Foto

Realitātes papjēmašē

Toms Treibergs
27/11/2012 

Publicitātes foto

“Sapņu komanda 1935”
Režisors: Aigars Grauba
Scenārijs: Aigars Grauba, Andrejs Ēķis
Operators: Gvido Skulte, Imants Zaķītis
Producents: Andrejs Ēķis
Platforma Filma, 2012

“Šī filma ir jāredz katram latvietim un uz to jāved arī savi bērni” ir biežākais tīmekļa vidē atrodamais komentārs par Aigara Graubas jauno inscenējumu, kurā Latvijas pirmā basketbola izlase dodas uz savām triumfālajām meistarsacīkstēm Šveicē 1935. gadā. Patiešām, bērnus uz to noteikti var vest, bet vai tā noteikti jāredz katram latvietim, ir cits jautājums. Var jau arī neredzēt. Tādā gadījumā gan izpaliktu laba iespēja skatīt un novērtēt jaunos mūsmāju aktierus, kuri patiešām iedzīvina trīsdesmito gadu iespējamo atmosfēru – sevišķi šeit jāpasvītro Ginta Andžāna, Viktora Ellera, Artūra Putniņa un Mārtiņa Liepas vienkāršā, tālab efektīgā un enerģiskā darbošanās. Tomēr, filmu neredzot, jūs pasargāsiet sevi no iespējamās atskārtas, ka inscenētās realitātes (ar ko kino savā kodolā nodarbojas) vietā jums piedāvāts realitātes papjēmašē: no krāsainām, labi pazīstamām un viegli satūcamām avīzēm pagatavots figurālu tēlu kopums, no kura i labos, i sliktos režisors/scenārists savstarpēji “baksta” kā zēns, spēlējoties kā ar divām karavīru figūriņām. Kur cēlonis šim falšumam? Iespējams tajā, ka visi varoņi, kuri pārstāv čempionāta dalībvalstis un tā rīkotājus, runā latviski. Kas gan tur liels, kāds varētu teikt. Bet vai nav diezgan komiski dzirdēt, ka latviski saka: “O, Latvija, nekad neesmu dzirdējis par šo valsti un par to, ka tur spēlē basketbolu. Bet nu, paskatīsimies…” Filmā šos vārdus saka spēles komentētājs – šveicietis.

Tātad darba autori nolemj pilna laikmeta autentiskuma vietā skatītājam piešķirt tikai pusi no tā. Piemēram, spāņu izlases trenera lomu uzticot izcilam neaktierim Mārim Grigalim, kurš kā televīzijas ekrāna persona nekādi neielīmējas citādi organiskajā tēlu plejādē. Viņa stand-up komedianta un nemiera gara mods it kā varētu saskanēt ar spāņu atraktīvumu, taču tas izdevies pārāk plakātisks un liek domāt par vieglākā ceļa izvēli, nevis ilgāku pamocīšanos ar kastingu, lai rezultātā aktieriem uzticētais tipāžs paliktu kā primārais šais attiecībās, nevis nokļūtu lomas atveidotāja pakārtojumā. Šāda izvēle, kā arī latviešu valodas pārklāšanās pāri visam scenārija segmentam, lai gan iekļauti arī citu tautību varoņi, atņem iespēju pārcelties, iedzīvoties atveidotās realitātes principos, atsaukties loģiskiem, skaidriem tās uzstādījumiem. Jo tādi vienkārši netiek piedāvāti. Līdz ar to kino vietā ir jāskatās Speciāls Autordarbs, kas darināts pēc subjektīvām, nevis objektīvām “patiesībām”, kā centrālās vērtības izvirzot mazas valsts pilsoņu gribasspēku un valsts mīlestību, bet tādus sīkumus kā realitātes atbilstīgu attēlošanu atstājot novārtā.

Lūdzu, nepārprast, arī man patriotiskas jūtas nav svešas, es izjūtu gandarījumu par “Universitātes sporta” puišu panākumiem gan 1935. gadā, gan 2012. gadā: pagājušajā sestdienā Latvijas Universitātes basketbolisti “salika” “Turības” spēlētājus ar 100:54. Man sagādā neizpratni jautājums, kāpēc lielai auditorijai paredzēta* filma tomēr var atļauties būt tik sasodīti viegla ne tikai savā saturā un dramaturģijā, bet arī attieksmē pret realitāti, ko tā atveido.

