KINO  
Jurģis Krāsons

Norīt Lielos Kristapus 4

Intervē Lote Eglīte
19/04/2012

Jurģis Krāsons (1970) kino cilvēku vidū tiek dēvēts par “plaša profila speciālistu”, savukārt viņš pats uzskata, ka mākslinieka radošā izpausme nav “ierāmējama”.

Tas, ka šogad nacionālā kino festivāla Lielais Kristaps apbalvošanas ceremonijā no piecām dažādu kategoriju nominācijām (labākais animācijas režisors, labākais animātors, labākais montāžas režisors, labākais spēlfilmas mākslinieks un kostīmmākslinieks) Jurģis uz mājām aiznesa trīs balvas (labākās animācijas filmas režisors labākajai animācijas filmai “Norīt Krupi” (studija “Rija”) un labākais filmas mākslinieks režisora Jevgēņija Paškēviča spēlfilmai “Golfa Straume zem ledus kalna”), liecina, ka viņš tik tiešām ir ne vien daudzpusīgs, bet arī talantīgs kino profesionālis. Jāpiemin, ka Jurģis Krāsons ir arī nule klajā nākušās Latvijas–Islandes spēlfilmas “Mona” mākslinieks.

Mūsu saruna norisinājās saulainajā Jurģa Krāsona darbnīcā dažas stundas pirms Kristapa noslēguma ceremonijas. Tā gribēja Jurģis, jo tad “ir tāds iekšējs asumiņš”.


No animācijas filmas “Norīt Krupi” (2010) 

Jūs šogad Lielajā Kristapā esat nominēts piecās kategorijās. Kurā no tām sevi izjūtat visvairāk?

Esmu viss kopā. Mākslai nevajag klasificēšanu. Esmu studējis glezniecību, bet tajā pašā laikā esmu rīkojis performances, iekārtojis ekspozīcijas, spēlējis grupā. Sāku es kā animātors, bet jau spēju sevi uztvert arī kā animācijas režisoru. Piecpadsmit gadus atrodoties filmēšanas laukumā, gribot negribot redzi, kā režisori strādā, un nostiprinās zināšanu bagāža. Līdz ar to, pieķerotie pie savas animācijas filmas, esmu pārliecināts par to, ko daru.

Vai animācijas un spēlfilmas režija nav tomēr divas dažādas lietas?

Ir gan. Režisējot animāciju, man palīdz zināšanas, kas iegūtas Mākslas akadēmijā. Kadra kompozīcijas izjūta man ir dabiska, jau iekodēta DNS. Animācijas režisoram galvenokārt ir jādomā par kadrējumu un dramaturģiju, kamēr emocijas un tonis ir vairāk animatora ieguldījums – viņa profesionalitāte parādās spējā atrast pareizās nianses tēla mīmikā un kustībās, lai vislabāk izteiktu konkrētu emocionālo stāvokli. Piemēram, tā ir neliela, bet būtiska detaļa grimasē, kas atšķir dusmīgu, bet labsirdīgu tēlu no dusmīga un ļauna, un tādas nianses animatoram ir jāzina. Viņam ne vien jāprot zīmēt, bet arī jāpārzina cilvēka fizioloģija, sejas muskulatūra, jābūt kaut kādām zināšanām anatomijā.

Jūsu animācijas filma “Norīt krupi” ir iekļuvusi Kannu kino festivālā un vēl virknē citu prestižu festivālu. Vai Jums ir radies viedoklis, kādas tendences pasaules animācijā ir aktuālas šobrīd?

Nu, viens lielais monstrs ir “Pixar”, kurš “ģērbj visus ārā” ar savu trīsdimensiju animāciju. Tā ir vairāk vērsta uz jauno paaudzi. Klasiskajā animācijā pašlaik topā ir cilvēcības meklējumi. Proti, tās filmas, kas ir it kā personiskas, bet globāli saprotamas, un tās tad arī iekļūst festivālu apritē. Man ir prieks, ka ir beigusies tā fāze, kad svarīgs bija tikai bizness, un ka atkal atgriežamies pie cilvēka.

Kuri pasaules animatori ir Jūsu guru un iedvesmas avoti?

Man patīk beļģu animācija, bet no tehniskā viedokļa esmu klasiskās animācijas cienītājs. Tā parāda mākslinieka varēšanu un, manuprāt, atrodas vistuvāk mākslai. Es ļoti novērtēju, kad mākslinieks ar individuālu vizuālo valodu izstāsta pats savu orģinālstāstu.

Manuprāt, datoranimācija nozog šo individuālo rokrakstu, atņem darbam savu daļu maģijas, burvības.

Jā, turklāt datoranimācijā ir smagākās mokas ar gravitāciju. Visi tēli ir kā baloniņi, viņi neskrien un neiet kā pienākas. 3D animācija ir forša, kad tiek iekustināts kaut kas tāds, kas nav cilvēks, piemēram Piksāra “Leļļu Stāsts” (“Toy Story”), jo pretējā gadījumā animācija kļūst ļoti sintētiska.

Kas, Jūsuprāt, raksturo latviešu animāciju?

Pastāv trīs virzieni. Viens ir kā studija “Dauka”, kas pārsvarā strādā ar literāro darbu adaptācijām, piesaistot māksliniekus ar individuālu rokrakstu. Otra ir Burova līnija – leļļu filmas, ko pārstāv “Avārijas Brigāde” un Nils Skapāns [Arnolds Burovs (1915–2006), tiek uzskatīts par Latvijas animācijas pamatlicēju. 1966. gadā Rīgas Kinostudijā viņš izveidoja pirmo leļļu filmu studiju un uzņēma pirmo animācijas filmu “Ki-ke-ri-gū” – L. E.]. Savukārt trešais virziens ir zīmētā animācija, orģināldarbi: Ļeščovs Vladimirs, Signe Baumane, arī sevi es gribētu pieskaitīt pie viņiem. Mums ar Ļeščovu pat ir viena zīmēšanas “skola”, no Rozentāļiem. Tas ir pamats. Žēl, ka ar Leščovu vēl nav sanācis pacīnīties Lielajā Kristapā. 

Esmu dzirdējusi, ka igauņiem ir spēcīga animācijas skola.

Jā, viņiem tā ir nostiprinājusies jau no pērnā gadsimta 80. gadiem. Prits Parns (Priit Pärn, 946) ir ļoti spēcīgs animators, cik zinu, mūsu pašu Edmunds Jansons [animācijas filmu studijas “Atom Art” dibinātājs un producents – L. E.] tagad pie viņa mācās. Astoņdesmitajos gados, pateicoties Pritam, igauņi nāca klajā ar grotesku, sirreālistisku animāciju pieaugušiem. Tās bija ļoti oriģinālas filmiņas.

Kas notiek ar lietuviešiem?

Man radies iespaids, ka lietuviešiem animācijas jomā notiek ļoti maz. Atsevišķi mēģinājumi ir, bet …nezinu, kālab tā.

Tagad gan Kalnaellis [Reinis Kalnaellis, kura tēvs Vilnis Kalnaellis ir animācijas filmu studijas “Rija” dibinātājs – L. E.] kopā ar lietuviešiem gatavo “Zelta Zirgu”, bet to nevar saukt par lietuviešu animāciju, jo ideja un animatori ir latviešu.