Ulrihs Zeidls. Vienmēr novelku robežu pats sev
Anželika Artjuhova
07/10/2013
Ulriha Zeidla triloģija “Paradīze” patlaban skatāma kinoteātrī Splendid Palace Rīgā
Ulrihs Zeidls (Ulrich Seidl, 1952) ir viens no visvairāk apspriestajiem mūsdienu austriešu kinorežisoriem: nu jau daudzus gadus viņš dzēš robežas starp dokumentālo un mākslas kino, skar moderno eiropiešu dzīves sāpju punktus. Uz 23. Sanktpēterburgas dokumentālo, īsfilmu un animācijas kino festivālu “Vēstījums cilvēcei” (Message to Man) septembra beigās viņš atbrauca kā goda viesis, lai parādītu divas dokumentālās filmas, arī ažiotāžu sacēlušo “Jēzu, tu zini”, kurā iemūžinātas austriešu lūgšanas kinokamerai, kas nolikta svētbildes vietā.
Plašam skatītāju lokam Zeidls labāk pazīstams ar savām spēlfilmām, jo īpaši ar nesen tapušo triloģiju “Paradīze” (Paradies, 2012–2013), ko veido “Mīlestība, Ticība, Cerība” (Liebe, Glaube, Hoffnung) – vienlīdz intīmas un provokatīvas. Šīs filmas ne vien ir bijušas ārthausa kino nomā, tai skaitā arī Krievijā, bet arī ir izraisījušas sakāpinātu interesi lielākajos kinofestivālos, arī Kannās, Berlīnē un Venēcijā. Man bija izdevība mazliet parunāt ar Ulrihu Zeidlu Sanktpēterburgas Kino namā, kur viņa filmu seansi notika pārpildītās zālēs.
Ulrihs Zeidls Österreichischer Filmpreis 2013 ceremonijā
Kino ienācāt kā dokumentālists, tad sākāt uzņemt spēlfilmas. Vai jūs varētu norādīt, kur ir robeža starp spēlfilmām un dokumentālajām lentēm?
Pats kādu laiku tiku apgalvojis, ka robežas starp mākslas un dokumentālo kino nav. Tā runāju apzināti, arī tāpēc, ka pat tad, ja šādas robežas būtu eksistējušas, man ļoti gribējās tās nojaukt. Iekšēji man tās nepastāvēja. Jau tad, kad uzņēmu tikai dokumentālās filmas, tika aktualizēts jautājums par robežām, jo tas, ko darīju, izraisīja zināmu kino kritikas neizpratni – nebija skaidrs, kādā kategorijā iedalāmas manas filmas, kā tās klasificējamas. Galvenais kritērijs, kas nosaka šo robežu, manuprāt, ir šāds: spēlfilma ir tad, kad aktieri (vienalga, profesionāļi vai amatieri) spēlē nevis paši sevi, bet gan viņiem piedāvātu cita cilvēka lomu.
Izvēloties aktierus spēlfilmai, vispirms uzlūkojiet tos kā modeļus vai arī jums ir svarīga aktiera spēja pilnībā pārtapt cita cilvēka tēlā? Piemēram, kādus kritērijus izvirzījāt, izvēloties aktierus triloģijai “Paradīze”?
Ja runājam par triloģiju “Paradīze”, tad paturēsim prātā, ka tā ir mākslas filma, proti, tur ir lomas, un uz šīm lomām ir uzaicināti aktieri. Dažkārt droši zinu, ka vienai lomai man ir vajadzīgs profesionāls aktieris, un citai amatieris. Citreiz atkal nevaru izlemt un paļaujos uz kino provēm. Ja runājam par triloģijas pirmo daļu – “Paradīze: Mīlestība” (2012), tad man no paša sākuma bija skaidrs, ka kenijiešu pludmales zēnu lomas jāspēlē autentiskiem cilvēkiem, tiem pašiem, kas šo amatu pieprot. Tā ir pavisam īpaša vide, kas ir jājūt un jāzina, un bez viņiem man tā bija pilnīgi neiedomājama. Nespēju iedomāties, ka ņemšu kādu aktieri un uzticēšu viņam pludmales zēna lomu.
Filmas “Paradīze: Mīlestība” treileris
Cik ilgi pētījāt cilvēkus, kas apkalpo eiropiešu seksa tūristes Kenijā?
Divus gadus pirms filmēšanas sāku regulāri braukt uz Keniju, lai iepazītu šo vidi, izpētītu to un izraudzītos cilvēkus, kas varēs spēlēt manā filmā. Un tikai pēc diviem gadiem sāku filmēšanu. Un tieši tādā pat veidā nācās pētīt arī Eiropas sievietes, kas nodarbojas ar seksa tūrismu. Esmu gana vērojis, lai saprastu, kā tas viss darbojas.
