Andreja Strokina fotogrāmata “Palladium”

“Palladium” un ne tikai 0

Arterritory.com
15/11/2017

Šajā rudenī apvienība Orbīta izdeva Andreja Strokina fotogrāmatu atrasto attēlu (found photography) žanrā. Jaunais, bet jau starptautiski zināmais latviešu fotomākslinieks sastādījis izdevumu “Palladium” no atrasta arhīva fotouzņēmumiem, kuru autors – nezināms fotogrāfs – padomju Rīgā strādājis kinoteātrī “Palladium”.

Ar savu izvēli un montāžu Andrejs Strokins akcentē atšķirību starp ekrāna varoņu dzīvi, kā arī skatītāju un kinoteātra darbinieku dzīvi. Viņa sarkastiskais skatījums pasvītro propagandas elementu kuriozitāti un uz skatuves notiekošā absurdumu.  

Laika periodā no kinoteātra atjaunošanas 1957. gadā atjaunotajā līdz pat ugunsgrēkam 1963. gadā “Palladium” ne vien demonstrēja kino, bet arī kā kultūras nams organizēja bērnu rītus, šaha turnīrus, koru un deju kolektīvu un, protams, arī neizbēgamās partijas funkcionāru uzstāšanās. 

“Bez šaubām, mēs līdz pat mūsdienām spēcīgi pārdzīvojam tā laika sekas, un grāmatu katrs skatās ar savu personīgo pieredzi,” teic autors Andrejs Strokins, “bet jebkurš arhīva materiāls nes līdzi nostalģiju, un tieši tāpēc man ir būtiski, lai nenotiktu aizgājušā perioda romantizācija.” 

Grāmatas priekšvārdā kinokritiķis Vadims Agapovs piemin nu jau zudušo kolektīvās kopradīšanas pieredzi kino skatīšanās laikā. Daudzās kupīras atstāja vietu minējumiem, un publika aizrautīgi tajos dalījās, savus pieņēmumus paužot balsī. Tā laika zudusī pieredze un zudušās reālijas pievieno vēl lielāku dzīvīgumu un saviļņojumu sadzīves ainiņām, kādas ieraugāmas arī mūsdienās. Bet tajā pašā laikā, kā stāsta Anna Volkova, viena no grāmatas redaktoriem,  “Andrejam padomju propagandas atribūti kļūst par bufonādes varoņiem un pārvērš “Palladium” savdabīgā komiskā izrādē".

Vērts atzīmēt, ka grāmatas "Palladium" prezentācija notika Amsterdamā, pazīstamajā fotogrāmatu gadatirgū Unseen septembra beigās. Mēs publicējam dažas fotogrāfijas no tās kopā ar Viktora Freiberga eseju, sava veida veltījumu tā laikmeta kinoteātriem.


Viktors Freibergs
Palladium

Kopš bērnības kino man vienmēr šķitusi kā pasakaina valstība, lai kādus stāstus katra filma vēstītu. Es neesmu pārliecināts, ka viss, ko aprakstīšu šajās sentimenta piesātinātajās atmiņās par kinoteātra telpu kā sava veida glābiņu un patvērumu, pilnībā atbilst patiesībai, jo atmiņa ir radošs process. Bet šai gadījumā faktu precizitāte nemaz nav svarīga, jo runa ir par izjūtām, un nedaudz pārfrāzējot Andreja Tarkovska teikto par viņa filmu Spogulis, šis būs neliels stāsts par to, kā man gribētos kaut ko atcerēties, nevis, kā viss notika patiesībā. Izcils kino ir māksla, kas ļauj iegūt pieredzi, kas ikdienas rutīnā nav iespējama.

Sensenos laikos kādu dienu Rīgas centrā, iepretim tai ēkai, ko visi joprojām dēvē par Rīgas Modēm, kaut tolaik šis nams varbūt vēl nemaz nebija uzbūvēts, es ieraudzīju Žaka Demī filmas Šerbūras lietussargi plakātu, un varbūt tāpēc, ka bija silta un lietaina vasaras diena, plakātam piemita kas vilinošs un es noraudzījos uz to kā uz brīnumu, kas sola neparastus piedzīvojumus. Tolaik man varēja būt kādi 10 gadi, un es pat neesmu īsti drošs, vai plakāts tur bija, reizēm grūti saprast, vai tu esi kaut ko nosapņojis vai tas noticis īstenībā. Tiesa, filmu noskatījos nedaudz vēlāk, pavisam tukšā kinoteātrī Dzintaros. 


Visi vecie Rīgas kinoteātri, izņemot Splendid Palace (agrāk to sauca par kino Rīga) ir tikai pagātnes rēgi, kas pastāv vienīgi atmiņās un arhīvu attēlos.  Man ir skumji, ka neatceros pirmo filmu, ko skatījos kinoteātrī, bet vienu gan zinu droši – pirmais mani uz kino aizveda tēvs, mēs mēdzām iet uz toreizējo kinoteātri Spartaks, kas bija tāda parasta koka būda blakus kinoteātrim Rīga, bet tajā tika demonstrētas dažādas dokumentālās filmas bez pārtraukuma. Ļodzīgie koka krēsli nebija diez ko ērti, nobružātās grīdas  un sen nepārkrāsotās sienas pašas par sevi bija kā pagātnes hronikas iemiesojums, kā nekustīgas pagātnes bildes. Skatīšanās atgādināja atmiņas spēli – tu ieej zālē, kad acis aprod ar tumsu, apsēdies tukšā vietā un skaties kādu dokumentālo filmu vai kinohroniku no vidus, tā tas turpinājās kādu stundu vai ilgāk, un lūk – šis ir kadrs, ko redzēju pirmo, un spēle beigusies.


