KINO  

Impērijas dvēseles skeleti 4

Vadims Agapovs
08/02/2013

Katrs ar Džo Raita filmu neapmierinātais to peļ citādāk, tajā pašā laikā par paša personīgo teksta nepārzināšanu nesūdzas neviens. Piesieties var sākt jau pašiem pirmajiem filmas kadriem:

Kālab romāna darbība pārcelta uz skatuves?

Kāpēc priekškars atveras, skanot asarainajai krievu tautas dziesmas Некому берёзу заломати orķestrācijai? Vai tiešām kopš Lina “Doktora Živago” laikiem angļiem neviens nav paskaidrojis, ka krievu elite nemēdza mantojumā atstāt balalaikas un ballēs dziedāt častuškas?

Un kādā sakarā pirmais no kulisēm izlec matadors? Kāpēc viņš Stīva Oblonska priekšā krata sarkanu lupatu? Kāpēc Anna no Pēterburgas uz Maskavu brauc sava dēla rotaļu vilcieniņā?


Keira Naitlija Annas Kareņinas lomā

Jo tālāk, jo neizpratne arvien pieaug. Kāpēc Vronski tēlo nevis drukns brunets ar papliku galvvidu, bet starojošs gaišmatis no filmas Kick-Ass? Un kāpēc Keira Naitlija, pirms ietērpties Kareņinas korsetēs, nepapūlējās izkāpt no Sabīnes Špīlreinas lomas?

Var turpināt uzskaitīt filmas autoru pieļautās neprecizitātes un bezgaumības piemērus. Bet par vienu lietu viņiem jāsaka “Paldies! Viņi parādīja mums, cik slikti mēs pārzinām Tolstoja romānu un tā kontekstu. Ja mēs to zinātu, tad neaizrautos ar lamāšanos. Viss ir izdomāts pirms mums. Mīlestības vietā mums parādīja “nenomaskētu tīri dzīvniecisku jutekliskumu” un neapvaldītu miesaskāri”. Tie ir citāti no Skabičevska  recenzijas – ne par filmu, bet par romānu.

Tie, kuriem filma patika, arī var necensties. 150 gadu laikā pat visrūdītākie konservatori slavēja Tolstoju tieši par to, par ko tagad pateicas Raitam – viņš atbrīvoja publiku no nomācošā reālisma un ļāva izbaudīt aristokrātisko baļļu un mielastu skaistumu.

Tiešām, ja mēs pārlasītu romānu, diez vai mums rastos vēlēšanās slavēt vai pelt filmu. Mēs ieraudzītu, ka jebkura režisora Džo Raita un scenārista Toma Stoparda patvaļa ir nolasāma paša Tolstoja tekstā.

Kāpēc romāna darbība pārcelta uz skatuves? Iespējams, tāpēc, ka Tolstojs pats pastāvīgi salīdzina savu augstākās sabiedrības varoņu dzīvi ar spēli, teātri un leļļu namiņu. “Viņa juta, ka nervi ir gluži kā stīgas uz nospriegotām skrūvēm,” Tolstojs Annu viņas romantiskākajā brīdī salīdzina ar marioneti vai balalaiku. “Viņš bija kā cilvēks, kurš meklē ēdienu rotaļlietu vai ieroču bodītēs,” tā noslēguma daļā Tolstojs novērtē Levina intelektuālo pūliņu rezultātu.

No kurienes saundtrekā iespraukusies folkloras apdare simfoniskajam orķestrim? Kā, no kurienes? No Tolstoja. Tas taču bija viņš, kurš, apraudājies Čaikovska Pirmā stīgu kvarteta laikā, pielipa komponistam ar lūgumu aranžēt tautas dziesmas. Pat notis kaut kur bija izracis. Pjotram ļjičam knapi izdevās tikt no viņa vaļā. Vai pēc tā jūs patiesi domājat, ka Tolstojam nebūtu pa prātam Dario Marianelli kompozīcijas?

Kālab Anna no Pēterburgas uz Maskavu brauc sava dēla rotaļu vilcieniņā? Droši vien tāpēc, ka vilciena un dzelzceļa tēma romānā parādās, pateicoties bērniem – Oblonsku namā viss ir juceklī, un Stīva dēls, izmantojot jezgu, uzrīko rotaļavāriju. Vai šīs paralēles ir vajadzīgas? Jā. Tolstojam noteikti. Jo tad, kad viņam jautāja “Par ko ir viņa romāns?”, viņš teica, ka atbildei viņam nāktos uzrakstīt otru – tieši tādu pašu. Kritikas uzdevums – atkal jau pēc Tolstoja domām – ir pievērst uzmanību tamlīdzīgiem sīkumiem un norādīt neuzmanīgajai publikai uz to savstarpējo saistību. 

