KINO  
Pierre Huyghe. Untiltled, 2011-2012 (kategorija NEW:VISION AWARD)

Kādas ir dokumentālā kino robežas? Atbildi meklē Kopenhāgenā 0

Intervija ar festivāla CPH:DOX programmas sastādītāju Madsu Mikelsenu 

Lizete Riņķe Kopenhāgenā
11/11/2013 

Kopenhāgenas starptautiskais dokumentālo filmu festivāls CPH:DOX norisinās no 7. līdz 17. novembrim – tās ir vienpadsmit piepildītas dienas, kuru laikā notiek filmu seansi, semināri, vorkšopi, diskusijas, koncerti, dažādi pasākumi un ballītes. CPH:DOX notiek katru gadu kopš 2003. gada, un dekādes laikā tas ir izaudzis par vienu no lielākajiem Eiropas dokumentālā kino festivāliem – programmā ir gandrīz 200 dokumentālās filmas, bet apmeklētāju skaits pagājušajā gadā sasniedza 51 tūkstoti. Festivāls ieguvis arī starptautisku ievērību un iniciējis pasākumus kinorežisoru, mākslinieku, finansētāju un citus profesionāļu no dažādām pasaules vietām sadarbībai. Jau no paša sākuma par savu galveno prioritāti CPH:DOX izvēlējies transdisciplināru pieeju, attiecībām starp kino un laikmetīgo mākslu ir svarīga vieta festivāla konceptā.

Festivāla plašā programma piedāvā dažādas tēmas un filmu skates, no kurām vairākas ir sastādījuši vieskuratori. Šīgada vieskuratori ir ķīniešu mākslinieks Ai Veivejs un amerikāņu mākslinieku duets The Yes Men.

Katru gadu programmas filmām tiek piešķirtas balvas šādās sešās kategorijās: DOX balva, NEW VISION balva, NORDIC DOX, FACT balva, DOC ALLIANCE balva un Skatītāju balva. 


Mads Mikkelsen

Kopenhāgenā tikos ar Madsu Mikelsenu, kurš jau sešus gadus ir viens no festivāla programmas veidotājiem.

Vai varat nedaudz pastāstīt par festivāla programmu, kas ir festivāla koncepts un uz ko tieši jūs likāt uzsvaru?

Mēs īpaši fokusējamies uz dokumentālajām filmām, kuras atrodas kaut kur pa vidu dokumentalitātei un fikcijai, turklāt savā ziņā saistītas arī ar citām mākslas formām, piemēram, mūziku vai performanci, kā arī dažāda veido politiskajām aktivitātēm. Jau no festivāla dibināšanas 2003. gadā šāda pieeja tika izvēlēta par noteicošo.

Ir diezgan nepierasti, ka dokumentālo filmu festivāls izvēlas šādu virzienu, jo laikā, kad festivāls aizsākās, dokumentālais kino tika uzskatīts par kaut ko garlaicīgu vai vismaz ne ko tādu, ko iet skatīties uz kinoteātri, turklāt televīzijas dokumentālo filmu stils bija ļoti tematisks, objektīvs un vērojošs. Tas bija dominējošais dokumentālā kino veids, un šie noteikumi definēja visu žanru. Tomēr dokumentālais kino nekad nav bijis “mierīgs”, pēdējo 90 gadu laikā vienmēr un paralēli ir pastāvējušas visdažādākā veida dokumentālās filmas.  Jēdzīgāk būtu runāt par dažādiem dokumentālām kino žanriem, taču, tā kā šis viens konkrētais dokumentālās filmas tips ir tik ilgi dominējis, cilvēki to sākuši uzskatīt par dokumentālā kino arhetipu. Mūsu uzdevums ir šo priekšstatu lauzt.

Pēdējā laikā šķiet ir pieaugusi publikas interese par dokumentālo kino. Pagājušā gadā vairāk nekā 51 tūkstotis cilvēku apmeklēja festivālu, salīdzinot ar 12 tūkstošiem dibināšanas gadā. Kāds, jūsuprāt, ir iemesls šai pieaugošajai interesei?

Domāju, ka tam ir daudz iemeslu. Piemēram, cilvēki vienkārši ir sapratuši, ka dokumentālais kino var nebūt tikai tīri informatīvs. Ka tas var sniegt gan lielu estētisku pārdzīvojumu, gan spēcīgu emocionālo pieredzi, turklāt tas var būt arī ļoti izklaidējošs. Vēl nesen tas viss savā ziņā bija tabu, jo, ja dokumentāla filma bija izklaidējoša, pārāk smieklīga, pārāk aizraujoša vai pārāk labi izstāstīta, tas nozīmēja, ka tā pārkāpusi visus dokumentālā žanra fundamentālos noteikumus.

