Norīt Lielos Kristapus
Lote Eglīte
19/04/2012
Jurģis Krāsons (1970) kino cilvēku vidū tiek dēvēts par “plaša profila speciālistu”, savukārt viņš pats uzskata, ka mākslinieka radošā izpausme nav “ierāmējama”.
Tas, ka šogad nacionālā kino festivāla Lielais Kristaps apbalvošanas ceremonijā no piecām dažādu kategoriju nominācijām (labākais animācijas režisors, labākais animātors, labākais montāžas režisors, labākais spēlfilmas mākslinieks un kostīmmākslinieks) Jurģis uz mājām aiznesa trīs balvas (labākās animācijas filmas režisors labākajai animācijas filmai “Norīt Krupi” (studija “Rija”) un labākais filmas mākslinieks režisora Jevgēņija Paškēviča spēlfilmai “Golfa Straume zem ledus kalna”), liecina, ka viņš tik tiešām ir ne vien daudzpusīgs, bet arī talantīgs kino profesionālis. Jāpiemin, ka Jurģis Krāsons ir arī nule klajā nākušās Latvijas–Islandes spēlfilmas “Mona” mākslinieks.
Mūsu saruna norisinājās saulainajā Jurģa Krāsona darbnīcā dažas stundas pirms Kristapa noslēguma ceremonijas. Tā gribēja Jurģis, jo tad “ir tāds iekšējs asumiņš”.
No animācijas filmas “Norīt Krupi” (2010)
Jūs šogad Lielajā Kristapā esat nominēts piecās kategorijās. Kurā no tām sevi izjūtat visvairāk?
Esmu viss kopā. Mākslai nevajag klasificēšanu. Esmu studējis glezniecību, bet tajā pašā laikā esmu rīkojis performances, iekārtojis ekspozīcijas, spēlējis grupā. Sāku es kā animātors, bet jau spēju sevi uztvert arī kā animācijas režisoru. Piecpadsmit gadus atrodoties filmēšanas laukumā, gribot negribot redzi, kā režisori strādā, un nostiprinās zināšanu bagāža. Līdz ar to, pieķerotie pie savas animācijas filmas, esmu pārliecināts par to, ko daru.
Vai animācijas un spēlfilmas režija nav tomēr divas dažādas lietas?
Ir gan. Režisējot animāciju, man palīdz zināšanas, kas iegūtas Mākslas akadēmijā. Kadra kompozīcijas izjūta man ir dabiska, jau iekodēta DNS. Animācijas režisoram galvenokārt ir jādomā par kadrējumu un dramaturģiju, kamēr emocijas un tonis ir vairāk animatora ieguldījums – viņa profesionalitāte parādās spējā atrast pareizās nianses tēla mīmikā un kustībās, lai vislabāk izteiktu konkrētu emocionālo stāvokli. Piemēram, tā ir neliela, bet būtiska detaļa grimasē, kas atšķir dusmīgu, bet labsirdīgu tēlu no dusmīga un ļauna, un tādas nianses animatoram ir jāzina. Viņam ne vien jāprot zīmēt, bet arī jāpārzina cilvēka fizioloģija, sejas muskulatūra, jābūt kaut kādām zināšanām anatomijā.
Jūsu animācijas filma “Norīt krupi” ir iekļuvusi Kannu kino festivālā un vēl virknē citu prestižu festivālu. Vai Jums ir radies viedoklis, kādas tendences pasaules animācijā ir aktuālas šobrīd?
Nu, viens lielais monstrs ir “Pixar”, kurš “ģērbj visus ārā” ar savu trīsdimensiju animāciju. Tā ir vairāk vērsta uz jauno paaudzi. Klasiskajā animācijā pašlaik topā ir cilvēcības meklējumi. Proti, tās filmas, kas ir it kā personiskas, bet globāli saprotamas, un tās tad arī iekļūst festivālu apritē. Man ir prieks, ka ir beigusies tā fāze, kad svarīgs bija tikai bizness, un ka atkal atgriežamies pie cilvēka.
Kuri pasaules animatori ir Jūsu guru un iedvesmas avoti?
