Foto

Māksla ir cilvēka dzīves uzdevums

Paula Lūse

Īssaruna ar Ilmāru Šlāpinu par izdevumu “Rainis. Cilvēks”

Paula Lūse
01/02/2016

Sērijā “Satori bibliotēka” nesen izdota ceturtā grāmata – “Rainis. Cilvēks”. Šī izdevuma ietvaros Raiņa dzejoļus ilustrējuši desmit jaunie mākslinieki – Kristians Brekte, Anete Melece, Māra Brīvere, Reinis Dzudzilo, Reinis Liepa, Krista Dzudzilo, Krišs Salmanis, Anda Lāce, Kaspars Groševs un Paula Zariņa. Katrs no māksliniekiem šim uzdevumam piegājis ļoti atšķirīgi – dzejoļi ilustrēti gan ar vieglu ironiju, gan abstrakti, gan aplikācijas tehnikā u.c. Izdevumu ievada saistošs sastādītāja priekšvārds, kurā iekļauti arī vairāki fragmenti no Raiņa dienasgrāmatas, piemēram, “Neviļus doma. Ir skaisti garīgi dzīvot: just, saprast parādības, domāt, izdomāt priekšmetus un attiecības, radīt jaunas parādības, dzejot skaistas attiecības un radīt skaistus cilvēkus, kādi būs nākotnē (..)” Katru dzejoli un ilustrāciju papildina mākslas zinātņu doktores Zanes Šiliņas komentāri, kuros minēti dzejoļu sacerēšanas gadi, publicēšanas vieta, kā arī neliela informācija par darba vēstījumu un kontekstu.

Arterritoy.com devās uz sarunu ar šī izdevuma sastādītāju un interneta žurnāla “Satori” galveno redaktoru Ilmāru Šlāpinu, lai uzzinātu par “Rainis. Cilvēks” tapšanas aizkulisēm.


Foto: Ģirts Raģelis

Grāmatas sākumā jūsu ievadā minēts, ka Rainim darbs ar domu bija viņa apsēstība. Kā radās doma veidot šo izdevumu par Raini?

Bija jau sācies Raiņa un Aspazijas gads. Es sāku intervēt dažādus cilvēkus par Raini un Aspaziju – gan tos, kas jau kaut ko darīja saistībā ar viņu dzīvi, gan aktierus un režisorus. Tiesa, jau agrāk, 2008. gadā tika izdotas anekdotes par vidējo latvieti, kurā arī bija iekļautas vairākas par Raini un Aspaziju, sīkiem atgadījumiem viņu ikdienā un attiecībām ar citiem latviešu literārās mitoloģijas personāžiem. Esam rīkojuši arī sapņu lasīšanas vakaru Raiņa un Aspazijas mājā, kurā lasījām Raiņa sapņus un mēģinājām tos analizēt ar psihoanalītiķi un literatūrvēsturnieci. Nevar teikt, ka interese par Raini radās tikai jubilejas gadā. 2015. gada sākumā domājām par to, kā turpināt “Satori bibliotēku”, kas jau trīs gadus veidoja vizuāli vienotu sēriju, nu vēlējāmies izdot kaut ko citādāku. Tad mūsu kaimiņi un draugi – fonds “Mākslai vajag telpu” – sāka rīkot izstādes Vasaras Mājā, kur jaunie mākslinieki, iespaidojoties no Džemmas Skulmes mākslinieciskās darbības, radīja jaunus mākslas darbus. Tad arī radās ideja, ka tieši jaunajiem māksliniekiem varētu dot šo uzdevumu – ilustrēt Raiņa dzejoļus.

Kā tika atlasīti mākslinieki šim izdevumam?

Daļa no māksliniekiem bija tie, kas jau piedalījās iepriekš minētajā Vasaras Mājā – Kristians Brekte un Paula Zariņa. Citus ieteica dažādi cilvēki, kas ir zinoši par laikmetīgajām tendencēm un jaunajiem māksliniekiem. Vēlējāmies šim projektam piesaistīt jaunos māksliniekus, jo dzejoļos, kas tika izvēlēti, tiek runāts par to, kādam jābūt nākotnes cilvēkam, dažus no izvēlētajiem dzejoļiem Rainis sacerējis savas dzīves pirmajā pusē.


Kriša Salma
ņa ilustrācija grāmatai “Rainis. Cilvēks”

Vai māksliniekiem tika dota dzejoļu izvēle? Vai katram tika piešķirts konkrēts dzejolis?

