KINO  
Foto: Jānis Saliņš, “Klubs”

Grīziņkalns, džezs un finanses 2

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
17/03/2013 

Jāņa Norda montāžas galdu klāj čupiņa New Yorker žurnālu (“brīnišķīga iespēja lasīt spicu žurnālistiku”) un belle époque perioda mākslas patrona un diplomāta grāfa Harija Keslera biogrāfija. Lai arī lasāmviela liecina par kosmopolītisku interešu lauku, jaunais un spriganais režisors (29) ir sevi pieteicis kā pēdējo gadu viens no daudzsološākajiem Rīgas stāstniekiem kino, nupat pārsteidzot Latviju ar savu otro filmu “Mammu, es tevi mīlu”, ko strauji novērtēja ne vien Latvijas skatītāji, bet arī ārzemnieki – filma ieguva Starptautiskās žūrijas balvu Berlīnes kinofestivālā. Jānis Nords var kalpot ne vien kā spilgts piemērs tam, kā globāls redzējums rezultē lokālā izcilībā, bet arī kā iedvesma, izaicinot šķietami loģiskus karjeras apsvērumus – Latvijas kino sauso maizi viņš izvēlējās, pretēji “veselajam saprātam” pametot naudas pelnīšanas karjeru. 

Kāda ir sajūta pēc filmas?

Gribas, lai tā filma aiziet. Lai atstāj kādu nospiedumu Latvijā – lai cilvēki uz to iet, runā; negribas, lai tā nokļūtu plauktā jau pēc pāris nedēļām.

Jums par to, šķiet, nav jābaidās, jo vismaz tie, ar ko es pats runāju, apgalvoja, ka “Mammu, es tevi mīlu” ieies vēsturē kā latviešu jaunatnes kino klasika. 

Uzliekam kādu muzonu? (Rosās gar datoru, meklējot Vejna Šortera ierakstu.) Varbūt kaut kādai Rīgas publikai aizķersies, kas vairāk vai mazāk seko filmām līdzi. Bet vai patiks cilvēkiem ārpus Rīgas? Tikko biju Cēsīs uz filmas rādīšanu bērniem un tieši pirms tam biju Berlīnē, kur bērni bija uztrenējušies uzdot jautājumus, varbūt tiek bieži vesti uz kino. Burtiski nopratina, arī nepatīkamus jautājumus uzdod par sižetu, ja nav sapratuši. Liek uz tēmekļa. Bet šeit visi bija tādi apmulsuši, vienkārši sēdēja.

Kāda Jums ir izglītība? Sākotnēji neesat studējis kino, ne tā?

Nē, sākumā es nestudēju kino. Aizbraucu uz Concordia Igaunijā un studēju finanses. Skaidri zināju, ka kļūšu par akciju brokeri. Sekoju līdzi tirgiem, man bija savs virtuālais akciju portfelis, ar kuru varēja spēlēt un sekot līdzi Dow Jones, Nasdaq un pārējo biržu indeksiem. Bet bija arī tāds niķis, ka skatījos daudz filmu. Blakus finanšu katedrai bija mediju katedra, un viņiem bija baigi labā bibliotēka – no televīzijas sarakstītas VHS kasetes. Tur bija viss – Hercogs, Pasolīni utt. Sākot skatīties, man gada laikā kaut kā “noklīda galva”. Ejot turp arvien vairāk, gada beigās vienkārši mainīju savu specialitāti, pat nedomājot par kaut kādu kinorežiju, nu varbūt iztēlojos sevi kā kino kritiķi, ja noskatītos vēl vairāk filmu. Tad sāku apmeklēt [kino] kursus, kas gan nebija pārāk nopietni. Kino režiju mums pasniedza igauņu vecmeistars Arvo Iho. Kaut ko arī filmējām, bet viss bija iesākuma līmenī. Tad Rīgā sāku strādāt Eņģeļos [Angel Film Studios] par režisora asistentu. Eņģeļi kaut kādā ziņā bija skola, jo visu laiku pavadīju uz laukuma – režisoriem par asistentu visdažādākajās reklāmās. Tā pamazītiņām, un pēc tam jau ambīcijas deva arvien vairāk drosmes.

Tātad nonācāt pie režijas nejauši?

