KINO  

Pārslēdzot kanālus. Ieskats jaunākajā ASV televīzijas seriālu vēsturē 0

Darja Čagina Maskavā
18/09/2013 

Šīgada pavasarī amerikāņu televīzijā parādījās interesants jaunums – miniseriāls Rectify (ko varētu tulkot kā “Kļūdu labojums”). Diemžēl tikai otrais kabeļtelevīzijas kanāla sundance CHANNEL televīzijas seriāls palicis nepamanīts miniseriāla “Ezera virsotne” (Top of the Lake) pozitīvo vērtējumu gūzmas ēnā. “Ezera virsotne” ēterā startēja gandrīz mēnesi pirms “Kļūdu labojuma”. Iepriekš sundance CHANNEL principā nenodarbojās ar seriālu satura radīšanu, un tā programmu lielākoties veidoja neatkarīgās, dokumentālās un īsmetrāžas filmas, un dažkārt šīs trīs iezīmes bija apvienotas vienā kinolentē.


Kadrs no seriāla “Ezera virsotne”

Varbūt ir par agru par to runāt, bet Džeinas Kempionas (filmas “Klavieres”, “Spožā zvaigzne”) un austrāliešu rakstnieka Džerarda Lī radītā “Ezera virsotne” un mazāk zināmais “Kļūdu labojums” kopā rada jaunu, tik tikko jaušamu un vēl grūti raksturojumu televīzijas drāmas valodas dialektu. Sižeta līniju veidojošo notikumu un stāstījuma dinamikas, kas vismaz pasīvā formā vēl pavisam nesen tika uzskatīti par teju vai obligātu “lēnīgās Holivudas” seriāla sastāvdaļu, šeit, varētu teikt, gandrīz nav. “Kļūdu labojumā” personāžu burtiskie pārskrējieni no punkta A uz punktu B un tā tālāk līdz alfabēta beigām vairs nav galvenais kompozīcijas ritma veidošanas instruments.

 
Kadrs no “Kļūdu labojuma” 

Pēc būtības “Kļūdu labojums” (vai kā nu seriāla nosaukumu Rectify lokalizēs rādīšanai Latvijā) ir stāsts par gandrīz neiespējamu sociālo adaptēšanos. Deviņdesmito gadu vidū pusaudzis Daniels Holdens nonāk ieslodzījumā par savas draudzenes izvarošanu un slepkavību. Pēc 19 gadiem policija atrod jaunus pierādījumus, un viņš tiek attaisnots. Seriāls uz skatītāju mērķē vienkāršiem un tieši tāpēc precīziem darbības un dialogu paņēmieniem. Pašā pirmajā ainā Daniels caur stiklu vēro cita ieslodzītā pārbaudi. Uzraugs liek tam novilkt bikses un apakšbikses, pagriezties ar muguru un pieliekties; tikai pēc šīs procedūras nelaimīgais tiek aizvests uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru. Pēc tam cits policists pienāk pie Daniela un pastiepj svaigi salocītu civilo drēbju čupiņu, lai iemainītu to pret cietuma uniformu. Daniels sāk pārģērbties, un tajā brīdī viņa uzraugs pagriež muguru, cenšoties nepārkāpt šādā situācijā minimāli iespējamās personiskās telpas robežas. Vēl pēc dažām sekundēm nepagriezies viņš jautā: “Varbūt gribi kaut ko iedzert?” “Ko?” viņam pārjautā Daniels. “Atpakaļceļā es varētu paķert tev kādu dzeramo,” piedāvā uzraugs. Šīs, uz kontrastu balstītās pusotru minūti ilgās spēles ir pilnībā pietiekamas.

