Fragments no grāmatas “Like There’s No Tomorrow” vāka attēla

“Like There’s No Tomorrow”. Par lietuviešu jauno fotogrāfiju 3

Arterritory.com
05/02/2014 

2014. gadā Lietuvas fotogrāfijas redzamākais pārstāvis Antans Sutkus svin 75 gadu jubileju, kas tiks atzīmēta ar personālizstādi Viļņas Vartai galerijā pavasarī. Ar Lietuvas fotogrāfijas klasiku iepazīstina izstāde Maskavā, kas no 5. februāra līdz 23. martam apskatāma Brāļu Limjēru fotogrāfijas centrā (Lumiere Brothers Center of Photography). Tikmēr aug un pilnveidojas jauna fotomākslinieku paaudze, kas cenšas iemīt citu taciņu Lietuvas fotomākslas vēsturē. 

Like There's no Tomorrow (“It kā rītdiena nepienāktu”) ir pagājušā gada nogalē Viļņā izdota grāmata par jauno lietuviešu fotogrāfiju, kurā iekļauti 12 autori. Izdevumā publicētie darbi atklāj izmaiņas jaunās mākslinieku paaudzes darbu estētikā un medija attiecībās ar tēlojamo objektu. Lielu lomu pārmaiņās spēlējusi izkaisītā un anonīmā interneta vide, kas iedvesmojusi arī grāmatas dizainu. Kontekstu piešķir četru fotogrāfijas kritiķu esejas. “It kā rītdiena nepienāktu” iepazīstina arī ar tiem foto darbiem, kas līdz šim reti redzēti pašā Lietuvā. 

Grāmatā iekļautie fotogrāfi: Jūratė Gačionytė, Paul Herbst, Jonas Lozoraitis, Agota Lukytė, Ekvilina Milaševičiūtė, Ulijona Odišarija, Paul Paper, Nerijus Rimkus, Rasa Staniūnaitė, Ugnė Straigytė, Vulovak, Kimm Whiskie

Arterritory.com bija izdevība pārrunāt dažus jautājumus ar laikmetīgās mākslas un fotogrāfijas kritiķi un kuratori Justi Jonutīti (Jonutytė) un fotogrāfu, kuratoru Pauļu Petraiti (kā mākslinieks viņš strādā ar pseidonīmu Paul Paper) – klajā nākušā lietuviešu fotogrāfijas ceļveža redaktoriem.   

Pēc kādiem kritērijiem jūs atlasījāt grāmatā iekļautos autorus?  

Grāmatā pārstāvētie fotogrāfi tika izraudzīti pēc diviem galvenajiem kritērijiem: viņi visi ir lietuvieši un ir jaunāki par 35 gadiem. Procesu sākām, izraugoties vairākus fotogrāfus, kuru devums mums šķita nozīmīgs un starptautiski atzīts, taču lielākoties maz zināms Lietuvā. Šie mākslinieki pirms gandrīz desmit gadiem aizsāka jaunu estētisku virzienu vietējā fotogrāfijā un kopš tā laika radījuši dažus no visinteresantākajiem fotomākslas darbiem Lietuvā. Mēs arī nolēmām, ka ir tikpat svarīgi parādīt dažus no jaunākajiem talantiem, kurus tik labi vēl nepazīst. Tāpēc publicējām aicinājumu iesniegt darbus un saņēmām simtiem pieteikumu, no kuriem izraudzījāmies vairākus interesantus jaunos autorus. Viņu attēli iekvēlina interesantu dialogu ar vecāko kolēģu darbiem.

Kāpēc šī grāmata tiek izdota tieši tagad? Vai tā iezīmē kādu svarīgu robežšķirtni lietuviešu fotomākslā?

Grāmata ir svarīga ne tikai tāpēc, ka dokumentē pārbīdi attēla estētikā, bet arī tāpēc, ka tā raisa svarīgus jautājumus par fotomākslas pašreizējo situāciju. Nepieciešamība pēc dialoga par medija stāvokli un problēmām, ar kurām tam šobrīd jāsaskaras, labu laiku Lietuvā bijusi latenta. Like There's no Tomorrow mudina uz iztrūkstošo sarunu.

Pastāstiet par grāmatas dizainu un satura struktūru!

Mēs abi bijām vienisprātis ar grāmatas mākslinieku Jurģi Griškeviču (Griškevičius), ka grāmatas dizainam jāatspoguļo konteksts, kāds raksturīgs izdevumā publicētajiem attēliem un kurā parādās nozīmīga daļa šodienas fotogrāfijas, proti – internets.  Daudzas fotogrāfijas mūsdienās tiek publicētas gandrīz anonīmā vidē un tās tiek skatītas dialogā ar citu fotogrāfu darbiem, ne tikai pašas par sevi. Tāpēc grāmatā darbi nav parādīti ierastajā veidā (fotomākslinieks/-ce un viņa/s sērija), bet gan – katrs attēls novietots līdzās kāda cita darbam. Izvietojums ir brīvs; katru fotogrāfiju/atvērumu var aplūkot pašu par sevi, nevis obligāti saistībā ar nākamo. Zilo krāsu, kas grāmatā izmantota, var uztvert kā ekrāna metaforu.  

Vai varat raksturot lietuviešu fotogrāfijas oriģinālo un unikālo kodu?  

Tā kā fotogrāfija smeļas iedvesmu no kultūras un pasaules kodiem vispār, un kultūra kļūst aizvien universālāka, bet pasaule – arvien sasniedzamāka, tad diez vai pārsteidzoši, ka visdrosmīgākie un dziļākie lietuviešu mūsdienu fotomākslinieki risina līdzīgus jautājumus kā ārzemju kolēģi. Piemēram, kādas ir fotoattēla un “realitātes” attiecības Photoshop laikmetā? Kā mainās fotogrāfijas priekšmets? Kāda varētu būt šī medija nākotne? Kādas ir attiecības starp kontekstu un fotoattēla uztveri? Ko mēs varam secināt par mūsu kultūru no veida, kādā mēs radām, izplatām un uztveram attēlus? Šie jautājumi virza uz jauniem eksperimentiem fotogrāfijā.

artbooks.lt

Sarmīte 66 - 05.02.2014 17:59
Iespējams, tas, ko Latvijā dara Fotokvartāla gadagrāmata?
Kristaps Dzenis - 05.02.2014 14:09
Man gan tīri labi patīk. Bez kompleksiem.
students . - 05.02.2014 11:54
Volfgangs Tilmanss wannabee. ar taadu yesterday riitdiena tieshaam nepienaaks. bet paldies par ieskatu. guvu apstirpinaajumu, ka latvieshi maak labaak:)