Šī paša iemesla dēļ prologā parādās bārddzinis-matadors. Mums atgādina, ka runa par koridu būs zirgu skriešanās sacīkšu izšķirošajā ainā. Aleksejs Kareņins, pretnostatīs toreadoru mežonīgumu cēlajai jāšanas mākslai. Tūliņ pēc viņa vārdiem sacīkstēs notiks nelaime. Un ne tikai ar Vronski un Fru-Fru. No zirgiem kritīs gandrīz puse brašuļu, un tas izsauks valdnieka neapmierinātību. Šī epizode ir simboliska ne tikai Annas liktenim, bet visai Krievijai kopumā. Tas parādīsies astotajā daļā, kad Anna jau būs mirusi, bet Vronskis kopā ar tādiem pašiem bezjēdzīgiem brīvprātīgajiem dosies turku-serbu karā. Vai gan ne tādēļ viņš filmā parādīts kā sacirtots pūdelis? Lai drošā karotāja tēls nemāna vieglprātīgas skatītājas; būtībā viņš joprojām ir bērns.


Ārons Teilors-Džonsons Vronska lomā

Bet ar sarkano lupatu filmas autori skatītājus kaitina vēl kāda cita iemesla dēļ. Skūšanās aina režisēta “Svīnija Toda, Flīstrītas dēmona-friziera” stilā, lai atgādinātu romāna epigrāfu “Man ir atriebe, un es atmaksāšu”. Izrādās, grāmata nav par mīlestību, bet par atriebšanos. Turklāt ne par prastu sadzīvisku atriebību greizsirdības dēļ, kuras vārdā diez vai būtu vērts piesaukt Bībeles tekstu (kas bez tam izlaists caur Šopenhaueru, kuru laukos studē un labo Levins). Runa acīmredzami ir par kaut ko, kas nopietnāks par mīlas trīsstūri un šķiršanās juridiskajiem smalkumiem cariskajā Krievijā. Gan sarkanais audums, kam droši vien jāatgādina pusaizmirstais Ļeņina raksts “Tolstojs kā krievu revolūcijas spogulis”. Padomju skolās veselas šī raksta rindkopas lika mācīties no galvas. Tagad diez vai kāds atminēsies gan šo rakstu, gan revolūciju, par kuru tajā runāts. Katram gadījumam: runa nav par 1917., bet par 1905. gada revolūciju. Pamēģiniet sajust starpību. Stopards to lieliski jūt, ne velti viņš sarakstījis dramatisku triloģiju par krievu revolucionāriem “Utopijas krasts”. Galvenais varonis ir Hercens – Tolstoja elks. Stopards, protams, atceras vārdus, ka dekabristi pamodināja Hercenu. Un atceras arī to, ka Tolstojs gribēja uzrakstīt romānu par dekabristiem (viss “Karš un miers” ir tikai tā prologs).

Saistītie raksti:
Vadims Agapovs par Alfrēda Hičkoka fenomenu 

Bet Annai Kareņinai Stopards pievērsās ne tikai tādēļ, ka liberālajā vidē, kurai piederēja arī “Utopijas krasta” varoņi, viņa izraisīja neizpratni. Un ne tikai tādēļ, lai ironizētu par mirstošā Beļinska vārdiem: “Sirds mana priecājas, kad redzu, kā liek sliedes.” Lai saprastu Stoparda motīvus, jāatceras, ka pirms Raita filmas viņš uzrakstīja seriāla “Parādes beigas” scenāriju pēc Forda Medoksa Forda romāna – arī par nodevību, zirgiem, karu, sieviešu emancipāciju un aristokrātu konservatīvismu. Filmu ir vērts noskatīties kaut vai tālab vien, ka tās varonis ciena tradīcijas un pieklājību kā Kareņins, dodas karā kā Vronskis un iedziļinās saimniekošanas sīkumos kā Levins (turklāt demonstrē Šerloka Holmsa cienīgu dedukciju – iespējams tieši tādēļ šo lomu uzticēja Benediktam Kamberbečam). Darbam pie “Parādes beigām” vajadzēja pārliecināt Stopardu par to, ka starpība starp romānā pretnostatītajiem vīriešiem nav tik liela, kā pieņemts uzskatīt. Protams. Fords runā par angļiem “līdz kaulu smadzenēm”. Bet nevajag pārspīlēt Tolstoja varoņu krieviskumu. Nav būtiski arī tas, ka viņi runā angļu, franču un vācu (ceļojuma laikā uz ārzemēm arī itāļu), valodās; viņi arī domā tajās. “Katram dvēselē ir savs skeleton,” Anna saka par sevi. Un, ja viņai savas dvēseles slēptuvju apzīmēšanai neatradās neviens krievu vārds, tad, iespējams, ka angļiem filmēt par viņu ir pat parocīgāk?