Tas, ka arī šī televīzijas filma un abus minētos seriālus apvienojošā sundance CHANNEL žanra mazā metamorfoze nav skārusi Austrumu puslodes mūsu daļas masu skatītāju, ir pilnīgi normāla parādība. Zināmu iemeslu dēļ mums garām gājis Rietumu televīzijas jauno standartu attīstības mazliet vairāk nekā 20 gadu vēstures posms. Protams, lai arī ar nokavēšanos, tomēr kļuvām par atsevišķu notikumu lieciniekiem: 1993. gadā Ostankinas 1. kanāls vēlu vakarā rādīja “Tvinpīku”, ar apmēram tikpat lielu kavēšanos pēc tam tika iepirkts “Sekss un lielpilsēta” (šis kulta seriāls iznāca 1998.gadā ASV), kaut kas tika izdots VHS formātā, bet kopējā evolūcijas aina tik un tā palika sadrumstalota, tāpēc šodienas vidējais statistiskais seriālu masu skatītājs ir tas, kurš vēl vakar citēja “Doktoru Hausu”, bet šodien aizgrābts skatās “Troņu spēli”, turklāt palaidis garām visu, kas bija pirms tam un pa vidu.

Varētu domāt, ka visam bija jāmainās, kad uzausa torentu, DVD un televīziju centienu laiks sakārtot izplatīšanas sistēmu. Tomēr te piemirsta viena lieta – banālā vajadzība izglītot skatītāju. Par TV kastē notiekošo krievu un Ziemeļeiropas masu mediji sāka runāt pavisam nesen, vien pirms pāris gadiem. Līdz tam aizraušanās ar televīzijas seriāliem tika uzskatīta par to, ko amerikāņi sauc par guilty pleasure, un vispār – kas var būt garlaicīgāks par televīzijas skatīšanos. Zināmā mērā līdzīga situācija ar televīziju bija ASV 70.–80. gados, tikai mazāk snobiska. Tāds bija sākums.


Seriāla “Saknes” (1977) pirmizrādes treileris

Attieksme pret to gadu televīzijas saturu nevar būt citāda kā vien dalīta – tā divējādības dēļ. Septiņdesmito gadu sākumā vienkāršo amerikāņu mājās parādījās krāsu televizori. Gandrīz kinoteātrī baudāmas kvalitātes bilde – kā toreiz šķita – piesaistīja pie ekrāniem miljonus skatītāju, turklāt dodot vietu zem saules arī stāstiem, kuri nederēja Holivudā. Uzausa miniseriālu ēra, kuru vidū īpaši izceļas ģimenes sāgas. Piemēram, telekanāla ABC veidotās astoņu sēriju “Saknes” (Roots) par kādu afrikāņu ģimeni no koloniālisma laika līdz ASV pilsoņu kara pēdējām dienām. Seriāls “Saknes” tika izvirzīts 37 televīzījas balvas Emmy nominācijās, uzvarēja deviņās un mainīja vidējā statistiskā amerikāņa priekšstatus par rasismu vairāk nekā Mārtina Lutera Kinga visslavenākā runa “Man ir sapnis”. Vēl viena episkā ģimenes sāga ir War and Remembrance, šoreiz – par Otro pasaules karu. Šo skaļo miniseriāla The Winds of War sīkvelu pieņemts uzskatīt par pirmā miniseriālu laikmeta finālakordu. Līdztekus ģimenes sāgām šī divdesmitgade mums dāvājusi arī detektīva Kolombo piedzīvojumu labākos gadus. Šis seriāls turpinājās līdz pat 2003. gadam, bet tā pāreja no NBC uz ABC un pārtraukums diemžēl nenāca par labu seriāla kvalitātei.

 
Seriāla “Detektīvaģentūra “Mēnesgaisma”” pilotsērija

Savukārt noteiktāka formāta seriāli, lai arī bija žanra “soļanka” un nepārtraukti eksperimenti ar formu, pēc būtības nebija nekas vairāk par vieglprātīgu izklaidi. Protams, arī te ir izcilas veiksmes. “Lazarete” (M*A*S*H) ir tam laikam bezprecedenta gadījums, kad situāciju komēdija kļuva ļoti populāra un vēlāk veiksmīgi balansēja uz sāpīgu tēmu robežšķirtnes. Darbība komēdijā, kas sastāvēja no situācijām, kurās nokļuvuši lazaretes darbinieki, norisinājās Korejas karā, tomēr skatītāji to drīzāk varēja uztvert kā alegoriju par Vjetnamā notiekošo. Arī pie mums diezgan populārā “Detektīvaģentūra “Mēnesgaisma”” (Moonlighting) kļuva par atdarināšanas piemēru daudziem komēdijseriāliem. Groteskajai televīzijas drāmai par detektīvu darbu piemita daudz spožu iezīmīgu paņēmienu – starp kuriem arī bieži izmantotā “ceturtās sienas” izlaušana. Šie gadi ir arī Ārona Spelinga ilgstošā karjeras pacēluma sākuma laiks, viņš ir iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā kā visražīgākais producents. Viņa kontā ir kulta detektīvs “Čārlija eņģeļi”, drāma “Viesnīca”, ziepju opera “Dinastija”, vēlākie televīzijas hiti “Amulets”, “Beverlihilza, 90210”, “Melrouzpleisa” un vesela rinda izaudzinātu jaunu producentu.