Tomēr, salīdzinot ar citiem karstajiem kartupeļiem, kuri mūsu līdzcilvēku mutē reizi pa reizei iekrīt, šis nav pats karstākais. Nav tik eksplozīvas viedokļu kaujas kā pēc iepriekšējā dueta “Grauba & Ēķis” kopdarba “Rīgas sargi”. Nav arī iemesla tādām būt. Atkārtoju, ka teju viss aktieru ansamblis savu darbu dara godam, izņemot Normundu Bērzu, kura paštēls – striktais un stīvais tips uzvalkā ir statisks un savu esamību uz ekrāna aizņem kvantitatīvā, ne kvalitatīvā izteiksmē. Divi pārējie “uzvalkotie” kolēģi – valdības pārstāvji Pēteris Gaudiņš un Intars Rešetins – spēj daudz dzīvāk iejusties savās lomās, demonstrē grimases, ietur pauzes. Citās atsauksmēs vairākkārt minēts, ka nav izprotami motīvi, kas nule minētajiem varoņiem liek tik spīvi pretoties valstsvienības vēlmei pārstāvēt Latviju sacīkstēs. Arī šī kritika tām pievienosies, jo politiķi ir nenovīdīgi, gļēvulīgi un egoistiski per se, bez sīkākas apstākļu paskaidrošanas. Arī filmas stāsta kontekstā tik svarīgais fakts par izlases trenera Valdemāra Baumaņa (patriotiskas sporta filmas trenera lomai nepieciešami neitrāls Jānis Āmanis) atstādināšanu no amata pēc atgriešanās no Šveices netiek papildināts ar paskaidrojumu, kāpēc. Bet kopējā dzīvesstāstu līniju kamola ritināšanai tas būtu tik palīdzoši! Uzteicama ir Graubas un Ēķa izvēle atklāt, kāds liktenis piemeklējis izlases spēlētājus pēc leģendārā 1935. gada – daļa no puišiem devušies Otrā pasaules karā, piedzīvojuši lēģeru šausmas, vairums devušies trimdā. Citi pozitīvi faktori ir kostīmi, operatoru darbs, arī gaismu korekcijas rezultāts ir acij tīkams. Jauka ir neapzinātā (?) Vesa Andersona “Dardžilingas ekspreša” (The Darjeeling Limited) perona ainas citēšana, gan ar krietni eksaltētāku mūzikas pavadījumu. Mazā puisīša Oskara (Paulis Bērziņš) attēlotais “zēna svētais sapnis” par to, ka viņa valsts komandai izdosies viss, ko tā iecerējusi, ir nedaudz kaitinošs un didaktisks, bet to ciešamāku padara puikas tēva (Ģirts Ķesteris) viegli švītīgā, bezmaz vientuļā, bet veiksmīgā tēva manieres. Mazas, nevainīgas sirds kvēlās ilgas pēc savas ticības apliecinājuma un tās mērķu piepildījuma ir būtiska sporta filmas sastāvdaļa.


Jānis Āmanis un Inga Alsiņa

Trenera Baumaņa tēls, kā iepriekš minēts, ir nepieciešami neitrāls, jo iespējams, ka lielāka rakstura krāsainība varētu pārmākt viņa un valsts izlases varoņu aktierspēles saliedētību. Viņam ar savām izpausmēm ir it kā jāpiekāpjas, lai arī latviešu puikas var apliecināt katrs savu iezīmīgumu. Izteiksmīgāks ir otrs treneris, Viļa Daudziņa attēlotais Rihards Dekšenieks. Daudziņam gan teju vienmēr ir jāspēlē šādi “vīri no akmens”, tāpēc tik nepieciešams bija viņa darbs pie sulaiņa Zahara lomas Jaunā Rīgas teātra izrādē “Oblomovs”, par kuru viņš arī apbalvots ar šīgada nacionālo teātra balvu. Vieglatlēts Dekšenieks gan nav pilnīgi viendabīgi un monolīti attēlots tipāžs, viņš ir Baumaņa stiprais plecs, kurš kritiskos brīžos savu “balstāmo” tomēr krietni sapurinās. Inga Alsiņa sev uzticēto Baumaņa kundzes lomu nodemonstrē ar personības pārliecību un sievišķīgu staltumu, cerams, ka šīs aktrises ceļš vedīs kinokameru priekšā biežāk un ne tikai pie mūsu kamerām vien. Ulda Norenberga Pancehovskis un Lāsmas Kugrēnas Gaides kundze, Baumaņu kaimiņi komunālajā dzīvoklī, sagādā zināmus omulības un māju sajūtas brīžus, tādējādi noformējot attīstības trajektoriju “no savējiem – pie svešiem”, kas arī ir svarīgs apstāklis stāstā, kurā jāveic kāda misija, kas no varoņiem pieprasa vairāk spēka kā mazās ikdienas misijas.

Lielākoties filma ir izdevusies un tās profesionālās pozīcijas turas stingri, ja neskaita Andra Buļa attēlotā spēlētāja “ieslīdēšanu un izslīdēšanu” no komandas vidus. Patīkami skatīt Ženēvas ezera skaisto piekrasti, gar kuru kafejnīciņās sasēdis sabiedrības krējums, kuram savukārt fonā trenējoties skrien no vienas puses skarbu roku tēstie, no otras – lādzīgie un centīgie Latvijas basketbolisti. Tas un viss pārējais pozitīvais filmā kopumā dod labas cerības par tālākajiem Aigara Graubas ceļiem kinematogrāfā. Es tajos noteikti vēlētos redzēt krietni mazāk viegluma attieksmē pret būtiskām lietām. Ne vienmēr patriotiski un cilvēka darba tikumu paskaidrojoši lielumi ir tā vērti, lai uz to rēķina ietaupītu uz aspektiem, kuri liek inscenējumu saredzēt kā realitāti, nevis tai subjektīvi pielāgotu karikatūru.

* Nedomāju, ka ir kaut viens nopietns režisors, kurš savas filmas paredz “mazām” auditorijām. Arī mākslas kino autori vēlētos savas zāles redzēt tikpat piepildītas, kā tās redz komerciālā kino veidotāji. Jo mākslas kino nepieciešams aizķert kaut stūrīti no komerciālā plašuma, lai varētu nodrošināt sev tālāku iespēju citu projektu veidošanai un esošā popularizēšanai.