KINO  

Kas ir “Live Cinema”? Jeb alkas pēc autentiskas pieredzes 0

Anna Iltnere
29/07/2013

Kaņepes Kultūras centrā trīs pirmdienu vakarus pēc kārtas, sākot no šodienas, tieši plkst. 19.19 notiks Zanes Raudiņas audio vizuālo performanču cikls “Mēness fāzes”, kas pieder pie pasaulē sastopamās Live Cinema prakses. Cikls sastāvēs no trīs daļām – trīs filmām, kuru kadru montāža un skaņas celiņš taps skatītāju acu priekšā. Video materiāli tiks projicēti uz dažādiem objektiem telpā un uz tās sienām, pārkāpjot baltā ekrāna rāmjus un radot filmai jaunu dimensiju. “Filma ir pati telpa un objekti tajā, instalācija, kurā skatītājam ir iespēja, tiešā nozīmē, atrasties filmā, pieskarties tai un būt performances sastāvdaļai,” stāsta Zane Raudiņa. Kas īsti ir Live Cinema un ko tas apliecina plašākā kino pieredzes kontekstā?

Kad dienas prāvākā daļa tiek aizvadīta, četrās sienās sēžot uz krēsla pie plakana ekrāna, darīt to pašu arī brīvajā laikā, proti, kinoteātrī vai mājās pie televizora, šķiet teju vai nepārdomāti un varētu pat liecināt par izdomas trūkumu. Tas izdomu liek drudžaini darbināt citiem. Potenciālie skatītāji tiek vilināti gan ar citādāku saturu, gan formātu, lai tomēr iesēdinātu bordo samta polsteros arī vakarā pēc darba vai uz vasarīgākiem sēžamajiem brīvdabas kinoteātros, kas siltajā sezonā aug kā sēnes pēc lietus. Uz lielā ekrāna tiek tiešraidē translētas operas izrādes; tiek “demonstrētas” pieprasītākās mākslas izstādes, piedāvājot tās “izstaigāt” bez drūzmas un ar iespēju ielūkoties tapšanas aizkulisēs; filmas pat cenšas “izkāpt” no ekrāna un ar 3D efektiem uzburt sajūtu, ka nemaz nesēdi samta polsteros. 

Ka varbūt sēdi vēsturiskajā Marijas teātrī Sanktpēterburgā, no kura 6. jūnijā vairāk nekā 50 valstīs tika rādīta baleta “Gulbja ezers” tiešraide. Turklāt 3D formātā, kuru nodrošināja teātra sadarbība ar Džeimsu Kameronu. Tehnoloģijas, kas izmantotas arī paša Kamerona režisētajā “Avatārā”, padarīja šo par pirmo trīsdimensiju baleta tiešraidi pasaulē. Latvijā to varēja redzēt Valmieras kinoteātrī “Gaisma”. Džeimsa Kamerona 3D tehnoloģijas izmantotas arī, filmējot Anga Lī oskaroto filmu “Pī dzīve”, kas skatītājam ļauj sajusties, ka peldi vienā laivā ar tīģeri. Cita starpā “Pī dzīvi” Parīzē varēja skatīties, nesēžot krēslā, bet gan divvietīgā laiviņā, kas līdzās citām viļņojās art deco stila baseinā Piscine Pailleron, kuru radījis tas pats arhitekts, kas projektējis nu jau teju sabrukušo 20. gadsimta 20. gadu baseinu Piscine Molitor (kura vārdā nosaukts arī filmas galvenais varonis, saīsinājumā “Pī”).


“Pī dzīves” seanss Piscine Pailleron baseinā Parīzē

Kūtrākie var tomēr nepamest krēslus un pat piesprādzēties, pirms 4D kino pieredze tevi izpurina vai apšļaksta. Šīgada blokblāsters Iron Man 3 ir pirmā kinofilma, kas izrādīta 4DX formātā. Seansos Korona World kinoteātros Japānā to papildināja vairāk nekā 1000 smaržas, dažādas vibrācijas, kā arī mainīgs gaisa mitrums zālē – līdz pat miglas efektam. Jāpiebilst, ka eksperimenti ar smaržām kino zālē parādījās vēl pirms skaņu kino izgudrošanas.

Ja atceramies, tad pavisam pretēju kino veidošanu 1995. gada manifestā Dānijā formulēja Lars fon Trīrs un Tomass Vinterbergs, aizsākot avangarda kustību Dogme 95. Uzsvars likts uz aktierspēli un filmas saturu, nevis specefektiem. Manifestā pausts, ka filmēšanai jānotiek konkrētajā vietā, arī skaņa nedrīkst būt ierakstīta citviet, kamera jātur rokā, liegts speciāls apgaismojums un filmas pēcapstrāde.