Man patīk beļģu animācija, bet no tehniskā viedokļa esmu klasiskās animācijas cienītājs. Tā parāda mākslinieka varēšanu un, manuprāt, atrodas vistuvāk mākslai. Es ļoti novērtēju, kad mākslinieks ar individuālu vizuālo valodu izstāsta pats savu orģinālstāstu.
Manuprāt, datoranimācija nozog šo individuālo rokrakstu, atņem darbam savu daļu maģijas, burvības.
Jā, turklāt datoranimācijā ir smagākās mokas ar gravitāciju. Visi tēli ir kā baloniņi, viņi neskrien un neiet kā pienākas. 3D animācija ir forša, kad tiek iekustināts kaut kas tāds, kas nav cilvēks, piemēram Piksāra “Leļļu Stāsts” (“Toy Story”), jo pretējā gadījumā animācija kļūst ļoti sintētiska.
Kas, Jūsuprāt, raksturo latviešu animāciju?
Pastāv trīs virzieni. Viens ir kā studija “Dauka”, kas pārsvarā strādā ar literāro darbu adaptācijām, piesaistot māksliniekus ar individuālu rokrakstu. Otra ir Burova līnija – leļļu filmas, ko pārstāv “Avārijas Brigāde” un Nils Skapāns [Arnolds Burovs (1915–2006), tiek uzskatīts par Latvijas animācijas pamatlicēju. 1966. gadā Rīgas Kinostudijā viņš izveidoja pirmo leļļu filmu studiju un uzņēma pirmo animācijas filmu “Ki-ke-ri-gū” – L. E.]. Savukārt trešais virziens ir zīmētā animācija, orģināldarbi: Ļeščovs Vladimirs, Signe Baumane, arī sevi es gribētu pieskaitīt pie viņiem. Mums ar Ļeščovu pat ir viena zīmēšanas “skola”, no Rozentāļiem. Tas ir pamats. Žēl, ka ar Leščovu vēl nav sanācis pacīnīties Lielajā Kristapā.
Esmu dzirdējusi, ka igauņiem ir spēcīga animācijas skola.
Jā, viņiem tā ir nostiprinājusies jau no pērnā gadsimta 80. gadiem. Prits Parns (Priit Pärn, 946) ir ļoti spēcīgs animators, cik zinu, mūsu pašu Edmunds Jansons [animācijas filmu studijas “Atom Art” dibinātājs un producents – L. E.] tagad pie viņa mācās. Astoņdesmitajos gados, pateicoties Pritam, igauņi nāca klajā ar grotesku, sirreālistisku animāciju pieaugušiem. Tās bija ļoti oriģinālas filmiņas.
Kas notiek ar lietuviešiem?
Man radies iespaids, ka lietuviešiem animācijas jomā notiek ļoti maz. Atsevišķi mēģinājumi ir, bet …nezinu, kālab tā.
Tagad gan Kalnaellis [Reinis Kalnaellis, kura tēvs Vilnis Kalnaellis ir animācijas filmu studijas “Rija” dibinātājs – L. E.] kopā ar lietuviešiem gatavo “Zelta Zirgu”, bet to nevar saukt par lietuviešu animāciju, jo ideja un animatori ir latviešu.
Kas Jums ir primārais, animējot filmas, – radošā pašizpausme vai tomēr skatītājs?
Tas, ka es savus darbus radu publikai, ir vairāk nekā skaidrs. Mana personīgā mērķauditorija ir vecumā no 15 gadiem. Jo es labi atceros, ka pusaudžu gados bija viens tāds posms, kad šķiet – tu saproti pieaugušo dzīvi, bet pats vēl neesi pieļāvis nevienu kļūdu. Tu esi balta lapa, bet jūties kā revolucionārs, jo visi pārējie dzīvo nepareizi un slikti. Ir forši, ja mana filma var sasniegt cilvēku tieši šajā momentā un ja vēl viņam tā patīk un liek aizdomāties par dzīvi – tad savu mērķi esmu īstenojis.
