KINO  
Brūss Lī
Par to, kas paliek nesadzirdēts 0

Arta Tabaka no Tokijas
09/07/2012

No 29. jūnija līdz 14. jūlijam Tokijā norisinās jau piektais Bakuon kinofestivāls, kas jau no tā pirmsākumiem savu mājvietu ir radis nelielajā, bet visnotaļ jaukajā divu zāļu Baus kinoteātrī Kichijoji rajonā. Šogad festivāls piedāvā izbaudīt 20. gadsimta 70. gadu japāņu gangsterfilmas, 90. gadu animāciju, 60. gadu spoku filmas, kā arī Emiru Kusturicu, Brūsu Lī, japāņu videomākslinieku darbus, “Zvaigžņu karus” 3D, Aleksandru Sokurovu, Mārtinu Skorsēzi, Sergeju Eizenšteinu un vēl, un vēl. Festivālā nav ne konkursa skates, ne nomināciju un balvu, ne sarkanā paklāja un slavenu viesu, toties seansi ir skatītāju pilni un visas biļetes izpārdotas. Ja jautāsiet – par ko tad tas viss? Atbilde ir pavisam vienkārša – par un ap skaņu! 

Līdzās tehnoloģiju attīstībai, iespējai attēlu skatīt trīs dimensijās, filmu digitalizācijai, kas sniedz bezgala augstu attēla izšķirtspēju, un virknei citu procesu, kas koncentrējas uz vizuālās baudas pilnveidošanu, Bakuon atgādina par ko ļoti būtisku – filmas nav tikai par attēlu, tās ir arī par skaņu, vai, precīzāk sakot, par attēla un skaņas absolūtu mijiedarbību. Un ar skaņu šajā gadījumā nav domāta vien atmosfēriskā mūzika, kas izskan starp dialogiem, vai sakāpinātās melodijas kulmināciju brīžos, bet gan ikviena sīkākā čaukstoņa un ikviens troksnis, kas iekļauti lentē. Līdz ar to filmu atlases princips ir gauži vienkāršs – tās ir filmas ar interesantu saklausāmo daļu. Kinofestivāla sauklis ir aicinājums no jauna atklāt filmu skatīšanās pieredzi, jau caur skaņas prizmu.

Pats vārds “bakuon” japāņu valodā apzīmē dārdoņu, kāda rodas sprādziena vai eksplozijas laikā. Un festivāla laikā tiek izmantota skaņu sistēma, kas domāta nevis kinoteātriem, bet gan dzīvās mūzikas atskaņošanai, tādējādi tiecoties uz visaugstāko iespējamo skaļuma pakāpi. Protams, skaļums nav pašmērķis. Pretēji ierastajai sistēmai, kur kinoteātros aiz ekrāna slēpjas vairākas skandas, vidējām atskaņojot dialogus, bet malējām – pārējās filmā esošās skaņas, Bakuon laikā malējās skandas tiek izvirzītas ekrāna daļā, kamēr sānos tiek izvietotas koncertu iekārtas. Turklāt tiek veikts īpašs pielāgošanas process, izmantojot miksēšanas un balansēšanas aparatūras, lai nepārkāptu bīstamo robežu, kur skaņa pārvērstos vien par bezjēdzīgu troksni, nomācot filmas dialogus.


Elems Kļimovs “Ej un skaties!”