Grūti pateikt, kad nolēmu kļūt par kinorežisoru. Vienā brīdī tā kļuva par nepieciešamību – domāt par iespējamo sižetu, varoņiem, salīdzināt situācijas; tas pārauga par nomoda sapni. Tad nolēmu sadūšoties – labi, uzrakstīšu scenāriju, paskatīsimies, kas sanāks. Solis [uz režiju] bija ļoti nemanāms. Ja dvēsele dzen, tad nekur neliksies. Uztaisīju vienu īseni, ko nofilmēju tepat Rīgas ielās Igaunijas diplomdarbam. Tā īsene bija smieklīga – kļūdas viena pēc otras, ārprāts gatavais. Strādājot par asistentu, ķēros klāt “Amatierim”, kas bija lēciens nezināmajā. Nekad nebiju domājis, ka tas aizies. Kaut kā biju pierunājis producenti, iestāstījis viņai, ka vajag. Producente bija Jūlija Pasnaka, viņa nenodarbojas ar kino producēšanu, arī tad nenodarbojās, bet mēs nokļuvām uz viena ambīciju viļņa. Biju salasījies un sadomājies – tolaik aktuāls bija kāds slavens gadījums Sandensā [festivālā], proti, filma Primer, kas bija dabūjusi galveno balvu un ieguva izplatīšanu ASV, kaut arī bija uztaisīta par septiņiem tūkstošiem dolāru. Pierunāju Jūliju, ka ar desmit tūkstošiem var mierīgi uztaisīt filmu. Ar diletantisku pārliecības sajūtu biju sarēķinājis, ka tas ir iespējams. Protams, ka ražošanas gaitā budžets izauga pieckārtīgi. Gan paveicās, gan arī pierādījās, ka ar ideālismu var izskriet cauri sienai. Vēlāk esmu domājis, kā mēs nonācām līdz tam, ka filmēsim “Amatieri”? Tā, iespējams, bija iekšējo dzinuļu, gan arī tā laika – trekno gadu, piedāvāto iespēju sakritība, jo banka iedeva filmai kredītu. Nu kurš to darīs tagad? Bet tad bankas dalīja pa labi un pa kreisi, un iedeva arī mūsu filmai.

Vai atmaksājāt bankai?

Atmaksājām, atmaksājām.

Bet kas Jums šķita tik aizraujošs akciju tirdzniecībā? Saskatījāties kino par mākleriem?

Jā, jā, Volstrīta un Olivers Stouns noteikti nospēlēja savu lomu. Bet es pirms tam gāju komercskolā, kur viss grozījās ap matemātiku un finansēm, nebija citu variantu. Cita karjeras iespēja netika pieļauta, un audzēkņi tika pamatīgi un veiksmīgi skaloti. Daudzi klasesbiedri tagad darbojas finanšu un biznesa sfērā. Investīciju bankas likās interesanta pasaule, neviens tajā laikā nezināja, kas ir JP Morgan vai Chase Manhattan, vai kā atšķiras fundamentālā no tehniskās akciju analīzes. Es biju pasūtījis no Amerikas žurnālu Technical Analysis of Stocks & Commodities, mēģināju katru mēnesi tam burties cauri, kā mainās grafiki un tā tālāk. Īsi sakot, serious shit (angļu val. žargons – nopietnas lietas). (Smaida)

Tātad Jūs vilināja investīciju pasaules glamūrs?

Glamūrs, glamūrs, protams! Tu skaties bildes, kā tie nopietnie džeki skraida ar kafijas krūzēm rokās, viens otram māj, rāda, bļaustās. Glamūrs un naivums kaut kādā ziņā.

Vairs nenožēlojat, ka aizgājāt no finanšu pasaules?

Nē, nē.

Vai Jums mainījās priekšstati par finanšu sfēru, to iepazīstot?

Tā baigi nemainījās, vienkārši kino ir simtreiz interesantāks. Lai man piedod finansisti, un, iespējams, ka vispār man ir nepareizs priekšstats – bet pelnīt naudu naudas pelnīšanas dēļ... Man labi draugi ir finansisti, bet kaut ko es tur nesaprotu, tas šķiet ačgārns piegājiens. Tas būtībā nozīmē, ka tu neko citu nedari, kā vien pelni īrei un vēl kaut kam. Manās smadzenēs tas nesaslēdzās. Jo strādāt akciju tirgū nozīmē, ka profesija ir pelnīt naudu. Un naudas pelnīšana kā profesija man šķiet tik tukši. Kas tas ir par mērķi? Ko tas nozīmē?