Miniseriālu ēras norietam un faktam, ka kādā brīdi atsevišķi televīzijas darbinieki sāka meklēt jaunus standartus, būtībā ir viens un tas pats cēlonis. Līdz tam laikam teju visu televīzijas saturu (gandrīz 99%) kontrolēja telekanālu lielais trijnieks: ABCCBS un NBC. Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā tam pievienojās arī FOX, nomināli trijnieku pārvēršot par četrinieku, tomēr papildus tam televizorā kanāli vairojās, pārņemot sev daļu auditorijas. Savdabīgā monopola laiks tuvojās beigām. Flagmaņtelekanālu bosi vairs nedeva naudu mazo seriālo radīšanai un popularizēšanai, pievēršoties skatītājam daudz saprotamākām un komerciālā plānā izdevīgākām formām; pēc tam sponsoru meklējumos pie telekompānijas ABC durvīm klauvēja Marks Frosts un Deivids Linčs.


Kadrs no filmas “Tvinpīka”

“Tvinpīka” kļuva par pirmo jaunās paaudzes seriālu. Atkārtot Deivida Linča varoņdarbu un pietuvoties analoģiskam viņa seriālu koncentrētā misticisma un sirreālisma līmenim nevienam līdz šim vēl nav izdevies, un arī nevajag. Televīzijas vēstures kontekstā “Tvinpīkai” ir cita funkcija, ko tā arī pilnībā ir izpildījusi – iezīmējusi jaunu māksliniecisko standartu televīzijas produktam. Turklāt “Tvinpīka” spējusi parādīt arī medaļas otru pusi – problēmas, kas ir aktuālas līdz pat šim laikam: īsteni ekscentrisks, oriģināls, interesants – kā vien vēlaties – projekts nevar plašas apraides kanālā eksistēt pilnīgas brīvības apstākļos. Producentu prasības par seriāla garumu un sižeta atrisinājumu bija pretrunā ar tā veidotāju interesēm un plāniem. Deivids Linčs pameta projektu, seriāls zaudēja auditoriju, un, lai gan meistars pats nofilmēja beigu epizodi, ir zināms, ka jautājumam – kurš nogalināja Loru Palmeri – pēc sākotnējās ieceres bija jāpaliek retoriskam.

 “Tvinpīka” iezīmēja savu laiku, centieni radīt kaut ko kardināli jaunu tika atmesti, un skatītājs turpināja dzīvot līdzi vēlākiem Ārona Spelinga un citiem lielā trijnieka un FOX hitiem : “X failiem”, “Likumam un kārtībai” un “Draugiem”. Nākamais plašas apraides kanāla mēģinājums radīt kaut ko neordināru notika tikai 1999. gadā NBC. Par tā rezultātu kļuva “Rietumu spārns” (The West Wing) – seriāls it kā par ASV prezidenta administrācijas (demokrātu) darbu. Seriāla veidošanas laikā tā radošā grupa iekrāja 26 Emmy statuetes, deviņas no tām bija iegūtas par pirmo sezonu.

