Foto

Svētki pirms beigām. Venēcijas kino stāsti

Tabita Sīmane
29/08/2013

28. augustā sācies 70. Starptautiskais Venēcijas Filmu festivāls, kas, kā ierasts, ilgs veselas desmit dienas – līdz 7. septembrim. Ar Venēcijas festivālu tradicionāli aizsākas Eiropas kino rudens sezona un jau kopš 1932. gada tā mājvieta ir Lido sala, kas atdala Venēcijas lagūnu no Adrijas jūras. Savukārt kino vēsturē ir virkne filmu, kuru mājvieta ir Venēcija. Uz mirkli atvirzīsimies no filmu pirmizrādēm un ienirsim maģiskās pilsētas labirintos, kādus tos dažādos laikos ieraudzījuši režisori.

“Venēcija ir kā iepriekšējās dienas vakariņu sagalējušās paliekas – vakariņu, no kurām visi viesi ir vai nu miruši vai aizbēguši,” tā izsakās viena no varonēm Nikolasa Rēga filmā “Tagad neskaties” (Don’t Look Now, 1973).

Varētu šķist, ka Venēcijas skumjais poētisms un vizuālā izsmalcinātība ir ideāla kino vieta, kas tā vien prasās “tikt uzfilmēta”, tomēr, salīdzinājumā ar citām metropolēm, Venēcijā uzņemto filmu skaits nemaz nav tik liels, turklāt tikai pāris no tām ir spējušas pateikt ko vairāk par šo “citādo pasauli”. Iespējams, tam ir kāda saistība ar priekšstatu par Venēciju kā jau sava veida banālu klišeju, līdz ar to režisori baidās kļūt bezgaumīgi to atkal un atkal ekspluatējot. Īstenībā pašiem itāļiem ir ļoti maz filmu, kas uzņemtas Venēcijā, jo tā ir kā etnogrāfiskais muzejs, kurā katram eksponātam ir pievērsta papildus uzmanība, liekot pilsētai kļūt par itāļu skatītājam pārāk atpazīstamu vidi. Ir gan daži izņēmumi – slavenu itāļu kinorežisoru filmas, kurās Venēcijai tiek atvēlēta lielāka vai mazāka loma: Mikelandželo Antonioni “Meklējot sievieti” (Identificazione di una donna, 1982) – seksualitātes pārsātināts stāsts par kinorežisoru, kurš vēlas atrast sievieti dzīvē un lomai savā jaunajā filmā, un Lukīno Viskonti itāļu grāfienes un austriešu virsnieka aizliegtais mīlasstāsts filmā “Jūtas” (Senso, 1954), kā arī hrestomātiskā Tomasa Manna stāsta ekranizācija “Nāve Venēcijā” (Morte a Venezia, 1971). Apzināti šeit netiek pieminētas tādas filmas kā Federiko Fellīni “Kazanova” (Il Casanova di Federico Fellini, 1977) un Viskonti “Baltās naktis” (Le notti bianche, 1957), jo, lai arī abu darbība norisinās Venēcijā, filmētas tās ir dekorācijās Romas paviljonā. Tolaik gan, kad tūristi nepārplūdināja pilsētu visu cauru gadu, rudens un ziemas periodos filmēt autentiskajos eksterjeros būtu bijis daudz vienkāršāk nekā pēdējos divdesmit gados.