Vai izvēli par labu gan finansēm, gan pēcāk kino vadīja kādas noteiktas Jūsu rakstura iezīmes?

Finanses bija joma, kurā iekārtoja apstākļi un vecāki. Deviņdesmito gadu vidus bija laiks, kad valdīja diezgan liela neziņa, un par mākslu valdīja uzskats, ka tā ir bada maize, ka tie džeki dzīvo uz sausas doniņas un krāna ūdens. Tajā laikā daudziem nebija priekšstata, ka var izvēlēties kaut ko citu kā naudas profesiju. Vajadzēja augt ļoti specifiskā vidē, lai uzreiz izvēlētos darbību kultūras, mākslas vai citā jomā. Bija drudzis iet un pelnīt, un arī izglītībai bija jābūt vienlīdzīgai ar peļņu. Arī es tajā laikā biju uzsēdināts uz “vagas aršanas”. Man nebija alternatīvu – galva matemātikā strādāja, tad jau viss kārtībā, tad rausīs piķi. Šķiet, ļoti daudziem nebija ideju par citas profesijas izvēli. Tāda vispār netika izskatīta. Deviņdesmitie bija ļoti jocīgs laiks, cilvēki bija kā uz nažiem, tika runāts tikai par ekonomikas attīstīšanu, Eiropas Savienību. Pārējais izčibēja fonā. Nevienam neko nevar pārmest, jo visi tirinājās neziņā, knapi atguvušies pēc 90. gadu sākuma jukām.

Pirmo reizi satiku Jūs “Radio Naba”, kad vadījāt radiopārraidi uzreiz pēc “Skaņu Meža” pārraides, ko vadīju es.

Jā, spēlējām ar brāli džeziņu, divus gadus novilkām.

Tātad vairs nevadāt to pārraidi?

Nē, nē. Vienā brīdī pašiem bija baigi interesanti un azartiski, un arī bija labs iemesls vēlreiz izrakties cauri tiem neskaitāmajiem ierakstiem, kas stāv mājās. Izlasīt disku ieliktnīšus, sameklēt internetā visādus erudīcijas faktus. Bet tā es arī nesapratu, cik cilvēku klausās to radio – viens vai simts? Kaut kam tu tur runā un kaut kur tas aizskrien, kāds citplanētietis to sadzird. Bija foršs periods. Žēl, ka neuztaisījām bildes. Tagad atceroties neticas – kas, radiopārraide?

Bet Jūs joprojām klausāties to pašu džezu, ne tā? Ar brāli esat mūzikas cienītāji?

Mēs abi ar brāli kādreiz spēlējam saksofonu. Nu tagad gan varbūt iepūšam tikai reizi pusgadā. Bet tas džezs ir maisījies līdzi jau no diezgan agra vecuma.


Foto no kinofilmas “Mammu, es tevi mīlu”

Vai tas bija pašu izvēlēts ceļš vai vecāku spiediens? Varētu šķist, ka nākat no radošas ģimenes.

Nē, manā ģimenē kultūra kā iespējamais ceļš netika aplūkots. Bijām nākamie juristi un ekonomisti, tas bija skaidrs. Džezs nāk no tā, ka mums bija lielisks saksofona skolotājs Agris Liepiņš, limbažnieks, ļoti inteliģents vecis, kurš mūs vārda tiešā nozīmē baroja ar mūziku. Mājās bija plašu atskaņotājs un viņš deva klausīties plates, ko tajā laikā īsti nevarēja dabūt. Piemēram, Soniju Rolinsu, kas krievu laikos bija iznācis veselā sērijā, kā arī tajā laikā nevienam nezināmus mūziķus. Vidusskolā klausījāmies citu mūziku nekā vienaudži. Džezu iemācoties klausīties – sākumā tajā ir grūti iebraukt – jūti, ka ausis sāk atšķirt harmoniju maiņas, ritmu iespēles un motīvus, un tad mūzika kļūst maģiska.

Mans kolēģis ir aizrāvies frīdžezu.

To ir vēl grūtāk klausīties, jau tāds riktīgs zupinieks – daudz kaprīzāks.

