Fragments no kim? gadagrāmatas vāka

Vai piekrītat tam, ka Latvijas mākslinieki mazāk pievēršas sociālām tēmām, bet vairāk ir vērsti uz pašapceri?

Tas ir vispārējs spriedums, tāpēc pret to būtu jāizturas uzmanīgi. Iespējams, sociālpolitiskās, ideoloģiskās tēmas Latvijas mākslā patiešām nav svarīgākajā vietā. Varbūt tāpēc, ka padomju laikā māksla bija saistīta ar politisko pasūtījumu un radās pretreakcija pret to. No otras puses, avangarda māksla pasaulē pēc Otrā pasaules kara bija cieši saistīta ar politiskajām aktivitātēm. Tēmas, uz kurām mākslinieki reaģēja, – Vjetnamas karš, feminisms, rasisms, dažādu minoritāšu līdztiesība. Dienvidamerikā bija mākslinieku protesti pret diktatūru. Tāpēc ir kļūdains priekšstats par to, ka avangarda māksla ir elitāra, domāta tikai dažiem un norobežojas no plašākās sabiedrības masām.

Es domāju – kāda sabiedrība, tāda māksla. Pie mums pilsoņu politiskā aktivitāte un līdzdalība ir neliela (augstākais - dažas teltis pie Ministru kabineta), tāpēc arī mākslinieki ar to nenodarbojas. Man šķiet, tas ir pārdomu vērts priekšmets – cik lielā mērā mākslai ir jābūt sociālai. Kopš tā kļuva konceptuāla, skaidrs, ka koncepcija var ietvert visu, tai skaitā, politiski, ideoloģiski aktuālas tēmas un parādīt tās visnegaidītākajā veidā no formas viedokļa. Politiski aktīva māksla (mūsu sabiedrībā problēmas nav mazākas kā citur, dažos aspektos pat lielākas) varbūt ir neaizpildīta niša. No vienas puses, tas ir pat labi, jo tur kāds var mēģināt kaut ko darīt.

Vai dialoga formā taps arī citi darbi? 

Evelīnai Deičmanei Berlīnē būs izstāde. Radās doma, ka mēs ar Vasīliju varētu to apspriest, redzot tikai skices un idejas. Satori portālā lasāmas mūsu pārdomas par izstādi Valoda mākslā. Kā ierasts, apspriedīsim arī pašreiz kim? centrā notiekošās Darjas Meļņikovas un Kaspara Groševa personālizstādes.

Jūsu darbiem ir ne tikai vērtējoša un domu rosinoša, bet arī literāra vērtība.

Mūsdienu informācijas laikmetā, kad tekstu ir tik daudz, teorētiskā vai akadēmiskā darbā literārās vērtības kļūst arvien svarīgākas. Piemēram, angļu valodā tiek ģenerēti teksti milzu apjomā par jebkuru tēmu. Vizuālo mākslu teorētiķis Džeimss Elkins (James Elkins) ir teicis, ka pat pašus labākos, spožākos darbu atceras tikai 50 gadus. Viņš uzsver, ka tādējādi tieši autora rakstības veids un pašizpausmes stils kļūst nozīmīgs. Ir svarīgi, kā teorētiskais teksts tiek pasniegts. Tas kļūst par papildu kritēriju, kā izvēlēties un atrast informāciju jūrā, ar ko mēs zināmā mērā esam pārpludināti. Varētu pajokot, ka latviešu valodā šajā ziņā ir lieliska situācija, jo latviešu interneta lapās gandrīz neko nevar atrast. Ir tik daudz tukšo vietu, ka, piemēram, visus tulkojumus humanitāro zinātņu blokā, sākot no antīkās literatūras, var savākt un pārskatīt. No otras puses, tas, protams, ir diezgan nožēlojami.