(Fragments) Andrejs Lavrinovičs. Publicitātes attēls

Popper Nr.10: ārpus ķermeņa pieredzes un to vizuālās blaknes 0

Arterritory.com
26/03/2015

Piektdien, 27. martā, galerijā „Alma” tiek atklāta ilustrētā žurnāla Popper izstāde „Virs zemes”, kas būs skatāma līdz 10. aprīlim. Līdz ar atklāšanu klajā nāk arī žurnāla jaunais, nu jau desmitais, numurs, kas veltīts ārpus ķermeņa pieredzēm, halucinācijām, ceļojumiem, narkotikām, alkoholam, mīlestībai, transformācijai un citām pacilājošām tēmām, un ar tām saistītām vizuālajām blaknēm.


Publicitātes attēls

Mākslas vēstures un visa veida apreibinošo vielu savstarpējā saistība ir teju mūžvecs temats. Tā ir tikpat ordināra kā radošu narkologu un mākslinieku draudzība. Atminieties kaut vai absinta dzērāja tēlu 19. gadsimta mākslā – tas atrodams gan Degā un Pikaso, gan Tulūza Lotreka un van Goga glezniecībā, un vispārzināms ir fakts, ka arī viņi paši nebija brīvi no absinta kārdinājuma, kura pēdas uzskatāmi atrodamas viņu mākslas darbos. Abstraktā ekspresionisma spožāko vārdu Vilema de Kūninga un Džeksona Polloka dzeršanas tūres rezultējušās vairākos 20. gadsimta mākslas šedevros. Gluži tāpat kā Žana Mišela Baskjā kaislība uz kokaīnu un heroīnu, kas gan beidzās letāli.

Šīgada sākumā Tate Modern Londonā bija skatāma vērienīga vācu mākslinieka Zigmāra Polkes retrospekcija – kā zināms, arī Polkes radošās dzīves kontekstā psihotropo vielu ietekme uz viņa radītajiem mākslas darbiem ir neapgāžams fakts. Atsevišķa izstādes sadaļa bija veltīta laikposmam, kad 70. gados Polke pārcēlās no Diseldorfas uz lauku māju, kur kopā ar virkni draugu-mākslinieku radīja vairākus kopdarbus. Halucinogēni tiem pavēruši jaunus skatpunktus un apvāršņus.

Līdzīgus palīglīdzekļus kreativitātes stimulācijai un jutekļu saasināšanai izmantoja arī leģendārais Polkes skolnieks, nu jau mūžībā aizgājušais vācu mākslas nejaukais zēns Martins Kipenbergers. Savukārt Ričards Prinss sarunās atzīst, ka pēdējā laikā kā vienīgo stimulatoru izmanto balto vīnu, taču savulaik izdzēris lielu daudzumu džina ar martīni – toreiz tā esot bijusi nozīmīga viņa dienas sastāvdaļa. Īslaicīga pieredze Prinsam bijusi arī ar kokaīnu, līdz kādudien viņš esot paskatījies spogulī un uzdevis sev jautājumu – kas ar tevi notiek? Tiesa, nekas nav dzirdams par šodienas stārmākslinieku – Hērsta un Kūnsa ikdienišķajām kaislībām. Un jā, diezin vai viņiem, vadot darbinieku cehus, vizuālās redzēšanas maiņa un jutīguma saasināšana varētu šķist nepieciešama.


Roberts Rūrāns. Publicitātes attēls

Taču, atgriežoties pie Popper, piedāvājām jums Andra Kalnozola un Maijas Kurševas sarunas atreferējumu, kas pirms dažām dienām iekrita Arterritory.com pastkastē.​

Andris: Kā sauksies izstāde?

Maija: „Virs zemes”. Bet sākotnēji darba nosaukums visiem dalībniekiem bija Getting high.

Andris: Cik mākslinieku kopdarbs tas būs?

Maija: Divdesmit astoņi mākslinieki, no kuriem seši ir lietuvieši, divi no Nīderlandes, viena no Lielbritānijas, viens no Somijas, mākslinieču pāris no Dānijas, pārējie no Latvijas. Astoņi tekstu autori, viens no tiem no Berlīnes – Tālis Šilde.