Jūs klausāties klasisko džezu?

Visu, ko vien var klausīties.

Arī frīdžezu?

Mazāk. Klausīšanās ir sakritusi ar noteiktiem vārdiem, un visbiežāk tie ir saksofonisti. Mīlestība sākās ar Kenonbolu Aderliju, viņa soula un blūza, un baznīcas spēlēšanas periodu. Tad sekoja Sonijs Rolinss un Veins Šorters, un tad vienā brīdī pavērās Džons Koltreins, džeks ar dziļāku urbienu.

Koltreins jau ir vienojošais posms starp klasisko džezu un frīdžezu. Vai Koltreina sievu Alisi Koltreinu zināt?

Jā, bet viņa jau atdalās no klasiskā džeza kanona. Bet Rolinsu es redzēju pagājušajā vasarā Umbrijas džeza festivālā. Viņš iznāca uz skatuves, šķiet, 80 gadus vecs večuks ar pa gaisu plīvojošiem milzīgiem matiem, nepārspīlējot – saliecies “L” formā. Tour de force (franču val. – spēcīgs sniegums) manierē viņš noblieza pirmo gabalu – klasiku Don’t Stop the Carnival. Tas bija no visas sirds, ar ilgu improvizāciju. Likās – johaidī, kā viņš to vēl spēj panest, kā viņš vispār vēl spēj kājas pavilkt, kur nu vēl spēlēt koncertu? Pēc pirmā gabala iespēlēja sākumu, un tad deva vaļā visa ritmu grupa, trombonisti, kongas pēc pilnas programmas, kamēr pats stāvēja malā un smaidīja. Taču prieks, ka viņš vispār ir atkūlies uz Eiropu – karstumā iziet ārā nospēlē, es sen jau būtu sabrucis. Likās, ka, pateicoties lielajiem matiem, viņš varētu būt atpūsts no Amerikas ar vēju.

Vai joprojām aktīvi sekojat līdzi džezam?

Vairs ne tik ļoti. Agrāk ar brāli kaut kādā ļoti viltīgā veidā bijām dabūjuši akreditāciju uz Jazz à Vienne festivālu Francijā, arī uz Montro. Uzrakstīju pat rakstus – vienreiz “Klubam”, otrreiz “Mūzikas saulei”. Pēdējā laikā nav sanācis aizbraukt.

Vairāk klausāties džezu fonā?

Jā, un džezs vispār ir kļuvis vairāk par tādu fona mūziku. Nesen iegāju Swedbank, kur skanēja Ārta Bleikija kvintets. Visi it kā saprot, ka džezs ir autonoms mūzikas stils, bet tas lēnā garā zaudē savu garu, kļūst par fona mūziku.

Ir pretruna, ka tāds džezs skan bankā, ne tā?

Jā, tā ir ļoti dumpinieciska, dziļa, niķīga un brīva mūzika. Bet tur tas lēnām pārvēršas par tā dēvēto liftu mūziku. Bet lai būtu, varbūt kāds sēž un klausās, un viņam kļūst labāk.

Raimondam no “Mammu, es tevi mīlu” tika iedots saksofons, balstoties uz Jūsu paša pieredzi?

Orķestra darbība tika ielikta scenārijā jau agri, un no sākuma bija mežrags, jo šķita, ka saksofons varbūt ir pārāk modīgs vai smuks, bet vienā brīdī sapratu, ka, liekot viņam kaut ko darīt, vai darboties, man jāmāk viņam iemācīt vai jāspēj kontrolēt, ko viņš darīs. Cēsīs skolotājs mācīja parastas gammas, tad vēl Rīgā skatījāmies gammas, un tad vēl viņš bija dažiem skaņdarbiem samācījies ļoti vienkāršas motīvu kombinācijas, ko mēģināja iepūst. Skaņu spēja dabūt ārā, bet filmā, protams, viņš pats nespēlēja. Bet man liekas, ka izskatās diezgan ticami.

Vai ideja par orķestri bija tālab, ka mūzika Jums ir tuva, vai tādēļ, ka sižetā tā veidoja pateicīgu motīvu?

