Teksts ir vai nav attēls?
Ainārs Kamoliņš
21/03/2012
Pirms sākt rakstīt recenziju, biju devies iepazīties ar “Teksts = Attēls” izstādi kim? telpās (09.02.–18.03.). Pēc izstādes apskates man diemžēl nebija pieejami Jānim Taurenim bieži ļoti izpalīdzīgā Vasīlija Voronova kompetentie viedokļi un replikas par mākslas darbiem. Šāda saruna būtu vērtīga tā iemesla dēļ, ka izstādes koncepcija ir iecerēta kā provokatīva un, kā ir rakstīts izstādes pieteikumā, tā ir “vietējās mākslas uztveres klišejas lauzt un izgaismot aicinošs pētījums” (skat. šeit). Izaicinājumus – vismaz man – ir vieglāk saprast dialogā un nevis ilgstoši lēnprātīgā mākslas darbu kontemplācijā, jo sarunas gaitā ir iespējams atklāt aspektus, kas nesagatavotam skatītājam nav nolasāmi tikai no mākslas darbu vērojuma. Par laimi, iespējamā dialoga iztrūkumu kompensē rakstu krājums “Teksts = Attēls”, kas ir iznācis kim? paspārnē. Tas kalpo par konceptuālo fonu minētajai izstādei. Šim krājumam ir trīs autores: Ilva Skulte, Aiga Dzalbe, Pīternela Fermotela (Pieternel Vermoortel). Ilva Skulte rakstā “Attēlteksts” vispārteorētiski aplūko teksta un attēlu mijiedarbības problemātiku. Aiga Dzalbe stāsta par izstādes māksliniekiem un ‘lingvistiskās mākslas’ mantojumu Latvijas mākslā. Krājuma noslēdzošais teksts ir beļģu kuratores Pīternelas Fermortelas raksta “Meklējot tuvumu esamībā” tulkojums, kas pievēršas dažiem ar tekstu un attēlu lasījumu iespējām saistītiem jautājumiem. Jāpiebilst, ka rakstu krājums nevis vienkārši papildina un skaidro izstādes koncepciju, bet var tikt lasīts arī kā autonoms darbs. Tādējādi potenciālajam lasītājam, lai saprastu tekstus, nav obligāti bijis jāapmeklē izstādi. Krājumā ir ievietotas arī relevantas Latvijas mākslinieku darbu melnbaltas reprodukcijas. Tā kā izstādē redzamie darbi Jāņa Taureņa recenzijā jau ir aplūkoti (tiesa, uzsvaru liekot uz izstādes saistību ar konceptuālisma problemātiku), tad “Teksts = Attēls” krājuma recenzijā būtu saistoši iezīmēt dažus pavedienus, kas ļautu aplūkot šāda veida darbus no nedaudz citādāka teorētiska skatījuma.
Protams, var apgalvot, ka vizuālās mākslas ietvaros teksta un valodas izmantošana nav nekas jauns – sākot no vairāk kā gadsimtu veciem tipogrāfiskiem eksperimentiem (futūrisms, dadaisms utt.) līdz pat mūsdienu multimediāliem projektiem, kas izmanto jaunāko tehnoloģiju sniegtās iespējas. Izstādē novatorisms tikai novatorisma pēc nav uzstādīts kā galvenais uzdevums. Tās mērķis ir drīzāk vērsts uz citādāka skatījuma uz mākslu un mākslas objektiem iedibināšanu vietējā vidē. Kim? izstāde ar vietējo mākslinieku palīdzību aktualizē jautājumus, kas vairāk vai mazāk tieši skar valodas un lasīšanas pieredzi. Atsevišķi darbi izstādē izmantoja grāmatas un vai arī vizualizēja tekstus
Teksts un attēls
Izstādes pieteikumā lasītājam piedāvātais izaicinājums var attiekties jau uz pašu krājuma nosaukumu “Teksts = Attēls”. Pirmajā skatījumā tas šķiet aplams vienādojums. Notikuma attēlojums, piemēram, fotogrāfijā un šī paša notikuma apraksts nav identisks. Fotogrāfijā būtu iespējams visnotaļ precīzi fiksēt telpu, tajā esošos objektus, cilvēkus u.tml. Savukārt apraksts varētu ietvert notikuma aspektus, kurus būtu grūtāk tvert fotogrāfijā: noskaņojumus, viedokļus un izjūtas par notikušo. Tādējādi, lai arī abos gadījumos aktualizēts ir viens un tas pats notikums, tomēr aplūkotie aspekti pārklājas – ja tas vispār notiek – tikai daļēji un var būt viens otru papildinoši. Tāpēc minētajā kontekstā Ilvas Skultes retoriski uzdotais jautājums par epistemoloģisko primārumu “Vai tas nozīmē, ka attēls ir patiesāks kā verbāls teksts?” (21. lpp.) nav atrisināms apriori, bet gan ir redzams tikai katrā atsevišķa gadījuma konteksta ietvaros. To var redzēt kaut vai ziņās – dažkārt attēls ir daiļrunīgāks par tekstu, bet citreiz – daudz vērtīgāka ir tekstuāla analīze.