Precizējiet, lūdzu, kā pētījāt šīs sievietes? Iepazināties, intervējāt?
Tas bija ilgs un sarežģīts process. Parasti mērķtiecīgas meklēšanas ceļi veda uz Austriju, Vāciju, Šveici. Sākumā bija jāatrod sievietes, kas dodas šādās tūrēs. Tad jāvēro viņas Kenijā. Jārunā ar viņām.
Vai kāda no šīm sievietēm ir nofilmēta?
Nē, visas lomas atveidoja aktrises. Protams, bija iespējams uzaicināt šīs sievietes spēlē filmā, taču es to negribēju principā, jo man vienmēr ir svarīga profesionālu un neprofesionālu aktieru saspēle. Šinī gadījumā es strikti novilku robežu starp baltajām sievietēm, kuras atveidoja profesionāles, un kenijiešu zēniem, kurus spēlēja amatieri, vietējie.
Vai pārējās divās triloģijas “Paradīze” filmās pielietojāt šo pašu principu?
Jā princips ir tas pats. Filmā “Paradīze: Ticība” (2012) galveno lomu spēlē aktrise, bet viņas vīru – amatieris. Pēdējā daļā “Paradīze: Cerība” (2013) visi pusaudži ir skolnieki, bet skolotāji un ārsti – profesionāli aktieri.
Filmas “Paradīze: Ticība” treileris
Dokumentālajā kino režisors, izvēršot tēmu, ir mazāk pakļauts pašcenzūrai, jo realitāte pati uzspiež savus spontānos risinājumus. Man šķiet, jūs lielā mērā tieši tāpēc cenšaties neaizmirst dokumentālo estētiku mākslas filmās. Kad sakāt sev “stop”, izvēloties vienu vai otru tēmu? Vai jums pastāv robežas, kuras neatļaujaties pārkāpt?
Man iekšējais redaktors un pašcenzūra nav tik svarīgā kā robežas jēdziens. Un es vienmēr novelku robežu pats sev. Ne jau tāpēc, ka uztraucos vai rūpējos par skatītāju un cenšos to pasargāt. Robežas nosaka mijiedarbība ar cilvēkiem, ar kuriem strādāju. Arī manas dokumentālās filmas ir īpašas, jo tajās nav vienkārši fiksēta realitāte, kas netīšām noskatīta un iekļuvusi kameras objektīvā; tā ir realitāte, ko tu pats arī veido. Ir kamera, ir konkrēta forma, ko vēlamies piešķirt realitātei, un ir cilvēki, kas tajā piedalās un spēlē pēc mūsu noteikumiem. Tas vienmēr ir iestudējums. Ar katru konkrēto cilvēku ir jāstrādā, jāizskaidro, ko vēlos panākt, un pēc šādām ievada sarunām es saprotu, cik tālu varu aiziet ar šo cilvēku un kur man jāapstājas. Es nekad nelieku cilvēkiem kameras priekšā darīt to, kas viņiem ir neraksturīgi, to, kas viņos nedzīvo. Ja, piemēram, manas kameras priekšā parādās kails cilvēks, kas kaut ko dara, tad viņš to dara ne jau manis spiests, bet gan tāpēc, ka viņš to dara arī bez manis. Pareizāk sakot, es, protams, spiežu darīt, taču tikai zinot, ka tā ir viņa dzīve, ka viņš tā dzīvo. Bet, ja runājam, piemēram, par manu mākslas filmu “Imports/Eksports” (Import/Export, 2007), kur daļa darbības notiek veco ļaužu pansionātā un tiek rādīti mirstoši cilvēki, tad es kā režisors, protams, pats izvēlos, kur man jāapstājas un kas jāparāda.
Pēdējais jautājums par motīvu, kas caurvij visas jūsu filmas – no “Suņu dienas” (Hundstage, 2001) līdz triloģijai “Paradīze”. Proti, par konfliktu starp cilvēka centieniem būt brīvam un represīvajiem sabiedriskās kārtības noteikumiem un normām mūsdienu Austrijā. Vai varat to komentēt?
Man galvenā tomēr ir cilvēka vientulības tēma. Es filmēju cilvēkus, kas dzīvo savā iekšējā cietumā. Un katram cilvēkam ir savas, viņam raksturīgās iezīmes, kādu citiem nav, un viņš, ar šīm iezīmēm apveltītais, mēģina ar to palīdzību no šī cietuma izkļūt. Es, protams, cenšos nevienu nevērtēt, man nav nedz sliktu cilvēku, nedz labu cilvēku, es vienkārši mēģinu parādīt, kā cilvēki, kā nu prazdami, mēģina izrāpties no šīs vientulības, no šī būra. Tikai kino mēs katram cilvēkam it kā parādam spoguli, un šī cilvēka liktenī atspoguļojas sabiedrība, kurā viņš dzīvo.
Kadrs no filmas “Paradīze: Cerība”