Vienīgais iknedēļas izdevums, ko gaidīju ar nepacietību, bija Rīgas kinoekrāni, tajā bija atrodams visu Rīgas kinoteātru repertuārs, ja nemaldos, bija arī jaunāko filmu īsas anotācijas, tipogrāfijas smarža reizēm mijās ar vilšanos, ja nebija nevienas interesantas filmas, uz ko aiziet. 

Viena no filmām, kas neizskaidrojamā veidā atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu bija Roberta Enriko filma Piedzīvojumu meklētāji, seanss notika VEF kinoteātrī diezgan pavēlu, tomēr pierunāju vecākus, lai ļauj iet, kasē iegādājos biļeti, kas lielākoties bija zaļganas krāsas neliela papīra strēmelīte, uz kuras (man vismaz tā šķiet), ar roku ar zīmuli bija uzrakstīta rinda un vietas numurs. Kad nonācu pie kases, vienmēr pārņēma satraukums, jo kasierei priekšā bija zāles plāns, kur viņa izsvītroja pārdotās vietas, vienmēr centos pirms manis stāvošajam kino kārotājam pār plecu ieraudzīt, kādas vietas vēl palikušas, jo pirmā rinda parasti bija tik tuvu ekrānam, ka tās bija tīrās mokas skatīties filmu. Piedzīvojumu meklētājus vairs neesmu nekad skatījies, man gribas, lai filma paliek atmiņā ar tiem iespaidiem, kādus tā radīja senajos laikos. Atceros pavasara vakaru, kad pēc seansa jau bija gandrīz satumsis, pa ceļam uz mājām kādu gabalu gāju pa tukšu ielu, tumsā smaržoja ceriņi, un man joprojām bija neizsakāmi žēl visus filmas neveiksmīgos avantūristus. Filma nekad nebeidzas ar brīdi, kad kinoteātrī iedegas gaismas.


Katra telpa, manuprāt, absorbē sevī agrāko laiku, tāpat kā katram kinoteātrim piemita kaut kāda savdabīga smarža, mitruma un putekļu sajaukums, to pat grūti aprakstīt, bet nez kāpēc vislabāk atceros kino Gaisma savādo aromātu, kas atgādināja veca audekla (varbūt ekrāna aizkaru dēļ) un mitra koka sajaukumu. Zālē bija 60. gadu dizaina koka krēsli, kuros varēja gandrīz vai iegulties, bet ērti tie nebija. Un tad varēja sākt gaidīt, kad palēnām zāle ieslīgs tumsā, un ar skaļu un griezīgu skaņu atvērsies aizkari. Vispirms bija jāpiecieš kaut kāds kinožurnāls, tad zālē iebrāzās nokavējušie un atkal tumsa, sākās filma un gluži cita dzīve. Bez kino būtu daudz smagāk izdzīvot. 


Tā paša Enriko filma Vecā bise bija viens no lielākajiem kino piedzīvotajiem šokiem, filma izraisīja gluži fizioloģisko reakciju. Šo filmu skatījos “aristokrātiskajā” kinoteātrī ar nosaukumu Palladium, viena no vārda nozīmēm angļu valodā svēts objekts, kam piemīt spēja nosargāt pilsētu. Vārdu sakot, īsts kino templis. Tur, tāpat kā kino Rīga, bija kafejnīca, un dažkārt varēja paspēt iedzert kafiju vai uzēst saldējumu, kas tika pasniegts alumīnija kausiņos ar plastmasas kājiņu. Bet ne saldējums bija galvenais, Palladium bija tā saucamais platformāta kinoteātris un labākā vieta bija balkona pirmajā rindā pa vidu. Ieeja toreiz bija no Marijas ielas, bet tā jau sen nav manāma, jo ir aizmūrēta. Kad skatījos Tarkovska filmas Solaris epizodi, kurā viens no filmas varoņiem kopā ar dēlu visai garā ainā mašīnā traucas pa neskaitāmiem tuneļiem, griezīgu skaņu pavadījumā, sareiba pat galva, tik reālas bija izjūtas, ko nodrošināja milzīgais ekrāns.

Arī tagad es šo epizodi šad tad izmantoju lekcijās, un ikreiz, kad to no jauna skatos auditorijā, es atgriežos tai dienā kino Palladium, kad redzēju filmu pirmo reizi, un kļūst nedaudz skumji ne jau zudušā laika, jo atgriezties pagātnē man nav ne mazākās vēlēšanās, bet ir skumji tādēļ, ka tik daudz ilūziju dzīvē ir zudušas un ar katru dienu ir aizvien mazāk cerību piedzīvot kaut agrāk nebijušu un ka nevienu no redzētajām filmām vairs nevarēšu noskatīties pirmo reizi.


talka.lv