KINO  
Kadrs no filmas “Pilsonis Keins”

“Dzīvei jābūt arī pēc Orsona Velsa” 3

Intervē Elīna Zuzāne
21/01/2013

24. februārī Losandželosā jau 85. reizi tiks pasniegtas ASV Kinoakadēmijas Oskara balvas. Vēl atlicis nepilns mēnesis, un gaiss ir nospriegots uz kino frekvences – piemērots laiks, lai gremdētos izcilu kino personību kartotēkā.

Ja jūs gribētu uzzināt ko vairāk par fascinējošo Orsonu Velsu (Orson Welles, 1915–1985) – amerikāņu producentu, režisoru, aktieri un rakstnieku, kuram 2015. gadā apritēs 100 un kura sasniegumu vidū ir daudzus sabiedējušais radio raidījums “Pasauļu karš” (The War of the Worlds, 1938), viena no pasaulē visiemīļotākajām filmām “Pilsonis Keins” (Citizen Kane, 1941) un novatoriskas Brodveja lugu adaptācijas, jums būtu vajadzīgs krietns laika sprīdis pamatīgiem pētījumiem.

Vai nu arī jūs varētu parunāties ar Ričardu Frānsu (Richard France), kurš ar savu iezīmīgo pētījumu “Orsona Velsa teātris” (The Theatre of Orson Welles), pierādījis sevi kā šīs daudzpusīgās personības dzīves un darba vadošā autoritāte. Es izvēlējos pēdējo.

Jūs esat rakstnieks, daudzu lugu un dokumentālo filmu aizkadra stāstnieks. Vai jūs nepastāstītu man sīkāk par šiem karjeras virzieniem?

Es biju tā saucamais “armijas knēvelis” – tēvs veidoja karjeru ASV armijā. Rezultātā man bija iespēja ceļot pa visu pasauli, taču es nekad nebiju labs skolnieks. Patiesībā es skolu ienīdu. Tiku līdz desmitajai klasei un tad ar prieku izkritu. Taču laimīgā kārtā man bija tīri laba balss, kas ļāva man strādāt par radio diktoru. Tas bija piecdesmito gadu vidū, kad tikko sākās rokenrols. Vēlāk es dabūju darbu [televīzijas kompānijas] NBC pasta nodaļā, jo gribēju mācīties tās diktoru skolā – to varēja tikai tad, ja biji NBC darbinieks. Visi NBC raidījumu vadītāji, kuri tolaik Ņujorkā bija ļoti slaveni, tur deva savu ieguldījumu. Tad es sāku ceļot apkārt sakarā ar radio darbu, taču ar laiku atgriezos Ņujorkā galīgi bez naudas. 


Orsons Velss CBS studijā

Un kas notika tālāk? 

Man kaut kā iznāca iepazīties ar vienu puisi, kurš strādāja lielā Manhetenas slimnīcā. Viņš bija slimnīcas psihiatrijas nodaļas atpūtas pasākumu organizētājs un laipni piedāvāja mani pabarot. Parasti es ierados slimnīcā vienos pēcpusdienā, paēdu pusdienas un devos projām četros. Starplaikā spēlēju pingpongu ar slimniekiem, kuru vidū bija arī rumāņu rakstnieks Mirkovs Tumans. Tas bija fascinējošs vīrs. Kādu dienu viņš ierosināja mums abiem kopā sarakstīt lugu un aptuveni mēnesi vēlāk bija sarakstījis pirmo cēlienu. Man nebija ne jausmas, ka viņš to bija domājis nopietni, taču tad man nācās rakstīt otro cēlienu. Es izlasīju viņa darbu, un kaut kā tas, ko viņš bija radījis, man likās ļoti saprotami. Vēlāk mēs pat to lugu pārdevām! (Smejas)

