KINO  
Vinsenta Minelli filmā "Dzīves alkas" Vinsentu van Gogu atveido Kirks Duglass

Filmas par māksliniekiem - "Dzīves alkas" un "Rembrants 1669" 0

Viktors Freibergs, kino eksperts
25/05/2011 

Uzņemot mākslas filmas par māksliniekiem, ir divas galvenās izvēles iespējas. Pirmā – vairāk pievērsties biogrāfijai, priekšplānā izvirzot personību. Bet glezniecība, caur kuru mākslinieks runā, tādā gadījumā vairs negūst tik nozīmīgu lomu. Fokusēties tikai uz autora personību, uz kaut kādām viņa neirozēm, manuprāt, ir netaisnīgi. Tas nav galvenais, par ko būtu jāstāsta. Bet nevar noliegt, ka biogrāfija pastāv un bieži vien ir ārkārtīgi interesanta. Otrs iespējamais risinājums, kas mani saista vairāk – kad kino vēstījums kā “teksts” tiek sapludināts ar gleznu kā “tekstu”. Kad ir rasta iespēja veidot sintēzi starp abām šīm zīmju sistēmām, tad rezultāts, manuprāt, mēdz būt izteiksmīgāks un interesantāks.

Vinsenta Minelli (Vincente Minelli, 1903–1986) filma “Dzīves alkas” (Lust fro Life, 1956) ir ļoti iedarbīga. Ja neviens nezinātu, kas ir nīderlandiešu 19. gs. gleznotājs Vinsents Van Gogs (Vincent van Gogh), filma ir izcila arī pati par sevi. Tā ir klasisks piemērs, kad biogrāfija filmas vēstījumā ir centrālais objekts. Redzam Van Goga gleznas, Van Gogu strādājam, tiek izstāstīta lielākā daļa viņa dzīves. Filmā ieraugām personību.

Biogrāfiskais stāsts ir suģestējošs tad, ja tas ir iedarbīgs emocionāli. Es gan ceru, ka filmas skatītājs nesāks izskaidrot Van Goga darbus, ģenialitāti ar viņa pusvājprātu. Nedaudz banāli atsaukšos uz Rolānu Bartu, kurš “Autora nāvē” rakstīja, ka ir absolūti nepieņemami izskaidrot kaut kādus sasniegumus, piemēram, Čaikovska mūzikas skaistumu, harmoniju, spēju kaut ko radīt mūzikā – ar viņa “amoralitāti” vai Van Goga gadījumā – ar viņa vājprātu. Tas būtu pārlieku vienkāršoti. Biogrāfiju nevajadzētu izmantot kā skaidrojumu.

Galveno lomu “Dzīves alkās” tēlo Kirks Duglass (Kirk Douglas, 1916) – Maikla Duglasa tēvs. Ļoti krāsaina, vizuāli vērienīga filma, lai gan nav izmantotas tieši Van Goga darbu krāsas, piemēram, kādā ainavā fonā. Režisoram tas vienmēr ir izvēles jautājums. (Britu režisoram Filipam Ridlijam (Philip Ridley) ir filma “The Reflecting Skin” (1990) ar Vigo Mortensenu galvenā lomā. Lūk tā viscaur ir Van Goga gleznu krāsās.) Bet biogrāfiskumu apvienot ar vizualitāti būtu ārkārtīgi grūti. Ja Van Gogs filmā pastaigātos pa saulespuķu lauku, tas jau šķistu pārspīlēti.