Foto

Robežu paplašināšana

Laura Brokāne
10/06/2011 

Maija vidū kim? laikmetīgās mākslas centrs izdevis gada grāmatu, kurā apkoptas dialogu formas refleksijas par divu gadu laikā paveikto. Filosofs Jānis Taurens sarunās ar draugu tulkotāju Vasīliju Voronovu apspriedis kim? rīkotās izstādes VKN galerijā. Intervijā ar Jāni Taurenu, kurš vienlīdz noturīgi interesējas par filosofiju, mākslu un arhitektūru, jaucot robežas un izvirzot jaunus interpretācijas laukus, centāmies noskaidrot viņa secinājumus par laikmetīgās mākslas situāciju pēdējo divu gadu laikā.

Kāpēc gada grāmatai tika izvēlēta dialogu forma?

Forma radās dažādu apstākļu sakritības rezultātā. Kim? iepriekšējā vadītāja Zane Čulkstēna man palūdza uzrakstīt nelielus tekstus par pirmajām izstādēm. Tā kā 3000 zīmēs nevar iekļaut izvērstu analīzi, radās doma, ka atbilstošāks varētu būt sarunas formāts. Izmantoju savu draugu Vasīliju Voronovu, kurš arī interesējas par mākslu. Teksti tapa uz mūsu sarunu pamata. Diemžēl finansiālu apvērsumu dēļ katalogi neiznāca, taču Zane teica, ka jāturpina rakstīt, lai ideja nenomirst. Vairs nebija ierobežojumu, tāpēc teksti kļuva garāki. Pēc diviem gadiem, kad bija radies materiāls ar vienotu formu, nu jau Zane Onckule ierosināja izdot šos dialogus.

Retrospektīvi skatoties, man bieži vien šķitis interesanti izteikt piezīmes vai diskutablus vērtējumus, spriedumus – iezīmēt semantisko telpu, kurā varam runāt par mākslu; ne tik daudz argumentēt vai atvedināt viedokļus (runāt par to akadēmiskā veidā), bet iezīmēt telpu, kurā domu apmaiņa varētu notikt. Un dialogu forma šķita vispiemērotākā.

Šāda formā var apskatīt jebkuru domas priekšmetu, taču laikmetīgā māksla šķiet īpaši piemērota, jo paver tik daudz interpretāciju.

Varētu teikt – uzdod jautājumus. Tonijs Godfrijs (Tony Godfrey), kurš rakstījis par konceptuālo mākslu Phaidon izdevniecībai, saka, ka atšķirībā no tradicionāli ievirzītas mākslas, ko var saprast kā apgalvojumu (darbs it kā saka – šis ir Monas Lizas portrets), konceptuālā māksla uzdod jautājumu, vai tā var būt māksla, un liek mums iedomāties, ka arī tas (piemēram, pisuārs) var būt māksla. Līdz ar to jautājoša forma, kas ir dialoga uzbūves pamatā, varētu būt piemērota.

Vai Vasīlijs Voronovs nav konceptuāla ideja?

Var teikt, ka tiklīdz mēs atceramies kādu sarunu, tā jau ir noteikta sarunu biedra teiktā interpretācija – atmiņa ir interpretējoša. Pierakstot sarunu, es it kā konstruēju kādu iespējamo pasauli, kurā šī saruna ir notikusi. No otras puses, mēs varam iedomāties vēl citu iespējamo pasauli, kurā Vasīlijs pieraksta sarunas ar mani, un kurā viņam jāatbild uz jautājumu, vai Jānis Taurens nav konceptuāla ideja. Amerikāņu filozofs Deivids Lūiss (David Lewis), kas pārstāv iespējamo pasauļu reālisma virzienu, sacītu, ka Vasīlijam aktuāla jeb reāla ir pasaule, kurā viņam jāatbild uz šo jautājumu, bet iespējama tā, kurā jautājums tiek uzdots man, savukārt man reāla ir pasaule, kurā rakstu šo tekstu, bet iespējama tā, kurā es tieku raksturots kā konceptuāla ideja.

Nezinu, vai tas būtu labi, bet vai esat novērojis kādu vispārēju tendenci Latvijas laikmetīgajā mākslā?

Varbūt tas pat nebūtu slikti. Piemēram, 20. gadsimta otrajā pusē, īpaši Ņujorkā, izveidojās “kritiskā masa” – pietiekami daudz līdzīgas ievirzes, jauna ceļa meklējumu, kas radīja jaunus virzienus – popārtu, minimālismu, konceptuālismu, gandrīz vienlaicīgi arī zemesmākslu (landart). Ja līdzīgi domājošu cilvēku ir pietiekami daudz, viņi var radīt jaunus virzienus. Ir vajadzīga vide, kas to pieņem, cilvēki, kuri gatavi ieguldīt finanses utt. Ja Latvijā būtu kāda kopīga tendence, tas drīzāk būtu labi.

