Foto

Laupīšana supremātisma gaumē. Jaunākās filmas, kurās laupa un dievina mākslu

Pāvels Gerasimenko
12/02/2014 

Visi mākslas darbi masu kultūrā un kino ir nolemti vienam un tam pašam liktenim: pat bez izteikta ekvivalenta naudas izteiksmē tie nepārstāj valdzināt tieši savas nepieejamības dēļ, jo simboliskā vērtība nekad nezūd. Tas, ka filmas par dārgu gleznu vai skulptūru nolaupīšanu (jo retākas, jo labākas un efektīgākas!) radušās vienlaikus ar popārtu, nav nejaušība: ne velti par lielāko skaistumu Endijs Vorhols uzskatīja naudu.

Divas dažādas filmas – romantiskās un detektīvkomēdijas žanrā – ir nostiprinājušas šo klasiskās mākslas liktenīgo lomu, ietverot modernismu impresionisma veidā. “Kā nozagt miljonu” ar Odriju Hepbērnu un Pīteru O’Tūlu iznāca 1966. gadā, bet ar 1971. gadu ir datējama padomju komēdija “Veči laupītāji”. Lai arī abos gadījumos darbība notiek izdomātos muzejos, mākslas darbi, kas redzami Eldara Rjazanova filmā, ir īsti. Tas nav tikai Rembranta otas portrets, ko zog Jevgeņija Jevstigņejeva un Jurija Ņikuļina atveidotie varoņi. Kadrā parādās Ermitāžas “trešais stāvs” – Matisa “Deja”, van Gogs, Gogēns, Pikaso un Maijols –, un tolaik tā, ņemot vērā neseno Hruščova iniciēto “cīņu ar formālismu”, bija uzdrošināšanās pat komēdijžanrā.


Kadrs no filmas “Veči laupītāji” 

Vairākās pēdējo gadu filmās mākslai ir atvēlēta diezgan liela vieta sižeta attīstībā. Arī 90. gadu mākslas tirgus uzplaukums un tam sekojošais izsoļu bums ir radis atainojumu kino. Denija Boila “Transā” (Trance. Danny Boyle, 2013) no izsoļu nama glabātavas nozog gleznu. Izsoļu nams ar izdomātu nosaukumu Delancy’s rīko 1750.–1850. gada spāņu mākslas darbu vairāksolīšanu, kurā galvenā lote ir Gojas glezna “Raganu lidojums” ar 25 miljonu mārciņu novērtējumu. Šāda glezna patiešām eksistē – tas ir aptuveni 40 reiz 30 centimetru liels audekls, tapis 1798. gadā un glabājas Prado muzejā. Visu filmā parādīto mākslas darbu saraksts beigu titros aizņem gana daudz vietas. Vispirms ekrānā parādās Rembranta “Vētra Galilejas jūrā” – tā ir viena no divpadsmit gleznām, kas nolaupītas Gārdneres muzejā Bostonā 1990. gadā. Visapjomīgākā mākslas darbu zādzība ASV vēl aizvien nav atklāta – vēsta Vikipēdija, bet FIB pērn paziņoja, ka izmeklēšana turpinās un ir rezultāti. Goja nav izvēlēts nejauši, filmā izsoles vadītājs viņu raksturo kā mūsdienu mākslas pamatlicēju – tas nāca modē pēc retrospektīvās izstādes “Laikmetīguma pravietis” 2005. gadā Berlīnē. Viena no centrālajām filmas ainām notiek Ronšānā, Lekorbizjē kapelas interjerā, kas nodēvēta par “brīnumainu un drošu vietu”. Šeit savāktas visas pazudušās, nozagtās un iznīcinātās gleznas – gaisā kā sapnī planē Karavadžo, Sezans, Vermērs, van Gogs, Modiljāni, Manē, Degā. [Likteņa ironija, ka šīgada janvārī, bet jau reālajā dzīvē Lekorbizjē 1955. gadā uzceltajā kapelā, kas ir viens no modernisma arhitekta izcilākajiem darbiem, ielauzās vandāļi, izsita ar roku apgleznotu un Lekorbizjē parakstītu vitrāžu un izsvieda ārpusē tukšu betona ziedojumu kastīti – red.] Tuvplānu un gleznu fragmentu vidū stāv filmas galvenais varonis, kurš izplānojis laupīšanu. Tieši izsoļu nama darbinieks Saimons (Džeimsa Makevoja izpildījumā) ar asmeni barbariski izgriež gleznu no rāmja tā, ka kadrā lec krāsas slāņa skaidas, tad noslēpj to pie sevis un beigu beigās glabā bagāžniekā, kur atrodas sadalīties sācis līķis, – tā žultainajam Boila firmas stilam, kas jau sen kļuvis par klasiku, piešķirot zināmu metaforiskumu. Filmas nosaukuma pamatā ir nevis mūzika vai narkotikas, bet cilvēka smadzeņu darbība hipnozes ietekmē.    