Casanova, 2005

Mūsdienās “uz vietām” Venēcijā filmē lielbudžeta angļu un amerikāņu kino, kas nebaidās no klišeju ekspluatācijas. Producentiem tas nozīmē smuku un jau noteiktas emocijas izsaucošu vietu, bet pilsētai – papildus budžeta ienākumus. Tas vienmēr ir labs mārketings, ja, piemēram, filmējot “Tūristu” (The Tourist, 2010), visnotaļ neveiksmīgo, samudžināto piedzīvojumu trilleri par viltus identitātēm, galvenos varoņus atveidojošos aktierus Džoniju Depu un Andželīnu Džoliju nemitīgi pavada paparaci kameras no visas pasaules. Par pilsētas atvērtību kino uzņemšanai liecina arī, piemēram, vairākas tā saucamās period filmas (ne par mūsdienām) kā Aiena Softlija “Dūjas spārni” (The Wings of the Dove, 1997), Maikla Redforda “Venēcijas tirgonis” (The Merchant of Venice, 2004) vai Lases Halstrēma “Kazanova” (Casanova, 2005) – tās acīmredzami filmētas autentiskos pilsētas eksterjeros, līdz ar to tūristiem ilgstoši slēgtas ielas, kanāli un laukumi, kas Venēcijas specifiskajos apstākļos ir visai komplicēts pasākums. Runājot par specifiku un komplicētību, var manīt vēl kādu raksturīgu iezīmi – ir vairākas filmas, kur Venēcija uztverta kā sava veida izaicinājums, lai nofilmētu nelielu, toties ārkārtīgi iespaidīgu epizodi ar pakaļdzīšanos dažāda formāta ūdens transportlīdzekļos. Vienā no Džeimsa Bonda sērijas filmām “Mēnessgājējs” (Moonraker, 1979) slavenā aģenta mierīgais izbrauciens ar gondolu izvēršas ļoti komiskā epizodē ar pakaļdzīšanos, šaušanu un ļaunajiem, kas maskējušies laivā-katafalkā, bet noslēgumā Bonds savu motorizēto gondolu pārvērš dīvainā braucamrīkā uz gaisa spilvena un no vajātājiem aizlaižas, slaidi aizstūrējot tieši pāri San Marko laukumam. Līdzīga epizode skatāma vēl kādā ar īpašām spējām apveltīta varoņa sāgā – filmā “Indiana Džonss un pēdējais krusta karš” (Indiana Jones and the Last Crusade, 1989) arheologu Indianu Džonsu un vācu doktori Elzu Šnaideri no laukuma Campo San Barnaba pa Venēcijas kanāliem un lagūnu koka motorlaivās uzstājīgi vajā grupa tumsnēju tipu feskās (kuri gan galu galā neizrādās ļaunie). Savukārt 21. gadsimtā Venēcijas kanālos ātrumu un izveicību demonstrē filmas “Itālijas variants” (Italian Job, 2003) varoņi, ar tikko nolaupītu seifu bēgot no vajātājiem supermodernā motorlaivā.


The Comfort of Strangers, 1990

Ja neņem vērā nedaudzās vēsturisku vai fiktīvu venēciešu dzīvesstāstu ekranizācijas, kā jau minētie Džakomo Kazanova un Šeiloks, vai arī 16. gadsimta venēciešu kurtizāne un dzejniece Veronika Franko, kuras spoži traģiskā dzīve atainota filmā “Bīstamais skaistums” (Dangerous Beauty, 1998), Venēcijas filmu varoņi visbiežāk ir iebraucēji no ārpuses, ar kuriem tad šajā vietā “kaut kas notiek”. Izklaidēs, vientulībā, kaut kā meklējumos vai vienkārši darba darīšanās – motivācija, kas dzen viņus šurp, ir atšķirīga, bet visiem filmu varoņiem Venēcijā piemīt neiesaistīta svešinieka skatiens, un pirms varoņi vidē iesaistās jelkādās darbībās, viņi fiksē to optiski un audiāli. “Nāves Venēcijā” varonis komponists Gustavs fon Ašenbahs atbrauc uz Venēciju uzlabot veselību, Džons Baksters filmā “Tagad neskaties” – restaurēt baznīcu un aizmirsties pēc meitas nāves, Vudija Alena tēlotais Džo Berlins filmā “Visi teic, ka tevi mīlu” (Everyone Says I Love You, 1996) atbēdzis jaunas mīlestības meklējumos, “Svešinieku mierinājumā” (The Comfort of Strangers, 1990) kāds precēts pāris pilsētā meklē samierinājumu savām attiecībām, “Pirmdienas rītā” (Lundi matin, 2002) metinātājs Vincents, klusītēm pametis ģimeni Francijā, ierodas šeit, lai vienkārši iedzertu vīnu, filmā “Itāļu valoda iesācējiem” (Italiensk for begyndere, 2000) seši vientuļi dāņi, kas kopā apmeklējuši itāļu valodas kursus, beidzot saņemas doties jautrās brīvdienās ārpus sava ciema, “Dūjas spārnos” jaunā un bagātā amerikāņu bārene Milija Tīla pilsētā ieradusies Eiropas tūres ietvaros, “Vasarā” (Summertime, 1955) Ketrīnas Hepbernas tēlotā pusmūža sekretāre Džeina Hadsone vienkārši devusies savā ilgi gaidītajā sapņu ceļojumā, savukārt pārpratumu komēdijā “Vainojiet izsūtāmo” (Blame It on the Bellboy, 1992) kluss ierēdnis Ortons ieradies, lai nopirktu villu savam priekšniekam, algots slepkava Lotons – novākt nākamo mērķi, bet kādas angļu mazpilsētas mērs Hortons – satikties ar iepazīšanās aģentūras piemeklētu līgavu.