Jāņem vērā, ka Stoparda tiešā tēma ir nevis Krievija, bet impērija (priekškars ar uzrakstu “Krievijas impērija” pašā filmas sākumā to neļauj apšaubīt). Viņš ir dzimis Austroungārijas impērijas drupās un saņēmis Britānijas impērijas bruņinieka titulu. Vai viņu var satraukt impērijas sabrukums? Acīmredzot, var. Un kā šādā perspektīvā viņš uztver Tolstoja romānu? Protams, kā receptes meklējumu: mūsu acu priekšā taču brūk Alekseja Kareņina vecā pasaules kārtība un dzimst jauna – Konstantīna Levina kārtība. Starp abām klīst “liekie” cilvēki – ne tikai Anna un Vronskis, bet arī Levina brāļi, kuri iznākuši no Dostojevska “Brāļiem Karamazoviem”. Bet vai ir vērts uzticēties Levina programmai tikai tālab vien, ka Tolstojs viņam piešķīris autobiogrāfiskus vaibstus? Vai Tolstoja filozofija aprobežojas ar Levina programmu?


Citas slavenas Tolstoja ekranizācijas plakāts. 1935

Pēc romāna pabeigšanas Tolstojs rakstīja Račinskim, ka lepojās ar romāna arhitektūru: “Salaidumi veidoti tā, ka neiespējami pamanīt atslēgu. Ar to es nopūlējos visvairāk.” Stopards var palikt ar ilūziju, ka visi salaidumi ved pie Levina, taču tad Tolstojs nevarētu lepoties ar viltīgi uzdoto mīklu. Viņš saprot, ja jebkuru pašportretu Tolstojs zīmē tikai tamdēļ, lai liecinātu par sevi un virzītos tālāk. Turklāt viņš zina, ka Tolstoja slavinātais lauku skaistums padomju laikā novedīs pie tā saucamās “lauku prozas” – tik klišejiskas, ka salīdzinājumā ar to pat putekļaina dekorāciju noliktava liksies kā aizraujošs piedzīvojums.

Vai gan ne tādēļ Kareņins un Levins lieliski saprot viens otru, kad sarunā pie galda tiek skarta laulības tēma? Vai gan ne tādēļ pašās filmas beigās tiek pārtraukts augstākās sabiedrības mākslīgā dekora un dabas filmēšanas pretnostatījums? Un tiek parādīts auksts paradokss – ar zāli aizaudzis teātris vai teātra rāmjos ietverts lauks. Ar atsauci uz “Nostaļģijas” un “Mūsu laika apokalipses” (ne Kopolas, bet Rozanova) fināla kadriem. Tikai bez visādas nostaļģijas. Un bez visādas apokalipses.

Bet, ja Annas vīrieši tik maz atšķiras viens no otra, tad kas ir viņa pati? Un kālab romāns nosaukts viņas vārdā? Tāpēc, ka uz viņu ir visa cerība. Vai Keirai Naitlijai izdevās to nospēlēt? Protams, nē. Viņas spēlē var pasmieties par to pašu, par ko pirms simt gadiem slavēja mēmo filmu ar rīdzinieci Liju Maru tajā pašā lomā: “Viņa ļoti aizkustina, kad traģiskajās vietās ar elegantu žestu tver aiz frizūras. Neraugoties uz lomas traģismu, Lija Mara neaizmirst katrā ainā nomainīt savu tērpu.”


Rīgā dzimusī mēmā kino aktrise un viena no pirmajām Kareņinas lomas atveidotājām kino – Lija Mara

Bet problēma nav Naitlijas tēlojumā.

Savulaik Billijs Vailders brīdināja, ka godprātīgas “Annas Kareņinas” ekranizācijas ir vajadzīgas kā pērnais sniegs (vai kā “aizgājušo laiku sniegi”, ja gribam būt precīzi). Viņš paskaidroja, kāpēc Kareņinas lomu uzticēt zvaigznei ir bezjēdzīgi, bet vienkāršiem mirstīgiem – nāvējoši. “Zvaigzne – vājums un asums, bet aiz tiem – cements un nerūsējošais metāls”, bet Anna ir kaut kas pretējs.

“Jūsu Tolstojs neko nejēdza no sievietēm. Viņas var noindēties vai pārgriezt vēnas, bet neparko nemetīsies zem vilciena, jo viņas domā, kā izskatīsies pēc nāves,” neatkarīgo producentu pamācīja megazvaigzne Fedora. Dažas dienas pirms tam, kad viņas meita nolēca no platformas zem riteņiem.

Bet, tā kā filmu dosies skatīties parasti mirstīgie nevis zvaigznes, jāpacenšas, lai viņiem nenāktos maksāt par vēlēšanos pabūt zvaigznei.

Uztaisīsim viņiem tā glauni.

“Anna Arkadjevna lasīja un visu saprata, bet viņai bija nepatīkami lasīt, tas ir – sekot citu cilvēku dzīves atainojumam. Viņai pārlieku gribējās dzīvot pašai.”

Karlis Zeltins - 12.02.2013 12:15
par Liju Maru uzzinu pirmo reizi.
Thanks ! :-)
Emīlija Zaraine - 11.02.2013 14:15
man patīk notraust putekļus, tāpēc man patika šī filma
Red Wagon - 08.02.2013 14:37
filma var patikt, vai nepatikt, bet noteikti liek pēcāk padomāt
Jūlijs Cēzars - 08.02.2013 09:34
Lieliska versija!