Veidojot filmu par bērnību, no savas bērnības neizmuksi. Protams, ka tā ir pirmā bagāža, un tas neizbēgami ir atsitiena punkts. Līdz ar to orķestris ļoti ātri ienāca scenārijā, jo pats esmu spēlējis orķestrī. Pārzinu vidi, attiecības ar diriģentiem, to troksni, bardaku labā nozīmē, kas tur valda pirms mēģinājumiem, to ņiguņegu, ko gribējās iedabūt filmā.

Jūs interesē jaunatne, vai arī tā ir sakritība, ka abas pirmās filmas ir par jauniem cilvēkiem?

Tā ir sakritība. Filmēšanas laikā man radās jautājums – nafig (krievu val. žargons – kādēļ) es pieķēros šim tematam par bērniem? Kāpēc? Tas ir tik tālā pagātnē, smalks pulksteņa mehānisms, kurā man tagad ar savām lielajām rokām kaut kas jāpagriež un jāieskatās iekšā. Bļāviens, varēju taču taisīt krimiķi ar bandītiem un policistiem, ar labajiem un sliktajiem, un skaidri zināt noteikumus, pēc kuriem operēt, jo te brīžiem bija tā, ka likās – zūd orientieri. Vai Raimonds tagad ir apvainojies, cik dusmīgam ir jābūt, kā viņš uz šo reaģētu? Tas bija kā skatīties caur mikroskopu svešā pasaulē. Bet labi, ka tas ir izdarīts, jo droši vien, uzkrājoties pieredzei, kļūst arvien grūtāk iziet ārā no komforta zonas. Proti, darīt kaut ko, kas ir nedroši, lēkt iekšā tur, kur nepārzini noteikumus.

Vai Jūs interesē ass sižets?

Gribu uztaisīt krimiķi. Latvijā krimiķis nav taisīts ilgi. Bet izbalansēt tā, lai drāma nav iepriekš paredzama. Izveidot taustāmus, sarežģītus Rīgas personāžus, nevis abstraktu labo policistu un slikto bandītu. Būtu forši ko tādu izdarīt. Nerunāt žanra klišejās. Šis žanrs tik bieži ticis atražots, ka, to skatoties, cilvēki gaida noteiktu rezultātu. Viņi gaida simbolus, zīmes, pavērsienus – kurš būs vainīgais, kā tas atrisināsies. Proti, filma būtu jāveido tā, lai tā darbotos pēc zināmiem noteikumiem, bet lai neiekristu klišejās. Lai būtu nevis ļaundaris un policists, kuram gājis bojā bērns, un attiecīgi viņš cīnās par taisnību, bet lai būtu dzīvi, taustāmi cilvēki. Gandrīz jebkurā žanra filmā jau pirmajā trešdaļā var diezgan skaidri pateikt, kas notiks tālāk, kurš ies bojā. Piemēram, [Žaks] Odiārs tādā ziņā ir kaut kāds brīnums – viņš spēj darboties žanra ietvaros, bet netaisa tīrus krimiķus, tās ir filmas par cilvēcisko pāreju no viena stāvokļa otrā, par pārmaiņu. Viņš spēj izmantot žanru un nekļūt par tā upuri.

Tas jau ir jautājums, ar kādu publiku Jūs vēlaties runāt? Daudzi vēlas redzēt, piemēram, Džona Veina vesternu tieši tā iemesla dēļ, ka zina, ko no tā sagaidīt.

Bet es vienalga runāju par plaša rakstura izklaidējošu kino. Odiāra filmās nevajag saraukt pieri, lai saprastu, kas tajās notiek, bet tāpat tās spēj satvert un aizraut ar mūziku, ar savu poēziju.

Jūsu pamatuzstādījums ir neieslīgt eksistenciālā grūtsirdībā, bet veidot viegli uztveramas filmas, ne tā?

Nē... Drīzāk [uzstādījums ir] kaut kādā veidā izvairīties no paštīksmināšanās. Tajā citēšanas bedrē var ļoti ātri iekrist. Man droši vien daudzi iebildīs, bet kino tomēr ir radies, attīstījies un ieguvis izplatības ātrumu kā izklaides žanrs caur visiem čapliniem, kītoniem, vodeviļu un Amerikas 20. gadsimta 20. un 30. gadu kino. Protams, eiropieši ir piekarinājuši ļoti pamatīgu birku, ka tam ir jābūt kaut kam vairāk. Eiropas kino ir brīnišķīgas filmas, bet tajā ir paštīksmināšanās par grūtībām, problēmām; cilvēki skatās šādas filmas, jo tādējādi izprot savas problēmas un sajūtas labāk. Patīk runāt par to, cik esam atsvešināti un vientuļi šajā sadrumstalotajā pasaulē. Beidziet ņemties, man gribas teikt. Kam ir vajadzīgs vēl viens klasiskais, platais kadrs, kur viens cilvēciņš pusstundu iet? Tas jau sen izdarīts, to vairs nevajag atkārtot. Var, protams, turpināt malt, klapēt režisoriem atzinīgi pa plecu un teikt, cik tas ir dziļi un nozīmīgi.

