Paolo Sorentino “Dižais skaistums”. Mūžīgās pilsētas spožums un posts
Laura Lizuma
14/11/2013
No 15. novembra režisora Paolo Sorentino filma “Dižais skaistums” (La grande bellezza, 2013) skatāma kinoteātros Forum Cinemas un “Kino Bize”. Lomās: Toni Servillo, Carlo Verdone, Sabrina Ferilli
Lai piedod man kultūras kanons un tūrisma statistika, Romā bijusi neesmu. Tomēr nav arī tā, ka reiz celtās un brukušās impērijas varenums būtu pavisam svešs. Roma ir viena no tām Rietumeiropas dižpilsētām, kas pat bez fiziskas klātbūtnes spēj radīt paliekošu iespaidu par savu aristokrātisko stāju, lielumu formās un apveidos, valodas šarmu un vēsturisko dziļumu, kurā negurstoši smēlušies mākslai piederīgie, radot un pārradot mūžīgās pilsētas tēlu. Roma bildēs un grāmatās, dziesmās un kinofilmās, Roma frāzēs un tipāžos, pieminekļos; Roma un mīla, un nakts, un sievietes Romā… izvirtusi Roma, kas slīgst savā bohēmā, jaucot eņģeļu balsis ar disko un grēcīgi svinot dzīvi virs dusošā Kolizeja. Iespējams, ka tūrists, kā Romas apdzīvotāju pamatmasas pārstāvis, pilsētu zīmē no citiem augstumiem (Roma – mode un pica) un tikai retu reizi nonāk pie tām diženuma kategorijām, par kurām savā opus magnum reflektē neapoliešu kinorežisors Paolo Sorentino. Filma “Dižais skaistums” nav stāsts par Romu no tūrisma kartēm vai mākslas vēstures kursa, bet gan Romu kā amorphophallus titanum – pasaules lielāko, krāšņāko un vispretīgāko ziedu, kas bīstami vilina tuvoties tā barokālajai miesai, lai mirkli vēlāk smacētu tās valgos un lemtu baudas raisītai nāvei.
Paolo Sorentino, šķiet, perfekti pārzina šīs botāniskās peripetijas, kas virmo starp Romu un tās smalko aprindu iezemiešiem, no kuriem tikai retais spēj izkāpt ārpus bohēmas dūma un ar skaidru prātu apjaust, ka dižais skaistums, iespējams, meklējams pavisam kur citur. Starp meklētājiem arī Džeps Gambardella (aktieris Toni Servillo), viena vienīga, pirms 40 gadiem uzrakstīta un nu jau aizmirsta romāna autors, šobrīd žurnālists, kurš, raksturīgi Sorentino filmu galvenajiem varoņiem, ieņem klusā vērotāja pozīcijas iepretim dekadences pabērnu mikslim, kas ik vakaru pulcējas uz viņa izcili situētās terases, ļaujoties bezjūtu mīlas priekiem un banālam itāļu disko. Sorentino kamera lēni un nemanāmi ieslīgst starp šiem botoksa upuriem ar kokaīna putekļiem acīs un aiz laimes simulakriem slēptu lejup slīdošu pašapziņu, kurā smalka ironija un cinisms ir vienīgie ieroči, kas ļauj uzkavēties šī melīgā absurda kaut nedaudz saprātīgajā pusē. Jā, vēl ir arī nostaļģija – vienīgā izklaide tiem, kas uztur savu intelektuālo miesu, citējot Flobēru un gremdējot cepumus Prusta laiktelpas apcerēs.
