Foto

Plikas brokastis sveču gaismā

Vācu kinematēka Berlīnē piedāvā pirmo izstādi pasaulē, kas veltīta pazīstamajam amerikāņu kinorežisoram Mārtinam Skorsēzem. Tā tapusi sadarbībā ar pašu režisoru, kurš pēc ilgākām pārdomām, bija gatavs atvērt savu arhīvu pētniekiem. Izstādi veido vairāk nekā 600 eksponāti, tostarp Mārtina Skorsēzes zīmētie filmu kadri attīstībā, nezināmas fotogrāfijas, aktieru kostīmi no nu jau kinovēsturē iegājušām filmām. Izstāde apskatāma līdz 18. maijam. 

Vadims Agapovs
28/03/2013  

Visveiksmīgākais joks par Mārtinu Skorsēzi iedzīvināts seriālā “Soprano ģimene”. Mafijas jaunuļi drūzmējas pie ieejas naktsklubā, visvisādi izrādās, un tomēr viņus nelaiž iekšā. Pēkšņi pūlis pašķiras, jo atbraucis VIP. Veikli un mazliet zaglīgi tas aizslīd gar kameru, bet mēs pamanām atpakaļ atķemmētos sirmos matus un melnās, spurainās uzacis. Dzirdami saucieni: “Skorsēze!” Pēkšņi viens no bandītiem, pats stulbākais visā klanā, iekliedzas: “Mārtij! “Kunduns”. Man patika!” Puspagriezienā Mārtins salutējot paceļ roku un jau nākamajā mirklī pazūd aiz neieņemamajām kluba durvīm.

Aina ilgst kāds piecas sekundes, bet ir jūtams, cik pamatīgi tā gatavota. Inde krāta, svērta uz aptiekas svariem un precīzās proporcijās atšķaidīta ar glaimiem.

Īsts snaipera gājiens – divos vārdos pat nepateiksi, kur tas āķis.


Kadrs no filmas “Kunduns” 

Skorsēzes filmas pieņemts dalīt divās apmēram vienādās daļās: vienas viņš uzņēmis tautai un kasei, otras – mūžīgai mirdzēšanai pie festivālu debesīm. Vņš pats ir provocējis uz šādu dalījumu, slavējot Kingu Vidoru, kas ilgus gadus strādāja režīmā “viena filma studijai, otra – pašam”. Divas stundas garā dalailamas biogrāfija “Kunduns” nešaubīgi pieder pie otrās kategorijas, un tāpēc tai Krisu Moltesanti, kas vismazākā iemesla dēļ liek šķīst asinīm pa labi un pa kreisi, pilnīgi ne ar ko nevajadzēja piesaistīt: ne ar episkajiem Tibetas ainavu putekļiem, ne nevardarbīgās pretošanās sludināšanu. Atšķirība atklājas vēl arī faktā, ka Krisa lomas atveidotājs Maikls Imperioli savu kinokarjeru sāka Skorsēzes “Labajos puišos” – gangstersāgā no pirmās – tautas kategorijas. No “Labajiem puišiem” uz “Soprano ģimeni” pārcēlušies arī divi duči citu aktieru. Un ja ņem vērā, ka viens no Krisa draudziņiem ar sajūsmu uz bis atkārto Ala Pačino repliku no “Krusttēva”, tad arī no paša Krisa var gaidīt jebko – tūkstošo reizi atdarināto de Niro frāzi “To tu man? Tu ar mani runā?” vai tūkstoš pirmo Džo Peši teikto: “Ko smejies? Es tev kāds klauns esmu, ka tavu māti!”, bet tikai ne “Kundunu”.

Bet, tāpat kā katrs izdevies joks, aina no “Soprano ģimenes” ne tik daudz parazitē uz negaidītības efekta, cik noliek visu savās vietās. Jā, bez “Labajiem puišiem” nebūtu “Soprano ģimenes”, bet vai pati mafija varētu dzīvot bez Tibetas, samierināšanās ideāla un pēdējā kārdinājuma noslēpuma. Reālā – varbūt, bet ne tā, kas Mārtina Skorsēzes kadrā.

“Krusttēvā” Kopola liek vienādības zīmi starp mafiju un seksuālo revolūciju pārdzīvojušajām ģimenes vērtībām, bet Skorsēze iet tālāk, ievērojami tālāk. Turklāt no labas gribas un pilnīgi apzināti – atšķirībā no Kopolas, kas negribēja filmēt “Krusttēvu”.


