KINO  
Apičatpongs Vīrasetakuls

Apičatpongs Vīrasetakuls. Pasaulē slavenākais taizemiešu kinorežisors 1

Arta Tabaka
16/07/2013

“Ja tu kaut kam tici, tad tas vairs nav izdomājums.’’
(Apičatpongs Vīrasetakuls) 

2010. gadā taizemiešu kinorežisora un mākslinieka Apičatponga Vīrasetakula (Apichatpong Weerasethakul, 1970) filma “Tēvocis Bunmī, kas var atcerēties savas iepriekšējās dzīves” (Uncle Boonmee Who Can Recall His Past Lives) saņēma Zelta Palmas zaru Kannu kinofestivālā, kas ļāva Vīrasetakula jaunākajai filmai “Mekongas viesnīca” (Mekong Hotel, 2012) piedzīvot pasaules pirmizrādi pērn turpat Kannās. Kaut arī Zelta Palmas zars atnesa Vīrasetakulam vēl nebijušu atpazīstamību un slavu, viņa pilnmetrāžas filmas jau no 2000. gadu sākuma ir bijušas bieži un ar panākumiem izrādītas gan Kannās, gan Venēcijā un citos pasaules nozīmīgākajos kino festivālos, un viņa video darbi un instalācijas – visas pasaules galerijās. Ironiskā kārtā Vīrasetakuls nav guvis atzinību tieši savā dzimtenē – Taizemē, kur skatītāji meklē straujākas, darbības piesātinātas, joku un kaisles pilnas filmas. Mūsdienās Vīrasetakuls jau ir kļuvis par pasaulē slavenāko taizemiešu režisoru, par kuru Taizemē neviens neko nezina, un šī situācija tikai nedaudz ir izmainījies līdz ar Vīrasetakula pēdējo filmu “Mekongas viesnīca”, kuras izrādīšanas laikā Taizemē skatītāju skaits ir bijis salīdzinoši augsts šāda veida darbam.

VĪRIETIS, KAS SPĒJA ATCERĒTIES SAVAS IEPRIEKŠĒJĀS DZĪVES

Kaut arī “Tēvoci Bunmī” ir iespējams baudīt kā atsevišķu darbu, ir vērts atcerēties, ka filma ir tikai neliela daļa no Vīrasetakula dažu gadu ilgā projekta “Pirmatnējs” (Primitive), kas sevī iekļauj vairākas īsfilmas, instalācijas un pašu pilnmetrāžas filmu kā šī projekta noslēdzošo posmu. Līdzīgi kā lielākā daļa Vīrasetakula agrāko veikumu, arī cikls “Pirmatnējs” ir filmēts Taizemes ziemeļaustrumu teritorijā – Isānā. Bet pretēji iepriekšējiem darbiem, kas koncentrējās ap režisora dzimto reģionu – Isānas centrālo daļu, “Pirmatnējs” filmēšana norisinājās galvenokārt Nabua ciematā, kas atrodas pašos Isānas ziemeļaustrumos, netālu no Laosas robežas.


Kadrs no filmas Tropical Malady

Nabuā Vīrasetakuls ar savu filmēšanas grupu nokļuva, meklējot pierādījumus pirms vairākiem gadiem no kāda mūka saņemtajai grāmatai par vīrieti, kas spējis atcerēties savas iepriekšējās dzīves. “Primitīvs” projektā esošās īsfilmas un instalācijas ir radušās Bunmī meklēšanas procesā, vairākumā no darbiem iesaistot vietējos iedzīvotājus – gan kā aktierus, gan tehniskus palīgus, gan ideju autorus. Piemēram, “Vēstule tēvocim Bunmī” (A Letter to Uncle Boonmee) ir režisora video vēstule pašam Bunmī, kas iesākas ar vārdiem: “Tēvoci, es jau te uzturos kādu laiku. Es gribētu redzēt filmu par tavu dzīvi. Tāpēc es iesniedzu projektu par reinkarnāciju.” Uz ekrāna mēs redzam māju interjerus, skatus pa to logiem, pagalmus un tuvumā esošos laukus un mežus, ko papildina fonā skanošā balss, kas stāsta par Bunmī meklējumiem, kas ir atveduši uz Nabua; tāpat balss atzīst, ka vēlētos zināt, kādā mājā viņš ir dzīvojis, un ka, iespējams, kāda no ciemā esošajām mājām tai līdzinās. Jāpiebilst, ka jau 2004. gada filmā Tropical Malady mēs varam redzēt ainu, kurā filmas abi galvenie varoņi, patverdamies no saules un karstuma, sēž kādā nojumē, un viens no viņiem stāsta par savu tēvoci, kas spēj atcerēties iepriekšējās dzīves pat 200 gadu dziļā pagātnē. Tas skaidri parāda Vīrasetakula interesi par tēvoci Bunmī jau daudzus gadus pirms vēl viņš devās to uzmeklēt.