Kaut arī neapšaubāmi pietuvināta itāļu kino klasikas pērlēm, Sorentino Roma vairs nav tā dolce vita, kas plūst no Federiko Fellīni, Etores Skolas vai Vitorio de Sikas darbiem. “Dižais skaistums” iepretim tā apsolītajiem prometejiem, kas uz Itāliju tomēr raugās ar cerībām un mērenu entuziasmu, rāda ievainotu, senilu, kožu saēstu un garīgi apspiestu Romu, kur kameras pārlidojumos notvertais diženums nav nekas vairāk kā ainava, ārējais apvalks iekšpusē sēdošām butaforijām. Tiesa, arī Romas augstāko aprindu un itāļu intelektuāļu morāles tukšums un pagrimums itāļu kino nebūt nav svešs, apliecinot ne tik daudz režisoru nespēju radīt ko jaunu, kā drīzāk ko raksturīgu pašai romiešu sabiedrībai, šai urbānajā faunā, kurā pēdējo 30, 40 vai pat 50 gadu laikā, šķiet, nekas daudz nav mainījies. Un maldīgi būtu domāt, ka šis stagnējošās Rietumeiropas dižpilsētas statuss pienāktos Romai vien.
“Dižais skaistums” viennozīmīgi ir Sorentino autordarbs ar režisoram raksturīgo kopplānu un tuvplānu attiecību, ar mēreno, reizēm pat apātisko ritmu, kas divas stundas un vēl pārdesmit minūtes ļauj iepazīt Romu no iepriekš neredzētiem rakursiem, ar smalko ironiju, kas nesaudzē ne sakrālo telpu, ne etniskās īpatnības (ķīniešu tūristu eksaltētā Rietumu kultūras uztvere reizēm burtiskā nozīmē ir fatāla), nedz arī jautājumus par mākslas klātesamību pašnāvnieciska rakstura performancēs vai to, ciktāl gastronomiskās izvirtības uzskatāmas par itāļu kultūras mantojumu un kad kļūst par tās sērgu. Sorentino krāšņo tēlu plejādi papildina Džepa Gambardellas priekšniece, kas ir liliputs, interviju varoņi – prātā trūcīgi mākslinieki, un dižā skaistuma iemiesojums – nevarīga mūķene, kas devusi nabadzības zvērestu un pārtiek tikai no saknēm. Bezjēdzīgajam raksturojumam tomēr ir sava metaforiskā nozīme, kas patiesos lielumus un dzīves vērtības ļauj saskatīt ārpus pasaulīgiem priekiem un estētiskās baudas vilinājuma. Sorentino radītie personāži, ap tiem esošās pasaules un to neapšaubāmie pretstati ļauj radīt unikālu Romas tēlu, kur Gorecka, Preisnera, Martinova un Perta mūzika vienā mirklī spēj pāraugt bezcerīgā pa-panamerikano disko un ko atkārtot vai pārspēt Eiropas kino kategorijās varētu būt gaužām grūti.
Kaut arī Kannu kinofestivāla žūrija pavasarī starp laureātiem nenosauca ne Sorentino, ne Servillo, ne paša “Dižā skaistuma” vārdu (Zelta palmas zaru 2008. gadā režisors ieguva par savu iepriekšējo filmu Il Divo), filma viennozīmīgi ir viens no dižākajiem šīgada kino darbiem, kas pārsteidz ne vien ar vizuālām un tehniskajām kvalitātēm un izcilu aktierdarbu (un izcilu itāļu kino aktieru piedalīšanos), bet arī, un vislielākā mērā, ar režisora spēju līdz smalkākajām niansēm pietuvoties savu tautiešu un visas Rietumeiropas civilizācijas morāles un dzīvesdziņas grimstošajiem pamatiem, lai pa samierinošas ironijas vadītiem apkārtceļiem tomēr ļautu nonākt pie secinājuma, ka kaut kas ar to mūsu kultūras diženumu tomēr īsti kārtībā nav. Dižais skaistums jau sen vairs nav mērāms naudā, metros vai proporcijās. Visdrīzāk, lai arī kas tas būtu un, ja vispār ir pastāvošs, ārpus paša meklētāja ķermeņa tas vēl nebūt nav izkāpis.
