Foto

Trīs stratēģijas pret grāmatām

Toms Ķencis
01/12/2011

Grāmatas ir gadsimtiem ilgi ilustrētas un gleznotas, vairākas desmitgades izmantotas instalācijās, tomēr, šķiet, tieši šajā sezonā mākslinieki ar nepieredzētu sparu un vienprātību ir sazvērējušies noslēgt ar tām pēdējos rēķinus. Tāpēc arī šis nelielais apskats, kas tapis saistībā ar šīgada rudenī Rīgā un Maskavā izstādītiem darbiem un ir veltīts trīs stratēģijām, ko dažādu valstu mākslinieki – Kristīne Alksne (Latvija/Vācija), Aslans Gaisumovs (Krievija) un Bernadette Corporation (ASV) – ir izmantojuši cīņā ar grāmatām.

1. stratēģija: materializācija


Survival Kit 3 ietvaros izstādītajā instalācijā Displaced Fractures Kristīne Alksne grāmatas izmanto kā izejmateriālu, lai atveidotu iežus, kādi tie mēdz būt eksponēti dabas vai ģeoloģijas muzejos. Tā artefakts, grāmata kā kultūras simbols, tiek izrauts no ierastā konteksta un pārnests citā, proti, dabas kontekstā, apspēlējot vissenāko zemes vēstures aspektu – ģeoloģisko atmiņu. Norādes par darba iespējamo ieceri cita starpā meklējamas tā aprakstā: “Šo pārvietoto fragmentu pirmsākums ir mēģinājums notvert pazudušo, apturēt to, ko nekad neatcerētos, apstādināt neapstādināmo.” Bez vāka, bez teksta – sastingusi celulozes masa; šādi grāmata tiek reducēta līdz tās materiālajai formai. Līdztekus kā nelielas skulptūras uz pjedestāliem izstādītie artefakti iegūst citu kontekstuālo nozīmi, atsaucoties uz eksponātiem vēstures muzejos. Tā grāmatas materialitāte pati tiek pārvietota no medija uz nozīmes lauku, lai norādītu uz grāmatu kā kultūras simbolu digitalizācijas un citu “nemateriālu” informācijas aprites formu laikmetā.

2. stratēģija: noliegums


Maskavas mākslas teritorijas Winzavod speciālā projekta Start (Спецпроект Бинзавода: Площадка молодого искуства Старт) ietvaros līdz 27. novembrim bija skatāma 1991. gadā Groznijā dzimušā Alsana Gaisumova izstāde “Bez nosaukuma (karš)”. Savā ziņā atsaucot atmiņā Pirmā pasaules kara ietekmē dīgušās ekspresionisma saknes, arī šī izstāde ir mēģinājums pateikt nepasakāmo, runāt jaunā veidā par nu jau citu karu, izvairoties no reportāžu vai hronikas valodas, patosa, dokumentālas šokēšanas un spekulācijas. Arī šeit grāmatas kļūst par izejmateriālu, līdztekus saglabājot savu simbolisko vērtību kā cilvēces kultūras dokumenti. Tādējādi mākslinieka izmantotā stratēģija ir tieši vērsta pret grāmatām, izgrebjot vai saplēšot tās, kādā iedzenot naglu, kādu citu caurdurot ar stikla strēli utt. Ieturot radošu distanci, Gaisumovs pārrada cietsirdīgo notikumu sekas, par kuriem šīs grāmatas varētu nest liecību. Neatkarīgi no tā, vai mākslinieks ar šo izstādi iesaistās kara kā politikas turpinājuma kritikā, vai arī nodarbojas ar psihoterapeitisku pašpalīdzību, radošajā procesā eksternalizējot traumu, grāmatas ir reducētas līdz materializētam tēlam, simboliski uzlādētu izejvielu stāstam par ko citu nekā vēsta to faktiskais saturs.

3. stratēģija: dematerializācija

Tomēr visizsmalcinātāko stratēģiju ir izvēlējies amerikāņu mākslinieku grupējums Bernadette Corporation – fiktīva pārstāvniecība, kas būvēta ap trīs cilvēku veidotu kodolu un mākslas pasaulē darbojas jau vairāk nekā 15 gadus. 4. Maskavas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles pamatekspozīcijas ietvaros dizaina centra ARTplay telpās izstādītais Bernadette Corporation darbs Media Hot and Cold uzreiz piesaistīja ar savu vienkāršību. Tās ir vienkārši grāmatas, kārtīgi saliktas aiz stikla, viena otrai blakus. Nekādu optisko ilūziju, uzkrītošu deformāciju, multimediju ņirboņas vai citu biennālē bieži sastopamo efektu. Šeit atrodams gan Korāns, gan tādi romāni kā Mobijs Diks, Open, I Love Dick un citi darbi. Tomēr izrādās, ka grāmatu vāka dizains ir veidots pēc nejauši atlasītām tipiskām formām, bet to saturs – no lasītāju komentāriem interneta vietnē Amazon pie tāda paša nosaukuma oriģināldarbiem, tā izvēršot pēdējās desmitgades populāro priekšstatu par lietotāju veidoto saturu kā nākotnes mediju galveno saturu. No vienas puses, šeit slēpjas atsauce uz biennāles nosaukumu “Pārrakstot pasaules”, no otras – šis darbs ir jauns gājiens Bernadette Corporation ilgstoši iestudētajās rotaļās ar autorību, mediju formu un literatūru. Ne velti viens no šīs apvienības slavenākajiem projektiem ir trīs gadu laikā tapušais romāns Reena Spaulings (2004), kura radīšanā tika iesaistīti aptuveni divdesmit (pēc citām ziņām 150) autori. Savā biennāles darbā Bernadette Corporation kopē tikai grāmatas materiālo formu, bet tās saturu aizstāj ar sekundāriem vēstījumiem, tā dekonstruējot kā skatītāja izpratni par autoru, tā vēstījumu. Protams, arī darba nosaukums ir atsauce – proti, uz kanādiešu teorētiķa Maršala Maklūena  dažādu mediju dalījumu karstajos un vēsajos, šādi gan pārnesot viņa 20. gs. 60. gados izstrādāto teoriju jaunā mediju satura radīšanas/patēriņa vidē, gan apspēlējot pašu mākslas darbu kā mediju.