KINO  
Pīters Grīnvejs. Publicitātes foto

Pīters Grīnvejs – Britu gada Krievijā zelta vizītkarte 4

Sergejs Hačaturovs Maskavā
28/01/2014 

Krievijas un Lielbritānijas draudzības 2014. gada programmas nagla solās būt britu režisora Pītera Grīnveja projekts, kas Maskavas “Manēžā” būs apskatāms no 14. aprīļa, oficiāli aizsākot Britu gadu Krievijā

Britu kinorežisors Pīters Grīnvejs ir kā no ūdens stihijas izlīdis un neapzināti tur atgriezties alkstošs izrakumos atrasts valis. Ko līdzīgu vairs ne ar uguni nevar sameklēt. Viņa kinoglezniecība lielā mērā ir naivs triks, veidots senu optisko kastu garā ar skaistām bildītēm. Grīnvejs mūsdienās ir absolūts retums, jo viņš ir nelabojams postmodernists, kas spītīgi atsaka dzīves piedāvājumam un uzskata, kas vispatīkamāk ir žonglēt ar bildītēm (kas izdomātas pirms viņa) un būt par savdabīgu hēdonistu–pozitīvistu, spraunu večuku, kas jau simto reizi visiem un visur skandina, ka pasauli virza divas dziņas – Eross un Tanatoss. Būdams kārtīgs ciniķis, viņš šos jēdzienus tulko kā Sekss (lai gan Eross tiek traktēts mazliet sarežģītāk) un Nāve. Caur šo dziņu lupu viņš arī raugās uz visu civilizāciju.

Pirms dažiem gadiem šis valis atpeldēja uz Krievzemes galvaspilsētu un Kandiska prēmijas fināla pasākumā sāka lasīt lekciju. Tās vēstījums bija diezgan vienkāršs – mūsdienu kino ir miris, verbālā valoda un naratīvs – novecojuši; dzīvojam pasaulē ar vairākām telpiskām realitātēm; noderīgāk ir mācīties tikai redzēt, sekot līdzi vizuālās būtības enerģijai, kas arī ir augstākā ideja. Un klausītāji ausis uz uzmanības naglas arī pakāra. Viņi noticēja. Bet nevajadzēja! Jo Grīnvejs ir mūžvecs triku meistars no senlaicīga klejojošā cirka, un viņš manipulē ar visu – arī ar saviem vārdiem.

Kādu laiku pēc lekcijas Kandinska prēmijas pasākumā noskatījos tobrīd jauno meistara filmu par Rembrantu – viņa dzīve tika interpretēta caur gleznas “Naktssardze” likteni. Auditorijas priekšā noliedzot narratīvu, savā 2007. gada filmā Grīnvejs dižajā gleznā “ierakstījis” tik vienkāršus un plakanus vēstījumus (pirmām kārtām par slepkavības nodomu, kur visi pierādījumi it kā esot iešifrēti gleznā), ka filma vulgārā verbālā lasījuma dēļ ir kā važās sasaistīta. Izrādās, visi formas un koloristikas ziņā diženie Rembranta darbi, kuri tik ļoti mulsinājuši viņa laikabiedrus, pamatojami ar vēlmi iešifrēt tajos noslēpumu par slepkavību. Tici nu vēl diženu režisoru runām! Tomēr vienā ziņā lekcija un filma saskanēja: kino patiešām vārguļo. Diemžēl runa ir par Grīnveja paveikto. Skatoties filmu par Rembrantu, man bija šausmīgi garlaicīgi.


Tā pati “Naktssardzes” lieta, kur izmeklētāja lomā ir Pīters Grīnvejs

Nobēdājies gandrīz jau biju aizmirsis par Grīneveju, un savus pozitīvos iespaidus par režisora 80. un 90. gadu filmām norakstīju uz jaunības kļūdām, kad pēkšņi no augstas raudzes mākslas zinātniekiem, kurus ļoti cienu, dzirdēju jūsmīgas atsauksmes par citu “Naktssardzi” – videoinstalāciju, kuru atzītais meistars atļāvies radīt Rembranta gadā Rijksmuzejā Amsterdamā, kur glezna arī glabājas. Noskatījos video un pat pēc ieraksta tapa skaidrs, ka instalācija ir patiešām lieliska. Lieliska tāpēc, ka tā nav filma, un visas dīkās domas par Erosu un Tanatosu kapitulē noslēpuma priekšā, kad saskaries ar šedevru. Grīnvejs ar savu izrakteņa filozofiju ir samierinājies un pagājis nostāk. Dažādos veidos (ar video palīdzību un darbu ar gleznas tekstūru un faktūru) ir sācis runāt pats šedevrs. Un priecē, ka runā par to, pār ko verbālajam nav varas. Tas sanācis skaisti. Un to papildina arī citi Grīnveja eksperimenti, “nomainot optiku” ar Leonardo da Vinči “Svēto vakarēdienu” un Paolo Veronēzes “Kāzām Kānā”.