Roberts de Niro un Mārtins Skorsēze “Taksista” uzņemšanas laukumā

Lai arī kā Skorsēzem gribētos būt par pašpuiku un savu čomu, lai cik viņš ironizētu pats par sevi, autogrāfu vietā zīmētu autošaržus, lūgtu “sauciet mani par Mārtiju” un stāstītu anekdotes no uzņemšanas laukuma, viņš tik un tā paliek atsvešināts un koncentrējies, no visa dzīvā distancējies analītiķis, kas ar fanātisku uzstājību ikreiz savā filmējamā materiālā ieliek pamatjautājumus par ticību un mīlestību.

Lai arī kā improvizētu aktieri uzņemšanas laukumā – un slavenā aina no “Taksista” radusies tieši tā –, sīkie hulīši, kādus viņi spēlē Skorsēzes filmās, lielākoties ir tēli no grāmatām vai vecām filmām. Ķeroties klāt kārtējam projektam, režisors ilgi revidē iepriekšējo gadu kino iespaidus, patapinot no klasiķiem rakursus, krāsu risinājumus, spēles manieri un ritmu.

Viņš spēj pilnībā atdarināt cita režisora stilu, bet to atļāvies darīt, šķiet, tikai vienreiz – īsmetrāžas lentē “Atslēga no Reserva”, kas it kā esot uzņemta pēc Hičkoka pazudušā scenārija atrastā gabaliņa. Ir nokopēts ritms, gaisotne, spriedze, Hičkokam raksturīgais darbs ar krāsu, titru grafiskais veidojums un muzikālais pavadījums. Pat topošā “Mentālista” Saimona Bekera seja iederas Hičkoka stilā. Bet tas viss ir tikai joks, rotaļa, turklāt labi apmaksāta, jo nākamajos kadros filma izvēršas par kāda spāņu vīna reklāmu. Nopietniem nolūkiem Skorsēze no Hičkoka var aizņemties komponistu (Bernards Hermans radīja sauntreku “Taksistam”, viņa oriģinālmūzika 1962. gada lentei “Baiļu rags” tika izmantota arī tās 1992. gada rīmeikā), bet Mārtinam ir pilnīgi vienaldzīgs Alfrēda pamatpaņēmiens – spriedze, viņš to pat jauc ar Grifitsa iecienīto sasprindzinājuma sakāpināšanu. Nav tā, ka Skorsēze nesaskatītu trauksmes dažādas nianses un nepārzinātu paņēmienus, kā to kāpināt. Tieši otrādi, mākā interpretēt savas un citu režisoru filmas viņš atstājis jaņos ne vienu vien kritiķi. Šim nolūkam viņam ir enciklopēdiskas zināšanas kino vēsturē un māka analizēt iespaidu, ko uz viņu atstāj filma (kā atklājas “Vēstulē Elijam”, viņš to mācījies kopš bērnības).


Kadrs no filmas “Hugo” 

Un tomēr savu vispamatīgāko filmu par kino vēsturi un teoriju Skorsēze pieticīgi nosaucis par “Pastaigām pa amerikāņu kino”. Iespējams, tā ir atsauce uz viņu dziļi iespaidojušo Roselīni filmu “Ceļojums uz Itāliju”, bet varbūt – uz Delēza izteikumu, ka 60.–70. gadu kinovaroņu bezmērķīgajā planēšanā pa ielām izpaužas tēla un darbības krīze: Skorsēzes personāži vienaldzīgi piedalās nemitīgos atkārtojumos ieciklējušās svētku un ikdienas ainās, pamazām aplīpot ar psiholoģiskajām klišejām. Un šeit ir grūti pateikt, par ko liecina ekrānā redzamie štampi, – par režisoru principialitāti vai viņu kūtrumu. 

Skorsēze neizceļas ar vēlmi turēties pretī klišejām, pierastām shēmām un paņēmieniem. Viņš, protams, var ielikt kādu detaļu, kas ir kliedzoši neiederīga izraudzītajā stilistikā. Piemēram, “Slēgtajā salā” baismīgo nuāra gaisotni mazliet bojā izmeklētāja Tedija Denielsa (Leonardo di Kaprio) vieglprātīgi bezgaumīgā kaklasaite – viņš izskatās kā no citas operas izkāpis, drīzāk pat no Džonija Votersa breolīna pārbagātā mūzikla “Pinkšķis”. Un lai arī šī stilistiskā neatbilstība ir pieļauta apzināti, radikālai drūmo žanru nosacītības pārvērtēšanai ar vienu košu detaļu ir par maz.