 
“Pirmatnējs” video instalācija Media City Seulā, 2010. Foto: Myoung-Rae Park 

“ATRAITŅU CIEMATS” UN KOSMOSA KUĢA RADĪŠANA

Pretēji augšupejošajai un urbanizētajai centrālajai Taizemei ar galvaspilsētu Bangkoku; dienvidu Taizemei, kas uztur ekonomisko stāvokli ar pludmalēm un kūrortiem; un ziemeļu Taizemei, kuras centrā ir vēsturiskā pilsēta Čanmaja un tūristu vilinājums – daudzie ziloņi; ziemeļaustrumu reģions Isāna, kas aizņem vienu trešdaļu no visas valsts, ir vispamestākais un nabadzīgākais, to galvenokārt sedz lauki, meži un džungļi, un pamatnodarbošanās joprojām ir zemniecība. Neraugoties uz visas Taizemes iedzīvotāju dziļo cieņu un pietāti pret Isānas mūzikas tradīcijām un izcilajiem ēdieniem, kas tiek uzskatīti par visas valsts lepnumu, šī reģiona iedzīvotāji joprojām bieži saskaras ar skarbu diskrimināciju saistībā ar savu izcelsmi, – bieži tiek pārmests viņu laucinieciskums un dziļā etniskā un kulturālā saistība ar Laosas iedzīvotājiem. Reģionā valdošā nabadzība un neiespējamība no tās izkļūt radīja auglīgu pamatu komunisma ienākšanai no blakus esošās Laosas, kas savukārt noveda pie Taizemes armijas šī reģiona okupācijas no 60. līdz 80. gadiem. Okupācija izraisīja vietējo zemnieku sacelšanos, kas rezultējās neskaitāmās asiņainās kaujās un daudzu ciema iedzīvotāju, galvenokārt vīriešu, aizbēgšanu džungļos, atstājot ciemu sieviešu un bērnu varā, no kā arī izcēlusies iesauka “atraitņu ciemats”.

Video darbā “Kosmosa kuģa radīšana” (Making of the Spaceship) no cikla “Primitīvs” – Vīrasetakuls ir sapulcējis Bunmī meklēšanas laikā iepazītos ciema jauniešus, no kuriem lielākajai daļai vecāki vai vecvecāki ir piedzīvojuši armijas okupāciju, bēgšanu džungļos, asiņainās kaujas un Nabua ciemata iznīkšanu. Viņi visi kopā būvē kosmosa kuģi, un šis process ir ticis iemūžināts video darbā, bet pats gatavais objekts – kosmosa kuģis – ir vēlāk izmantots arī citos video un instalācijās. Bet runa nav tikai par vietējo jauniešu apvienošanos uz kopīgi veicamu darbu, kas varētu nest vienotības sajūtu un iespēju režisoram piekļūt tuvāk ciema ikdienai. Kosmosa kuģis ir arī mēģinājums iedomāties citu pasauli, citu Nabua ciematu, kāds būtu varējis pastāvēt. Bet tikpat labi šis kosmosa kuģis ir arī vieta, kur patverties un aizbēgt no realitātes un kam piemīt ne tikai pamudinājums uz jauneklīgu uzdrīkstēšanos izdomāt vai sapņot, bet tas arī iedvesmo tīrai un dziļai ticībai, ka viss tomēr var mainīties.