Ar katru no šiem varoņiem Venēcijā notiek tas, ko viņi nav gaidījuši, viņi aizbrauc, ja vispār aizbrauc, prom jau savādāki, viņi ir piedzīvojuši katrs savu stāstu, cits priecīgāku, cits bēdīgāku, cits pavisam šaušalīgu. Starp šiem stāstiem es izvēlētos izcelt trīs, kas man personiski ir likušies visuzrunājošākie, visvairāk Venēcijas sajūtu raksturojošākie. Un būtībā visi trīs ir par vienu tēmu, tikai dažādās dramatisma pakāpēs.

Ašenbaha stāsts Venēcijā jau ciešā veidā ir saplūdis ar pilsētas tēlu, tāpat kā Gustava Mālera Piektās simfonijas ceturtā Adagietto daļa, kas filmā skan vairākkārt, tostarp pašā sākumā pavada Ašenbaha ierašanos pilsētā ar tvaikoni un slavenāko kadru – “slīkstošās pilsētas” kopplānu no kuģa klāja. Tas filmēts ar skatu no Lido salas, kur ainavā paveras pilsēta, kādu to vēsturiski ieraudzīja katrs ceļotājs, kas ieradās Venēcijā pa jūras ceļu – kreisajā pusē San Giorgio Maggiore bazilikas tornis, kas atsedz tikai daļu no Zatere nedziedināmo krastmalas; centrā Lielā kanāla “robs”, kam pieslejas Dodžu pils ar daudzo viesnīcu rindu viscaur Schiavoni krastmalai; pāri visam zvanu tornis San Marko laukumā; labajā pusē – Piemiņas parkā un Venēcijas dārzos augošo koku zari pārkārušies augstajam mūrim. Ašenbahs apmetās greznajā Lido salas Les Baines viesnīcā, vietā, kura izmantota arī kā elegantā Kairas viesnīca filmā “Angļu pacients” (The English Patient, 1996), un nu jau vairākus gadus pamesta. Pamesta ir arī pludmale pie Les Baines. Pamestība un atsvešinātība šķiet tik atbilstoša Ašenbaha stāstam – par kaislību un neatgriezenisku, lēnu bojāeju. Sekojot savam kaislības objektam, zēnam Tadzio, Ašenbahs maldās kanālu atzaru, arkāžu un tiltiņu samezglojumos, kur ļoti maz no zināmās romantiskās klišeju Venēcijas; kopā ar savu varoni pilsēta šķiet nedraudzīga, slimīga, nolemta. Nevienam no viņiem nav nākotnes, paliek tikai bojāejas smeldzīgais skaistums.


The Wings of the Dove, 1997

Tomass Manns savā novelē un līdz ar to arī Viskonti savā filmā ekspluatē mītu par Venēciju kā “pilsētu, kur brauc nomirt”. Domājams, ka pati pilsēta īpaši nealka pēc šāda imidža, par tā tapšanu parūpējās ārzemnieki – gan realitātē, gan literatūrā. 19. gadsimtā mākslinieki un aristokrāti mira Itālijā ne jau kādu sentimentālu iemeslu vadīti, bet dēļ vienkāršā fakta, ka šeit viņi pavadīja garus savas dzīves periodus. Ja dzejnieks Šellijs noslīka, burājot netālu no Tirēnu jūras kūrorta Livorno, bet Džons Kītss nomira no tuberkulozes Romā, tad Venēcijā tika Rihards Vāgners un Roberts Braunings – abi nomira kādā no Lielā kanāla palaco – Vāgners Ka’ Vendramin-Kalerdži no sirdstriekas 1883. gadā un Kītss – Ka’ Reconiko no bronhīta uzliesmojuma 1889. gadā.