 “Rietumu spārns” ir tas gadījums, kad scenārijs ir pārāks par visiem citiem elementiem, kuru kopums veido jebkuru kinoproduktu. Par “Rietumu spārna” idejisko tēvu un galveno scenāristu kļuva Ārons Sorkins, toreiz filmu “Daži jauki puiši” un “Amerikas prezidents” scenārija autors un kanāla ABC televīzijas komēdijdrāmas “Sporta nakts” (Sports Night) radītājs, tagad – cilvēks, kas saņēmis “Oskaru” par scenāriju Deivida Finčera “Sociālajam tīklam”. Ir arī daudzi citi nopelni. Ārona Sorkina scenāriju raksturīgās iezīmes ir ne vien dialogu leksiskais piesātinājums, bet arī zināma idealizācija. Tā attiecas gandrīz uz jebko – personāžiem, vidi un tajā notiekošā apstākļiem. Turklāt Sorkins dīvainā kārtā neieslīgst utopijā, bet ievēro saprātīga reālisma robežas. Iespējams, tieši tāpēc ar “Rietumu spārna” parādīšanos amerikāņu televīzijā sāka formēties nosacīts seriālu kodols, kas ietekmēja sociālās un profesionālās uzvedības modeļus. Un vairs ne pastarpināti, bet tieši. Vēlāk šo kodolu līdzvērtīgi drāmu seriāliem papildināja arī komēdijas.

“Rietumu spārnu” rādīja līdz 2006. gadam. Ārons Sorkins turpināja darbu televīzijā, lai uzrakstītu diezgan veiksmīgu drāmu kanālam NBC, pēc tam pievērsās kino un saņēma “Oskaru”, vēl arī “Zelta globusu” un BAFTA. Ar statuetīšu komplektu plauktā uzrakstīja vēl vienu filmu, pēc tam atkal atgriezās televīzijā – kanālā, kurš īsi pirms “Rietumu spārna” pirmizrādes lika pamatus, lai radītu apvērsumu televīzijā kopumā.

Lielo soli uz priekšu spert bija nolēmis maksas kabeļtelevīzijas kanāls HBO, kura īpašnieks ir viens no lielākajiem telemediju konglomerātiem Time Warner. Interesanti, ka ilgu laiku HBO satura pamatu veidoja nevis seriāli un pašu ražotās filmas, lai arī tie bija programmā jau kopš 1977. gada (pats telekanāls izveidots 1972. gadā), bet telekanāla rīkoto boksa maču translācija.

Pēc telekanāla līdzprezidenta Ričarda Plepera teiktā, HBO pirmā lielā veiksme, pēc kuras kļuva acīmredzamas ne vien vēlēšanās, bet arī iespējas veidot vēsturi, bija satīriskā situāciju komēdija par vakara sarunšova aizkulisēm – “Lerija Sendersa šovs” (The Larry Sanders Show). Ar šī seriāla parādīšanos skatītāji beidzot ievēroja, ka HBO dara kaut atšķirīgu no tā, ko visi pārējie televīzijas kanāli, un tas nozīmēja, ka var doties tālāk. Pirmā HBO stundas daudzsēriju drāma bija “Ozs” (Oz). Pirmā sērija iznāca ēterā 1997. gada 12. jūlijā.


“Soprano ģimene”

Ar katru nākamo seriālu kļuva arvien skaidrāks: laiks, kad seriāli bija sublimēti batoni, ko bāzt skatītājiem ausīs, pagājis. Nākamajā gadā pēc “Oza” telekanālā startēja vēlāk par kulta sāgu kļuvusī “Soprano ģimene”, bez kuras pieminēšanas neiztiek neviens visu laiku labāko seriālu tops. Diemžēl leģendārā Tonija atveidotājs Džeims Gandolfini šāgada 19. jūnijā nomira ar sirdslēkmi. “Soprano ģimenei” HBO kanālā cits pēc cita sekoja veselas sieviešu paaudzes mīļākais seriāls “Sekss un lielpilsēta”, drūmā policijas drāma par mēģinājumiem piesegt narkotirgoņus Baltimorā “Noklausīšanās” (The Wire), Toma Henka un Stīvena Spīlberga producētā kara diloģija, kas sastāv no miniseriāliem “Ieroču brāļi” (Band of Brothers) un “Klusais okeāns” (The Pacific), kurus loģiski papildina “Slepkavu paaudze” (Generation Kill) – stāsts par karu Irākā. Filma uzņemta pēc amerikāņu Rolling Stone reportiera Evana Raita materiāliem un grāmatas.