Cik svarīgs Jūsu filmu scenāriju uzstādījumos ir budžets?

Bez budžeta nekur netiksi, bet Latvijā nekāda uzstādījuma pa lielam nevar būt. Ja tu sāc Latvijā aplēst, kāds ir budžets, tad ļoti ātri esi auzās. Jo budžets vienmēr būs ļoti maziņš. Esmu apmierināts, ja varu, nelaužot kaklu, pabarot aktierus, samaksāt operatoram un novest filmu līdz galam.

Bet vai budžets Jums liek izvēlēties noteiktu vēsturisku laiku, situācijas, sižetu, scenāriju?

Domāju gan, ka tas ietekmē filmu – tā noteikti notiks mūsdienās un Rīgā, ar ierobežotu cilvēku skaitu.

Iedzīvotāji savu pilsētu apzinās pilnīgāk, ja tā atspoguļota mākslā un kino. Ņujorka ir populāra, ne vien pateicoties augstceltnēm, bet arī tālab, ka ir atveidota virknē filmu. Droši vien daudzi Jums par to ir pateicīgi un teiktu, ka vajag vēl vairāk kino par Rīgu. Šķiet, Jūsu filmā bija arī mēģinājumi padarīt Rīgu nedaudz nepazīstamu, notika svaidīšanās starp dažādiem rajoniem bez īstas ģeogrāfiskas konsekvences.

Konsekvence bija, bet mānīšanās kino ir neizbēgama. Fokusējos uz Grīziņkalna rajonu, Avotu, Matīsa un Stabu ielas galu. Mums kādreiz tur bija studija, ļoti daudz vasarā turp gāju un priecājos par rajonu. It kā tas ir nepoulārs, cilvēki domā, ka tur dzīvo bomži, bet patiesībā tā ir ļoti dzīva vieta, ir daudz veikaliņi, cilvēki bieži uzturas ārā – tāda geto sajūta.


Foto no kinofilmas “Mammu, es tevi mīlu”

Kādēļ geto?

Tādēļ, ka vasarā tur cilvēki ir ielās, sēž uz ietvju apmalēm. Kompānijas vakaros pulcējas un pļāpā, īpaši Krāsotāju un Avotu ielas rajonā. Mājās daudziem droši vien ir grūti un tad vienkārši tusē ārā. Sarunājas, dzer aliņu, iznes ārā krēslu. Tur ir tā atsevišķā rajona sajūta, ko Ņujorkā var bieži novērot, kad cilvēki satiekas un kontaktējas uz kāpnēm pie mājas. Tā ir ļoti brīva Rīgas daļa, kur nav tā izslaucītā eiro smaka. Nav tas kaitinošais betona bruģītis, plastmasas logi, kas, protams, droši vien būs un to arī vajag, lai pilsēta attīstītos un bla-bla-bla, bet Grīziņkalnā ir sajūta, ka tur kāds ir ieskrāpējies, ka tā ir īsta un sen apdzīvota vieta. Pat nedomājot par filmu, vienkārši staigājot, bija sajūta, ka to vajag filmēt un rādīt. Tie iespaidi visu laiku atbalsojās galvā līdz sakrita, ka Grīziņkalna apkārtnē bija 6. vidusskola, kur ir orķestris un notiek kārtīgas mūzikas nodarbības.

Jūs esat Rīgas patriots?

Velns viņ’ zin, bet man liekas, ka te visu ko labu var ieraudzīt. Rīga ir forši apdzīvota, un tāpat ir kaut kāds šarms, ka cilvēki runā divās valodās. Tā ir zināma mūsdienu civilizācijas pazīme – daudznacionālais burziņš.