Pēc kāda laika es viens pats sarakstīju nākamo lugu un pārcēlos uz Sanfrancisko, kur bija lieliska rakstnieku sabiedrība. Protams, tajā laikā es neko nepārdevu. Lielākā daļa no tolaik sarakstītā bija šausmīga, un tad draugs man teica: “Ričard, tev jāmācās, un vienīgā vieta, kur to var izdarīt ir Ņujorka vai Jeila.” Un tā nu kādu dienu mēs apsēdāmies viņa birojā un sazvanījām Jeilu. Runājām ar vienreizēju vīru vārdā Džons Gasters (John Gaster), kurš bija labākais kritiķis ar veselo saprātu un dramaturgs. Viņš bija visnotaļ atsaucīgs. Man nebija ne vidusskolas diploma, ne koledžas grāda, taču likās, ka viņam tas neko nenozīmē.  Man tas šķita joks, bet tā nu es nokļuvu tajā drāmas skolā, visprestižākajā mūsu valsts izglītības programmā. 

Kaut kā man radās vēl viena iespēja – doties uz Pitsburgu, kur veidojās jauns teātris. Ar šī teātra un dažu dīvainu kontaktu starpniecību mani uzaicināja doktorantūrā Kārnegijā  [Kārnegija-Melona universitātē]. Tas viss bija ārkārtīgi savādi – caurkritis vidusskolnieks, kurš nekad nav mācījies koledžā, iznāk no Jeilas Drāmas skolas un nu jau dodas iegūt doktora grādu. Man šķita, ka tas ir par traku, taču tas bija kā galvu reibinošs karuseļa brauciens, kuru negribas pārtraukt. Tā, lūk, viss notika. 


Orsons Velss jaunībā

Runā, ka arī jūsu interese par Orsonu Velsu radusies nejauši. Vai varat pastāstīt par to ko vairāk?

Es tolaik mācīju Rodailendā, un mans mentors un autoritāte attiecībā uz Gertrūdes Stainas darbiem, kurš vēlāk bija Jeilas Drāmas skolas vadītājs, bija atvaļinājumā. Nolēmu viņu apciemot. Mēs bijām tuvi draugi. Viņš man bija tēva vietā. Staigājot pa Jeilas studentu pilsētiņu, viņš man sacīja, ka tad, ja es vēloties izdzīvot akadēmiskajā vidē, man jāuzraksta grāmata. Ko es zinot par Orsonu Velsu? Tobrīd viss, ko zināju, bija, ka viņš taisa filmas, taču, viņš, protams, darīja arī vēl daudz ko citu. Velss bija ārkārtīgi daudzpusīgs cilvēks. Taču ar to viss sākās – ar Leona Kaca teikto, ka manai pirmajai grāmatai jābūt par “Orsona Velsa teātri”.

Drīz vien es atklāju, ka Orsons Velss ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem ir daudzas šķautnes. Cilvēkiem parasti nāk prātā “Pilsonis Keins” un vēl dažas citas filmas, taču viņi aizmirst viņa fenomenālo lomu teātrī, radio un politikā. Es lasu lekciju ar nosaukumu “Nezināmais Orsons Velss kurā aprakstu, kā desmitgadē pirms 1947. gada, kad viņu padzina no valsts, popularitātes ziņā viņš bija nākamais aiz Eleanoras Rūzveltas. Viņš bija Amerikas visskaļākais pilsonisko brīvību aizstāvis. Šo viņa dzīves aspektu lielā mērā aizēno viņa sasniegumi mākslā. Par to zina tikai ļoti nedaudzi cilvēki. Savā lekcijā es uzskaitu cīņas, kurās viņš iesaistījās. To skaits ir fenomenāls! Viņš ne tikai riskēja ar saviem izteikumiem, bet arī lika uz spēles savu bagātību un visu pārējo. Viņš nebija viens no tipiskajiem Holivudas liberāļiem, kuri saka: “Jā, es esmu par to un šito, tikai necitējiet mani.” Orsonam Velsam piemita rakstura stingrība. Ja viņš par kaut ko iestājās, tad neatkāpās un ieguldīja arī naudu. Viņš bija ārkārtīgi neparasts, un tieši tālab viņam nācās aizbraukt no valsts. Tas mani fascinēja, un, jo vairāk es par viņu uzzināju, jo vairāk gribēju zināt. Gandrīz kā narkotika. (Smejas) 

Vai jums jebkad iznāca satikt Orsonu Velsu? 