Mirstības mītu izspēlē arī Henrijs Džeimss savā romānā “Dūjas spārni”, kura jau pieminētā ekranizācija ir vēl viens skaisti traģisks Venēcijas stāsts par aplamām kaislībām un nāves priekšnojautu. Stāstu risina mīlas trijstūris – divi nabadzīgi briti Keita Krova un Mertons Denšers, kas ir slepeni mīlnieki, un nedziedināmi slima amerikāņu miljonāre Milija Tīla. Keitas plāns ir likt Milijai iemīlēties Mertonā, lai tādējādi tas pēc viņas nāves saņemtu bagātīgu mantojumu un abi varētu apprecēties. Tas, ko viņa neieplāno, ir iespēja, ka Mertonā varētu rasties patiesas jūtas pret Miliju.

Mēģinājumā kaut uz laiku paildzināt savu dzīvi, labticīgā Milija dodas uz Venēciju atpūsties, uzaicinot abus sazvērniekus sev pievienoties. Viņa iznomā slaveno Palazzo Barbaro, divu namu apvienojumu Lielā kanāla malā netālu no San Marko (19. gadsimta beigās tas bija kļuvis par amerikāņu dzīves centru Venēcijā; toreiz tas piederēja gleznotājam Džonam Sārdžantam, bet starp tradicionālajiem viesiem bija gan Džeimss Vistlers, gan Henrijs Džeimss). Milija ir gatava svinēt dzīvi līdz pat pēdējam elpas vilcienam – kopā ar bezbēdīgajiem angļiem viņi trijatā apmeklē smirdīgo zivju tirgu, iekļūst gondolu sastrēgumā Rio di San Salvador kanālā un sarīko pikniku uz Santa Maria della Salute baznīcas trepēm, vēlāk metoties karnevāla neprātībās San Marko laukumā. Viņa piedzīvo Venēciju nevis kā skumjas, bet atlikušā renesanses spožuma atrakciju, vien ieraugot bēru gondolu slīdam garām savam logam, Milija pieņem burtisko vēsti par savas nāves tuvumu. Taču līdz šī pati laiva aizvedīs viņas mirušās miesas pāri Fondamente Nuove kanālam līdz San Mikeles kapsētai, viņa būs dzīvojusi un jutusi.


Summertime, 1955

Mīlestības atrašana tēma ir vēl viena raksturīga Venēcijas filmu iezīme, taču šī mīlestība ir komplicēta un parasti nebeidzas ar “un tā viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam”. Venēcija prasa jūtu intensitāti, par ko var pārliecināties brīnišķīgajā Deivida Līna filmā “Vasara”. Šis stāsts ir par Džeinu Hadsoni, jauku, elegantu, asprātīgu, mazliet aizspriedumainu un ļoti vientuļu pusmūža amerikāņu dāmu, kas viena pati, bruņojusies ar foto un kino kamerām, ieradusies savā sapņu pilsētā Venēcijā. Viņa apgalvo, ka ir “neatkarīgais tips”, taču kaut kur tālu, tālu apziņas nostūrī viņa ir gatava sastapties ar brīnumu. Ir jāpaiet laikam, jābrūk stereotipiem, jāatveras sirdij, lai Džeina tiešām noticētu tam brīnumam, ko viņa piedzīvo šajā pilsētā venēcieša Renato personā. Katrīnas Hepbernas spēle tik nepārprotami parāda to, ka, lai cik arī mēs būtu veci, pieredzējuši vai rūdīti, iemīlēšanās mūs atkal padara par pusaudžiem ar sarkstošiem vaigiem un eksaltētu satraukumu. Taču pat šajā filmā Venēcijā visam ir noilgums, visam ir beigu termiņš, tajā ziņā Džeina vairs nav pusaudze un zina, ka labāk pazust pirms beigu sākuma. Viņa saka: “Agrāk es vienmēr paliku ballītēs līdz beigām, jo nezināju īsto brīdi, kad doties prom, tagad es esmu pieaugusi, tagad es zinu, kad.” Par spīti abpusējām jūtām viņa dodas atpakaļ uz Ameriku, lai šo Venēcijas laiku paturētu atmiņā bez nožēlas un mielēm.

Galu galā, atkāpjoties no jebkāda veida moralizēšanas, tas, ko visspēcīgāk, apzināti vai neapzināti, mums vēsta Venēcijas filmas – ne tikai šīs trīs, bet arī daudzas citas –, ka šajā pilsētā viss ir pārāk sakāpināts – faktūras, jūtas, smaržas, garšas, ainavas, attiecības utt. Lai izdzīvotu, ir vai nu jānomirst vai pēc iespējas ātrāk jādodas prom.