Šogad festivāls norit divu nedēļu garumā, pirmajā nedēļā piedāvājot sešus filmu seansus ik dienu, savukārt otrajā – divus seansus katru vakaru. “Sakoncentrējiet redzi un klausieties filmu ar visu ķermeni. Šāda pieredze var nekad vairs neatkārtoties!” rakstīts festivāla programmiņā pie Sokurova filmas “Dvēseles balsis”, kas ilgst 5 stundas un 23 minūtes. “Kļūstiet par Brūsu Lī  kliedzienu un cīņas skaņu vibrējošā kinotelpā!” tiek aicināti Brūsa Lī fani, kā arī tie, kam interese par cīņas mākslas filmām līdz šim vēl nav bijusi. Līdzīgi kā pirms pāris gadiem festivālā norisinājās sērfošanas filmu programma, kas izsauca lielu rezonansi, un lielā ekrāna un viļņu skaņu iespaidā “producēja” daudzus jaunus sērfošanas kultūras entuziastus. Noise mūzika, bombardēšanas trokšņi, šāvieni un akumulatoru rūkoņa, maršs no rupora, kas absolūti pārņem kinozāli – to savukārt piedāvā Elema Kļimova filma “Ej un skaties!”, kuras baudīšana jau mājas apstākļos ievieš bailes un trīsas, savukārt Bakuon sola tiešā ceļā nogādāt Otrā Pasaules kara pasaulē, no kuras atgriežoties, nekas vairs nebūšot kā iepriekš.   

Festivāla organizators ir atzinis, ka, jau desmitiem gadu nodarbojoties ar kino un mūziku, pats vairs nesaprotot, kas ir paša izdzīvots, bet kas – ekrānos redzētais un dzirdētais. Tieši par to arī ir festivāls – par kino nenošķiršanu no ikdienas un sevis paša, par saplūšanu ar šo pieredzi, kur tieši skaņai ir ļoti būtiska loma, jo, ja pieņemam, ka attēls sniedz vizuālu priekšstatu, tad skaņa ne vien to atmosfēriski papildina, bet arī piešķir ķermeniskuma sajūtu, jo tieši audio efektus mēs spējam sajust burtiski ar visu ķermeni. Turklāt par skaņas pieredzi ir gandrīz vai neiespējami runāt, jo pretēji dialogiem, naratīvam vai tam, ko redzam, aprakstīt vai atstāstīt dzirdēto ir tuvu neiespējamībai, kas piešķir piedzīvotajam dziļu personiskumu un pat sava veida mistiku. Festivāla idejas autors un aizsācējs ir kino un mūzikas kritiķis, kādreizējais japāņu Les Cahiers du cinema redaktors Jasuhito Higuči, kurš pašlaik vada nelielu filmu, mūzikas un grāmatu izplatīšanas organizāciju Boid un ir arī veltījis grāmatu Bakuon filmu baudīšanas pieredzei “Filmas čukst caur dārdoņu”.

 
Festivāla treileris

“Saplūstiet ar kosmosu caur mūziku!” tā īsi, tieši un atklāti festivāls rosina visus Stīvena Spīlberga zinātniskās fantastikas klasikas “Trešās pakāpes tuvie kontakti” apmeklētājus. Šogad šīs filmas demonstrējumi ir īpaši arī ar to, ka tiek izrādīta 1980. gada versija, kas ir nedaudz garāka par oriģinālo 1977. gada variantu, turklāt izmantota tiek tālaika kinolente. Vecu lenšu lietojums ļauj dabiskā ceļā iegūt efektu, ko Kventins Tarantino mēģināja panākt mākslīgi savā filmā “Nāves pierādījums”, proti, lentes bojājumus, kas atklāti parādās uz ekrāna gan vizuāli, gan ir sadzirdami, piešķirto filmai sava veida šarmu, ja vien laiks nav atstājis pārāk dziļas pēdas un viss ekrāns nekļūst sarkans. 

Vecās lentes ir vēl viena no Bakuon īpatnībām, jo to demonstrēšana, kā arī laika gaitā radušies bojājumi rada skaņu (it īpaši, ja dzirdamība ir ārkārtīgi laba), kas padara pašas lentes eksistenci fiziski saredzamu un saklausāmu. Īpaši labi efekts nostrādā šausmu filmās. Lielisks piemērs ir šīgada festivālā izrādītā japāņu splatter žanra pirmsākumu filma “Spoku kaķis. Nolādētais dīķis” (1968) kur jau tā biedējošie miesaskārā kaķa uzbrukumi lentes čirkstoņas un šņākoņas rezultātā kļūst pavisam šaušalīgi un, ja domājat, ka mazināt bailes jums palīdzēs acu aizvēršana, tad dziļi maldāties, jo šajā gadījumā jums nāksies aizspiest ausis.   