Kadri no video darba “Kosmosa kuģa radīšana”

APIČATPONGS VĪRASETAKULS UN DŽUNGĻI

Tikpat ļoti, cik “Pirmatnējs” ir mākslas projekts, tas ir arī dziļš un plašs antropoloģisks pētījums par Isānā valdošajām tradīcijām, šī reģiona vēsturi un to, kā vēsture ir radījusi pašreizējo situāciju. Kaut arī pats Vīrasetakuls ir nācis no turīgas ģimenes, kas viņam nodrošināja arhitektūras studijas Taizemē un pēcāk jau kino Amerikā, un nav saskāries ar skarbajiem izdzīvošanas apstākļiem, viņa filmas ir par Isānas vienkāršajiem iedzīvotājiem, to ikdienu, idejām par pasauli un sadzīvi, kas ir skarba un vienlaikus brīnumu pilna. Līdz projektam “Primitīvs” Vīrasetakuls darbus galvenokārt bija veidojis savā dzimtajā reģionā Isānas centrālajā daļā, turklāt “Primitīvs” ir arī Vīrasetakula pirmais darbs (darbu cikls), kas nekoncentrējas uz viņa paša pieredzi, bet gan izstāsta stāstu par tēvoci Bunmī un ieved skatītājus viņa pasaulē. Šis fakts ir ļāvis Vīrasetakulam paplašināt savus meklējumus gan ģeogrāfiskā, gan idejiskā nozīmē, savu darbību kino un mākslā pārvēršot par sava veida ekspedīciju, kas nemitīgi iekaro jaunas teritorijas. Savukārt jau nākamā filma “Mekongas viesnīca” apskata reģionu uz pašas Laosas robežas, kur Mekongas upe atdala Taizemi no Laosas. Līdzīgi kā “Tēvoča Bunmī” gadījumā, arī ideja par “Mekongas viesnīcas” filmēšanu esot radusies jau sen, jo tieši tur dzīvojot viena no Vīrasetakula aktrisēm. Vietas biežo apmeklējumu laikā režisoru esot iespaidojusi pati Mekongas upe, kas patlaban kalpo kā robeža divām valstīm, kuras agrāk bija vienota teritorija.

Kaut arī “Tēvoča Bunmī” filmas darbība galvenokārt norisinās viņa mājā un piemājas teritorijā, skatītājs bieži tiek aizvests džungļu un savvaļas pasaulē, kur Bunmī iepriekšējās dzīves vadījis kā dzīvnieks. Vīrasetakula dziļās intereses par džungļiem un savvaļas pasauli aizsākumi ir meklējama filmā “Svētlaimīgi tavs” (Blissfully yours, 2002), kas ir Vīrasetakula otrā pilnmetrāžas filma. Tā seko diviem pāriem un viņu klejojumiem pa džungļiem, kalniem un upēm, pievēršot īpašu uzmanību, kā mainās gaisma atkarībā no dienas laika, kā tā atspīd ūdenī, vai kā skan zemē sakritušas lapas, kad pa tām brien. Filmējot šo filmu, režisors esot dienām un nedēļām gaidījis, kad parādīsies īstā gaisma un laika apstākļi, un sācis domāt par džungļiem nevis kā notikumu vietu, bet gan kā atsevišķu filmas varoni ar savu raksturu, vaibstiem un kaprīzēm. Džungļu novērošana un pielāgošanās tiem Vīrasetakula līdz šim stingri izplānotajos darbos ienesa vēl nebijušu brīvību, ļaušanos filmēšanas videi ienest pārmaiņas pašā filmā un aktieriem brīvi virzīt naratīvu. Jau dažus gadus vēlāk filmā Tropical Malady, kas stāsta par karavīru Taizemes nomalē, varonis sastopas ar tīģera šamaņa garu, kas liek karavīram bēgt arvien dziļāk džungļos un galu galā apmaldīties. Džungļi parādās kā viens no spēcīgajiem filmas tēliem, kas ne tikai pārņem filmas varoņus, bet arī visu filmu.