Mana priekšrocība bija tā – un es to joprojām uzskatu par priekšrocību – ka es nekad viņu nesatiku. Viņam bija periodi, kad viņš negribēja iepazīties ar cilvēkiem, kas par viņu raksta, un es trāpīju tieši tādā periodā. Taču tā bija priekšrocība, jo viņš bija visšarmantākais cilvēks, kādu vispār var iedomāties. Tātad, ja viņš tevi paņēma paspārnē un zināja, ka tu par viņu raksti, viņš kļuva par draugu un ļāva šarmam vaļu. Viņš tevi savaldzināja. Kad viss bija galā, tu jau vairs nebiji pētnieks, bet gan stenogrāfists – rakstīji tieši to, ko viņš vēlējās. Bet kolīdz grāmata vai raksts bija nopublicēts, ar to arī viss beidzās. Tā ka man bija priekšrocība – es viņu nekad nesatiku. Viņa šarms mani neapmuļķoja. (Smejas) Tam padevās visi, un ar mani būtu noticis tas pats.

Bet vai jūs jebkad bijāt ar viņu kontaktā?

Pēc tam, kad iznāca “Orsona Velsa teātris”, es gribēju publicēt viņa lugu scenārijus, jo tie ir vienreizēji dokumenti. Mans advokāts vairākas reizes mēģināja to nokārtot, līdz beidzot ieteica man uzrakstīt Velsam. Man iedeva adresi, un es aizrakstīju Orsonam Velsam vēstuli, kurā paskaidroju, ko gribu darīt, un lūdzu tam viņa atļauju. Pagāja trīs mēneši, nekādas atbildes. Tad piepeši es saņēmu no viņa jauku, šarmantu, iepriecinošu un dāsnu zīmīti, kurā bija teikts: “Tie ir Jūsu. Dariet ar tiem, ko gribiet.” Neticami. Viņam nebija ne jausmas, ka es esmu. “Orsona Velsa teātri” viņš nebija lasījis, un viņš man vienkārši uzdāvināja šos dokumentus. Šodien, ja kāds vēlas iestudēt kādu no šīm lugām, viņam jāvēršas pie manis. Taču es nevienam neesmu atteicis un nekad neesmu mēģinājis ar tiem nopelnīt naudu.

Tā es publicēju savu grāmatu “Orsons Velss par Šekspīru”, taču tobrīd jau sāku no Velsa pagurt. Dzīvei jābūt arī pēc Orsona Velsa. (Smejas) Es dzīvoju Meinā un braukāju uz Bostonu, kur ierunāju reklāmas un citus tekstus… Izrādījās, ka ierakstu studijā, kuru es izmantoju, bija tas pats inženieris, kurš bija strādājis ar Orsonu Velsu, un man tika iedotas kasetes ar Velsa vēsturiskajiem izgriezumiem (no magnetofona lentēm ar tekstiem, kas netika izmantoti raidījumos). Tā kā līdz Meinai ir trīssimt jūdžu, es braucot atskaņoju šīs kasetes, un tā man radās ideja lugai. 

Par ko tā ir? 

Darbība notiek pirms Orsona Velsa septiņdesmitās un pēdējās dzimšanas dienas. Viņš ir atgriezies Holivudā, un viņam apsolīta nauda, lai viņš varētu pabeigt montēt savu filmu “Dons Kihots”. To apsolījis Stīvens Spīlbergs. Tas mazliet atšķiras no tā, kas patiesībā notika, taču ir līdzīgā garā. Spīlbergs bija apsolījis Velsam divus miljonus dolāru, lai viņš uztaisa “Šūpulis šūposies” (The Cradle Will Rock), kur galveno lomu tēlotu Spīlberga toreizējā sieva Eimija Ērvinga (Amy Irving). Velsa lielais projekts bija “Dons Kihots” – to viņš tiešām gribēja pabeigt. Es vienkārši nomainīju “Donu Kihotu” ar “Šūpulis šūposies”. Šajā lugā Orsons Velss no jauna izdzīvo savu pagātni, ieraksta šausmīgas reklāmas, no kurām daudzas patiesībā ierakstīju es. (Dažas no tām bija tik bezjēdzīgas, ka man bija jābrīnās, kālab gan lai kāds jebkad vēlētos pirkt šo produktu?) Man izdevās iztēloties sevi kā Velsu, jo kādu laiku arī viņš nodarbojās ar reklāmām, ko nevarēja ciest. Tas bija pazemojoši, bet ļāva viņam turēties virs ūdens. Viņš par to saņēma to, ko mēdza dēvēt par “brošūru naudu”. Man tas bija lielisks papildinājums ienākumiem. Vai zinājāt, ka ar divām valsts mēroga reklāmām var nopelnīt vairāk nekā gadu mācot studentus? Tad kāpēc to nedarīt? Man tas bija ideāls darbs kā rakstniekam. Taču Velsam – viņš gaidīja, kad varēs uzņemt vēl kādu filmu, taču tas tā arī nenotika. Tāds ir lugas fons. Galu galā Spīlbergs atsūta studijai ziņu “Naudas nebūs”. Tipiska Holivuda.