Katram māksliniekam tika dots konkrēts dzejolis, ko ilustrēt. Pirms tam skatījos izvēlēto mākslinieku darbus un domāju par to, kuru dzejoli katram dot. Par Brekti man jau bija skaidrs, ka došu tieši to dzejoli. Interesanti, kā katrs mākslinieks bija strādājis pie šī uzdevuma. Brekte, piemēram, dzejoli ilustrēja diezgan burtiski, attēlojot dzejolī minētās skrandas un basas kājas, papildinot zīmējumu ar dzejoļa rindām. Anete Melece dzejoli ilustrēja kā komiksu, Anda Lāce dzejoli ilustrēja diezgan abstrakti. Nedaudz pārsteidza Kriša Salmaņa pieeja šim uzdevumam. Ir dzirdēts, ka Rainis ir Aspaziju mācījis dzīvot. Krišs ar vieglu ironiju aplikācijas tehnikā ilustrēja šo audzināšanu, kas beidzas ar to, ka Aspazija neiztur, gāž Rainim pa seju, uzsēžas uz zvaigznes un aizlido. Bet vairāki mākslinieki jau pēc grāmatas iznākšanas atzinās, ka izvēlētais dzejolis esot trāpījis ļoti personiski.

Vai tas, kā Rainis runā par nākotnes cilvēku, ir īstenojies šo simts gadu laikā?

Domāju, ka jā. Pamatdoma, ko Rainis ir noformulējis, ir tā, ka cilvēks nav gatavs, ka viņš nav tālu no kustoņa. Cilvēka galvenais uzdevums ir augt, kļūt par kaut ko augstāku. Manuprāt, cilvēks noteikti ir audzis šo simts gadu laikā. Viņš ir kļuvis zinošāks, atvērtāks, brīvāks.

Vai tad? Man liekas, ka vērojama tieši pretēja tendence. Cilvēki vairs nelasa, bet apstrādā kādu vizuālo informāciju, ko sniedz dažādi mediji.

Šī problēma, ja tā to var saukt, ir bijusi vērojama visos laikos. Par šo tēmu runāts ir vienmēr. Arī Sokrata laikos sūdzējās par to, ka jaunā paaudze ir samaitāta un neizglītota. Tas ir kaut kāds sociālpsiholoģisks fenomens – mums vienmēr rādās, ka civilizācija iet uz galu, kultūra pagrimst. Lai gan patiesībā tā nav.


Reiņa Dzudzilo ilustrācija grāmatai “Rainis. Cilvēks”

Kāds bija galvenais mērķis šī izdevuma tapšanai?

Droši vien uzturēt dialogu ar Raini. Izveidot, saglabāt un padarīt svarīgu sarunu starp dzejnieku un filozofu, kurš dzimis pirms simt piecdesmit gadiem, un mūsdienu jauno cilvēku. Jo citādi jau sanāktu, ka tas viss, ko viņš ir darījis, ir bijis velti. Ja šī saruna pārtrūkst, Rainis ir beidzies. Un tas būtu bēdīgi – dabiski, varbūt pat neizbēgami, bet bēdīgi. Otrs, nebūt ne mazāks mērķis, bija radīt kaut ko jaunu, nebijušu un skaistu. Mēs līdz pēdējam brīdim nebijām pārliecināti, ka izdosies, taču paļāvāmies – gan uz ilustratoriem, gan uz grāmatas dizaina mākslinieku Kārli Dovnoroviču, viņa intuīciju papīra un krāsu izvēlē. Un izdevās lieliski.

Kāds, jūsuprāt, ir mākslas galvenais uzdevums?

Izglītot. (Smejas.) Nē, protams, mākslai nav nekāda uzdevuma. Māksla ir viens no nedaudzajiem cilvēka darbības laukiem, kurā līdzeklis pats kļūst par mērķi. Ja to noformulē vārdos, tas izklausās smieklīgi un patētiski, taču mākslai nav uzdevuma, jo tā pati ir cilvēka dzīves uzdevums. Par to es esmu diezgan drošs – katrs cilvēks ir mākslinieks un viņa pienākums ir radīt. Bet brīžos, kad māksla, it īpaši profesionālā māksla, sāk kalpot kādiem pragmatiskiem vai ideoloģiskiem mērķiem, tā riskē kļūt par vienkāršu kultūrslāni, ko citā vārdā dēvē arī par sadzīves atkritumiem.

Foto: Ģirts Raģelis