Margarita Zieda un Andris Freibergs. Foto: Kristīne Madjare

Vērtības un skatpunkti. Haltūrai – nē! 0

Īssaruna ar grāmatas “Andris Freibergs” autori Margaritu Ziedu

Paula Lūse
02/11/2015

Ar grāmatas “Andris Freibergs” autori Margaritu Ziedu tikāmies Jaunā Rīgas teātra vestibilā, pirms viņa apmeklēja izrādi “Brodskis/Barišņikovs”. Uz jautājumu, no kurienes radusies interese par teātri, Margarita atbild, ka tas noticis jau bērnībā, jo viņu interesējusi pasaules dažādība, kas katru vakaru teātrī bija ieraugāma savādāk, un citas realitātes klātesamība. Margarita pabeigusi Maskavas Teātra institūta (GITIS) teātra zinātnes nodaļu un Berlīnes Mākslas universitātes kultūržurnālistikas nodaļu, divreiz iegūstot mākslas maģistra grādu. Abas šīs interešu kategorijas atspoguļojas arī grāmatā par scenogrāfu Andri Freibergu. Grāmata, kurā aplūkotas domas un atziņas par scenogrāfiju no ļoti dažādiem skatpunktiem, nav sauss, akadēmiski zinātnisks pētījums, jo Margaritu interesē arī tas, kā veidojusies Freiberga personība, ko mākslinieks bērnībā piedzīvojis vecāku mājās un ar kādiem cilvēkiem ticies. 


Foto: Kristīne Madjare 

Kā tieši radās ideja rakstīt grāmatu par Andri Freibergu?

Tā radās pirms aptuveni četriem gadiem no šķietami nemākslinieciska gala. Tajā laikā Rīgas kultūras vidi un vispār mūsu kopējo telpu bija ieņēmusi haltūras atmosfēra – slikti padarīts, ne līdz galam padarīts vai virspusējs darbs. Tas jau bija kļuvis par normu, ar to varēja sadurties visur, kur gāju. Tulkot ar google cilvēkiem šķita normāli. Gan cilvēciski, gan profesionāli tas iedarbojās destruktīvi, vairs nevarēju saprast, kur glābties. Bet tam visam blakus bija vērojams Andra Freiberga darbs, kam piemita un vēl joprojām piemīt augsta kvalitāte. Radās interese par to, kas aiz šīs kvalitātes stāv, kāpēc cilvēks rada to, ko vide patiesībā no viņa nemaz nepieprasa? Freibergs konsekventi piedāvāja kvalitāti, un tas viņa darbos saglabājas neatkarīgi ne no kā.

Foto: Kristīne Madjare 

Cik ilgi tapa šī grāmata?

Tas bija četrus gadus ilgs process, bet nevaru teikt, ka visus šos gadus rakstīju bez apstājas, bija pārdomu pauzes. Pati šī grāmata ir tapusi no ārkārtīgi daudzām sarunām. Gan ar Andri Freibergu, gan ar viņa dzīvē un darbā būtiskiem cilvēkiem. Un tieši šī dzīvā grāmatas daba, daudzu skatījumu summa, manuprāt, ir arī tās spēks. Roberts Vilsons intervijā man teica, ka nevis viens plus viens ir divi, bet – divi ir viens, proti, vairāki lielumi veido vienu veselumu. Un es viņam pilnīgi piekrītu.

Grāmatā ir daudz sarunu tieši ar teātra praktiķiem, jo viņu skata punkts nereti ir citādāks, izrādi reizēm pat būtiskāk izgaismojošs, nekā teorētiķiem. Tāpēc man gribējās atklāt domas, sajūtas, emocijas, ko grāmatā aplūkotajos darbos ir ielikuši paši praktiķi. Nevis tikai un vienīgi viņu interpreti – teātra vai mākslas kritiķi. Lai gan arī teorētiķu atziņām, kas šajā grāmatā parādās, piemīt jēga un spēks.

ARHĪVS: Margaritas Ziedas intervija ar Robertu Vilsonu 


Andra Freiberga scenogrāfija Volfganga Amadeja Mocarta operai „Dons Žuans“ (režisors Andrejs Žagars). 2008. Foto: Gunārs Janaitis / izrādes publicitātes foto 

Par kuriem praktiķiem ir runa?