Kadrs no filmas “Amerikāņu afēra”

Par universālu augstās kultūras apzīmējumu amerikāņu kino kalpo Eiropas glezniecība. Lentes “Amerikāņu afēra” (American Hustle. David O. Russell, 2013) varonim mākslas darbu tirdzniecība ir tikai viens no kriminālā biznesa veidiem. Filmas darbība notiek 1978. gadā. Kadrā pavīd Golbeina “Jauna vīrieša portrets” un vēl kaut kas, ko varētu identificēt kā Miro, – Bronksas krāpniekam nekad nebūtu izdevušās ticamas kopijas. Patiešām smieklīgajā komēdijā “Gambīts” (Gambit. Michael Hoffman, 2012) pēc brāļu Koenu scenārija viltotās Kloda Monē gleznas dzīvesstāsts rādīts ar apbrīnojamu vieglumu un komiskais efekts sasniegs, pretstatot angļu un amerikāņu manieres. Kolina Fērta varonis tiek uzskatīts par mākslas zinātnieku–ekspertu, tomēr “Siena kaudze saulrietā” nepārprotami izskatās pēc neveiksmīga pakaļdarinājuma ar skaidru mākslinieka parakstu lieliem burtiem. Galvenais personāžs ir savādnieks, kam Minu dinastijas laikmeta vāze ir svarīgāka par sievieti. Turklāt viņš vienīgais no visiem kinovaroņiem neizgriež audeklu no rāmja, bet rūpīgi atbrīvo no pamatnes.


Džuzepes Tornatores “Labākais piedāvājums”

Ar maigu skatienu apveltīdams sievietes portretu, kas vienlaikus mazliet atgādina Serebrjakovas darbus un Petrova-Vodkina “Borisa Grigorjeva skolnieka” gleznu, izsoles vadītājs Verdžils Oldmens savam paziņam, otršķirīgam māksliniekam, atzīst, ka “mīlestība pret mākslu un māka turēt otu rokā vēl nepadara cilvēku par mākslinieku”, lai arī pats savā izsolē tikko negodīgi pārpircis šedevru, jo slepenībā veido visskaistāko sievišķo portretu kolekciju.

Patiešām izcils mākslas pazinējs Džefrija Raša tēlojumā ir radīts Džuzepes Tornatores filmā “Labākais piedāvājums” (The Best Offer. Guiseppe Tornatore, 2013). Pat varoņa uzvārds pauž eiropeisku attieksmi gan pret kultūru, gan vecumu. Jāteic, ka no puses flma no mākslas vēstures trillera izvēršas par romantisko kino. Lentes nosaukuma būtība atklājas brīdī, kad uz galvenā varoņa vaicājumu “ko īsti nozīmē – dzīvot ar sievieti?” viņa palīgs atbild: “Tas ir kā piedalīties izsolē. Nekad nezini, vai tavs piedāvājums ir labākais.” Varoņa raksturs mainās, atrodot trūkstošās detaļas un restaurējot Vokansona automātu, tomēr beigu beigās sarežģītas shēmas afērā viņš zaudē visu kolekciju. Saticis noslēpumainu sievieti un iemīlējies viņā, Oldmens atklāj savu aizraušanos ar mākslu tādiem pašiem vārdiem, kādiem Karlo Ginzburgs pamato savu “lietisko pierādījumu paradigmu”, – pat kopijas autors pauž savu individualitāti, kaut vai tik niecīgās detaļās kā saules atspīdums acs zīlītē.


Kadrs no Džema Kena filmas “Muzeja stundas” 

Vēl viena filma par cilvēciskajām attiecībām uz mākslas darbu fona ir Džema Koena “Muzeja stundas” (Museum Hours. Jem Cohen, 2013). Tipisks un tāpēc vecmodīgs neatkarīgā kino paraugs, kas pusdokumentālā manierē uzņemts Vīnē. Galvenā varone, kas atbraukusi no Kanādas pie savas komā gulošās māsas, mākslas muzejā iepazīstas ar tā uzraugu, kas parāda viņai gleznas un pilsētu. Varbūt tāpēc muzejs tiek rādīts tāds “tūristisks” un izcilo gleznu komplekts šķiet tik iepriekšparedzams. Varoņa darba diena paiet pie van Deika “Kristu apraudāšanas” un Karavadžo “Madonas del Rosario”, mīļākais mākslinieks ir Pīters Brēgels, kura gleznās, pēc uzrauga vārdiem, katrreiz var ieraudzīt ko jaunu. Darbi tiek rādīti, poētiskā kino stilistikā izceļot to fragmentus un detaļas. Vienkārši veidotie ilgie kadri ir daudznozīmīgi, ekrāna laiks imitē savu dabisko ritējumu. Tikai vienu reizi līgano darbību no līdzsvara izsit neizskaidrojams sižetisks iespraudums fotogrāfa Spensera Tunika garā – skatītāji muzejā pēkšņi ir pilnīgi kaili.

Un tomēr “Muzeja stundas” ir vienīgā filma, kurā gleznas nelaupa. Reālajā dzīvē varmācība pret mākslas darbiem turpinās: tostarp 2012. gadā no Roterdamas Kuntshalles muzeja tika nozagti Monē, Pikaso, Gogēna, Matisa un Lisjēna Freida audekli. Rumāņu laupītāja māte krāsnī sadedzinājusi trīs no septiņām nozagtajām gleznām – tas raisa ziņkāri: gribas iztēloties, kādu filmu par to spētu uztaisīt Kristians Mundžiu vai Korneliu Porumboju.