 
Tedijs Denielss (Leonardo di Kaprio) “Slēgtajā salā”

Pārstāstot amerikāņu kino vēsturi, Skorsēze režisorus iedala stāstniekos, iluzionistos, kontrabandistos un svētbilžu postītājos. Zīmīgi, ka viņa klasifikācijā trūkst novatoru. Svētbilžu postītāji uz šo lomu pretendēt nespēj, viņi var vien mest izaicinājumu, pat sagraut sistēmu, bet ne atklāt jaunus apvāršņus. Kontrabandistiem ir savas oriģinālas idejas, tomēr tie spēj eksistēt tikai stingros sistēmas žņaugos.

Pie kuras kategorijas pieskaitāms viņš pats – to Skorsēze noklusē. Par viņa filmu varoņiem bieži kļuvuši dumpinieki. Tomēr pēc Skorsēzes mīļākajām kino vēstures ainām var viegli saprast, kas vistuvāk viņš jūtas ar kontrabandistiem. Tikai pats viņš sistēmā ienāca brīdī, kad tā juka. Lai sazvērnieciskās domas ienestu kā kontrabandu, vispirms bija jāapgūst jauni tirgi – vecās formas bija jāpadara zināmas tiem, kuri 60. gados vispār negāja uz kino, tas ir, jauniešiem, kas tajā laikā paši bija atklāti dumpinieki, bez vajadzības pēc priekšā pačukstētiem zemtekstiem. Protests tika pausts tieši. Skorsēzes dokumentālajā filmā par Džodžu Harisonu Džordžs Mārtins atceras, kā pirmo reizi tehniski patīrījis “Bītlu” ierakstu un piedāvājis viņiem to noklausīties un izteikt savas domas, ja kaut kas nepatīk. Uz ko klusākais no “Bītliem” tūlīt pat ieteicies: “Iesākumam – man nepatīk jūsu kaklasaite.” Džordžam Mārtinam šī nekaunība šķitusi simpātiska, lai arī viņš nespēja izskaidrot, kāpēc. 

Skorsēze arī nekaunību vērtēja augstu un izprata labāk. Gadu pirms filmas par Harisonu Tedijs Denielss “Slēgtajā salā” saka gandrīz to pašu. “Es jau sen tev gribēju pateikt, ka man nepatīk šī kaklasaite,” viņš kliedz, ar šausmām saprotot, ka sacelties pret sievu vajadzēja agrāk. 

Pamatīgi izpētot un atklājot dumpiniekus, Skorsēze pats ne tik daudz pauž sašutumu par viņiem, bet vairāk runā par to, kas viņam patīk, tā dažkārt izraisot vēl skaļāku skandālu. Daudzi atceras, cik negribīgi Holivudas augstākās sabiedrības krējums aplaudēja, kad 1999. gadā Mārtins Skorsēze un Roberts de Niro pasniedza “Oskaru” Eliam Kazanam par mūža ieguldījumu. Lai reabilitētu meistaru, Skorsēze bija strādājis ilgi un metodiski, un tāpēc savu galveno oskaroto uzvaru viņš izcīnīja tieši 1999. gadā. Kas gan ir “Oskara” saņemšana salīdzinājumā ar tā pasniegšanu.

Radīdams dumpinieku tēlus, Skorsēze tos apvija ar iecienītāko kinocitātu auru. Tikai nejauciet auru ar nimbu. Tarantino mīļākā kritiķe Polina Kaela ir teikusi, ka Skorsēzes “Saniknotais vērsis” ir nevis cilvēka, bet vesela cīņas žanra biogrāfija. Par nimbu to var noturēt vien tie, kas neatšķir dažādās balsis, kas pirmajā mirklī it kā skan tāpat. Bet Skorsēze ar nodomu aizkadrā lika nevis vienu, bet vairākas balsis. Un sasniedza to efektu, kas ļāva atteikties no Hičkoka paņēmiena – spriedzes.

Lai attīstītu detektīvintrigu vai radītu spriedzi, Hičkoks pārdomu un pārdzīvojuma rosināšanai bija spiests skatītajam pamest informācijas druskas. Bet, iesaistot spēlē pazles papildu elementus, Hičkoks neaizmirsa arī atgādināt, ka perspektīva, no kuras iegūta šī jaunā atjauta, ir dievišķa. Maksa par spriedzi – cilvēka dievišķības vīruss, par kura bīstamību brīdinājis jau Dostojevskis. Hičkoks to apzinājās, bet patiesi cerēja, ka radīs vakcīnu – jo tas taču ir tikai kino, nevainīga sapņojumu pote pret patiesības serumu. Skorsēzem bija darīšana jau ar pilnīgi citu publiku. 