Kadrs no filmas “Svētlaimīgi tavs”

KARALISKĀ HIMNA TAIZEMES KINOTEĀTROS, CENZŪRA UN PRETESTĪBA

Lai arī valdošais iespaids par Taizemi ārpus tās ir kā par saules, smaidu, pludmaļu, vieglprātības un absolūtas brīvības valsti, situācija pašā Taizemē ir gauži cita. Ik dienu divas reizes, astoņos no rīta un sešos vakarā, visā valstī tiek publiski atskaņota himna, kuras laikā iedzīvotāji tiek aicināti uz brīdi pārtraukt savas ikdienas gaitas un godāt Taizemes karogu un himnu, lai stiprinātu savu nacionālo identitāti. Lai arī paziņojums ir tikai aicinājums, nepakļauties tam ir ārpus likuma. Līdzās nacionālajai himnai, kas ik dienu atgādina iedzīvotājiem, ka cienīt un godāt savas valsts simbolus ir katra pilsoņa pienākums, Taizemē pastāv arī karaliskā himna, kas savukārt liek godāt karalisko ģimeni ar pašu karali priekšgalā.

Karaliskā himna ir tā, ko dzirdēsiet kinoteātros (arī teātros un koncertzālēs) pirms katras filmas sākuma, un to papildina uz lielā ekrāna redzamās karaliskās ģimenes fotogrāfijas, kas apvienojumā ar muzikālo pavadījumu stāsta par karaļa labo dabu, varenību un cēlumu. Ieskanoties himnai, visi kinoteātra zālē esošie skatītāji nekavējoties pieceļas kājās. Fakts, ka zālē nekad nav neviena, kas to nedarītu, sākumā var izraisīt apbrīnu par dziļo cieņu, toties patiesība ir pavisam cita – par nepiecelšanos kājās, kas ir monarhijas goda aizskaršana, ātri vien ir iespējams nokļūt cietumā, turklāt vēl uz daudziem gadiem. Bargi sodīta tiek ne vien nepiecelšanās kājas karaliskās himnas laikā, bet arī jebkāda cita veida karaliskās ģimenes goda un monarhiskās varas aizskaršana.

2006. gadā Vīrasetakuls izveidoja īsfilmu “Himna” (Anthem), kurai par pamatideju ir tieši šis karaliskās himnas atskaņošanas rituāls kinoteātros, augošā pretestība skatītāju vidū piecelties un pieaugošais arestēto cilvēku skaits, kas no tā izriet. Līdzīgi kā karaliskā himna ir slavas dziesma karalim, Vīrasetakula piecu minūšu garā īsfilma “Himna” ir slavas dziesma kino, un tā būtu jāizrāda pirms galvenās filmas, lai to cildinātu un svētītu un svinētu kinomākslu un kopīgo skatīšanos. Šis nelielais darbs iezīmē Vīrasetakula daiļrades būtiskākās īpašības – absolūtu apbrīnu un cieņu pret vizuālo valodu un kinomākslu, kā arī politiskās situācijas Taizemē skaidru apzināšanos.

Līdzās striktiem noteikumiem pret nacionālajiem un monarhijas simboliem, arī konstitūcijā garantētā runas brīvība ir pakļauta striktai cenzūrai, un šīs situācija Taizemē pēdējo gadu laikā ir nevis uzlabojusies, bet gan strauji pasliktinājusies. Drukātos medijus ir atļauts cenzēt, ja tie “traucē pastāvošo mieru, publisko drošību vai aizskar morāles normas”. Televīzijā visbiežāk tiek cenzēts kailums, alkohola un narkotisko vielu lietošana, ieroču attēlojums, bet visskarbāko cenzūru pēdējos gados ir piedzīvojusi interneta vide, – ja agrāk internetā tika cenzēti pārsvarā pornogrāfiska satura materiāli, tad tagad cenzētāji ir pievērsušies politiskiem jautājumiem, un ik gadu tiek bloķēti desmitiem tūkstošu interneta vietņu un arestēti simtiem blogeru.    