Festivālā tiek izrādīta arī 2010. gada filma “Būtiskā nogalināšana” ar Vinsentu Gallo galvenajā lomā

Festivāls pievērš uzmanību arī filmās eksistējošajām klusajām skaņām, un programmā iekļauta Jerži Skoļimovska kinofilma “Būtiskā nogalināšana”, kuras laikā tās galvenais varonis nepasaka ne vārda. Filma iesākas ar iespaidīgām, amerikāņu kara filmu cienīgām ainām, kas piepilda telpu ar visdažādākajiem trokšņiem un auriem, un palēnām pāriet galvenā varoņa absolūtas vienatnes un nolemtības pasaulē, kas izplatās pa visu kinozāli caur sniega gurgstoņas, varoņa elsoņas, vaidu, apkārt esošo koku un dabas skaņām. 


Makino Takaši  “Ģenerators”

Šīgada festivāls piedāvā arī dzīvās mūzikas performances, no kurām būtu jāizceļ japāņu neatkarīgā video mākslinieka Makino Takaši ārzemēs bieži izrādītie, bet Japānā tik ļoti reti redzamie darbi. Makino ir absolvējis Nihon universitāti, mācījies pie brāļiem Kvejiem Londonā un jau kopš skolas gadiem darbojas eksperimentālā kino jomā. Kā viens no darbiem, kas tiks izrādīts, ir Roterdamas kinofestivālā balvu ieguvušais “Ģenerators” Džima O’Rurka (Jim O’Rourke) mūzikas pavadībā. Tā pamatā ir vairāk nekā trīs stundu garš safilmētais materiāls, kas, kadriem pārklājoties, ir pārtapis 19 minūšu galarezultātā, radot komplicētu laika un telpas pasauli – abstraktu kosmosu, ko varam redzēt uz ekrāna un kurā varam “ieiet caur skaņu”. Līdzās Makino darbiem festivāls piedāvā japāņu neatkarīgās kino veidotāju apvienības “Kūdzoku” filmas, no kurām “Saudade” – veltījums Japānas mazpilsētu imigrantu dzīvei un hiphopa kultūrai – piedzīvoja pirmizrādi pērnā gada Bakuon festivālā un nu jau guvusi starptautisku slavu.  


Japāņu avnagarda mūzikas grupas Hair Stylistics performance

Šīgada pārsteigums ir Eizenšteina “Bruņukuģis Potjomkins” japāņu avangarda mūzikas grupas Hair Stylistics pavadījumā, kas piedāvā absolūti jaunu veidu, kā baudīt mēmo kino un, iespējams, ka jau nez cik reizes redzētā Odesas kāpņu aina liksies kā no jauna skatīta. 

Festivāls tiks noslēgts 14. jūlijā ar “Kill Bill” nakti, kuru atklās grupas The 5.6.7.8s uzstāšanās, kas “Kill Bill” faniem liekus skaidrojumus neprasa.

Līdzās ikgadējām festivālam, Bakuon organizē arī speciālus seansus visa gada garumā, kas, augot popularitātei, norisinās ne tikai Tokijā, bet arī citviet Japānā. Festivāla organizatori rīko arī pasākumu “Analogais muļķis” (Anarogu-baka), kura laikā cilvēki tiek aicināti sanākt kopā, klausīties mūziku analogā veidā un aprunāties par to, kas ir sadzirdēts. 

www.bakuon-bb.net

Arta Tabaka jau vairākus gadus dzīvo Tokijā un studē kino maģistrantūru Nihonas Universitātē.
Arhīvā lasi viņas vēstuli no Tokijas.