenbaumu rotaļīgumu un Bila Mureja reiz nepareizi izprasto paternālismu filmā “Rašmoras akadēmija” (Rushmore, 1998), un jūtas kā zivs ūdenī Vesa kolorītajā pasaulē. Tik neierasti komisku un atbrīvotu šo britu aktieri diez vai esam redzējuši, un no tiesas ceru, ka Fainss Vesa viesnīcā būs biežs viesis. Savukārt visa filmas darbība notiek vien Vesa ģeogrāfiskajā kartē atrodamā Zubrovkas ciematā pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, kur fiktīva Eiropas tauta grimst nostalģiskās baudās tūdaļ pēc Pirmā – un nu jau Otrā kara gaidās.


Vess Andersons Sundance Film Festival 1993. gadā. Foto: Laura Wilson

Vess Andersons ir dzimis un audzis Hjūstonā, Teksas štatā, ASV – vietā, kur norisinās viņa pirmās filmas Bottle Rocket (1996) un “Rašmoras akadēmija”. Bet jau pāris gadu režisors mitinās Ņujorkas sirdī. Vai vismaz cenšas, jo pēdējos divus gadus Vess ir pavadījis Eiropā, galvenokārt Gerlicā, Vācijā, kur patiesībā novietota jaunradītā viesnīca. Vienlaikus Andersons ceļojis arī uz Austriju, rakstnieka Stefana Cveiga (Stefan Zweig) dzimto zemi. Tieši šī rakstnieka literāro mantojumu režisors min kā galveno iedvesmas avotu Zubrovkas sāgā, jo īpaši Cveiga autobiogrāfisko darbu “Vakarpasaule. Kāda Eiropieša atmiņas” (Die Welt von Gestern. Erinnerungen eines Europäers, 1942), kas tapis pēdējos trimdas gados, neilgi pirms autora nāves.


The Life Aquatic with Steve Zissou kuģa makets dabiskā izmērā 

Ikvienam, kas redzējis vismaz pārīti Vesa filmu, viesnīcas izvēle nebūt nav pārsteigums. Tā vien šķiet, ka režisora prātā mitinās kāds miniatūrās pasaules makets, kas tik ļoti līdzinās šādai viesnīcai vai leļļu mājai, kas pilna sīku detaļu un rotājumiem pārblīvētu istabu, apslēptu kaktu, nepieejamu vietu un, protams, teju kosmisku tēlu, kas var rasties tikai Vesa iztēles biežņā. Turklāt nav arī pirmā reize, kad režisors filmu novieto laikā un telpā, kāda fiziski iespējama šķiet tikai pasakās. Filmas detaļas ir izkārtotas perfektā simetrijā un līdz pantoņiem precīzās krāsu kombinācijās, ar līdz vīlei piekļāvīgu skaņu celiņu, barokāliem tērpiem un drapērijām, un ar to Vesam raksturīgo piegaršu un pēcgaršu, no kuras trakoti grūti tikt vaļā. Vesa hromatofīlijas cienītāji, esiet aplaimoti! Krāsu sprādziens ir pamatīgs, turklāt aktīvs un vibrējošs starp maigiem pasteļtoņiem ainavās līdz žilbinoši sārtam viesnīcas liftā. Vesa viesnīca darbojas kā pulksteņa mehānisms, samērā precīzi un ar dažām loģiski iestarpinātām ritma atkāpēm.

Ja nu ir kas patiesi raksturīgs šim klišejām un autorzīmēm pārblīvētajam kino radītājam, neskaitot velveta žaketes un spilgtu aktieru plejādi pie sāniem, tā ir spēja atmodināt mūsos snaudošo bērna dabu, ar pārsteidzošu vieglumu stāstot par humāno vājību radītām šausmām, kas, apslēptas zem sārtas cukura glazūras – krēmkūkas trešajā stāvā, šķiet gaužām nevainīgas un pat ļoti skaistas. Tomēr reizēm viss skaistais, baudāmas un patīkamais izrādās daudz sarežģītāks nekā sākumā šķiet. Vesa Andersona radītā leļļu mājas pasaule, kurā kosmiski varoņi spēlējas Edvarda Hopera (Edward Hopper) ainavās, klīst Ņujorkas ielās, grimst okeānā vai ziloņiem rotātā vilcienā trauc Indijas tālēs, jau divdesmit gadus rotā mūsu kino ekrānus, kaut uz brīdi atbrīvojot no šīs, ak, tik ļoti samocītās pasaules. Tomēr Vesa kino nebūt nav tikai viegla uzkoda svētdienas vakaram. Tas ir konstruktīvs savas unikālās pasaules radīšanas akts, kurā vērīgs skatītājs pamanīs gan Hičkoka, gan Felīni un Spīlberga vaibstus, arvien atgriežoties pie pārliecības, ka Vesa Andersona kino ir tik vesandersonīgs, ka būtu gaužām muļķīgi apgalvot, ka tas līdzinās vēl kam citam. Tas ir tik spēcīgi iekodēts skatītāju prātos, ka, šķiet, katrā jaunā filmā teju ar pirkstu velkam līdzi kadru maiņai, cerot sagaidīt kādu spilgtu tuvplānu, palēninātu soli, bezjēdzīgu aksesuāru birumu vai tiešu skatu un kadrā precīzi iekomponētās lietas.