HBO seriāli uz kopējā televīziju fona izcēlās ne vien ar neķītru leksiku, atļaušanos tuvplānā parādīt izkropļotu līķi, kailu sievietes ķermeni vai detalizētu pāris kokaīna celiņu šņaukšanas procesu, bet arī ar iespēju skatītājiem viegli iejusties un it kā uz savas ādas izbaudīt atsevišķas sižeta līnijas. Ja tā padomā, dažas no Tonija Soprano problēmām maz atšķiras no tām, kuras diendienā jāizstrebj gandrīz katram vīrietim, kas iekāpis piektajā gadu desmitā, un – lai arī saistāmi drīzāk tikai ar tā laika amerikāņu dzīves realitāti, četru draudzeņu tēli ar Keriju Bredšovu priekšgalā ticami iekļaujas meiteņu pasaules kopainā.

Turklāt HBO ir arī tādas lietas kā “Lielā mīla” (Big Love) un “Tremē” (Treme). Pirmais seriāls stāsta par mormoņu fundamentālistu ģimeni, kura mīt Jūtā un praktizē poligāmiju. Otrais – par atšķirīgu Jaunorleānas piepilsētas Tremē iedzīvotāju saujiņas piespiedu sadzīves un morāles reabilitāciju. Viņu mājas pirms trim mēnešiem bija izpostījusi viesuļvētra Katrīna. Pēc būtības tas ir māksliniecisks skatījums uz sociāliem mūsdienu amerikāņu kultūras fenomeniem.


Kadrs no “Tremē”

Divtūkstošo gadu otrajā pusē konkurences novārdzinātie lielie telekanāli sāka domāt: megapopulāro hitu – tādu kā “Doktors Hauss” un “Pazudušie” (Lost), kas seriālus padarīja par neatņemamu šābrīža popkultūras sastāvdaļu un paši turklāt pie jaunā seriālu mākslinieciskā standarta pieder tikai pa daļai, – jaunās sezonas aizrauj aizvien mazāk. Pieslēguši HBO, daļa skatītāju novārtā nepameta arī pārējo šī kanāla saturu, tomēr bija kļuvuši daudz izvēlīgāki. Arī tiem skatītājiem, kuriem nebija izstrādājies pieradums reaģēt uz HBO kanāla seriālu obligāto pāris sekunžu balto ievadtroksni, situācija nebija īsti skaidra. Vēl sezona vai divas, un hitu seriāli beigtos tik un tā. To vietā bija jāliek kaut kas līdzvērtīgs. Varēja veidot analoģiska tipa seriālus – tie paši “Varoņi”, kas NBC iznāca 2006. gadā, kļuva par visspilgtāko šī telekanāla pirmizrādi piecu gadu laikā –, bet varēja arī pārņemt HBO pieredzi. Pirmie to izdarīt nepakautrējās AMC. Vēl jo vairāk tāpēc, ka telekanālā jau notika pakāpeniska reformācija: ilgu laiku tika rādīta kinoklasika, pēc tam – vienkārši labs dažādu gadu kino, un tagad AMC bija gatavs ķerties klāt sava satura radīšanai. Fakts, ka šis kanāls līdz tam laikam neveidoja seriālus, zināmā mērā vērtējams tikai kā pluss: likmes varēja sākt likt no nulles. 2007. gadā tika parādīts Metjū Veinera (viņš savā laikā ir strādājis pie “Soprano ģimenes” piektās un sestās sērijas scenārijiem) seriāla pilotprojekts – skandaloza drāma par reklāmistu ikdienu Medisonas avēnijā; zināma kā “Trakie vīri” (Mad Men).