Izdomas un realitātes attiecības bija manījušās. Lai kādas krāšņas dekorācijas Skorsēze taisītu, lai cik pašaizliedzīgi stilizētu un pielīdzinātu bildīti jau redzētajam, viņš nevarēja teikt kā savulaik Hičkoks – es filmēju tikai kūkas gabalu. Acīmredzot Kurosava Skorsēzes attiecībās ar realitāti bija saskatījis to pārliecīgo nopietnību, ja reiz tik ātri uzaicināja viņu “Sapņos” uz van Goga lomu. Tāpat kā Vinnijs Pūks, izvārtījies dubļos, nekļuva par mākoni, arī Skorsēze, radikāli rudi krāsots, zaudēja līdzību pats ar sevi, bet ne par mata tiesu nepietuvinājās van Gogam. Tomēr parādīt cilvēka plosīšanos, kurš steidz aprīt realitāti, pirms tā aprijusi viņu, Skorsēzem ir izdevies. Par viņa repliku “es nogriezu ausi, jo nevarēju to uzzīmēt” smieties īsti negribas.

Zvaigžņu slimība, sava viedokļa pareizības un sava pārākuma apziņa 60.-70. gadu skatītājiem traucēja ieklausīties autoros, pašpasludinātajos autoros – pašos sevī –, un visiem kopā saskatīt sevī un vienam otrā tipiskās “pagrīdes cilvēka” īpašības. Zīmīgi, ka Skorsēze, ilgus gadus vēlēdamies ekranizēt “ Piezīmes no pagrīdes”, galu galā šim nodomam visciešāk pietuvojās “Komēdijas karalī”. Filmas varonis Ruperts Papkins ir pārņemts ar domu kļūt par diženu komiķi. Viņš tērē tik daudz enerģijas, cenšoties atdarināt savu elku Džeriju Lengfordu – kā tas liek publikai smieties par jokiem –, ka izdomāt jaunas asprātības Papkinam nav ne spēka, ne vēlēšanās. Patiesību sakot, visslavenākās replikas no Skorsēzes filmām – “To tu man saki?” un “Vai es izskatos pēc klauna?” ir tādi paši uzvedinājumi, kas nekad nebeidzas ar joku, bet ar vienlīdz lielu iespējamību, ka sekos vardarbība vai frāze “Labi, labi, es pajokoju”. Pirmā mirklī šķiet, ka atšķirība starp šiem diviem atrisinājumiem ir milzīga, bet patiesībā – nekāda. Vardarbība tiek atlikta līdz nākamajam izsmiešanas raundam.


Kadri no filmas “Komēdijas karaļi”

Skorsēzes kino nav tikai skandāli un pieklusums starp tiem. Viņš meklē izeju no Delēza aprakstītās krīzes, rūpīgi pēta tās saknes. Un atrod – amerikāņu nacionālajās īpatnībās. 19. gadsimta Mežonīgo Rietumu zemju apgūšanas mitoloģija, jaunu teritoriju sagrābšana, pieaugoša dzīves pabērnu izglītošana – lūk, no kurienes rodas tādas pirmajā mirklī it kā savstarpēji nesaistītas iezīmes kā sadisms un labdarība, nesavtīgums un narcisisms, paranoja un kristāltīra prāta skaidrība, novatorisms un alkatība. Aizskart šīs saknes nozīmē kļūt par nācijas ienaidnieku, nolemt savas filmas finansiāliem zaudējumiem un pašam izmest sevi no profesijas, kā to pirms Skorsēzes izdarījuši daudzi 70. gadu elki. Tomēr viņš izvēlējās citu ceļu – ekrānā notiekošā dubulto jēgu saasināt līdz neizturamai pakāpei. Skorsēzes paradoksiem negribas aplaudēt kā izsmalcinātām Vailda asprātībām. Te nav klaunu saiets, pat komēdiju karaļi patur savus jokus pie sevis. 

Radīt dubultnozīmi Skorsēze prot ar dažādiem paņēmieniem. Piemēram, mūziku. Pašā pirmajā pilnmetrāžas filmā “Kas klauvē pie manām durvīm?” viņš rokenrola ritmā panoramē katoļu baznīcas iekšskatu. Vai nu gribēja uzsvērt, ka rokmūzikā  arī ir kas sakrāls, vai vēlējās iemiesot ellišķīgo vitalitāti svēto statujās. Citāti un detaļas ar dubultu – un bieži vien pretēju – nozīmi ir viņa jājamzirdziņš. Tajā pašā “Kas klauvē pie manām durvīm?” meitene liek uz galda sveces, lai randiņu padarītu romantiskāku un pie reizes mācītu labas manieres savam kavalierim no ielas. Bet viņš aptur intelektuāli: tās taču nāk no baznīcas, nesaproti?