Daudzi kinokritiķi raksturo Pilsoni Keinu kā visnozīmīgāko amerikāņu filmu, kāda jebkad uzņemta. lab par šo filmu mēdz izteikties tik cildinoši?

Tikai pēc kara filma tika piepeši pārvērtēta un uzsāka savu augšupeju. Kad tā pirmoreiz parādījās, tai nemaz negāja labi. Pēc Otrā Pasaules kara to atklāja franči un interesantā kārtā arī sovjeti. “Pilsonis Keins” atstāja lielu ietekmi uz tālaika padomju kinematogrāfistiem ar savu radošo skaņas lietojumu. 


Filmas “Pilsonis Keins” reklāmas rullītis

Kad Velss devās uz Holivudu, lai uzņemtu šo filmu, viņam bija 24 gadi. Viņš bija pārliecināts, ka ar kameru var uzņemt visu, ko redz acs. Bet nevar. (Smejas) Viņš to ātri saprata. Viņam ļoti laimējās, ka viņa operators bija Gregs Toulands (Gregg Toland), viens no Holivudas ievērojamākajiem kinematogrāfistiem. Velss fascinēja Toulandu, jo, būdams iesācējs kinoindustrijā, Velss vēl nezināja, kas nav iespējams. Viņi lieliski sastrādājās, un tajos dažos filmēšanas mēnešos Velss uzzināja milzumu jauna. Šķiet, tā bija vienīgā reize, kad viņ;s patiešām ņēma vērā savu operatoru. Viņš cienīja Toulandu, kas viņam nemaz nebija raksturīgi. Daudzus no cilvēkiem, ar kuriem viņš strādāja, viņš nerespektēja. Šodien Velsa ietekme ir visaptveroša. Orsons Velss pēc nāves bijis populārāks nekā pēdējos 30 savas dzīves gados.  

Vienkārši aiz ziņkāres – kāpēc Pilsonī Keinā Velss tēloja galveno lomu? 

Ar savu ego Orsons Velss nekad nebūtu šo lomu uzticējis kādam citam. Cilvēkiem šķiet, ka tā bija personiska pašapliecināšanās, taču neesmu par to pārliecināts. Kad Velss devās uz Holivudu, tika sagaidīts, ka viņš būs savas pirmās filmas centrā. Neviens cits no Mercury teātra aktieriem nebija pazīstams. Bija pašsaprotami, ka tas jādara vispazīstamākajam cilvēkam. Ja Velss to nebūtu uzņēmies, tas būtu kaitējis projektam. Taču, protams, viņa ego neko citu arī nepieļāva. Turklāt viņam patika tēlot vecus vīrus. Tā bija viņa stiprā puse. 1938. gadā viņš pat uz žurnāla Time vāka parādījās nogrimējies kā astoņdesmitpiecgadīgs večuks. Tolaik viņam bija 23 gadi. Velss vienmēr slēpās aiz grima, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņš gribēja tēlot Čārlzu Fosteru Keinu. 