 
Kadrs no seriāla “Trakie vīri”

“Trako vīru” darbība noris 60. gados, un seriālā visu laiku uzpeld sieviešu emancipācijas, rasisma, homofobijas, kontrkultūras ideoloģijas tēmas un arī piezemētākas problēmas – par alkohola un smēķēšanas atkarību. Vai tieši pretēji – filozofiska rakstura jautājumi: tas, kas attiecas uz personisko identifikāciju, ir Ahileja papēdis uzreiz vairākiem personāžiem – arī galvenajam varonim Donam Dreiperam. Turklāt “Trakos vīrus” vēl aizvien turpina uzņemt. Seriāla varoņi, aģentūras Sterling Cooper darbinieki, strādā pie reāli eksistējušiem projektiem. Lai radītu piesātinātu sociālo un kultūras fonu, darbs pie “Trakajiem vīriem” notiek tik skrupulozi, ka scenāristu komandā ir īpašs cilvēks, kas strādā tikai ar avīžu, žurnālu, ziņu hroniku un dokumentālo filmu arhīvu, lai atrastu detaļas, kuras iesaistīt turpmāko seriāla notikumu fonā. Piemēram, kā grāmatu Dona Dreipera kabineta grāmatplauktā vai skaņu, kas nāk no radiouztvērēja.

“Trakie vīri” pierādīja, ka latiņu augstu var uzlikt arī ārpus HBO, bet, pirms turpinām, ir svarīgi uzsvērt, ka jaunie amerikāņu televīzijas nosacītie mākslinieciskie standarti slēpjas nevis prasmē uztaisīt tāpat kā Linčs un arī ne sarežģīta scenārija apvienojumā ar precīzu operatora darbu un tam finālmontāžā sekojošu siltā filtra uzlikšanu. Tas viss nav par to, kā uzlabojusies bildīte, lai arī kadra kvalitāte no tiesas kļuva par gandrīz neatņemamu seriālu evolūcijas sastāvdaļu, bet lielā mērā par to, kā pats seriāls pārstāja būt par tukšu izklaidi un sāka veidot nopietnu dialogu ar skatītāju. Dažādu iemeslu dēļ konkrētajā kontekstā ir grūti runāt par tīra komēdijžanra seriāliem; komēdiju evolūcija notika mazliet citādā ceļā. Tomēr arī šeit ir savi stūrakmeņi. Piemēram, paplašinājās kopējais seriālu instrumentārijs.

“Lerija Sendersa šovs”, ar kuru HBO sāka spert pirmos lielos soļus, un daži britu piemēri visiem pārējiem amerikāņu teledarboņiem atgādināja, ka eksistē postmodernistiskais žanrs – pseidodokumentālās filmas –, kas parasti darbojas satīras lauciņā. Kā daudzas stundas ilgi pseidodokumentāli materiāli vēlāk tika uzņemti seriāli Arrested Development, Modern Family, Parks and Recreation, Family tree. Indes daudzums un joku cietsirdības līmenis katrā no šiem seriāliem atkarīgs no tā, kurā kanālā seriāls tiek rādīts. Ar pseidodokumentālajām filmām lieta nebeidzās. 2011. gadā telekanālā FX iznāca melnā komēdija “Vilfrēds” Tajā Elaidža Vudss pieskatīja kaimiņienes suni, kurš viņam nez kāpēc rādījās par vīrieti plīša tērpā, nevis četrkājainu spalvainu radījumu ar aukstu degungalu. Vēl gadu agrāk šis pats telekanāls rādīja satīrisku situāciju komēdiju “Lūiss”, kuru veidoja un nospēlēja praktiski viens cilvēks – slavenais stand-up komiķis Lūiss Sī Kejs (Louis C. K.). 1994. gadā atdalījies no FOX, FX šobrīd jau ir iekļuvis augstākajā televīziju filmu līgā. Neskaitot komēdijas, pēc “Trako vīru” pirmajiem panākumiem ēterā iznākusi krimināldrāma par Kalifornijas ielejas mazas pilsētiņas baikeru klubu “Anarhijas dēli”, pēc tās “Taisnīgums” (Justified) – seriāls par federālā maršala ikdienu Kentuki dienvidos. Par kanāla seriālu fenomenu izvērtās Raiena Mērfija antoloģija “Amerikāņu šausmu stāsts” (American Horror Story), kas pārpilna ar citātiem no šausmu pasaules klasikas (turklāt gan izdomātām, gan reālām) – nopietna, kičīga, groteska, baisa un komiska vienlaikus).

