KINO  

Sievišķības metafizika 2

Dmitrijs Rancevs
23/04/2012

Foto: Jānis Deinats

Filmu “Mona” negribas skarbi kritizēt. Un ne tālab, ka mūsu valstī ir maz kinocilvēku, kas būtu īsti uzticīgi savam darbam, tādēļ pret viņiem jāizturas īpaši saudzīgi. Bet gan tāpēc, ka Ināras Kolmanes debija pilnmetrāžā ir iespaidīga kinomākslas vienība, kas balstās uz klasiskām kinovērtībām; tā radīta, neattaisnojoties ar grūtiem apstākļiem un neatskatoties uz modīgām tendencēm un formāliem meklējumiem, kas bieži piesedz nespēju radīt kino faktu.

“Monas” gadījumā šāds kino fakts ir pārliecinoši īstenojies. Un tieši tālab ir nepieciešams norādīt uz virkni ja ne trūkumu, tad vismaz zināmā mērā šaubīgu momentu, kas pat prasa kādu vērtējumu.

Šādiem momentiem pieder filmas sākums, savā ziņā prologs – epizode ofisā, kur galvenais varonis Tomass sarunājas ar savu sekretāri. Niecīgo sekretāres lomiņu spēlē lieliskā aktrise Ināra Slucka, tomēr nospēlē viņa to, maigi izsakoties, ne pārāk izteiksmīgi. Protams, Tomasa uzņēmējdarbība Rīgā un viss, kas ar to saistīts, ir tikai fons, kas filmas pirmajās minūtēs iezīmēts ļoti shematiski. Taču tieši pirmās minūtes uzdod kamertoni, tās noregulē skatītāja gaidu rezonatoru.

Kas tad noticis, kālab spožā Ināra Slucka nespīd? Es sliecos iemeslu meklēt vājā dramaturģiskajā audumā – starta epizode uzkaras tādēļ, ka bijusi uzrakstīta kā plika darbība, tai nav detalizēti izstrādātas priekšvēstures, nav nopietna bekgraunda, kāds nepieciešams jebkuram ekrāna sīkumam. Diemžēl šī dramaturģiskā antimetode neaprobežojas tikai ar prologu.

Šo secinājumu apstiprina vismaz vēl viens novērojums. Filmas pirmā trešdaļa atstāj diezgan dīvainu iespaidu – it kā mēs nolasām no ekrāna autoru deklarāciju par viņu nolūkiem, it kā saprotam, ko režisors mēģina pateikt, bet atsevišķās detaļas nesagulstas vienotā veselumā. Patiešām, ir divi galvenie personāži – Mona un Tomass – , ar viņiem atgadās dažādu notikumu virkne atšķirīgos kinematogrāfiskās iemiesošanās līmeņos, bet vai kinovalodas formās izpausta kvantitāte pāraug kvalitātē – dziļos, artikulācijai nepakļaujamos pārdzīvojumos?


Tomass un Mona. Aktieri Sauļus Balandis un Kristīne Belicka

Šis jautājums jāadresē scenārija autoriem Inārai Kolmanei un Arvim Kolmanim. Taču te jāpiebilst, ka Ināras režisora statuss padara šo jautājumu ne tik viennozīmīgu. Jo tālāk taču, pēc skatītāja pirmās neapzinātās neizpratnes, filma atdzīvojas, iegūst vizuālu pašpietiekamību un kaut kādā mērā pat vada notiekošo, neraugoties uz scenāristu gribu.

Galu galā kino izveidojas, taču dara to pretēji tā radītāju intencei; katrā ziņā es neriskētu saukt par mīlestību ekrānā redzamās emocionālās peripetijas. Lai gan rezultāts izdevies ne mazāk interesants, bet par to vēlāk.

Jāsaka gan, “Monai” var pārmest to, ka spēcīgajā autoru sākotnē jūtama zināma sievišķība. Protams, šis nav vārgā un čaganā “sieviešu kino” gadījums, tomēr režisors vīrietis dažas lietas būtu filmējis skaudrāk. Piemēram, diez vai viņam rastos sižets par sarkanajām kurpītēm, kuras turīgais Tomass mēģina prezentēt Monai; tā dāvanu nepieņem, kurpītes pievāc pusbomzīgais Arkādijs un otrreiz pasniedz gandrīz kā kāzu dāvanu Monai, kura lieliski zina, ka Arkādijs tās nav pircis... Ir taču te zināma sentimentalitāte, vai ne?