The Royal Tenenbaums, 2001


The Dajeerling Limited, 2007

Vesa Andersona pasaulē nav nekā normāla vai ikdienišķi parasta, viņa radītie tēli, kaut arī sabiedrības normu ietekmēti, allaž cīnās par savu dīvaino identitāti, kaut vai tikai tāpēc, lai būtu atšķirīgi no visas lielās humāni pelēkās masas, kurā mums trāpījies dzīvot. Ja reālajā dzīvē tā vien tiecamies savas atšķirības apslēpt, lai iederētos vienos vai otros rāmjos un kategorijās, Vesa pasaulē ir vienalga, vai esi lapsa bez astes, zinātnieks ar ārlaulības bērniem vai trešais pamestais mātes dēls ar traumētu seju, kas iepakota haotiskās marles saitēs. Normālas ģimenes Vesa pasaulē nav. Patiesībā tādas nav arī ārpusē, un, to apzinoties, Vesa filmās allaž ir pa kādam vientuļajam tēvam vai mātei (The Royal Tenenbaums, The Darjeeling Limited vai Fantastic Mr. Fox). Šīs ģimenes galvas liek no tiesas aizdomāties par to, kas mūs vieno ar cilvēkiem – vecākiem un bērniem, brāļiem un māsām, ar kuriem piespiedu kārtā esam saistīti uz mūžu, un kuriem, iespējams, trūkst vien mazliet vairāk uzmanības, lai ģimeniskās saites turētos ciešāk par zelta krizantēmu krellēm. Kaut arī jāatzīst, ir taču daudz tīkamāk vērot šo ačgārno ģimeņu gaitas, nekā garlaikoties kopā ar Pateicības dienas pāvu kādas harmoniskas amerikāņu ģimenes ikgadējas kopāsanākšanas brīdī. Dīvaiņi un ekscentriķi, kas tik ļoti neiederas īstajā pasaulē, kur dienas ir pelēkas, ielas neglīti skumjas un tukšas un vai uz katra stūra grūst kāds vakarpasaules nams, Vesa “viesnīcā” viņi jūtas kā mājās. Te viss ir glīts un kārtīgs, izvietots līdz milimetram precīzā ģeometrijā, izkrāsots spilgti un spīdoši, un pat noplukušais vilciens, kas aiztrauc garām, šķiet daudz mājīgāks par jebkuru ātrgaitas auto.

Vesa Andersona pieminētais jaunākais veikums, nu jau astotā pilnmetrāžas filma, ir visu režisoram raksturīgo iezīmju sakopojums vienā pašpietiekamā mikro-universā ar vienreizēju tēlu un dialogu kopumu, kas nolīdzina visas iespējamās kļūdas un nepilnības, apmierinot gan uzticīgo fanu draudzi, gan šī autorkulta jaunatklājējus. Tiesa, tiem, kas ar Andersona kino ir draudzīgi attālās attiecībās, “Viesnīca “Diženā Budapešta”” varētu tomēr būt mazliet par šerpu, pat šķebinoši saldu un pārsālītu vienlaikus, un radīt paliekošas mieles par negribēti apēsto. Kaut arī tiek plaši slavēta kā režisora vispilnīgākais kino darbs, jo tā ietver visu, kas Vesam liek būt Vesam, “Viesnīca “Diženā Budapešta”” noteikti nav zvaigznēs rakstāms meistardarbs vai opus magnum, ar kuru varētu likt punktu vienam Andersonam un lūkot atrast vēl kādu citu.


