Foto

Dzīvot interesantā vietā interesantā laikā. Intervija ar Indreku Kaselu

Sergejs Timofejevs


11/07/2013

Pusotru stundu pirms atklāšanas “Kino Pagalms” izskatās visnotaļ sirreāli. Modernisma laikmeta Rīgas namu ielenkumā pašā pilsētas centrā zem klajām debesīm uzvilkts melnbalts ekrāns ar noapaļotiem stūriem, kura augšmala atrodas kaut kur trešā stāva līmenī. Tā priekšā – rindu rindas pagaidām tukšu atpūtas krēslu, starp kuriem klīst vairāki saspringtu viesmīļu pārīši. Tas viss notiek milzīgā betonētā jaunā autostāvvietā, taču mašīnu tikpat kā nav. Kopiespaids atgādina pludmali, kas piepeši radusies, piemēram, Vecrīgas vidū. Tādas lieta nenotiek pašas par sevi; vienmēr ir kāds, kurš izdomājis, kā kaut kas nebijis pieņems savu formu. Ideja par lielu vasaras kinoteātri autostāvvietā Rīgas centrā pieder diviem igauņiem – Aivaram Lānu un Indrekam Kaselam.

Indreka uzvārds pazīstams no jaunās, taču ļoti aktīvās un ambiciozās Tallinas galerijas Temnikova & Kasela. Internetā iespējams atrast liecības arī par vairākām viņa producētām filmām. Taču pirmais iespaids no tikšanās vaigā – manā priekšā ir īsts cietais rieksts, no kura čaumalas reizēm izlaužas labsirdīgs smaids. 

– Pirms 3 gadiem mēs no jauna atvērām Tallinas visvecāko kinoteātri – “Sõprus/Draudzība”. Valsts to bija slēgusi, un pilsētā vairs nebija normālas vietas, kur rādīt arthouse filmas. Padomju laikos es tur pavadīju daudz laika; tieši tur jau tolaik notika Pjēra Paolo Pazolīni retrospekcija – galu galā viņam bija kreisi uzskati, viņš skaitījās “savējais”.  Man bija žēl, ka tagadējo jauniešu dzīvē vairs nebūs tāda kinoteātra. Tālab ar draugiem nolēmām, ka tā nedrīkst notikt, un sākām atjaunot 1953. gadā staļiniskā klasicisma stilā celto ēku; piesaistījām mākslinieku, kurš pastāvīgi bija strādājis ar somu režisoru Aki Kaurismeki, radījis atmosfēru viņa filmām. Viņš arī izdomāja, kā viss izskatīsies iekšpusē.  

Paralēli Aivars Lānu uzsāka savu projektu Rooftop Cinema – tas ir līdzīgs “Kino Pagalmam” – arī vasaras kinoteātris, kas izvietojies uz tirdzniecības centra jumta blakus viesnīcai Viru. Es ar Aivaru biju sadarbojies kā izplatītājs – viņš rādīja filmas, kuras atgādāja šurp mana izplatītājfirma “Melnā roka”.  Un vēl mēs par abiem sākām izdot bezmaksas avīzi par kino 20 000 eksemplāru tirāžā ar nosaukumu La Strada. Tieši tobrīd, krīzes kulminācijā, daudziem šīs jomas žurnālistiem vairs nebija darba, un mēs viņus piesaistījām. Avīze iznāk vēl šodien, nākamais numurs būs augustā. Tā, lūk, viss sākās Tallinā, bet tad mums ienāca prātā, ka arī Rīgā nav nekā līdzīga. Vēl pirms diviem mēnešiem mums pat nebija noskatīta vieta.

Tu esi producējis vairākas filmas, taču arī tā, cik saprotu, nav tava galvenā nodarbošanās…

Jā, man ir “normāls” darbs. Es strādāju ar vairākiem investīciju fondiem. Un, kad nolēmu, ka palikšu Igaunijā, sāku skatīties, kā īsti man te pietrūkst, un mēģināt kaut ko šajā ziņā darīt – kā kinoteātra gadījumā. Pirms tam es vienkārši palīdzēju dažiem draugiem uzņemt filmas – īstu nekomerciālu kino. Tie ir tādi režisori kā Veiko Junpū, Rainers Sarnets, Jans Tomiks… Veiko 2007. gada Venēcijas kinofestivālā ieguva balvu par savu filmu “Rudens balle”. Tā kā pie mums daudzi uzņem kino, svarīgi, lai būtu vieta, kur to skatīties. Tāpēc īstenojām šo ideju par kinoteātri, lai audzinātu publikas gaumi, lai parādītu to, ko lielie kinotīkli neatļaujas. Starp citu, šajā ziņā Igaunijā stāvoklis ir labāks nekā Latvijā. Es to zinu tāpēc, ka nodarbojos ar izplatīšanu. Tallinā “lielie” ņem, piemēram, tādas filmas kā Nikolasa Vindinga Refna Drive ar Raianu Goslingu galvenajā lomā, turpretim Rīgā neņem. Nolēmām, ka mums šajā tirgū jāielaužas kā art-teroristiem: ja lielie tīkli nerāda interesantu kino, jāver vaļā pašiem savi kinoteātri.

Proti, “Kino Pagalmam” varētu būt turpinājums?

Rīga ir ļoti forša pilsēta. Un kāpēc gan mums te kaut ko tādā stilā nepaveikt? Pieņemsim, agrāk igauņi nebrauca uz Latvijas kultūras pasākumiem un otrādi. Bet tad parādījās Positivus, un process aizgāja. Uz to brauc ļoti daudzi mani draugi. Proti, apmaiņa ar kultūras informāciju jau notiek.