Par Freiberga laikabiedru scenogrāfu Ilmāru Blumbergu, kurš Andri Freibergu dēvē par savu vienīgo konkurentu. Par Moniku Pormali, Reini Suhanovu, Reini Dzudzilo, viņa agrākajiem studentiem, kurus šodien varētu dēvēt par scenogrāfijas Jauno vilni. Jo viņu mākslinieciskā domāšana ir tikpat būtiska un teātri uz priekšu virzoša, kā tas bija septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad ar pilnu jaudu un jaunām idejām Latvijas teātri attīstīja Andris Freibergs, Ilmārs Blumbergs, Marts Kitajevs un Juris Dimiters.

Daudzi Andra Freiberga būtiskākie darbi grāmatā tiek izgaismoti no divām perspektīvām – režisora stāsta un scenogrāfa redzējuma – , ļaujot sajust un saprast arī to, kas atrodas aiz attēliem.

Andra Freiberga darbu pavisam atšķirīgi izprotošas un novērtējošas bija sarunas ar Māru Ķimeli, Mihailu Gruzdovu, Ādolfu Šapiro, Gintaru Varnasu, Andreju Žagaru, Allu Sigalovu, turklāt viņi visi ir ārkārtīgi atšķirīgas personības un tādi ir arī viņu skatījumi uz Freibergu. Jā, grāmatas galvenā vērtība un spēks ir tās dzīvās balsis. 


Andris Freibergs. Foto: Kristīne Madjare 

Veidojot grāmatas saturu un runājot ar Andri Freibergu, jūs noteikti uzzinājāt un redzējāt viņa scenogrāfiju tapšanas procesu. Vai varat to aprakstīt?

Domājot par katras izrādes scenogrāfiju, Andris veido attēlu krājumu no paša zīmējumiem un ļoti dažāda vizuālā materiāla. Tas ir vesels kosmoss, kas sastāv no fotogrāfijām, mākslas darbiem un sadzīves priekšmetiem. Tad top atsevišķu kadru skices, tādējādi secīgi izveidojot izrādes attīstību. Viņam, tāpat kā režisoram, ir savs pasaules redzējums, ko viņš attīsta ainās, uz papīra izveidojot visu izrādi no sākuma līdz beigām.  


Foto: Kristīne Madjare 

Freibergs veidojis scenogrāfijas vairāk nekā divsimt izrādēm...

Man bija ļoti interesanti redzēt fotogrāfijas no viņa 1960.–1970. gadu darbiem, kas ārkārtīgi atšķiras no tā Andra Freiberga, ko zinām šodien. Grāmatā tās ir redzamas. Viņa scenogrāfijas jau tajā laikā bija svaigas un negaidītas. Un absolūti nesadzīviskas. Biju pārsteigta, ka vecā banalitāte, ka teātra atmiņa beidzas līdz ar skatītāju, izrādās ir pilnīga taisnība. Šodien Latvijas teātra vidē valda teju vai par dogmu kļuvušais uzstādījums, ka režisors ir totāls izrādes autors – viņš nosaka visu, scenogrāfisko redzējumu ieskaitot. Tā rezultātā izrādes tapšanas procesā mākslinieks nereti pārvēršas par tādu kā izpildītāju. Man tas liekas ārkārtīgi sašaurināts piegājiens. Ļoti reti redzu, ka šādi strādājot rodas lielas vērtības. Ne jau velti izcilākās pasaules teātra izrādes arī šodien top režisoram un māksliniekam sadarbojoties kā diviem līdzvērtīgiem māksliniekiem.

Izrādās, ka šāds totālās režijas uzstādījums mūsu teritorijā jau bija ieperinājies sešdesmitajos gados, un režisors Ādolfs Šapiro, strādājot Jaunatnes teātrī 60., 70. un 80. gados veica radikālu revīziju šajā jautājumā. Šapiro ar Freibergu piedāvāja absolūti citu sadarbības modeli, un viņu kopdarbā var redzēt, kāda vērtība var rasties divu mākslinieku satikšanās rezultātā. Un tieši par to arī ir šī grāmata. Par vērtībām. 


Andra Freiberga scenogrāfija Riharda Vāgnera operai „Klīstošais holandietis“ (režisors Andrejs Žagars). 2003. Foto: Gunārs Janaitis / izrādes publicitātes attēls