Man allaž jautā – vai pastāv paralēles starp Velsa un Keina dzīvi? Man šķiet, to būtu stipri pārspīlēti apgalvot. Tā ir ļoti primitīva psiholoģija. Velss izdomāja “Pilsoni Keinu”. Cilvēki mēģinājuši viņu diskreditēt, bet šī ideja viņam tiešām radās 16 gadu vecumā (astoņus gadus pirms viņš notēloja šo lomu)… viņam neienāca prātā ideja nospēlēt Viljamu Randolfu Hērstu, taču sižets un veids, kā to risināt, bija viņējais. Kad tika ieteikts Hērsts, viņš uzreiz pieķērās šai domai. Tajā, ko viņš darīja, bija sava veida zēnisks, vulgārs humors. Cilvēki būs nikni to dzirdēt, taču viņš tēloja cilvēku, kuru ienīda. Hērsts viņam teātrī nodarīja daudz ļauna. Velsa iestudējumiem parasti bija ārkārtīgi labas recenzijas, taču viņa “Makbets” ar melno aktieru ansambli Hērsta reakcionārajos laikrakstos izpelnījās konstatāciju, ka “Nēģerim nekad nevajadzētu parādīties izrādēs, kas nav par viņa paša dzīvi”. Pilsoniskajam liberālim Orsonam Velsam tas bija kā paplivināt bullim sarkanu lupatu. Nav brīnums, ka viņš gribēja Hērstam atriebties un, kad šāda iespēja beidzot radās, viņš tai pieķērās. 

Filmā visi koncentrējas uz nosaukumu “Rožpumpurs”. Vairumam tas nozīmē nevainības un jaunības zaudēšanu. Velsam nekas tāds nenāca ne prātā. “Rožpumpurs” bija Hērsta mīļākās vagīnas iesauka. (Smejas) Redzat, kā mainās psiholoģija? Nekad neesmu sapratis, kā cilvēki varēja izvairīties par to runāt. Tas ir tik vienkārši. Velss to Hērstam bāž degunā. Viņš būtībā saka: “Es uz ekrāna pareklamēšu tavas draudzenes ķermeņa daļas iesauku.” Tas ir kā ņemt un vicināt neona izkārtni. Par pašu Viljamu Randolfu Hērsu varēja teikt, ko grib, viņam par to bija nospļauties, taču, ja kāds aizskāra Marionu Deivisu, viņa mīļāko, viņš kļuva ļoti nikns… bet tieši to Velss darīja. Nesaprotu, kā to varēja ignorēt. Varbūt jābūt mazliet vulgāram, lai tā domātu. Nezinu. Tas ir tik acīmredzami. 

Vai Velsa personai piemīt vēl kādi noslēpumi, ko neesat vēl atklājis?   

Nē, jo esmu pārtraucis meklēt. Nešaubos, ka 2015. – Velsa simtgades gadā, kad apmeklēšu viņam veltītās konferences, mani gaida visvisādi atklājumi. Nav bijis tāda gada, kad neiznāktu vismaz viena grāmata vai neparādītos kāds dokuments. Ko jaunu mēs varam atklāt? Kā viņš grieza kāju nagus? (Smejas) Tas ir absurds! Pats Velss teica: “Kā viņiem manis pietrūks, kad manis vairs nebūs.” Viņam bija taisnība. Pēdējos 20 gados nākuši klajā viņam veltīti pētījumi, dokumentālās filmas utt. Man tas asociējas ar Semjuelu Beketu pēc tam, kad tika publicēts “Godo gaidot”. Vismaz desmit gadus visi laida klajā jaunas grāmatas par Beketu. Tagad tas notiek ar Velsu. Šķiet, ka beidzot tas sāk mazliet apsīkt, taču pārsteidzoši, cik daudz visa kā nācis klajā.


Intervija ar Orsonu Velsu 1974. gadā

dēļ tā, pēc jūsu domām?