Protams, filmas, kas festivālā radījušas vislielāko furoru, ir filmas, kas lauzušas tradicionālo pieeju dokumentālajam kino. Dokumentālā filma var attiekties pret realitāti ļoti dažādos veidos. Labs piemērs ir Džošua Openheima un Kristīnes Sinnas filma “Nogalināšanas akts” (2012), kas pagājušajā gadā ieguva festivāla galveno balvu. No vienas puses tā ir gluži vai avangarda filma, bet no otras – tai bija milzīgs apmeklētāju skaits par spīti trīs stundu garumam. Tā ir dokumentālā filma, kurā tiek izmantoti dažādi, parasti mākslā (kino, video) lietoti konceptuāli līdzekļi. Filma savā pieejā ir arī “iesaistoša” – režisors šeit nav distancēts attēlotājs, bet piedalās filmā skatāmajos notikumos. Tā ir pieeja, ko, manuprāt, turpmākajos gados mēs redzēsim vēl daudz.

Tātad mēs no dokumentālā kino vairs neprasām vai negaidām objektivitāti?

Mūsu programmā joprojām ir daudz filmu, kas reprezentē klasisko dokumentālo kino, kā žanrs tas nav atmests. Vienkārši mūsu galvenā uzmanība tiek vērsta uz šo daudz mazāko daļu, kas met izaicinājumu tradicionālajai izpratnei par to, kas ir dokumentālais kino. Tieši šādām filmām mēs pievēršam īpašu uzmanību, piemēram, ieliekot tās konkursa skatēs. Mums ir četras starptautiskas balvas, kas tiek piešķirtas filmām, kas visradikālāk cīnās pret ierasto dokumentālā kino koncepciju.

Viena no pēdējā laika tendencēm, kas lauž dokumentālā kino konvencijas un kas ir plaši pārstāvēta festivālā, ir subžanrs ar nosaukumu “pārspēle” (re-enactement). Tās ir filmas, kurās cilvēki spēlē paši sevi kāda patiesa notikuma rekonstruētā ekranizācijā. “Nogalināšanas akts” ir viens no šādiem piemēriem. Šogad mums ir vairākas filmas, kas izmanto šo metodi. Ir filma “Epizode metālvācēja dzīvē” (2013), ko veidojis oskarotais bosniešu režisors Daniss Tanovičs. Filmā rekonstruēta kādas Bosnijas čigānu ģimenes traģiskā pieredze ar valsts veselības aprūpes necilvēcību. Visa situācija šeit tiek izspēlēta ļoti minimālistiskā un raupjā stilā. Vēl viens piemērs ir norvēģu režisores Hannes Mirenas filma “Mīli mani” (2013), kas atgādina spēlfilmu, lai gan ir patiesu notikumu pārspēle reālu cilvēku izpildījumā.


Kadrs no filmas Love Me (rež. Hanne Myren)

Šo filmu paradokss slēpjas tajā, ka ir iespējams ieviest spēlfilmu noteikumus un stilistiskās iezīmes dokumentālā kino kontekstā un vienlaicīgi stiprināt autentisko pārdzīvojumu. Šīm filmām raksturīga arī dramatiska ieturētība par labu psiholoģiskajam reālismam.

Tāpēc var teikt, ka tieši pēdējos trīs gados ir notikušas lielas izmaiņas dokumentālā kino konceptā. Kā kino festivālam mums ir pilnīga brīvība leģitīmi eksperimentēt ar šo konceptu.

Kategorijā New Vision sacenšas filmas, kas atrodas kaut kur starp dokumentālo kino un mākslu. Kā filmas darbojas šajā laukā un vai tās vispār vēl var saukt par dokumentālajām filmām?

New Vision kategorija ir mūsu “mākslinieku filmu” programma. Šeit mēs eksperimentējam ar dokumentālā kino konceptu un cenšamies tajā iesaistīt mākslu. Šīs filmas drīzāk ir mākslas darbi, nevis tipisks dokumentālais kino, tās lielākoties radījuši mākslinieki, kas darbojas performances, fotogrāfijas, glezniecības un citos vizuālās mākslas medijos. Šīs filmas savā formā ir ļoti tālas no dokumentālā kino, taču ar skaidru atsauci uz realitāti, kas adaptēta kreatīvi, mākslinieciski vai dažkārt – konceptuāli. Lai redzētu šādas filmas, normālos apstākļos būtu jāapmeklē mākslas biennāles vai galerijas.

Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par šo kategoriju? Kādi bija jūsu kritēriji, atlasot filmas New Vision kategorijai?

Mums ir paveicies, ka kategorijā New Vision varam prezentēt dažu ļoti interesantu mākslinieku jaunākās filmas. Dažām no tām ir pirmizrāde tieši festivālā – tās varbūt iepriekš tikušas izrādītas galerijās vai tamlīdzīgi, taču šeit tās tiek pirmo reizi izrādītas kinoteātrī, ar to mēs patiešām lepojamies. Dažas no filmām veidojušas tādas zvaigznes kā Vilhelms Sasnals, Marina Igonjē, Pjērs Igs un Eds Etkinss. Programmā mums ir gan jau labi pazīstamu autoru darbi, gan arī pavisam jaunu mākslinieku veikums. Lai atlasītu kandidātus šīgada New Vision kategorijai esam izskatījuši vienkārši neaptveramu daudzumu filmu.

Kategorija New Vision ļauj redzēt filmas, kuras normālā veidā nav pieejamas. Šīm filmām nebūs DVD versiju un tās nerādīs televīzijā. 80 procentus no šīgada New Vision programmas filmām nebūs iespējas redzēt nekur citur. Tāpēc vēlamies sniegt cilvēkiem iespēju tās noskatīties. Turklāt vēl viens iemesls, kāpēc tās rādām kinoteātrī, ir pārliecība, ka tās aizraujošā veidā spēj izmantot kinoteātra telpu. Daudzas no tām ir kā radītas kinoteātra formātam – ne tikai estētiski, bet arī tādā ziņā, ka, skatoties šīs filmas uz kinoekrāna, var ļauties pilnīgi citam mentālajam procesam.

Šogad CPH:DOX sadarbojās arī ar Frieze fondu Frieze mākslas meses laikā Londonā un CHART mākslas mesi Kopenhāgenā, kas ir arī New Vision balvas sponsors. Ko varat pastāstīt par šo sadarbību?

Šobrīd kinofestivāli izrāda milzīgu interesi par māksliniekiem, kas darbojas kino žanrā, savukārt mākslas pasaule ir apzinājusies, ka publiku interesē redzēt šos darbus uz lielā ekrāna. Mums izdevās izveidot sadarbību ar Frieze fondu, kas ir viena no nozīmīgākajām institūcijām mākslas pasaulē, tāpēc, ka mūsu festivāls vienkārši visātrāk šajā tendencē izrādīja iniciatīvu. New Vision kategoriju bijām iedibinājuši jau pirms daudziem gadiem. Drīz tai būs desmit gadus gara vēsture, kamēr citi kinofestivāli tikai pavisam nesen sākuši strādāt ar šāda veida filmām. Frieze un arī citi mūsu partneri ievēroja, ka DOX radikāli izceļas šajā ziņā, izvēloties mākslinieku filmas par vienu no galvenajām prioritātēm.

Tomēr festivālā mēs ne tikai rādām šāda veida filmas, bet arī cenšamies veicināt to tapšanu. Mums ir finansu un kopproducēšanas platforma, kur var piedalīties režisori un mākslinieki un prezentēt savas idejas un projektus producentiem, finansētājiem un citiem svarīgiem ļaudīm. Šādā veidā mēs īstenībā “savedam” māksliniekus kopā ar cilvēkiem, kas gatavi investēt naudu viņu projektos. “Nogalināšanas akts” ir viena no filmām, kas producēta šādā veidā.


Publiciātes attēls ART:FILM & Frieze fonds

Esam nodibinājuši arī Art Film, kas ir daļa no mūsu sadarbības ar Frieze fondu, Britu mākslas organizāciju LUX un Roterdamas starptautisko kinofestivālu. Mēs centāmies radīt platformu ideju apmaiņai starp šīm divām – mākslas un kino – pasaulēm. Kino sfērā ļoti reti tiek dota iespēja pilnīgai radošai brīvībai. Mūsdienās ir ļoti maz režisoru, kuri var atļauties filmēt tieši to, ko vēlas. Visi ir gatavi mazākiem vai lielākiem kompromisiem, lai tikai varētu taisīt kino. Tāpēc kopā ar saviem partneriem esam radījušu platformu, kur abām šīm pusēm satikties.

Vai redzat tam attīstības iespējas? Varbūt tā ir visa dokumentālā kino nākotne?

