Rekviēms sapnim 0

Pauls Bankovskis
25/05/2018

Apsēstība ar ilustrētiem žurnāliem manī nostiprinājās jau bērnībā un pusaudža gados. Tajā laikā vismaz reizi nedēļā devos ekspedīcijā uz pilsētas centru, kur līdzās dzelzceļa stacijai bija vienīgais preses kiosks apkaimē, un iegādājos jaunākos austrumvācu žurnāla NBI (Neue Berliner Illustrierte) un poļu Panorama numurus. Poļu žurnālā mani interesēja vienīgi popmūzikai veltītais atvērums, savukārt NBI, lai arī demokrātiskās Vācijas izdevums, valdzināja ar rietumnieciski plāni gludo papīru un, kā tolaik likās, krāšņi nodrukātajām bildēm. Ja vien vēl šobaltdien kaut ko spēju izlasīt vācu valodā vai saburtot poliski, par to lielā mērā varu būt pateicīgs šiem izdevumiem. Retu reizi nopirku arī krievu autožurnālu Za ruļom (“Pie stūres”), bet žurnāls Modeļist konstruktor (“Modelists konstruktors”) man bija abonēts mājās. Tāpat nu jau grūti neizprotamā kārtā man 80.–90. gadu mijā izdevās no Rietumvācijas izrakstīt smagā metāla mūzikas žurnālu Metal Hammer. To visu stāstu vienīgi tāpēc, lai būtu saprotamas svētsvinīgās trīsas, kas mani pārņēma, kad 1990. gada nogalē vai 1991. gada sākumā manā īpašumā ne no šā, ne no tā nonāca divi amerikāņu žurnāla Interview numuri (gadu zinu precīzi, jo tagad šos numurus pēc vākiem uzmeklēju internetā – viens bija novembra numurs ar Velu Kilmeru Džima Morisona lomā filmā The Doors, otrs – decembra numurs ar Džesiku Lengu uz vāka). 

Pat ja tolaik vēl nezināju, kas ir Endijs Vorhols, viņa dibinātajā Interview mani sajūsmināja un pārsteidza pilnīgi viss – tā neredzētais formāts (vertikāli izstiepts un plats), it kā nevērīgi ar roku (ar Endija Vorhola roku) rakstītais nosaukums, līmētā muguriņa, uz pēdējā vāka skatāmās Absolut Vodka reklāmas, arī matētais un savādi čabošais papīrs. Pēc vairākiem gadiem un jau laikos, kad Interview varēja nopirkt kurā katrā kioskā, žurnāla formāts izmainījās, kļuva mazāks, turklāt izdevēji atteicās ne vien no matētā papīra, bet arī no līmētās muguriņas – es to visu uztvēru kā nodevību un nolēmu žurnālu vairs nepirkt.


Pagājušās nedēļas sākumā ziņās tika vēstīts, ka žurnāls šogad – tikai gadu pirms piecdesmitgades – pārstās iznākt, tā izdevēji esot pieteikuši bankrota procedūru. Pirmdienas rītā notikusi redakcijas un izdevēju kopsapulce, kurā paziņots par 1969. gadā dibinātā izdevuma galu. Žurnālu pirms pusgadsimta izveidoja mākslinieks Endijs Vorhols un britu žurnālists Džons Vilkoks, bet kopš 1989. gada – divus gadus pēc Vorhola nāves – tā izdevēju ir miljardieris un laikmetīgās mākslas kolekcionārs Pīters M. Brants. Drukāto mediju entuziastiem gan šāds notikumu pavērsiens, visticamāk, nebija nekāds pārsteigums. Sarūkošas tirāžas un reklāmas ieņēmumu kritums ir ligas, kas skārušas daudzus tradicionālo formātu laikrakstus un žurnālus. Aizdomas par Interview nerentabilitāti gaisā virmojušas jau gadiem, ja ne pat gadu desmitiem. Par labu nenāca arī jaunākās ziņas par žurnāla attiecībām ar kādreizējiem darbiniekiem. Bijušais direktors Fabjens Barons ar sievu žurnāla izdevējus nesen iesūdzēja tiesā, pieprasot vairāk nekā 600 000 ASV dolārus, ko žurnāls viņam it kā palicis parādā. Pērn tiesas ceļā pret žurnālu vērsās arī trīsdesmit gadus tajā nostrādājusī Debora Blasuči. 

Kā jau liecina žurnāla nosaukums, tā satura nozīmīgāko daļu veidoja intervijas – visbiežāk žurnāla lappusēs viens otru intervēja pazīstami mākslas, mūzikas un citu kultūras jomu pārstāvji, un intervijas tika publicētas vai nu gandrīz nerediģētā formā, vai pārstrādātas īsos, domu graudiem līdzīgos fragmentos, līdzīgi kā grāmatā “Endija Vorhola filozofija jeb no A līdz B un atpakaļ” 1975. gadā tika publicētas intervijas ar pašu mākslinieku. Pamatojums šādam interviju formātam droši vien meklējams Vorhola skatījumā uz it visām mākslas aktivitātēm, sākot ar grafiku un beidzot ar kino. Liela nozīme tika piešķirta ready-made, dokumentālajam, to konfrontējot ar nejauša gadījuma, improvizācijas piespēlētiem pārsteigumiem. 


Lai gan šaubos, ka Latvijā visus šos gadus ir bijis daudz Interview lasītāju vai pat abonentu, žurnāla atstātais iespaids ir vērā ņemams un plašāks nekā varbūt pirmajā mirklī varētu šķist. Kā pirmais droši vien uzreiz varētu ienākt prātā žurnāls “Rīgas Laiks” ar tajā publicētajām garajām un arī bieži vien šķietami (protams, tikai šķietami) nerediģētajām intervijām – intervija ar politiķi un uzņēmēju Aināru Šleseru šajā ziņā ir kļuvusi jau par folkloru. Taču varbūt pat krietni jaudīgāku iespaidu Interview bija atstājis uz 1987. gadā vēl Padomju Latvijā iznākt sākušo žurnālu “Avots” – gan ne tā pirmajos numuros, bet tieši norieta laikā, kas sakrita ar atmodu un pirmajiem atgūtās brīvības gadiem. 

Tam man nav pierādījumu, taču, iespējams, Endija Vorhola Interview ir bijis iedvesmas avots vēl kādā ziņā. 80.–90. gadu mija bija laiks, kad savu žurnālu vai vismaz avīzi kāroja izdot katrs, kam nebija slinkuma. Lielai daļai šo izdevumu neiznāca vairāk par vienu vai varbūt pāris pirmajiem numuriem. Taču katrs no tiem bija kā tāds nepiepildījies nomoda sapnis, citstarp – sapnis par skaistiem cilvēkiem, kas risina aizraujošas sarunas. Arī Interview bija tikai sapnis, un šādu tā iedabu apliecina fakts, ka vēl dzīves laikā pats Vorhols žurnāla eksemplārus esot mēdzis dalīt garāmgājējiem Ņujorkā uz ielas. Kādam žurnāls tika, kādam vairs ne. Te viņš bija, un te viņa vairs nav. Kopš tā laika nu jau aizritējuši daudzi gadi, Interview beidzot būs piepulcējies tā radītājam, pasaule turpina traukties uz priekšu interneta sociālo tīklu ātrumā, un mēs labi zinām – tajā itin nekas nav bijis un arī nebūs bez maksas.