Andris: Kas ir Popper kodols?

Maija: Kodols ir seši mākslinieki - es, Andrejs Lavrinovičs, Arturs Koršs, Roberts Rūrāns, Lazy Bra un Tron Karton. Katrs izdomā kādu izdevumu vēlas taisīt, un tagad pienāca mana kārta domāt. Kurš no mums vēlās taisīt, tas arī tā dara, pārējie, cik vien spēj, palīdz, viss ir diezgan spontāni. 

Andris: Parasti šāda metode mēdz apslāpt, ja nekas nav tā strikti sadalīts. Bet acīmredzot jums izdodas.

Maija: Mums ir hiperaktīvs kodols.


Līga Spunde. Publicitātes attēls

Andris: Kad iznāca pirmais Popper?

Maija: 2012. gada 28. jūnijā.

Andris: Sanāk aptuveni trīs reizes gadā?

Maija: Šis būs desmitais. Jubileja! Kas man šķiet forši – Pēterim Ķimelim bija iecere rakstīt par jubileju, kas cietuma slengā nozīmē pirmo reizi pamēģināt kādu apreibinošu vielu. Pēteris vēlējās pamēģināt ko jaunu un aprakstīt to. Tā kā viņš ir cimperlīgs un izvēlīgs, īsto vielu nevarēja atrast, tad palika pie tā, ka viņš papildināja Vikipēdijā ‘jubilejas’ skaidrojumu. Tas gan nemitīgi tika dzēsts.

Andris: Cik ilgi izstāde būs redzama?

Maija: No 27. marta līdz 10. aprīlim – 15 dienas.

Andris: Nebūs daudz, bet ļoti koncentrēti, lai cilvēki nāk un skatās.

Maija: Es domāju Rīgā šādai izstādei ar divām nedēļām pilnīgi pietiek. Visi, kam ir interese, var mierīgi paspēt atnākt. 

Andris: 27. martā, sešos, septiņos?

Maija: Sešos. Līdz desmitiem galerijā, un tad dosimies uz Kaņepes centru. Mārtiņš Ratniks un Ernests Ansons spēlēs plates. Būs baigi labā mūzika!

Andris: Šis ir pirmais Popper ar tik daudz tekstiem. Jums ir bijuši teksti, bet ne tik daudz, vai ne?

Maija: Pirmajā un otrajā numurā bija Normunda Kozlova teksti, kurus es ar roku pārrakstīju pa vienu atvērumu. Šis būs tāds īpašs gadījums.

Andris: Kā jūs domājat – tas tā turpināsies, vai šis ir izņēmums?

Maija: Tā bija mana vēlme. Pērējiem kolektīva dalībniekiem nav tik specifiskas intereses par tekstiem. Domājot par to, kā izstādē parādīt tekstus, uzrunāju Normundu Griestiņu – aizsūtīju viņam visus tekstus, un viņš izvēlējās tavu, kas tad video formātā būs izstādē.

Andris: Teksti būs gan latviešu, gan angļu valodā, tas nozīmē, ka Popper tiks izplatīts arī kaut kur ārzemēs?

Maija: Jā, Popper pārsvarā pērk ārzemnieki.

Andris: Kāds ir metiens vienam numuram?

Maija: Pieci simti. Maz.

Andris: Pastāsti tieši par šo numuru – kāpēc Getting high

Maija: Kad pagājušajā vasarā es mēnesi dzīvoju Berlīnē, apciemoju savu draugu Tāli – mūziķi, kurš arī ir viens no Popper tekstu autoriem. Tālim ir brīnišķīga bibliotēka, kad mēs satiekamies, parasti runājam par mūziku, mākslu un literatūru. Nezinu, vai man jau tad bija ideja par šo tēmu, bet Tālis man iedeva vairākas grāmatas, vien no tām bija Olivera Saksa Hallucinations. Man tēma šķita ļoti interesanta – tieši neiroloģisku noviržu izraisītas vizualizācijas, tā sazobe ar Popperu – mūsu stilistiku, vizuālo virzienu, kādā mēs vairāk vai mazāk darbojamies. Man pašai patīk iedzert, interesē apreibšana un ar to saistītās vizuālās blaknes, arī personīgā pieredze man šķiet ļoti svarīga.