Pateicoties Maskavas muzeju un izstāžu zāļu apvienības “Manēža” direktora Andreja Vorobjova un Ekrāna kultūras muzeja “Manēža”/Media Art Lab direktores Olgas Šiško – viņa vienkārši dievina augsto tehnoloģiju akvārijus – pašaizliedzībai, mīlestībai uz mākslu un drosmei, izraktenis valis Grīnvejs Maskavā radīs unikālu projektu. Paldies dievam, ne kino, bet tieši multimediālu instalāciju – mūsdienīgu optisko klasiskās mākslas korekciju. Saskaņā ar oksimorona loģiku par klasiku uzskatīsim antiklasisko krievu avangardu. Programma “Krievu avangarda zelta laikmets” tiks atklāta 14. aprīlī un oficiāli aizsāks Britu gadu Krievijā, soloties būt tā kulminācija.


Izstādes “Krievu avangarda zelta laikmets” trīsdimensiju reprodukcija. Foto: “Manēžas” preses dienests

Pats režisors (ar sievas Saskijas Bodekes un Olgas Šiško palīdzību) piedāvājis polifonisku struktūru, kurā tiks iekļautas diženo avangardistu darbu videoprojekcijas un filmu inscenējumi. Šajā ziņā, uzsver Olga Šiško, instalācija būs sarežģītāka nekā ar “Naktssardzi” Amsterdamā: “Grīnvejs tomēr atgriežas pie režisēšanas un negrib visu veidot no vizuāliem tēliem vien. Viņš ievieš personāžus, kas ir pat vairāk nekā tas, ko viņi paši radījuši. Tās ir jaunās kultūras radītās metaforas. “Naktssardzē” Grīnvejam viss bija citādi, tur nebija individualitāšu, bija vien atdzīvināti laikmeti, vide. Šeit būs piesaiste cilvēkiem kā reālām personībām un vienlaikus kā koncepcijām: kultūru kā dažādu mākslas veidu – mūzikas, arhitektūras, tēlotājmākslas, dizaina – strīdam. Tāpēc viņš ņem ne tikai Kandinski, Maļeviču un Rodčenko, bet arī Eizenšteinu, Meiherholdu un Ļiļu Briku, kas neko nav radījusi, bet ir bijusi kā savdabīga avangarda mūza.” Iespējams, ieraudzīsim teiciena “strīdos dzimst patiesība” vizualizāciju. Konkrētajā gadījumā – modernisma mākslas patiesības. Metaforas vizualizācija – tas nav daudz, bet nav arī maz. Tas ir tieši tik, cik vajag Māksliniekam, un tādu Grīnvejs sevi arī parādīs – līdzās paša izraudzītiem 19 Krievijas avangardisma procesa līderiem, kuru vidū ir ne tikai Maļevičs un Rodčenko, bet arī Filonovs un Ļubova Popova, un Dziga Vertovs. Tas izskatīsies tā: piecu tūkstošu kvadrātmetru zālē tiks uzbūvēti trīs torņi, un katrā to pusē būs ekrāns. Cilvēks vārda tiešā nozīmē nokļūs glezniecības un krievu avangarda objektu iekšienē. Pats uz savas ādas izjutīs, kā tas ir – būt par daļu no supremātisma kompozīcijas. Droši vien galveno patiešām neverbalizējamo un patiešām lielisko projekta mērķi ir formulējis “Manēžas” direktors Andrejs Vorobjovs: “Cilvēks ir jāieliek avangarda ģeometrijas telpā.” Lūk, tas ir par Mākslu un, iespējams, jaunām, līdz šim nezināmām tās izpratnes šķautnēm!

 
Izstādes “Krievu avangarda zelta laikmets” trīsdimensiju reprodukcija. Foto: “Manēžas” preses dienests

Lai varētu īstenot šādu ielikšanu, tika izmēģināts ne mazums līdzekļu. Jo Grīnvejs ir perfekcionists un vēlas visu visjaunāko un bez kompromisa visdārgāko: piemēram, poliekrānus, kuru izveidošanas metode vēl nav apgūta principā... Naudu vāca, kas vien spēja: no Britu padomes līdz Krievijas kultūras ministrijai. Lauvas tiesu atrada muzeju un izstāžu zāļu apvienība “Manēža”, t. i., Maskavas vara. Šis ir unikāls precedents. Tā kā projektu veido pati muzeju un izstāžu zāļu apvienība, tai būs tiesības plānot iespējamās viesizrādes pasaules labākajos muzejos, – uzskata Andrejs Vorobjovs. Patiesībā krievu avangards ir valsts zelta vizītkarte un tagad arī – Britu gada Krievijā vizītkarte.

www.moscowmanege.ru

Mākslas Mitriķis - 29.01.2014 00:22
jā, tēlaini. un ko šādu lasot, jādomā, ka valoda un naratīvs – varbūt nav novecojuši.

Un jāpaskatās jaunākais no Grīnveja.
10 000 китайцев - 28.01.2014 21:27
"Britu kinorežisors Pīters Grīnvejs ir kā no ūdens stihijas izlīdis un neapzināti tur atgriezties alkstošs izrakumos atrasts valis". Diezgan tēlaini )
students . - 28.01.2014 20:21
Jaa, tieshaam forsh veids, kaa nopuust putekljus. Nezinaaju, ka sadraudziibas gadi meedz piedaavaat speeciigas programmas. Bet njemot veeraa Griinveja avangardista statusu - par ko vareetu liecinaat vinja paarieshana no kino uz maakslu plashaakaa noziimee? Vai tas liecina kaut ko arii par kultuuru kopumaa?
Sarmīte 66 - 28.01.2014 15:40
Vispār jau izklausās traki interesanti!