Savukārt AMC pa šo laiku parādīja savu pirmo zombiju apokalipses ekranizāciju “Staigājošie miroņi” (The Walking Dead), kur zombiji patiesībā ir tikai fons cilvēcības krišanas maksimālā dziļuma mērīšanai; seriālu “Pārkāpt robežu” (Breaking Bad) – drāmu par to, kā ar vēzi slims ķīmijas skolotājs, lai iegūtu nodrošinājumu savai ģimenei nākotnē, kopā ar savu bijušo skolnieku nelegāli izgatavo metamfetamīnu –, un dāņu kulta detektīvu Forbrydelsen ( abos variantos “Slepkavība”).

Lai arī vidējais televīzijas produkcijas kvalitātes līmenis ar katru gadu aug, kvalitatīvu un dziļu drāmu radīšana ik sezonu pagaidām vēl nav kļuvusi par telekanālu ieradumu. To lielā mērā ietekmē komerciāli faktori: mērķauditorija, aizliegtās un atļautās tēmas, budžets. Tomēr, neraugoties uz ierobežojumiem, šobrīd spilgti šāda veida projekti ir pat lielā četrinieka konservatīvajiem flagmaņiem. Piemēram, 2010. gada Toma un Ridlija Skota juridiskā drāma “Labā sieva” (The Good Wife) kanālā CBS un tikko ABC rādīt sāktā Stīvena Kinga zinātniskās fantastikas romāna “Zem kupola” daudzsēriju ekranizācija. Tikai Kings, visticamāk, tiks vienkāršots, eleganti nogriežot romāna sociāli politisko zemtekstu.

Pēdējo gadu televīzijas filmu ražošanā iezīmējas trīs pamattendences. Tās veidot palīdzējuši jaunākie HBO: alkohola kontrabandistu “Pagrīdes impērija” (Boardwalk Empire), episkā “Troņu spēle”,  Lēnas Danemas komēdijdrāma “Meitenes” (Girls) kā antonīms antonīmiskais “Seksam un lielpilsētai” un “Ziņu nodaļa” (The Newsroom) – tas pats seriāls, ar kuru televīzijā atgriezās Ārons Sorkins, pirms tam ievācot bagātīgu apbalvojumu ražu.


Kadrs no “Pagrīdes impērijas”

Pirmkārt, ir palielinājies rīmeiku skaits. Turklāt pārstrādes rezultāts vairs netiek uzskatīts par otršķirīgu produktu. Stipras komandas veiksmīgi “pāršuj” ne tikai britu, arī izraēliešu un dāņu seriālu modeļus.

Otrkārt, notiek miniseriālu atdzimšana, ko pirmām kārtām noteikusi vajadzība aizpildīt tukšo laiku starp sezonām, kuru agrāk aizņēma aktualitāti zaudējušo seriāla epizožu atkārtojums. Šī renesanse ir arī daļējs pamatojums trešajai tendencei: seriālu veidošanai arvien biežāk tiek piesaistīti ne tuvu ne vājākie Holivudas scenāristi, producenti un režisori. Pēdējos gados komandējumā televīzijā pabijuši gan Gass van Sants, Deivids Finčers, Mārtins Skorsēze. Un tie ir tikai daži vārdi.

Viņi visi daudz vieglāk piekrīt piedalīties mazformāta projektā, jo ilgspēlējošais – neņemot vērā visu pārējo, nozīmē arī liegt sev iespēju ātri atgriezties atpakaļ uz lielā ekrāna. Tuvākā un tālākā seriālu žanra attīstība lielā mērā ir atkarīga no tā, kā mainīsies pati industrija. Tādi produkcijas alternatīvās izplatīšanas servisi kā Netflix, kuri par nelielu mēneša maksu piedāvā skatītājam pieeju plašai kino un seriālu (arī jauno) bibliotēkai, televīziju bosiem rada vielu pārdomām. Piemēram, Netflix norāda uz seriālu reitinga sistēmas nosacītību un pēta jaunos auditorijas skatīšanās paradumus.