Bet, lai arī Rīga vienmēr ir bijusi daudznacionāla, etniskās grupas nekad nav savā starpā jaukušās, kā man stāstījuši pirmskara rīdzinieki.

Es atceros, ka Gatis [Šmits] stāstīja, ka tad, kad viņš taisīja izrādi “1906. Trakāk vēl kā piektā gadā”, bija izpētījis un bija atklājis, ka, notiekot strādnieku sanāksmēm pie Grīziņkalna, bijuši vairāki podesti, kur katrs savā valodā savai auditorijai runājis – latvieši, krievi, ebreji. Tas ir interesanti, ka visi vienmēr čīkst par imigrantiem. Piemēram, Londonā, kur mācījos, ir tāds sajaukums kā nekur, tik milzīgs kosmopolītisms – poļi, pakistānieši, indieši, jamaikieši, lietuvieši.  Daudzveidība ir lielas pilsētas pazīme, klišejiskā Bābele.

Nupat pirmo reizi tautas skaitīšanā atklājies, ka Londonā baltie briti ir mazākumā – 48 procenti. Jūs Londonā mācījāties kino?

Jā, maģistrantūru divus gadus.

To būvējāt uz Igaunijas finanšu izglītības pamata?

Nē, man jau tad bija “Amatiera” pieredze un Tallinā pabeigtā mediju katedra. Bet vispār Londonas skolā viņiem ir vienalga – ja vien tev ir spēcīgi darbi, viņi paņems pat bez formālas izglītības.

Jūsu filmā ir ļoti labi aktieri. Piemēram, skolotājs ar savu “idiotu baru” ir ļoti harizmātisks.

Haralds Bārzdiņš – viņš taču ir Dziesmusvētku orķestra virsdiriģents. Dinamīts. 20 gadus to vien dara, kā nodarbojas ar bērnu un jauniešu orķestriem. Viņam gēnos ir iekodēts, kā strādāt ar brēcošu, skraidošu, nepaklausīgu bērnu baru. Viņa autoritāte, skaļums un bezbremžu tiešums nāk organiski. Bet tai nekad nav nievājoša pieskaņa. Viņš ir ārkārtīgi labsirdīgs cilvēks. Mēs ilgi domājām, ka ir jāņem aktieris, bet, četras reizes nosēdējis mēģinājumos, sapratu, ka nekāds aktieris nav vajadzīgs.

Un kā Jūs izvēlējāties galvenās lomas tēlotāju?

Mums bija diezgan pamatīgs kāstings. Braukājām pa visu Latviju, no Daugavpils līdz Liepājai, un apskatījām kādu tūkstoti bērnu, līdz izvēlējāmies. Sākotnēji vienkārši fotografējām un likām ļoti ātri izdarīt kādu darbību, konveijertehnikā vērtējot. Pamanījām viņu diezgan ātri – ka ir labs, klausa, spēj ātri noreaģēt. Bet turpinājām kāstingu, lai paši saprastu, ko vispār var sameklēt. Tad samazinājām kandidātu skaitu, un beigās mizanscēnu izspēlēs viņš ielika. Ar viņu arī ienāca skrejritenis, kas scenārijā nebija paredzēts, bet viņš ar to braukāja.

Viņam nav vēlme kļūt par aktieri pēc šīs filmas?

Es domāju, ka nē.

Kur Jūs atradāt mazos likumpārkāpējus, kas bija aizdomās turamo atpazīšanas epizodē?

Tos mums piespēlēja kā īstus savas sfēras pārstāvjus. Tagad ar viņiem viss ir kārtībā, bet kādreiz bija nonākuši policijas uzmanības lokā. Raimondam arī bija saķeršanās aina viņa nakts ceļojuma laikā, un tajā bija viens brīnišķīgs puika no Kandavas, bet diemžēl montāžā viņu nevarēja atstāt, bija jāņem ārā. Un tad vēl viens ļoti labs tipāžs bija jāņem ārā.

Kurā policijas iecirknī tika filmēts?

Pārdaugavā, blakus Smiļģa muzejam.

Esmu tur bijis, tas ir diezgan trakā stāvoklī.

Man vispār aizrāvās elpa, kādos apstākļos pie mums strādā policisti. Tas ir neticami. Kas viņiem vispār to spiež darīt? Nav tā, ka viņiem nebūtu citu iespēju, viņi ir sakarīgi, saulaini cilvēki, bija gatavi palīdzēt jebkurā filmēšanas brīdī.