Ilvas Skultes raksta konceptuālais pamats ir pieņēmums par strukturālu līdzību starp tekstu un attēlu. Attēlteksti ir tie “ko var lasīt, proti, atkodēt līdzīgi verbāliem vēstījumiem, ja ir zināms kods.” (12. lpp.) Teksta un attēlu mijiedarbību piedāvā skaidrot četros līmeņos: alfabēts, vārdnīca, sintakse un stils. Jāpiebilst, ka pat iegūstot ‘īsto kodu’, kas atklāj mākslas darbā esošo, tomēr ne vienmēr būtu iespējams izvērtēt to patiesumu vai aplamību, jo ne visi attēli ir skatāmi kā objektu vai lietu stāvokļu mimētiskas reprezentācijas.
Pat nedaudz metafiziskākā skatījumā dilemmu par patiesumu ir grūti atrisināt. Piemēram, Vilems Flusers piedāvā rakstību reducēt uz alfanumerisko kodu, proti, mazākās vienības ir burti un skaitļi. Metaforiski skatoties, burti un to savienojumi attiektos uz diskursu, kas ir laiciskā izvērsumā (piemēram, mūzikā), bet skaitļi – vērojamu ideju veidā (vizuālā māksla). Tāpēc viņš raksta: “Burti ir par diskursu, bet cipari par saturu”. [1] No patiesuma viedokļa ir grūti atbildēt, kura reprezentācija ir adekvātāka – audiāla vai vizuāla? – tāda, kuru skaidro diskurss vai arī tāda, kam atbilst konkrēts tēls? Taču šī problēma nav tikai mākslā, bet attiektos arī uz zinātniskiem rakstiem (tāpēc, viņaprāt, mākslas kritikai būtu jāspēj analizēt arī zinātniski teksti). Jāpiebilst, ka minētie pārspriedumi uzrāda tekstu un attēlu kā dažādus reprezentācijas veidus, kas, protams, var bieži vien tikt tulkoti no viena medija otrā.
Pieņēmums par teksta un attēla identitāti mākslas kontekstā jēgu iegūst tad, ja to aplūko vienkārši kā vienu no hibrīdas mākslas formām (analoģiski ar kinētiskām skulptūrām vai vizuālo mūziku). Proti, tādu, kas transformē noteiktu mākslas paveidu un atsevišķos gadījumos, kā norāda Džerolds Levinsons, pārņem “citas mākslas formas raksturīgās pieredzes vai īpašās iezīmes”. [2] Izstādes gadījumā t.s. “lingvistiskā māksla” apvieno teksta uztveres vai lasīšanas pieredzi ar vizuālās mākslas izpausmēm. Tomēr ko nozīmētu pieņēmums, ka pats teksts ir kļuvis par attēlu mākslinieciskā objektā? Tekstos vai grafikās ir iespējams nošķirt sintaksi no semantikas. Bieži vien vārdus var nomainīt ar attiecīgiem sinonīmiem, vai grafiski – nomainīt līknes krāsu, bet no tā būtiski nemainītos teksta vai grafika jēga. Taču problemātiskāk būtu ar mākslas darbiem. Mainot tajos pat niecīgus sintaktiskos aspektus (krāsu, atsevišķas detaļas utt.), faktiski vajadzētu runāt par citu mākslas darbu un attiecīgi – citu semantisko lauku.
Materialitātes tuvums
Teksts gan grāmatnīcā nopērkamā izdevumā, gan arī uz audekla, bez šaubām, ir iemiesots noteiktā materiālā formā. Šo jautājumu var problematizēt ar izstādē bijušajām Artura Bērziņa gleznotām lapaspusēm – precīzi kopēts Peļēvina grāmatas atvērums. Intuitīvi var šķist, ka pastāv atšķirība, vai teksts tiek lasīts tipogrāfijā iespiestā izdevumā vai arī ar to sastopas kā ar unikālu mākslas darbu. Tādējādi parādās jautājums par materialitāti, kas krājumā ir aktualizēts vismaz pāris reizes.