Miķelis Fišers. Publicitātes attēls

Andris: Kā tu izvēlējies autorus? Vai ņēmi vērā kaut kādu informāciju, kas liecinātu – viņi varētu būt šajā lietā pieredzējuši?

Maija: Protams, izvēloties autorus, es domāju arī par to, kam šī tēma varētu būt tuva, kam interesē šādas pieredzes. Atlasot autorus, es pieturos arī pie tādas koruptīvas shēmas – draugi un talanti, kas man patīk. Man šķiet svarīgi rādīt tieši Latvijas māksliniekus. Tāpat man ļoti interesē, kas notiek mums blakus. Tāpēc arī šajā numurā ir seši Lietuvas mākslinieki. Palūdzu leišu ilustratoram Karolim Strautniekam ieteikt māksliniekus, viņš atsūtīja man listi, no kuras tad lielākā daļa ar lielu prieku un entuziasmu atsaucās. Izstāde maijā ceļos uz Viļņu. No latviešiem gribēju uzaicināt arī tos, kas ne reizi vēl nebija publicēti – Artūru Virtmani, Miķeli Fišeru, Valteru Verneru, Līgu Spundi un četru jaunu mākslinieku grupu „3/8”. Tu savu tekstu uzrakstīji, pirms es tevi uzaicināju piedalīties?

Andris: Nē, es to uzrakstīju kaut kad pirms Ziemassvētkiem. Es vēl biju ļoti fūgains, uz tādām pamatīgām paģirām. Es biju ciemos pie kāda sava drauga, atbraucu mājās, aizgāju gulēt, pamodos, sapratu, ka ir iekšā, varētu uzrakstīt. Gāja tik grūti ar to rakstīšanu – bija fiziski smagi. 

Ciemiņš: Ei, jūs ejat pīpēt?

Maija: Kur jūs ejat pīpēt?

Andris: Tur – augšā. Mēs vēl kādu brīdi papļāpāsim.

Ciemiņš: Nu labi, pļāpājat, pļāpājat.


Mākslinieku grupa „3/8”. Publicitātes attēls

Andris: Nu jā, un tad es sapratu – bet tas taču tā kā priekš Popper. Bet tad es sāku domāt – bāc, bet kāda bija tā tēma? Tā kā uzrakstījis esmu, bet tēmu neatceros… Fū… baigi štirī tas kodeīns…

Maija: Bet tas ir tāds dauners, vai?

Andris: Nu nē, nav tāds. Man šķiet, es esmu tāds uzvilkts.

Maija: Jūs viņu šņaucāt, ēdāt vai dzērāt?

Andris: Dzērām. Nopērk kodomolu, bet tur ir klāt daudz paracetamola, tabletes saberž, aplej ar ūdeni, tad izkāš caur vati un marli, paracetamols paliek marlē, jo tas ūdenī nešķīst. Un tad ūdenī paliek tikai tās vielas, kas dod šo.

Maija: Kam tās zāles vispār ir paredzētas?

Andris: Es īstenībā nezinu, iespējams, pret sāpēm, jāpalasa, bet štirī labi! Es farmāciju šādi nebiju ilgi ņēmis, es ar to vairāk aizrāvos, kad gāju vidusskolā Talsos. Dimedrols, klozepāms. Bet vienreiz tā norāva jumtu, ka es vairs ar farmāciju nedolbījos.

Maija: Man gan no farmācijas sanācis izmēģināt tikai deksīti.

Andris: Nu deksīti es arī esmu mēģinājis. Nu, deksītis, tas jau tāds…

Maija: Nu jā, vienkārši apsisties.


Andrejs Lavrinovičs. Publicitātes attēls

Andris: Bet kas ir ar to apsišanos, es nevaru saprast, kāpēc to prasās?

Maija: Man likās, ka ir garlaicīgi.

Andris: Jā, tā pa lielam jau mēdz būt garlaicīgi. Un tad vēl ir tā, ka tas ir kā piedzīvojums, pieredze.