 

Un arī pati Arkādija figūra (pazīstamais Krievijas aktieris Valērijs Jaremenko spilgti nospēlējis varoni, kura dzimtas saknes meklējamas aiz Urāliem, bet viņš vienādās proporcijās jauc krievu un latviešu valodu) liecina par Ināras Kolmanes imanento neiespējamību nenogludināt stūrus. Var pat nolikt blakus šim latviešu-krievu diskursam, kas ielauzies filmā “Mona”, cita nesenā debitanta Aika Karapetjana paņēmienu šīs problemātikas risināšanā filmā “Cilvēki tur” – lai arī Aiks noliedz, ka viņa darbam būtu kāds sakars ar starpetniskām attiecībām, tur pats krieviskuma un latviskuma fakts parādīts galēji atkailināti, lai arī tam nav jēdzieniskas slodzes.


Arkādija lomu atveido Valērijs Jaremenko

Svarīgi ir tas, ka tieši šajā mīkstināšanā, idejiskā un ideoloģiskā karkasa notušējumā, ko tik dabiski īsteno Ināra Kolmane, slēpjas dziļums. Režisores Ināras Kolmanes sievišķais skatījums ir vispirms cilvēcīgs, tas filmā ieslēptās nozīmes atklāj ar uzsvērti humānu intonāciju. Turklāt šis skatījums tuvinās sievišķības ārpusdzimtes būtībai, diezgan interesanti sasaucoties ar to, kā galu galā tiek atklāts Monas tēls.

Gribu minēt vēl vienu riskantu momentu – Henka monstrozo pārvērtību vizualizāciju. Domāju, daudzi skatītāji jūtas neērti, kad cilvēciskā pārvēršanās necilvēciskajā notiek tā, kā esam jau simtiem reižu redzējuši aprobežotos žanra darinājumos. Bet Inārai Kolmanei taču piemīt meistarība rādīt vienu lietu caur pavisam citu, runāt par banālo bez banalitātēm – šī prasme spilgti atklājās 2001. gada īsfilmā “Sarmītes”, bet dokumentālie darbi apstiprina, ka Ināra nav zaudējusi iemaņas. Turklāt “Monā” grandiozo monstra radīšanas darbu viņa varonīgi gandrīz iznīcinājusi ar superīsu montāžu. Tad kālab vispār sarežģīto grimu un specefektus nevarēja aizstāt ar mājieniem? Vai tas nebūtu labāk un interesantāk? Šādi jautājumi mūs vedina aizmaldīties varbūtību pasaulē, kur valda nekonstruktīva fantāzija.

Tālab derētu atgriezties pie radošas meditācijas par konkrētu materiālu un atzīmēt kādu likumsakarību, kura, pat ja nekalpo par attaisnojumu iepriekšminēto šaubu iemeslam, tad vismaz ievieš zināmu loģiku. Proti – vizualizācija filmā “Mona” ir apzināts paņēmiens, kas nepieciešams sarežģītu uzdevumu risināšanai.

Kinomākslā ir iespējams attēlot varbūtējo darbību, to nemaz nerādot – piemēram, novērst kameru no skūpsta, panoramējot uz kamīnu un apakšveļu, kas izmētāta pa grīdu. Kā jau recenzijas sākumā bija teikts, režisore Kolmane balstās uz klasiskām kinovērtībām, tātad patur prātā visu kinematogrāfisko iestrāžu kontekstu vēsturiskā perspektīvā. Līdz ar 21. gadsimta sākumu kinomākslā ir ielauzusies īpaša izpratne par godīgumu fiziski tuvu attiecību atveidošanā; tā pamatojas uz visu iepriekšējo pieredzi un būtiski izmaina veidu, kā skatītājs uztver kadrā rādīto attiecīgo notikumu. Ja jau reiz “buča uz diafragmas” pasaules kinoekrānos kļuvusi par anekdoti, bet filmā “Mona” verd kaislības dažādos humānisma esības šķērsgriezumos, Ināra Kolmane kā meklējošs kinematogrāfists izvēlas nesaudzīgi demonstrēt atkailinājumu.