Droši vien tā domāt būtu pārāk optimistiski, pat man gribētos, lai šāda tipa filmas tiktu radītas vairāk. No otras puses tagad ir daudz vairāk mākslinieku, kuri veido pilnmetrāžas filmas, tā ir augoša tendence, un to mēs visādos veidos mēģinām veicināt. Kā festivāls ar semināriem un diskusijām mēs cenšamies radīt telpu dialogam, kur būtu iespējams diskurss attiecībā uz šāda tipa kino.


Ai Weiwei. Stay Home, 2013 (kategorija DOX:AWARD)

Šogad esat izvēlējušies Ai Veiveju kā vienas programmas kuratoru, arī citus gadus jums kā vieskuratori darbojušies mākslinieki. Vai tas arī ir veids, kā abas šīs sfēras savest kopā?

Ai Veivejs ir viens no ietekmīgākajiem māksliniekiem mūsdienu pasaulē, bet reti kurš zina, ka viņš ir arī kinorežisors. Viņš ir producējis ap 20 dokumentālo filmu par to Ķīnas daļu, ko režīms neļauj apskatīt. Mēs uzaicinājām Ai Veiveju kūrēt filmu programmu, kas būtu daļa no šīgada lielās tēmas “Viss tiek kontrolēts”. Šī programma daudzējādā ziņā atspoguļo paša mākslinieka situāciju: lai neļautu viņam kritizēt režīmu, viņš ir ticis vajāts, turēts cietumā un dažnedažādi mocīts. Mākslinieka izvēlēto filmu autori ir tādi klasiķi kā Antonioni, Tarkovskis un Lenija Rīfenštāle, taču, skatoties šīs labi zināmās filmas kā daļu no CPH:DOX, jūs tās ieraugāt caur Ai Veiveja acīm, kā kaut ko, kas atspoguļo viņa paša dzīvesstāstu. Tādas filmas kā Andreja Tarkovska “Andrejs Rubļovs” (1966) vai Antonioni “Čžun Go, Ķīna” (1972) daudzējādā ziņā ilustrē mūžīgo cīņu starp mākslinieka autonomiju un valdošo ideoloģiju. Veiveja veidotā programma ir vēsturiska, taču vienlaikus norāda uz viņa paša situāciju, un tādējādi šīs filmas kļūst laikmetīgas.

Ķīnas tēma ir izvēlēta arī vienai no festivāla fokusprogrammām – “Ķīna – starp haosu un kontroli”. Kāpēc izvēlējāties pievērst uzmanību Ķīnas dokumentālajam kino? Vai ķīniešu dokumentālais kino ir “nākamā lielā sensācija”?

Ķīnas dokumentālais kino šogad var svinēt savu 25. gadskārtu, vismaz, ja uzskatām “Upes elēģiju” (1988) par pirmo ķīniešu dokumentālo filmu. Bet iemesls, kāpēc šogad esam pievērsušies Ķīnai, ir sajūta, ka ķīniešu neatkarīgais dokumentālais kino šobrīd iemieso dažus aspektus, kas laikmetīgo dokumentālo kino padara tik interesantu – filmas daudzējādā ziņā spēj būt kaut kas vairāk par kino. Ķīnieši dokumentālisti ne vien taisa dokumentālās filmas, kas ir autonomi mākslas darbi, bet arī daudzi no viņiem, taisot šīs filmas, riskē ar savu brīvību.

Ķīniešu dokumentālajā kino šobrīd notiek paaudžu nomaiņa, ko vēlamies arī uzsvērt ar dažām, mūsuprāt, ļoti izcilām filmām, kas atklāj ķīniešu laikmetīgā dokumentālā kino daudzveidību. Tās filmas ir kas daudz vairāk par klaju aģitāciju vai raupju Ķīnas realitātes fiksējumu, tās ir gan mākslinieciski, gan konceptuāli galēji apzinošas.


Aleksi SalmenperäAlcan Highway, Somija, 2013 (kategorija NORDIC:DOX AWARD)

Vai nacionalitāte ir svarīgs aspekts mūsdienu dokumentālajā kino?

Kinofestivālos ir milzīga interese par ķīniešu kino, bet ir grūti ielikt ķīniešu dokumentālo kino vienas koncepcijas rāmjos, jo Ķīna ir ārkārtīgi liela zeme. Taču, protams, ķīniešu dokumentālais kino atspoguļo realitāti, kas, lai arī radikāli atšķirīga no mūsējās, ir realitāte, kas skar visu Ķīnu.