(Smejas) Mēs nupat bijām Vīnes Universitātē, kur mediju programmā ir 2500 studenti un 250 doktoranti. Un tā ir tikai viena programma. Mani nepārsteidz, ka, lai uz kuru pusi tu grieztos, cilvēki meklē tēmu, lai pabeigtu savu disertāciju. Velss joprojām ir tikpat ietekmīgs kinematogrāfists kā pirms 30 gadiem. Viņa sasniegumi ir paliekoši. Tos nekas nevar iznīcināt. Sašaurināt, jā, bet ne iznīcināt.  Vairums kinematogrāfistu un aktieru pēc nāves nogrimst vēsturē. Velss īpaši nenogrims. Jā, ar viņu būs jāiepazīstas jaunai paaudzei, taču, kolīdz viņi sāks viņu pazīt, viņi reaģēs. Tas ir diezgan neparasti. Viņam bija fenomenāls talants. Viņš piesaista visas auditorijas, neatkarīgi no vecuma. Jaunie kinematogrāfisti joprojām var no viņa mācīties.

Piemēram?

Kā montēt filmu, kā izmantot skaņu. Viņš rāda divas visnotaļ atbilstošas tehnikas. Cik man zināms neviens teātrī (un tikai Eizenšteins un D.V. Grifitss kino) jebkad efektīvāk lietojis montāžu. Velss ir arī neatkarīgo kinematogrāfistu tēvs. Pat Mārtins Skorsēze, kad viņam jautāja par neatkarīgo kino, nekavējās norādīt uz Orsonu Velsu, sakot “Viņš mums parādīja ceļu. Viņš mums parādīja, ka, lai taisītu filmas, nav nepieciešamas studijas. Mēs visi esam viņam parādā.” Un Skorsēze nav cilvēks, kurš slavēs, ja varēs neslavēt. Kad Orsons Velss, piemēram, uzņēma “Otello, katrs penijs, kas bija vajadzīgs filmai, nāca no viņa kabatas. 

Kāda ir Velsa ietekme uz šodienas radio un televīziju? 

Orsons Velss ir Amerikas dižākais Šekspīra interprets. Viņa 1938. gada “Jūlija Cēzara” iestudējums joprojām tiek uzskatīts par visizcilāko Šekspīra iestudējumu uz Amerikas skatuves. Es uzskatu, ka viņa filma “Zvani pusnaktī” (Chimes at Midnight), nevis “Pilsonis Keins” ir teatrāls šedevrs. Daudzi uzskata, ka viņa šedevrs ir “Keins”, bet tas tāpēc, ka par to runāts atkal un atkal… Es domāju, ka ne pārāk tālā nākotnē tas atkal mainīsies. Attiecībā uz radio viņš noteica standartu radio drāmai. “Pasauļu karš” bija ne tikai fenomenāls raidījums, tas izdarīja apvērsumu raidlugās. Šim iestudējumam bija milzu ietekme – pozitīva un negatīva. Kongress 1938. gadā pat pieņēma likumu, ka nekad vairs nedrīkst izlikties, ka raidluga ir ziņu pārraide. 

Godīgi sakot, viņi nemēģināja cenzēt – vienkārši karš jau bija pietuvojies, un mums bija šausmīgas nervu lēkmes. Diezgan izplatītas bija baumas, ka, piemēram, Vācija un Japāna kopā grasās iebrukt Savienotajās Valstīs. Līdz ar to, kad Orsons Velss raidīja to raidlugu, klausītāji nedomāja – “Marsieši!”, viņi domāja – “Vācieši!”. Tas bija kas ārkārtējs. Un šai raidlugai nebija tikai viena dzīve, tai pēc tam vēl bijušas daudzas dzīves. 

Kito Ekvadorā “Pasauļu karš tika pārraidīts 1949. gadā. Divi cilvēki bija adaptējuši scenāriju tā, ka notikuma vietas vairs nebija Ņujorka un Ņūdžersija, tās bija vietas Kito un ap to. Un kaut gan klausītājiem nebija jāraizējas par Otro pasaules karu, iespaids joprojām bija fenomenāls. Panika bija tik liela, ka desmitiem tūkstošu cilvēku metās bēgt. Atšķirība starp šo notikumu un Orsona Velsa oriģinālo pārraidi tomēr bija tā, ka tad, kad Kito iedzīvotāji saprata, ka piemānīti, viņi kļuva dusmīgi. Viņi uzbruka raidstacijai, nodedzināja ēku un nogalināja vismaz duci cilvēku. Savukārt tie divi cilvēki, kuri bija atbildīgi par raidījumu, šķērsoja Venecuēlas robežu un pavadīja tur visu atlikušo mūžu.