The Grand Budapest Hotel, 2014

Tiesa, nez vai citu Andersonu gribēs uzticīgais skatītājs un vēl jo mazāk tā strauji pieaugošā aktieru “ģimenīte”, kurai režisors ikreiz pamanās sarūpēt kādu, kaut niecīgu, tomēr mākslinieciski filigrānu un stāsta pilnasinīgai attīstībai nozīmīgu lomu. Aktieru vairākkārtēja parādīšanās viena režisora darbos gan nav nekas tikai Vesam vien raksturīgs. Arī Skorsēze, Tarantino vai brāļi Koeni labprāt ekrānā liek vērot (vai saklausīt kā lieliskās animācijas filmas Fantastic Mr. Fox (2009) gadījumā) vienus un tos pašus vaibstus raksturos līdzīgās vai, retāk, diametrāli pretējās lomās. Vesa Andersona aktieru plejādes rekordists viennozīmīgi ir Bils Murejs (Bill Murray), kas pirmā, otrā vai vēl tālāka plāna lomās filmējies septiņas reizes. Turpat līdzās arī Andersona studiju biedrs un pirmo īsfilmu radošais kompanjons Ovens Vilsons (Owen Wilson), kura kontā ir seši Vesa universa dīvaiņi. Džeisons Švarcmans (Jason Scheartzman) ticis pie pieciem, Edvards Nortons (Edward Norton), kas jaunākajā filmā tēlo policijas virsnieku, iepriekš filmējies arī “Mēneslēkta karaļvalstī”, pa pārītim ir arī ungāru izcelsmes aktierim Adrienam Brodijam (Adrien Brody), un tā sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, klāt liekot arvien jaunus “pieburtos” un piesaistītos. Jaunākajā filmā teju anekdotiskās lomās Vesa viesnīcā apmetas arī Vilems Defo, Džūda Lovs, Lea Seidū un Tilda Svintone, kura paslēpusies zem pabiezas grima un apģērbu kārtas, kas apjož astoņdesmitgadīgo upuri, lēdiju D.


Fantastiskais misters Lapsa un Vess Andersons

Absurda, neprātīga, melanholiski skumja, pārsātināti spilgta un detalizēti smalka, noslīpēta un tik ļoti pašpietiekama. “Viesnīca “Diženā Budapešta””  ir vēsturiska karikatūra, kas apvieno fanātiskus sapņus ar atmiņām, literāru pamatu ar no mākoņa norautām ilūzijām. Kārtējo reizi atvilcis rāvējslēdzēju līdz pašam galam un filigrāni izlīdis no omulīgās telts, Andersons mums dāvā vienu lielisku mākslas filmu, nepretendējot uz jebkādām lieki vēsturiskām patiesībām, vai citām a apriori apšaubāmām reālijām. Te viss ir māksla. Tas ir 100% Vess Andersons.

Emīlija Zaraine - 15.04.2014 18:59
Pievienojoties medoscha domai, man liekas, ka vizuālajā mākslā Vesa Andersona idejisks (ne tonāls) ekvivalents ir Ievas Iltneres glezniecība. patīk, ai, ļoti!!!! taču reizēm uzmetas zosāda, vai gan nav tikai skaista bilde un viss...
medosch m. - 15.04.2014 16:10
roberta līgava

tieši tā - Vess Andersons ir izcils interjerists, bet vājš režisors. Es arī gribētu savā istabā tapetes ar "vesa andersona motīvu", bet šajā gadijumā runa ir par kino, nevis dzīvokļa jautājumu. filmās krāsu gammai ir nozīmē, ja tā ir daļa no vēstījuma , bet vesa gadījumā tā ir masturbātoriska vizualitāte, kuru viņš savās filmās piedāvā kā "autorzīmi".
Roberta Līgava - 15.04.2014 08:29
kaut liekas vienkārši, es gan nepiekristu, ka Vesa Andersona filmas būtu viegli atdarināt. jebkurā gadījumā viņš ir radījis pats savu žanru, kādā es labprāt iepakotu jebkurus savas dzīves momentus! :))
R. R. - 14.04.2014 22:03
medosch, nav jau nemaz tālu jāmeklē. pietiek palūkoties uz klubs "Piens" festivāla reklāmām, lai saprastu, cik vienkārši ir panākt Vesa Andersona sajūtu, kaut gan patiesībā saturs ir štrunts....
medosch m. - 14.04.2014 21:28
vess andersons ir krāsiņu kino šarlatāns. ja kāda no viņa filmām būtu par gājienu uz veikalu pēc piena un tas viss notiktu uz tirkīzzila, oranža, bēšīga, akvamarīna, sarkana u.tml. krāsās fona ar pāris pastulbiem screwball skečiem un jociņiem, tad lojālie fani tāpat teiktu, ka tas ir ģeniāls kino.
Mjau Mjau - 14.04.2014 20:38
Ņammīgi