Savukārt gaismēnas un detaļas ir mana kā mākslinieka iekšējā izpausme, kad es vairs nedomāju par auditoriju. Tomēr gala rezultātam jau vienmēr ir jābūt tādam, kas uzrunātu skatītāju. Te gan to nedomāju seklas izklaides veidā. Tagad daudzus darbus mēdz ielikt pēdiņās kā “autorkino”, bet kas tas tāds vispār ir? Kad kāds ir sevi izpaudis, ne par ko nedomājot, un neviens nesaprot, kam tas vajadzīgs? Filma tomēr ir vēstījums, un tam ir jābūt jēdzīgi pavadītam laikam. Autoram ir jāmāk noformulēt savs vēstījums, pat tad, ja speciāli ir paredzēts, ka tāda nebūs. Tā, lai skatītājs to var “nolasīt”.
Jūs esat nominēts arī kā labākais montāžas režisors, kas ir specifiska kino amata prasme.
Animācijā montāža ir citādāka nekā kino. Jau zīmējot kadru plānu, patiesībā tiek montēts. Katra uzzīmētā sekunde izmaksā bargu naudu, tālab jau zīmēšanas procesā ir jāzina, cik kadros tiks izstāstīta katra epizode. Animācijā nevar atļauties kā filmās – nofilmēt desmit minūtes, bet pēcāk izmantot vien divas sekundes. Līdz ar to animācijas režisoram jau diezgan automātiski ir jāspēj domāt montāžas kategorijās.
Vai tas, ka Jūs esat muzikāls (savulaik Jurģis Krāsons piedalījās grupā “Rīgas Viļņi”), kaut kā palīdz montāžas procesā? Jo montāža tomēr balstās uz ritma izjūtu.
Droši vien, ka palīdz. Meksikā es biju Injaritu lekcijā, un viņš uzskata, ka kino 80 procentos ir mūzika [Alejandro González Iñárritu ir pasaules slavens meksikāņu režisors, kurš ir autors tādām filmām kā “Amores Perros” (2000), “21 grams” (2003), “Bābele” (2006) u.c. – L. E.]. Viņš pats savu karjeru sāka kā radio dīdžejs. Kad veidoju “Krupi”, es tās mūzikas autoram Andrim Baronam četras reizes “metu atpakaļ” sakomponēto materiālu, un beigās viņa darbs bija ģeniāls. Mūzikai ir jāparāda tēlu raksturs, dzīves veids, dzīves ātrums. Mūzika ne vien atdzīvina animāciju, bet savā ziņā arī piešķir tai telpisko dimensiju.
Veidojot “Norīt Krupi”, Jūs strādājāt kopā ar dramaturgu Ivo Briedi. Kas ietekmēja izvēli piesaistīt profesionālu scenāristu?
Mākslas akadēmijas laikā, 90. gadu sākumā, mēs ar Briedi mēdzām labi uzdzīvot. Un šis bija kā jaunības dienu turpinājums. Mēs viens otru ļoti labi saprotam, un laba mijiedarbība noved līdz labam rezultātam. Satiekamies un radām idejas “šeit un tagad”. Turklāt ar atsauci uz šodienas laikmetu un mūsu paaudzi. Manuprāt, dramaturgam un režisoram ir jābūt viena vecuma, jo tad ir līdzīga pieredzes bagāža un kopīga humora izjūta. “Melnā Kaste” (2007) bija mana ideja, bet “Norīt Krupi” ierosināja Briedis. Arī pie nākamā projekta – “Sejas” – mēs strādāsim kopā. Bet vispār dramaturgs ir svarīgs jebkurā filmā, jo palīdz savilkt visu kopā. Man ir mākslinieka skatījums, es zinu, kā visam ir jāizskatās, bet Ivo man palīdz to noformulēt. Diemžēl finansējuma un laika trūkums Latvijā liek režisoram kļūt par cilvēku “orķestri”, kas, protams, mazina kvalitāti. Jo īpaši tas ir vērojams spēlfilmās. Neizstrādāti scenāriji, vājprātīgi dialogi.