Attiecībā uz Eiropas dokumentālo kino, domāju, ka ir iespējams diskutēt par Eiropas dokumentālo kino kā tādu, taču tāda iemesla dēļ, ka šeit dokumentālo filmu finansēšana un producēšana notiek līdzīgi; Eiropā un īpaši jau Ziemeļvalstīs mums ir pieejama kultūras atbalsta sistēma. Tas ļauj režisoriem radīt dokumentālās filmas un būt mākslinieciski neatkarīgiem. Rezultātā var rasties tiešām izcilas filmas.

Attiecībā uz Eiropas dokumentālā kino tematisko un estētisko pusi – vai šeit vērojamas kādas nacionālas iezīmes?

Festivāla programmā ir vesela rinda filmu, kam par pamatu ir autoru dzīvesstāsts vai dzīves vide. Ziemeļvalstu režisoriem jo īpaši labi izdodas portretēt to, ar ko var identificēties, kas mums visiem ir tuvs – ģimene, personiskā dzīve. Tas īpaši uzskatāmi redzams mūsu šīgada NORDIC:DOX kategorijas skatē.

Un kā ar dāņu dokumentālo kino? Vai tas pieder īpašajai Ziemeļvalstu dokumentālā kino tradīcijai vai arī ir kaut kas izteikti “dānisks”?

Dāņu dokumentālais kino nekad nav mierā, tāpēc ir interesanti vērot režisoru atšķirīgo attīstību, katra jaunās prioritātes. Ja paskatās programmā, var redzēt, ka dāņu dokumentālais kino jau atkal pieskaras šai tuvajai, privātajai telpai, dzīves eksistenciālajai pusei. Ir daudz filmu, kas stāsta par slimībām un nāvi – traģiskām epizodēm cilvēka dzīvē.

Vai tā ir daļa no ziemeļu mentalitātes?

Jā, var teikt, ka tas piederas mūsu mentalitātei – ka mēs runājam par šīm smagajām lietām, ka vēlamies par tām veidot filmas. Tās nav patīkamas, bet tās risināt ir svarīgi.

Vai ir kāda valsts, kas dokumentālā kino laukā šķiet daudzsološa un kurai nākotnē vērts pievērst īpašu uzmanību?

Es teiktu, ka tā ir Portugāle. Pēdējos divos gados dažas no labākajām dokumentālajām filmām nākušas tieši no Portugāles. Portugāliešu dokumentālisti ir lieli individuālisti, jo viņiem trūkst jebkādas radošās kopības; viņi visi seko tikai savām personiskajām idejām un šādā veidā radījuši patiešām izcilas filmas. Portugālē nav nekādas kino atbalsta sistēmas, viņi pat ir slēguši savu Kultūras ministriju, un līdz ar to kultūras perspektīva Portugālē šķiet visai drūma, taču par spīti tam viņi rada apbrīnojamas dokumentālās filmas, ko esam lepni izrādīt CPH:DOX.

Kāda ir jūsu vīzija attiecībā uz festivāla nākotni?

Mūsu vīzija ir kinofestivāla kā idejas paplašināšana, un esam sākuši jau pie tā strādāt. CPH:DOX ir ne tikai festivāls, kur var apskatīties filmas, varbūt apmeklēt kādu koncertu vai diskusiju, bet mēs esam radījuši arī industrijas bāzi – vietu, kur režisoriem prezentēt savus projektus; un mums ir jauna starpmediju iniciatīva, kur attīstām dažādus interaktīvus, internetā bāzētus un transmediālus projektus. Turklāt mēs paši arī pasūtām jaunas dokumentālās filmas. DOX:LAB ir programma, kur aicinām režisorus no visas pasaules strādāt pāros un taisīt kopā filmas, tā ka visām filmām ir divi režisori. Tādējādi katrā festivālā tiek radītas vairākas filmas, kas vēlāk tiek prezentētas kinofestivālos visā pasaulē.

Šogad esam paplašinājuši festivālu arī ar jaunu konferenci, kas notiks Dānijas Nacionālajā galerijā. Esam uzaicinājuši māksliniekus, zinātniekus un dažādu disciplīnu ekspertus uz kopīgu diskusiju par attiecībām starp mākslu un to, ko varētu nosaukt par sociālajām izmaiņām – vēlmi savstarpējā sadarbībā mainīt pasauli ar tehnoloģijas, mākslas, zinātnes un politikas līdzekļiem.

Mēs ceram, ka nākotnē festivālam arvien būs izaugsmes iespējas, ka no vienas puses mēs spēsim sekot dokumentālā kino attīstībai un no otras – uzstādīt paši savus mērķus – turpināt lauzt priekšstatus par pašiem terminiem “dokumentālais kino” un “kinofestivāls”.

cphdox.dk