Kaut kur starp abām galējībām – kino bez efektiem un pēcapstrādes; un simulatoru un stimulatoru piešpricēta kino pieredzi, – atrodas Live Cinema. Ar šo nosaukumu pēdējos desmit gadus apzīmē mākslas performanci, kas nereti dēvēta par vīdžejošanas (VJ) māsu. Mākslinieks un mūziķis, citkārt pat viens cilvēks-orķestris, klātienē skatītājiem piedāvā vizuālu un muzikālu pieredzi, kas tikai daļēji ir sagatavota iepriekš. Performance lepni nes “kino” vārdu, jo sakās esam tuvāk mākslai, nevis vienkārši vizuālai rotaļai, kas pavada skaņu ceļiņu, kāda vairāk ir vīdžejošana. Live Cinema cenšas likt uzsvaru uz naratīvu, kaut formāts sniedz brīvību izvairīties no lineārā stāstījuma. Viena no spilgtām Live Cinema pārstāvēm ir somu māksliniece un teorētiķe Mia Makela (Mia Mäkelä), kura tēmai 2006. gadā veltījusi disertāciju. Velkot paralēles ar kinomākslu, viņa norāda uz tiem zīmīgajiem kadriem filmās, kuros nav dialoga, nav blīvas aktivitātes, bet kas ir pielādēti ar atmosfēru un ir vizuāli estētiski. Tie parasti ir kā pārejas kadri, bet kuriem ir noteikta loma kopējā naratīvā, visbiežāk pat ikoniska. Kā, piemēram, Deivida Linča Lost Highway kadrs ar joņojošu lielceļu starmešu gaismā. Live Cinema esot tuvāks tieši šāda veida izteiksmei. Kaut ļoti būtiska Live Cinema daļa ir tehnoloģijas un programmatūra, liels uzsvars likts uz saturu, lai redzētais nebūtu vien bilžu kolāža. Tomēr efektu – ļaut skatītājam, baudītājam, dejotājam atrasties vizuālo un skaņas iespaidu viducī, bieži izmanto hipnotisku iespaidu radīšanā. Tostarp Zanes Raudiņas gaidāmajās performancēs Rīgā. 


Super Everything reklāmas rullītis

Piemērs, kad Live Cinema formātā izrādīta pilnmetrāžas (deviņu skaņdarbu garumā), turklāt dokumentālā filma, ir Super Everything. 2011. gadā pēc Britu Padomes Malaizijā pasūtījuma to radīja Lielbritānijas vadošie audiovizuālie mākslinieki The Light Surgeons. Sākotnēji iecerēta kā dokumentālā filma par Malaizijas kultūru, pēc piecās nedēļās savāktā materiāla tā pārtapa Live Cinema performancē, kas savā formātā tiecas pielāgoties saturam. Kā stāsta paši “gaismas ķirurgi”, iespaids par Malaizijas kultūras ainavu bijis tik pārsātināts un kaleidoskopisks, ka Live Cinema šķitis vispiemērotākais veids, kā to parādīt.


Satosphere Monreālā

Tā kā Live Cinema pārkāpj viena ekrāna robežas un apdzīvo vietu, kur tas notiek, ieskaujot apmeklētājus, tad kā interesants piemērs pieminama Monreālas “Satosfēra”. SAT ir pirms diviem gadiem jaunatvērts renovēts mediju mākslas centrs, kas Kanādā dibināts 1996. gadā. Līdzās mediju mākslai, izpētei un eksperimentālai kulinārijai jeb FoodLab (kas arīdzan apliecina ļaužu vēlmi pēc pieredzējumu bagātības) tika atklāta arī kupolveida zāle, uz kuras griestiem 360 grādos gluži kā observatorijā var noraudzīties Live Cinema performancēs. Šovasar tiek izrādīts labākais no 2012. gadā sarūpētā.

Savukārt autentiskas pieredzes maksimumu, šķiet, šobrīd īsteno īsfilmu festivāla Future Shorts tēvs Fabiens Rigals (Fabien Rigall), kura šīsvaras jaunākais lolojums ir Secret Music. Tā pirmais projekts ir iespēja folkmūziķes Lauras Mārlingas (Laura Marling) albumu noklausīties nevis diskā vai koncertā, bet gan veselā inscinētā piedzīvojumā 19. gadsimta viesnīcā The Grand Eagel Londonā, kas noslēdzas ar vēsturisku balli. Bet Rigala vēl viens projekts Future Cinema šovasaru piedāvā noslēgt ar autentisku ieniršanu “Netīro deju” (Dirty Dancing) filmas pasaulē, 30. un 31. augustā un 1. septembrī nogādājot apmeklētājus 1963. gadā, Kellermana brīvdienu kūrorta kopijā…  

Tā vien liekas, ka nākamais solis, kas vēl atlicis pēc iespējas autentiskas, nevis simulētas pieredzes meklējumos, ir vienkārši dzīvot savu dzīvi.


Pats Iron Man dīvānā pie televizora. Attēls no theverge.com

www.facebook.com/Zoo.KKc