Iecienītā seriāla jaunās sērijas iznākšana vairs nav nedēļas notikums, daudz vieglāk ir diennakts laikā “aprīt” uzreiz pussezonu. Kopš tā laika, kad Netflix pārstāja būt vienkārši par izplatītāju un pats sāka ražot seriālus (viens no pēdējiem ir “Kāršu namiņš” ar Kevinu Speisiju galvenajā lomā), katra televīzijas filma bibliotēkā nokļūst ar visas sezonas epizodēm. Arī pieeju pie citu seriālu iznākušajām sērijām servisa lietotājs saņem uzreiz un pilnībā. Papildu pievilcību Netflix iegūst arī ar to, ka kabeļtelevīzijas kanālu jaunās aktuālo seriālu epizodes šeit parādās agrāk nekā televīzijā. Bet tas viss notiek stingri individuāli katrā gadījumā atkarībā no norunas ar autortiesību īpašniekiem.

Juridiskās nianses, protams, neļauj Netflix translēt visus seriālus, ko vien gribētos, bet serviss ir populārs arī bez “Troņu spēles”. Saskaņā ar oficiālajiem datiem Netflix peļņa 2013. gada pirmajā kvartālā ir vairāk nekā miljards dolāru un kanāla abonentu skaits ASV sasniedzis 30 miljonu atzīmi. Tēze, ka internets agri vai vēlu nogalinās televizoru, pašreiz ir atspēkota; notiek abpusēja skatīšanās telpu adaptācija.

Pašreizējā seriālu žanru metamorfoze telekanālā sundance CHANNEL pa daļai ir arī televīzijas industrijas citu strukturālo pārmaiņu – vēl  plašākas telekanālu “ciltskoku” sazarošanās – sekas. Amerikāņu kanālu, kuri ražo paši savus seriālus, ir desmitiem, bet galvenokārt tie parasti ir kāda liela teletīkla daļa.

Tādējādi Time Warner – nav tikai HBO, bet arī Cartoon Networks un ar CBS Corporation kopīgais telekanāls The CWCBS Corporation – ir plaši raidošais CBS un kabeļtelekanāls ar abonentmaksu Showtime, kurā pirms dažiem gadiem iznāca hits – spiegu trilleris “Svešais starp savējiem” (Homeland). Gandrīz kamerveida televīzija ir sundance CHANNEL, savukārt AMC Networks ir pakļauti AMCWEtv un IFC.

Vairākpakāpju dalījumam ir sava nozīme. Tas veicina skaidrāku darbu ar mērķauditoriju, jo šādā veidā telekanāla saturs ir kā esence, kurā jaušams stils, gaisotne un virkne vēl citu parametru, nevis pavirša soļanka, kuras auditoriju identificēt reizēm ir visai grūti. Precīzs auditorijas portrets ļauj radīt “tematiskāku” produktu. Šādas nosacītās satura šķirošanas paņēmiens vēl tikai veidojas, un nav skaidrs, vai tas tiks izdarīts līdz galam, bet kopīgas dažu seriālu iezīmes atsevišķos televīzijas kanālos ir jaušamas jau tagad. Gandrīz katrs AMC seriāls, neatkarīgi no tēmas, ir ideāls paraugs, lai saskatītu “jaunās Holivudas” lēnīgumu; FX seriāldrāmu var nosaukt par brutālu; tā komēdiju bloku, kas jau šoruden pārtaps atsevišķā kanālā, – par cinisku, parupju un satīrisku; savukārt sundance CHANNEL, kura nosaukums ir acīmredzams cieņas apliecinājums tāda paša nosaukuma festivālam, šķiet, piemīt viss, lai kļūtu par neatkarīgā televīzijas kino cienītāju spēka avotu.

Varbūt laiks apgāzīs šo apgalvojumu, bet tagad, ņemot vērā konkrēto situāciju ar sundance CHANNEL, prātā nāk arī tas, ka laikā starp 1980. un 1997. gadu pa seriālam uzņēma Rainers Veiners Fāsbinders, Ingmārs Bergmans un Lars fon Trīrs. “Kļūdu labojumam” vai “Ezera virsotnei” var nebūt nekādas līdzības ar “Laulības dzīves ainām”, bet, kopš to filmu iznākšanas laika līdz mūsdienām, seriālam, iespējams, vēl nekad nav piemitis tik jaudīgs potenciālo iezīmju kopums, kādu parasti rada autorkino.

Izņemot, protams, “Tvinpīku”, kas nu jau ir panākusi savu laiku.