Skorsēzes pasaulē visam ir dubultdibens un otra puse: eņģelis var izrādīties sātana sūtnis, boksa čempions – jūtīgs sadists, Dž. Lī Tomsona “Baiļu raga” rīmeiks var kļūt par uzticības zvērestu Hičkokam, dalailamas biogrāfija – bandītu klana hitu, savējais savējo vidū – par svešo starp svešajiem. Tāpēc arī par Skorsēzes iecienītu paņēmienu kļūst aizkadra balss mainīšana. Kurš mums stāsta “Labo puišu” stāstu? Mēs tā pierodam pie Reja Lioti aizkadra komentāriem, ka neievērojam, kā viņu nomaina cits runātājs. Bet “Kazino” aizkadrā esošo nosvērto de Niro visu laiku pārtrauc Džo Peši ar savu veiklo mēli. Autora pozīcija kļūst neskaidra, pamatota izklāsta vietā skatītāji saņem fragmentāras un lielākoties pretrunīgas ziņas. Paņēmiens nav jauns, “Pilsoņa Keina” tēls arī tika salipināts no gabaliņiem, bet Skorsēze to sakāpina līdz ķecerībai, un galveno vietu viņa daiļradē ieņem nodevība – ne tikai kā tēma, bet arī kā estētisks paņēmiens. 


Kadrs no filmas “Kazino”

No Skorsēzes dokumentālās filmas “Vēstule Elijam” saprotams, ka Kazans tāpēc arī kļuva dižens, ka cirta sev nedziedināmu brūci, nododot biedrus darba dēļ. Un tāds nodevējs bija ne tikai viņš. “Naudas krāsa” parādīja, ka var kļūt par nodevēju aiz mīlestības un līdzcietības. Tas ir sīkvels filmai “Krāpnieks, ko Roberts Rosens varēja uzņemt tikai pēc tam, kad bija nodevis savus partijas biedrus. Un ja tā padomā, arī Ozas burvis bija nodevējs. Bet bez krāpšanās Dorotija un viņas draugi nekad nedabūtu to, kas viņiem vienmēr ir bijis. Skorsēze pasaku par Ozu piemin ļoti daudzās savās filmās, un nevis tādēļ, lai attaisnotu nodevību, bet tāpēc, ka redz strukturālu vajadzību, – ja negribam ieslīgt nebeidzamajā Mežonīgo Rietumu apguvēju paranojā. Pie Borhesa “Trim Jūdas versijām” Skorsēze pievieno ceturto attaisnojumu, bet saprotamu iemeslu dēļ to neformulē vārdos. Bērnībā viņš gribējis kļūt par garīdznieku, jo bijis pārāk vārgs, lai tiktu mafijā, – bet citas iespējas tajā laikā Mazā Itālija nepiedāvāja. “Vadīt kazino – tas ir tāpat, kā pārdot ļaudīm sapņus par skaidru naudu,” savu kredo atklāj Sems Rotšteins un uzspiež skatītājiem paralēles starp spēļu biznesu un sapņu fabriku. Daudzi bija iedomājušies, ka viss radikāli mainīsies, ja fabrikā sāks ražot ko citu – jēgu, konceptus, draivu vai slavu. Skorsēze vienkārši nolēma paaugstināt likmes, lai jebkura nauda liktos kā sagriezti papīrīši no Smaragdu pilsētas. Kino viņam ļāva vērsties pie draudzes bez sprediķa, un tāpēc nekļūt par ķeceri, protestantu manierē izpērkot grēkus netīrās ielās. Turklāt paliekot par katoli ar pārliecību – ka sevis meklēšanas ceļā nevar doties vienatnē. 

Tā notiek: tik tikko vēl vilki pacientu ārā no neprāta ķetnām, bet jau pēc mirkļa viņa piemiegtajās izsmējīgajās acīs redzi Jūdas atspulgu. Vai tas tavējais? Jo neviena cita šeit taču nav. Mieru, neviens netaisās viņu sist kustā. Un nevienu šeit nevajag glābt. Bet kurš tev saka: “Palīdzi mums izārstēt tevi!” Kurš, ja abas aizkadra balsis, kas tevi ilgi vadījušas, pēkšņi apklusušas?