No animācijas filmas “Melnā Kaste” (2007)
Pēdējā laikā attiecībā uz spēlfilmām esmu sev noteicis, ka strādāšu tikai tad, ja būs labs scenārijs. Strādājot ar latviešu režisoriem, esmu secinājis, kas bez nostrādāta scenārija pat vislabākais režisors šedevru neuztaisīs. Galu galā, gatavojot filmu, tiek pavadīts gads no mūža, un ja galarezultāts ir neapmierinošs tieši scenārija dēļ, tad rodas jautājums, kālab vispār bija jāsāk.
Runājot par kino, pirms dažiem gadiem tika runāts par tādu kā “Krāsona monopolu”. Jums gandrīz nemaz nebija konkurences.
Tagad jau ir. Mārtiņam Milbretam ir sava studija, arī Juris Žukovskis strādā ar starptautiskiem projektiem. Profesionālā ziņā vairs nav nekādu problēmu un ir veselīga konkurence. Un tas ir pozitīvs adrenalīns, lai gan jūtos ļoti mierīgi.
Vai Jums nešķiet, ka Latvijā pietrūkst “burzīšanās”, aktīvas domu apmaiņas starp dažādām sfērām, tostarp arī kino māksliniekiem?
Man žēl, ka kopš kroga “M6” laikiem deviņdesmito sākumā, Latvijā vairs nav nevienas tādas vietas, kur pulcētos dažāda kalibra un vecuma mākslinieki. Tagad visi ir sadalījušies pa savām “čupiņām”, un katrs aizsargā savu teritoriju. Tas mūsdienām ir liels mīnuss.
Jūs strādājat tikai kino projektos?
Nē, es strādāju arī reklāmā.
Kurš Jums kā kino māksliniekam ir svarīgāks – operators vai režisors?
Ar operatoru ir čomiskākas attiecības, jo esam vienā laivā, kopīgi strādājam pie bildes. Un vēl, protams, būtisks ir gaismas mākslinieks, kas rada bildei dziļumu. Ar režisoru var būt gan tuvākas, gan rezervētākas attiecības. Režisors tomēr vairāk strādā ar aktieriem. Bet filmas vizuālais tēls tik un tā ir komandas darbs, kur lēmumi tiek pieņemti trijatā – starp režisoru, operatoru un mākslinieku. Turklāt mākslinieks reizēm var koriģēt operatora kadru, kamēr operators var pamainīt mākslinieka iekārtotu interjeru. Neviens nav robots, visi viens otru atbalsta.
Kādas zināšanas nepieciešamas profesionālam kino māksliniekam?
Ir jāpārzina krāsu attiecības, jāpārvalda krāsu gammas. Arī mākslas vēsture ir jāzina, jo katram laikmetam ir sava specifika toņu attiecībās, nemaz nerunājot par rekvizītiem, interjeriem un arhitektūru. Turklāt ir jāveic pētījums par to, kādā veidā šie rekvizīti savulaik tika lietoti. Piemēram, lai noskaidrotu, kā 17. gadsimtā aizdedzināja sveces, es konsultējos ar vēsturnieku.
Kino māksliniekam, protams, ļoti svarīga ir kompozīcijas izjūta, jāpārzina dažādu procesu tehnikas, piemēram, lai attēlotu novecošanu utt. Bet visbiežāk jau zināšanas nāk līdz ar pieredzi. Strādājot starptautiskos projektos, mana studija ir apguvusi daudzus labus paņēmienus rekvizītu tehniskajai apstrādei. Teorijai var nebūt nekādas nozīmes, ja nav prasmes to pielietot konkrētā situācijā. Uz laukuma svarīga ir spēja ātri reaģēt. Katra sekunde ir nauda.
Kas Jūsu darba pieredzē ir bijis lielākais izaicinājums un gandarījums?
Es esmu profesionālis. Un ja šeit sētā ir jāuzceļ Eifeļa tornis, es uzreiz domāju, kā to tehniski realizēt, un man nav nekādu “Eh un ah!”. Tas nav ne mazāks, ne arī lielāks izaicinājums par jebkuru citu.
Vai ir kāds režisors, pie kura Jums būtu sapnis strādāt par filmas mākslinieku?