Cenzēta aina no filmas “Sindromi un gadsimts” – budistu mūks spēlējas ar lidojošo šķīvīti

Taizemē valdošo cenzūru varētu nosaukt arī par brīvu improvizāciju – tās noteikumi ir neskaidri un abstrakti, ļaujot pie varas esošajām personām brīvi aizliegt jebko, ko vien tai mirklī kārojas. Tā, piemēram, Vīrasetakula filmā “Svētlaimīgi tavs” tika cenzētas seksa ainas, bet viņa 2006. gada filma “Sindromi un gadsimts” (Syndromes and a century) piedzīvoja pavisam krasus cenzūras uzbrukumus, kas beidzās ar filmas izrādīšanas tiesību nepiešķiršanu, ja vien no tās netikšot izņemtas noteiktas ainas. Režisors atteicās to darīt, apgalvojot, ka tādā gadījumā tā vairs nebūšot viņa filma, kā rezultātā tā tika izrādīta tikai divas reizes privātos apstākļos, un tikai pēc ilgāka laika režisors bija piekritis filmu demonstrēt, cenzētās ainas aizstājot ar melnu ekrānu, tādējādi informējot skatītājus par cenzūras problēmām Taizemē.

VISAUGSTĀK VĒRTĒTĀ UN VISVAIRĀK CENZĒTĀ FILMA “SINDROMI UN GADSIMTS”

“Sindromi un gadsimts” ir viens no visaugstāk vērtētajiem Vīrasetakula darbiem, kas ir iedalīts divās daļās, no kurām pirmā ir par ārstu lauku slimnīcā un otrā par ārstu kāda urbānā reģionā, attēlojot gan pašu ārstu, gan slimnīcas ikdienu. Šis darbs ir arī veltījums režisora vecākiem, kuri abi ir ārsti, un visa ģimene ir kādreiz dzīvoju ārstu ciematā netālu no slimnīcas. Ārstu ikdiena Vīrasetakula darbos jau parādījusies agrāk, piemēram, filma ‘’Svētlaimīgi tavs’’ iesākas tieši slimnīcā, kur notiek ārsta apskate, un filmas varoņi izmisīgi cenšas iegūt zāļu recepti. Recepšu iegūšana, dāvanu nešana ārstiem un citas darbības, kas notiek ārsta kabinetā, ir arī “Sindromu un gadsimta” būtiska daļa, kur lielu lomu spēlē slimnīcu apmeklējošie budistu mūki. Ar mūkiem saistītas ainas arī bija dažas no tām, kas tika pakļautas cenzūrai – vienā mūks spēlē ģitāru (tas pats gribēja arī kļūt par dīdžeju), bet otrā savukārt mūks ar pulti vada elektronisku lidojošo šķīvīti. Abas šīs ainas tika pasludinātas par neatbilstošiem mūku attēlojumiem, jo nekas tāds realitātē neesot iespējams.

Visinteresantākā cenzētā aina ir no ārstu ikdienas kādā telpā slimnīcā, kur ap galdu ir sasēdušies un sarunājas vairāki darbinieki. Sarunas laikā viena no ārstēm pieceļas un atnes kājas protēzi, ko novieto uz galda un no kuras izņem viskija pudeli. Viss, ko uz šādu rīcību atbild kāds cits no ārstiem, ir “Vai nav nedaudz par agru”, un dzēriens nekavējoties tiek izdalīts starp klātesošajiem. Baudot viskiju, ārste stāsta, ka šodien ir uzpucējusies, jo dodas uz televīziju, un, kad telpā ienāk kāda ārsta dēls, kurš arī ir pacients, viņa nekavējoties sāk stāstīt par čakrām, liekot iztēloties ūdenskritumu un enerģiju no saules. Kā ainas cenzēšanas iemesls tika minēts fakts, ka darba laikā ārsti nekad nelietojot alkoholu. Līdzīgā veidā no filmas tika izņemta aina, kas attēlo ārstu, kas skūpstās, jo arī tā neviens nekad nedarot. Pēc striktās cenzūras kopā ar vairākiem citiem kinorežisoriem 2007. gadā Vīrasetakuls izveidoja kustību par brīvu Taizemes kino, kas aktīvi darbojas, cīnoties par izteiksmes brīvību un iespējamību attēlot lietas, kas pēc valdības uzskatiem “realitātē nepastāv un nav iespējamas”.

 
 “Sindromi un gadsimts” 

Kurtizāne Ugunskurs - 18.07.2013 10:01
Vienumēr priecājos uzzināt ko jaunu!!!