Ne velti Positivus notiek ne pārāk tālu no robežas ar Igauniju… Bet kā gadījās, ka tu darbojies vēl arī galeriju jomā?

Klasiskajā un mūsdienu mūzikā, kā arī teātrī jau ir ļoti labi menedžeri. Turpretim mākslas jomā bija citādi. Esmu audzis ģimenē, kur pie mums mājās mūždien bija mākslinieki – šī vide man ir dabiska. Taču man nekad nav gribējies kļūt par kolekcionāru, pirkt mākslu. Jau sen pazinām Olgu Temnikovu, taču pirmoreiz par šo tematu ierunājāmies augustā – arī pirms 3 gadiem, bet septembrī, kad mums vēl pat nebija savu telpu, jau piedalījāmies pirmajā mākslas gadatirgū Helsinkos. Tā arī viss sākās.  Vienkārši man manā dzīvē ir vieta kino, mūzikai, mākslai un teātrim – kā jau katram normālam cilvēkam. Savu dzīvi bez kultūras es nevaru iedomāties. Pēc profesijas esmu jurists, bet jau 10 gadus nodarbojos ar investīcijām. Kādos deviņos uzņēmumos esmu vadības sastāvā no mūsu investīciju fonda. Lūk, šīs prasmes un talantus, kādi man piemīt biznesa sfērā, es mēģinu pielietot kultūrā.   

Tā kā esi aktīvs gan biznesa jomā, gan mākslas jomā, tad kādā mērā tur ir atšķirīgi cilvēki un attiecības?

Biznesa ļaudīm es liekos drusku svešāds, bet tajā pašā laikā neesmu arī pilnīgs “kulturālis”. Zini, kad nolēmu iestāties kinoskolā, man jau bija 37 gadi, biju jau diezgan pazīstams uzņēmējs. Un es nolēmu mācīties Ņujorkā, nevis Tallinā, lai nemulsinātu ļaudis (pasmaida). Taču es nedomāju, ka tad, ja tu nodarbojies ar biznesu, tam jāvelta  sevi simtprocentīgi visu atlikušo mūžu. Tas nepavisam nav obligāti.

Tieši tāpat kā pašreizējie jaunie mākslinieki paralēli, piemēram, nodarbojas ar mūziku, bet Jans Tomsons, lūk, ir pusprofesionāls skeitbordists.

Es esmu drusciņ tāds kā Robins Huds. Kad redzu, ka cilvēkiem ir laba ideja, taču nepietiek līdzekļu, mēģinu palīdzēt – taču ne vienmēr tas nozīmē vienkārši ieguldīt naudu; es varu iedarbināt savu tīklu, savas zināšanas par to, kā lietas notiek, savus kontaktus. Jāsaka, ka daudzi biznesa cilvēki Igaunijā visnotaļ nesavtīgi atbalsta kultūru. Viņiem, piemēram, gribas, lai biļetes uz labu kinoteātri nebūtu jāpērk Helsinkos vai Stokholmā. Un daudzi palīdz, speciāli piekodinot, lai šī palīdzība netiek reklamēta. Vienkārši tāpēc, ka viņi ir kautrīgi ļaudis.

Vispār man patīk pasākumi ar raibu publiku. Nu, piemēram, pie mums Tallinā katru mēnesi jau 15 gadus notiek Mutant Disco, kur piedalās ļaudis vecumā no 18 līdz 85 – no ministriem līdz radikāliem bohēmistiem. Man šķiet, ka situācija Igaunijā un vispār Baltijā ir tīri laba, jaunatne par visu interesējas un, ja tu kaut ko ļoti gribi, pietiek iespēju, lai kaut ko sasniegtu. Tajā pašā laikā šī kultūrvide nav tik liela, un visi cits citu pazīst – ja tev kāds vajadzīgs, tad viegli stāties kontaktā.

Visi saka – Berlīne, Berlīne. Bet man liekas, ka tas jau ir tāds dzīvesveids, nevis pilsēta.  Mums vēl ir kaut kāds stimuls un vēlēšanās ko paveikt. Mēs vēl ticam, ka everything is possible. Vispār jau mēs kādreiz kautrējāmies par saviem austrumu un dienvidu kaimiņiem. Taču divdesmitgadnieku paaudzi Rietumi vairs tā nevilina. Ir radusies milzīga interese par Rīgu, par Sanktpēterburgu. Kas tur notiek, kādas tur aktuālas vietas un notikumi. Ja agrāk notika Tallinas un Helsinku integrācija, tad tagad tā notiek starp Tallinu, Rīgu, Viļņu, Sanktpēterburgu. Man liekas, mēs dzīvojam ļoti interesantā vietā ļoti interesantā laikā. 

Izskatās, ka tev garlaicīgi vispār nemēdz būt… Ko interesantu tu tagad veido Tallinā?

Pirms 2 gadiem mēs izdomājām festivālu par godu “Stalkeram”, kurš galu galā uzņemts netālu no Tallinas. Mēs rādījām Eliasonu, veidojām paša Tarkovska retrospekciju, mūsu galerijā bija viņa polaroīdu izstāde, vienā no salām notika muzikālā daļa līdz pašam rītam. Taču šogad augustā mēs gribam visu darīt tieši Zonā, kur tika uzņemti galvenie filmas notikumi. 

www.kinopagalms.lv