Ui, par to nekad neesmu domājis. Varu uzreiz pateikt, pie kuriem es negribētu. Pie Spīlberga un Trīra (smejas)...vispār es labprāt gribētu strādāt ar britu režirou Maiklu Vinterbotomu [Michael Winterbottom, “The Trip” (2010), “24h Party People” (2002) u.c. filmu autors – L. E.]. Man patīk, ka viņš var uztaisīt filmu jebkurā žanrā. Darbs ar viņu būtu interesants piedzīvojums. Man gan savulaik gadījās strādāt ar Miku Kaurismaki [pasaules slavenā somu režisora Aki Kaurismaki brālis, Latvijā uzņēma filmu “Honey Baby” (2004) – L. E.], un jāatzīst, ka režisoriski viņš “plīst nost”. Jo nevar jau taisīt filmu, kur gribas pateikt visu par visiem, jo beigās netiek pasacīts it nekas.
Kura no pēdējā laikā redzētajām filmām Jūs ir patīkami pārsteigusi tieši profesionālajā ziņā?
Mēs dzīvojam tādā eklektikas laikā, kad šķiet, neviens neko tādu baigi unikālu vairs nevar izveidot. Drīzāk mani ir ietekmējušas septiņdesmito gadu ungāru melnbaltās filmas. Savulaik tās skatījos “Arsenālā”. No mākslas viedokļa ir atsevišķas Holivudas filmas, kuras izstrādātas perfekti. Piemēram, Frānsisa Forda Kopolas “Krustēvi”. Tik reāli uzburta vide! Tik izcili radīts ticamības moments!
Un filmas kā pašas filmas – atkāpjoties no “profesionālā kretīnisma”?
Man vienmēr ir paticis Pedro Almodovars, bet ne jaunākā viņa filma. Viņš ir ļoti tīrs savā stilistikā. Spāņiem, itāļiem stila un estētikas izjūtā ir dabiskas dotības, galu galā tieši tur meklējamas saknes vienai no senākajām mākslas tradīcijām.
Bet vispār es pēdējā laikā vairāk pievēršos klasikai. Man patīk Fellini “Satirikons” (1969) – viņa pašironija, satīra, tas cik viņš patiesībā bija moderns savam laikam. Vēl man patīk Aleksa van Varmerdama “Emmas Blankas pēdējās dienas” (2009). Arī no mākslas viedokļa tā ir ļoti ieturēta filma.
3D filmas gan nav manā gaumē. Es uzreiz redzu, ka tā ir sintētika, un vairs nenoticu tai uzburtajai pasaulei.
Jurģis Krāsons Meksikā
Vai Jūs nebiedē tas, ka drīz kino pilnībā pāries uz 3D?
Es domāju, ka tas nenotiks. Jau 80. gados bija tāds īslaicīgs posms, kad parādījās stereo kino. Bums, kas atnāca un aizgāja. Tādu kino fiziski ir ļoti grūti skatīties, cilvēki bojā acis. Man vienīgi ir žēl, ka kino iet projām no 35 mm, jo tas tomēr ir visreālākais veids, kā uz ekrāna pārnest bildi. Tiklīdz ir klāt pikselis, tā rodas sava veida plakanums.
Par kuru Kristapu Jums būtu vislielākais gandarījums, tieši spēlfilmu mākslas kategorijā?
Par Žeņas Paškēviča filmu “Golfa Straume zem ledus kalna” [Lielajā Kristapā saņēma balvu arī kā šīgada labākā spēlfilma – L. E.]. Pieredze, ko guvu kā mākslinieks, strādājot pie šāda mēroga filmas, protams, ir ļoti vērtīga. Paškēvičs ir sava laikmeta cilvēks, bet viņam ir fantastiska pacietība un spēja gaidīt, izturēt un nofilmēt to, kas viņam nepieciešams, nevis izvēlēties vieglāko ceļu naudas trūkuma dēļ. Tas ir ļoti vērtīgi.
Tomēr tādi apstākļi, kad finanšu dēļ ir jāfilmē desmit gadus, nav nekas labs. Iedomājies, ja mākslinieks uzglezno gleznu tikai līdz pusei, jo pietrūkst krāsu un otu, bet dabūn tās tikai pēc desmit gadiem. Viņš taču atgriežas jau kā pavisam cits cilvēks.