Maija: Tā kā aizbraukt kaut kur, ne? Tālāk vai tuvāk. Iedzert, uzkurīt – tas pats, kas aizbraukt uz Pārdaugavu, skābe – nedaudz tālāk, Berlīne, piemēram.

Andris: Tas ir interesanti – salīdzināt narkotikas ar ģeogrāfiskām vietām.

Maija: Ne par velti saka – LSD trips.

Andris: Kāds ir tavs spēcīgākais trips?

Maija: Man liekas, ka LSD, bet atmiņa ir baigi viltīgā, jo varbūt es to tik spilgti atceros tāpēc, ka pēc tripa uztaisīju zīmējumu sēriju Bad Trip. Tas bija šķidrais LSD. Pēc tā notikuma es izlēmu, ka nevēlos palikt dzīvot Berlīnē, vēlos atgriezties Rīgā.

Andris: Man arī tas ir LSD, arī pilināmie. Tā salaizījāmies ar Pēterīti vienreiz… Es vēl toreiz dzīvoju Ausekļa ielā.

Andra kaimiņiene: Čau!

Maija: Māsiņa ir klāt!

Andris: Viņš galīgi nav garšīgs, dzer uzreiz.

Maija: (izdzer) Fui…

Andris: Nu jā, es sākumā biju tāds tīri apvainojies – nu neštirī, nekā nav! Aizgāju mājās. Pa televizoru gāja „Panorāma”. Pēkšņi attopos pliks uz grīdas – kas notiek?! Un sāk riktīgi bliezt. Aizgāju nomazgāties, ielienu gultā, domāju – gulēšu. Guļu. Pēkšņi attopos – esmu apģērbies, ārā uz Ausekļa ielas un lūru aiz mājas stūra! Kāpēc es te esmu?! Uzskrienu atpakaļ augšā, noģērbjos, ielienu gultā, domāju – kaut tik nekas nenotiktu atkal. Un atkal es esmu ārā un lūru aiz tā stūra! Un šitā kādas trīs, četras reizes. Man nekad nebija tā rāvis jumtu. Domāju – es neattapšos no šī varianta, visu mūžu tā skraidīšu.

Maija: Bet mēs jau īsti nekad neesam skaidrā. Viss iedarbojas – ēdiens, tas, ko tu lasi, kur strādā.

Andris: Nu jā, mēs esam baigā ķīmija paši par sevi. Apēd kaut kādu vecāku maizi, no vecām zivīm jau arī var baigi noraut jumtu. Nu labi, var jau kaut ko no narkotikām pamēģināt, bet es domāju tā reāli ar to vajag sākt nodarboties vecumdienās. Kad tu esi visiem apnicis, kad tev visi ar apnikuši, viss jau ir bijis – tad var sākt normāli tripačīt.

Maija: Bet vecie jau arī tripo.

Andris: Jā, farmācija ir tāds trips! Es domāju, varētu farmācijai ziedoties, farmācijas attīstībai. Kad es būšu vecs, tad brīnumu lietas darīsies! Veciem cilvēkiem taču tā ir – tāda tabletīte, šitāda, omletīte laba sanāk! Forši. Tāpat vien realitāte pārāk bliež, gandrīz nepanesami.


Publicitātes attēls

„Popper Nr. 10 / Virs zemes” tapšanā līdzdarbojās: J&K (Janne Schäfer & Kristine Agergaard), Linards Kulless, Camilla Frankl-Slater, „3/8”, Bas de Boer, Artūrs Virtmanis, Martynas Pavilonis, Džiugas Valančauskas, Roberts Rūrāns, Karolis Strautniekas, Līga Spunde, Andrejs Lavrinovičs, Gediminas Šiaulys, Miķelis Fišers, Maija Kurševa, Arturs Koršs, Antanas Dubra, Egyboy, Mika Kokkonen, Valters Verners, Tron Karton, Mārtiņš Ābols, Elfie Pop Broeks, Žilvinas Landsbergas, Pēteris Ķimelis, Normunds Kozlovs, Andris Kalnozols, Tālis Šilde, Margo Zālīte, Jānis Joņevs, Nils Sakss, Laura Elcere un Lauris Kļaviņš.