Foto no kinofilmas “Mammu, es tevi mīlu”

Atgriežoties pie aktieriem – visi, izņemot mammu bija neprofesionāļi, vai ne?

Abas mammas ir profesionālas aktrises. Tad vēl Edgars Samītis nelielajā lomā un Alvis Birkovs, kas ir policists. Birkovs gan ir kādreizējais aktieris. Bērnu lomas, protams, diktē to, ka būs neprofesionāli aktieri. Tad vēl panesās, ka arī diriģentam ir jābūt diriģentam. Ar neprofesionāliem aktieriem, protams, tā dramatiskā amplitūda ir daudz šaurāka. Viņi spēj būt tikai uz viena specifiska viļņa, un, ja tu to vilni spēj uzķert, tad iegūsti foršu faktūru, kas aktiera gadījumā būtu jāpanāk ar daudziem papildlīdzekļiem. Ļoti labs aktieris to spētu izdarīt labi, bet, piemēram, sociālās darbinieces balss, attieksme, veids kā viņa runā par uzvedību – man nevajag to atdarināt, man acu priekšā bija vajadzīgais uzstādījums... Tajos vārdos, ko viņa saka, ir kaut kas aptaurēts. Forma, kā viņi runā ar bērniem – nekādā gadījumā neapšaubot sociālos pedagogus, bet tās varas attiecības tur parādās ļoti skaidri. Nevajadzēja prototipus aizstāt ar īstajiem aktieriem, vienkārši vajadzēja viņus ielikt īstajā situācijā, uzmanīties, lai netiek prasīts par daudz. Radīt viņiem kontekstu, lai precīzi izdara savu darba pienākumu.

Savus uzskatus paust filmās Jums nav tik būtiski?

Mans funktieris jau tur rādās, bet es negribu nevienam ar to uzbāzties.

Vēlaties vienkārši atainot raitu notikumu attīstību?

Moralizēšana bieži filmās traucē, īpaši mūsdienu kino. Tas, protams, notiek vienmēr, bet reizēm pārāk acīmredzami. Kā saka angliski, protagonist redeems itself jeb atgūst savu dvēselisko stāvokli – tās ir absolūtas muļķības, jo neviens nekādu dvēselisko stāvokli nekad neatgūst. Mēs ilgā laika periodā iemācāmies iebīdīties savā “klinšu spraugā” un labi, ja viens otram uz galvas neminam un dzīvojam daudzmaz cilvēciski.

Vai jau strādājat pie nākošā scenārija?

Man ir kaut kādas iestrādes, bet nav tā, ka es varētu kādam to tagad iedot.

Scenārijs būs detektīva virzienā, ja?

Es tā vismaz ceru.


Filmas “Mammu, es tevi mīlu” veidotāju komanda

Vai pats rakstāt scenārijus?

Es ceru, ka nākamo nerakstīšu. Tas vienreiz ir jābeidz. Tas, manuprāt, ir Latvijas režisoru un kino klupšanas akmens. Kāds to noteikti var izdarīt labāk par mani. Latvijā droši vien daudzi tā savulaik darīja ar savrupmājām – paši uzrasēja māju, ielēja pamatus. Es atceros, ka tēvs pats ņēmās pie rasējumiem, pats nodarbojas ar strādniekiem, vilka kanalizāciju, ielika logus. Tāpat jau arī varētu mēģināt darīt kino, bet vienmēr ir cilvēki, kas to izdarīs labāk. Rakstoši profesionāļi, kas ieraudzīs kļūdas ātrāk, lai ar tām vairs nevajadzētu nodarboties uz laukuma. Situācija Latvijā bieži ir tāda, ka lāpi caurumus filmēšanā un pēc tam vēl montāžā. Gribētos nonākt apstākļos, kad ir izveidota sagatave, par kuru vairs nav jādomā, bet kuru var svaidīt apkārt, interpretēt, izmainīt, piegriezt kā vajag; sagatave, kura piedāvā līdzsvarotu morāles un sižeta gājienu.

Karlis Zeltins - 18.03.2013 12:24
Sakarīgs čalis
Ieva Pelēce - 17.03.2013 22:29
Super super super saruna! Prieks svētdienas vakarā!