Viena no tām reizēm ir atrodama Pīternelas Fermortelas īsajā tekstā, kas krājumā ir ievietots kā pēdējais raksts. Teksta lasīšanu viņa aplūko kā analoģisku ar skatīšanos uz vizuālu attēlu. Šajā gadījumā būtisks ir tas, ko autore dēvē par “materialitātes tuvumu”. Proti, runa ir par tāda veida attiecībām, ko raksturo “materialitātes tuvums” starp skatītāju un mākslas darbu vai printētu tekstu un ideju, kad pats medijs kļūst transparents jeb nemanāms un nenošķirams no reprezentētā satura. Tomēr šajā gadījumā mums būtu jāpieņem, ka neeksistē atšķirība starp gleznotu tekstu (kur vēro vizuālo aspektu) un šo pašu tekstu kā publicētu grāmatā (kur uzsvars ir uz teksta saturisko aspektu tveršanu).
Tomēr šī doma prasa papildinājumu par teksta transparenci, kas uzrādās lasīšanas pieredzē. Dons Īde, raksturojot teksta lasīšanas fenomenoloģiju raksta: “Nepastāv izomorfisms starp iespiestu vārdu un to, ko tas “reprezentē”, lai gan pastāv noteikta veida referenciāla “transparence”, kas pieder šai jaunajai tehnoloģiski iemiesotajai valodas formai. [...] Tekstuāla transparence ir hermeneitiska transparence, nevis perceptuāla transparence.” [3]
Proti, lasot tekstu, salīdzinoši maz uzmanības tiek pievērsts pašiem burtiem (burti nav izomorfiski ar reprezentējamo domas objektu), bet lasītājs saskaras ar īpašu tekstā atklātu ‘pasauli’. Protams, mākslas darbos teksts primāri ir pašreferenciāls. Līdz ar to vizualizētais teksts ne vienmēr ir transparents hermeneitiskā nozīmē, bet uzsvars ir uz tā vizuālajiem raksturlielumiem.
Šis skatījums var tikt pretnostatīts ar Ilvas Skultes piedāvāto dilemmu viņas esejas noslēgumā: “Ja valodas analītiskā daba atņem mākslai tās objektivitātes, ikoniskuma auru, atklājot tās šķietamību un norādot uz retorikas klātesamību, tad mākslinieciskā kritika tiecas atņemt valodai tās racionālo precizitāti un struktūras skaidrību, izstādot to kā mākslas objekta konkrēto materialitāti” (25. lpp.)
Protams, retoriski var jautāt, vai visi varētu piekrist šādiem valodas un attēlu raksturojumiem? Sevišķi tad, ja pieņem, ka valoda iespiestā tekstā reprezentē ko citu, nekā tas pats teksts mākslas darbā. Šādi atsevišķi izteikumi lasītājam liek iesaistīties diskusijā ar tekstu. Iespējams, tas arī ir viens no mērķiem.
Tāpēc, skatoties kopumā, ir vērtīgi, ka šāds izdevums ir nācis klajā, jo tas ir viens no pirmajiem mēģinājumiem ierakstīt atsevišķas Latvijas mākslas izpausmes plašākā teorētiskā kontekstā. Ir vērā ņemams Aigas Dzalbes ieguldījums, kas apkopo Latvijas mākslā paveikto saistībā ar teksta un attēlu mijiedarbību. Pateicoties tam ir iespējams iepazīties arī ar piemēriem no Latvijas mākslas vēstures (Miervaldis Polis, Juris Boiko u.c.). Iespējams, šajā izdevumā aktualizētajām tēmām ir potenciāls raisīt arī turpmākas diskusijas, kas ir saistītas ar vietējo konceptuālās mākslas scēnu.
[1] Flusser Vilèm: Does Writing Have a Future? – Minnesota UP, 2011. p. 24.
[2] Levinson Jerrold: Nonexistent Artforms and the Case of Visual Music. - In: Contemplating Art. Essays in Aesthetic. - Oxford, 2006. 109-128. p.117.
[3] Ihde Don: Technology and the Lifeworld. – Indiana UP, 1990. p.82.
