Ilustrācija no “Veto Magazine” 19. numura

Tas autentiskums, ko centāmies ietvert žurnāla lapās, ir komplekss – gluži kā ikviena personība. Sarunas par numura varoņu pieredzi un dzīves izvēlēm papildinātas ar fotogrāfes Ilzes Vanagas klātbūtnīgajām bildēm un dažādas žurnāla rubrikas kopsavelkošajām ilustrācijām, ko radījis mākslinieks Andrejs Lavrinovičs. Ja fotogrāfijās dokumentēta krāšņu tēlu vienkāršība, tad ilustrācijas izceļ vienkāršo tēlu krāšņumu.

Bez numura tēmai veltītā rakstu bloka “Veto Magazine” piedāvā arī citus vērtīgus materiālus – sarunu ar leģendāro rakstnieku Vladimiru Sorokinu, kas šobrīd izbauda “nerakstīšanās” periodu, interviju ar grupas “Instrumenti” mūziķi Jāni Šipkēvicu, kas stāsta par idejas spēju vienot cilvēkus, mākslinieka Miķeļa Baštika pārdomām par Latvijas dizaina attīstību, kā arī Toma Grēviņa interviju ar grupas “Beach House” līderi Viktoriju Legrānu. Modes foto lapas veltītas mūžam tik miglainajam, tomēr negaistošajam femme fatale noslēpumam. 

Nobeigumā jāpastāsta par nelielu pētījumu, kas nodrukāts “Veto” lappusēs. Lasītāju aptaujas mērķis bija noskaidrot, kā ar atmiņu palīdzību tiek novilktas robežas starp paaudzēm. Pētnieku komanda izvēlējās vienu no pēdējo desmitgažu simboliem – mobilo telefonu – un apkopoja žurnāla lasītāju stāstus, lai palūkotos, ko par šo tehnikas parādību stāsta kolektīvā atmiņa. Ikkatrā laikmetā ir kādi ceļa stabiņi, ko vai nu cilvēks ir piedzīvojis un visu turpmāko mūžu ar to lepojas – atcerēsimies kaut vai Ļeņina un viņa nemitīgi augošā baļķa fenomenu, – vai arī viņam visu dzīvi atliek vienīgi klausīties, kā to ir piedzīvojuši citi. Atmiņa padara ļaudis autentiskus, pa īstam “notikušus” un pieskaitāmus tam vai citam laikmetam.

Ja Tev Baltijas ceļa laikā bija lauzta roka, tad drīzāk vari pretendēt uz sabotiera, nevis uz neatkarības cīnītāja titulu, bet, ja par šādu ceļu zini vien no mācību grāmatām, tad tuvākajā piecdesmitgadē vienmēr atradīsies kāds, kurš tevi nosauks par mazuli – gluži kā reiz dzirdētā divu vecmāmuļu sarunā. Viena (dzimusi pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū, tā ap 1926.) sacīja otrai (apmēram 1937. gada “modelis”): “Tu jau esi sīkā, tu pat karu neatceries!” Astoņdesmitgadnieces acīs septiņdesmitgadniece nav nekas vairāk kā bērns bez vērā ņemamas dzīves pieredzes!

To, vai, apkopojot dažādu cilvēku stāstus, iespējams dokumentēt brīdi, kad nomainās laikmeta paradigma, var spriest, atšķirot “Veto” lapaspuses. 

vetomagazine.wordpress.com