Orsons Velss, iespējams, ir vienīgais ģeniālais humānists, kas nācis no mūsu zemes. Mums bijuši ģeniāli zinātnieki un matemātiķi, taču humānists ir reta parādība. Orsona Velsa iztēle vienkārši lido. Fascinējoši, kā viņam izdevās radīt analoģijas, lai publika sajustu būtībā to pašu, kā tad, kad bija skatāmi lugu oriģināliestudējumi. Viņš to prata, un tas ir ļoti rets talants. 

Vai teātris kļūst par aizmirstu mākslas formu?

Tam vienmēr bijuši kāpumi un kritumi, taču tas nekad vairs nebūs tik populārs kā Šekspīra laikā. Bet, protams, tad tam nebija konkurences – nebija kino un televīzijas, savukārt lasīšana bija galvenokārt augstāko šķiru nodarbe. Turklāt šodien ejot uz Brodveja mūziklu, tu vari izdot 200 dolāru par biļeti. Tas ir ļoti dārgi. Turklāt cenā nav iekļautas bērnaukles, vakariņas utt. Kamēr no Netflix vietnes var noīrēt jebkuru populāru vai ezotērisku filmu par pāris dolāriem. Tomēr kaut gan ir patīkami sēdēt kino un novērtēt efektus un priekšnesumu, tu vienkārši nejūti to pašu elektrizējošo atmosfēru, kādu nevar nejust spīdoša aktiera klātbūtnē. Bieži tas nenotiek, taču iespaids ir fantastisks. Mums nevajadzētu no tā atteikties. Tā ir daļa no mūsu mantojuma.


Ričards Frānss

Vai jūs patlaban strādājat pie kādas lugas?

Jā, es rakstu lugu par Barabu. Atcerieties, kad Poncijs Pilāts izdarīja izvēli starp Kristu un to otru puisi? Otru puisi sauca Baraba. Neslavas dēļ, izglābies, kamēr Jēzus nogalināts, Baraba meklē patvērumu, lai aizbēgtu no pasaules. Viņš izvairās no piesišanas krustā Jeruzalemē, noiet pilnu riņķi un sagadīšanās dēļ tiek piesists krustā Romā. Citiem vārdiem – viņš sastop savu likteni. Bībelē Barabam veltītas varbūt 20 rindiņas, taču tas ir ārkārtīgi interesants raksturs. Bez tam attiecībā uz viņu ir liela brīvība, kādas nav attiecībā uz Orsonu Velsu. Cilvēki zina tik daudz par Orsonu Velsu, taču ļoti maz par Barabu. Tā būs luga ar diviem tēliem, taču runās tikai viens no viņiem. Lielākā daļa no tā, par ko man gribas rakstīt, tomēr saistīta ar filmām. Grūti koncentrēties divas stundas uz vienu tēlu. Tam jābūt kam ļoti īpašam. Filma dod brīnišķīgu darbības lauku. Filmā var izdarīt daudz ko tādu, kas nav iespējams uz skatuves.

Kādu padomu jūs dotu tiem, kuri sāk rakstīt tagad?

Neaizejiet no sava maizes darba! (Smejas) Hemingvejs to pateicis vislabāk: “Rakstnieks raksta.” Tas arī viss. Ja jums ir vēlēšanās pievērsties jebkādai mākslas formai, ne tikai rakstīšanai, to vajag darīt. Nediskutējiet par to, netaisnojieties, neejiet uz kompromisu. Jums jābūt tādai nepieciešamībai. Tādai vienkārši jābūt. Ja tās nav, netērējiet velti laiku.

Jūlijs Cēzars - 21.01.2013 19:03
"Neaizejiet no sava maizes darba!" Haha :))) bet forš vecis, biju uz viña lekciju Rîgà
Pauls B. - 21.01.2013 16:40
saturīga intervija. un negaidīta! paldies
acīgā skaistule - 21.01.2013 14:09
ak vai, es neesmu noskatījusies to keinu! sovakar pat labosos....