Mazajai Latvijai globālajā komunikācijas laikmetā ir grūti konkurēt ar citām valstīm. Māksliniekam ir jāstrādā ļoti intensīvi, lai tas, ko viņš iesāk, būtu ilgstošs, nevis nejaušs gadījums. Tāpēc ir vajadzīga iespēja pievērsties tikai mākslai, nevis pelnīt naudu citos veidos. Ideju vērtība – arī konceptuālas ievirzes mākslā – nav absolūta un sevī noslēgta, nozīme veidojas pa vidu starp idejas radītāju un uztvērēju. Šo mākslas uztveres vidi veido arī mākslas kritika, tāpēc nepieciešams, lai kritiķi par to rakstītu. Protams, kritiķu potenciāls pie mums ir ierobežots. Apstākļi ir paši nelabvēlīgākie. Var cerēt tikai uz laimīgām apstākļu sakritībām vai nejaušībām, kas māksliniekiem palīdzētu gūt atpazīstamību.

Bet es domāju, ka vismaz vienu kopēju tendenci var saskatīt. Dažkārt to ironiski sauc par VKN (Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas) jeb vizkomiešu skolu. Man šķiet, ka dažiem māksliniekiem, kas ir beiguši šo nodaļu, ir tiešām interesanta domāšana un kāds no viņiem varētu kļūt plaši atpazīstams pasaulē.

Vai var runāt par kāda žanra, tehnikas popularitāti, atdzimšanu?

Viena no konceptuālās mākslas mācībām ir, ka mākslā var tikt izmantots jebkurš medijs. Ir grūti izvērtēt, kāds žanrs varētu būt noteicošais. Gan akadēmiskā, gan arī mākslas sfērā pastāv liela inerce. Ja ir institūcijas, kas ar to nodarbojas, augstskolas, kas māca, tad būs arī cilvēki, kuri to mācīsies. Tāpēc ir grūti teikt, ka, piemēram, glezniecība kā mākslas žanrs ir zaudējis pozīcijas. Man šķiet, vairs nav nozīmes definēt mākslu pēc medija – vai tā ir videomāksla, fotomāksla vai glezniecība. Drīzāk varam runāt par mākslas robežu paplašināšanos; lietojot Vitgenšteina terminu – mākslas valodspēļu – paplašināšanos.

Robertam Smitsonam (Robert Smithson) bija interesanta doma, ka māksla mūsdienās vairs nevar piedāvāt jaunu vizuālu pārsteigumu. Kādreiz ierastā un lēnā dzīves ritmā vizuālā apkārtne bija nemainīga. Ja mājas nodega, tās atjaunoja tādā pašā stilā. Ceļi bija slikti, tāpēc ceļošanas iespējas bija ierobežotas. To varēja atļauties tikai retais. Bet tagad, kad ir televīzija un internets, māksla vairs nevar ar tiem konkurēt vizuālā materiāla ziņā. Vizuālais pārsteigums mākslā nav svarīgākais, bet gan pamudināšana uz domāšanu. Domāšana, protams, ir neērta lieta un zināms apgrūtinājums, tāpēc māksla nekad negūs tādu popularitāti kā noteikti zīmoli vai futbols.

Jā, šķiet, ka lielākoties māksla vairs nerada asas izjūtas, bet drīzāk paver apstāšanās, pašapceres iespēju. Būtībā iespēju dzīvot lēnāk.

Jā, es iedomājos, piemēram, Bruknera simfonijas... Tā ir milzīga greznība, ja cilvēks var apsēsties un vairāk kā stundu mājās klausīties šādu mūziku. Līdzīgi kā ekoloģiskā pārtika, kas ir dārgāka, bet lēnām iekaro savu nišu, varbūt arī šāda mūzika saglabās savu vietu ne tikai Viskonti profesora plašu kolekcijā [domāta filma “Ģimenes portrets interjerā” – L.B.].

Cilvēki sākuši aizdomāties, ka ir vērts tērēt lielāku naudu par to, kas veselībai derīgs. Kāpēc to nevarētu ziedot, lai iegūtu brīvo laiku un nodarbotos ar to, kas paredz atslēgšanos no steigas? Piemēram, Green galerija Ņujorkā 60. gados... Cilvēki bija gatavi ziedot naudu kaut kam pilnīgi jaunam un eksperimentālam. Viņiem bija intuīcija, ka ar to varēs pelnīt. Bet, protams, tā ir 60. un 70. gadu Ņujorka, kur bija pavisam citi apgriezieni un vēriens. Rīga šajā ziņā neizbēgami ir province. Varbūt ir jādomā, kā šo trūkumu izspēlēt un saskatīt tajā kaut ko vērtīgu.

Vai piekrītat tam, ka Latvijas mākslinieki mazāk pievēršas sociālām tēmām, bet vairāk ir vērsti uz pašapceri?

Tas ir vispārējs spriedums, tāpēc pret to būtu jāizturas uzmanīgi. Iespējams, sociālpolitiskās, ideoloģiskās tēmas Latvijas mākslā patiešām nav svarīgākajā vietā. Varbūt tāpēc, ka padomju laikā māksla bija saistīta ar politisko pasūtījumu un radās pretreakcija pret to. No otras puses, avangarda māksla pasaulē pēc Otrā pasaules kara bija cieši saistīta ar politiskajām aktivitātēm. Tēmas, uz kurām mākslinieki reaģēja, – Vjetnamas karš, feminisms, rasisms, dažādu minoritāšu līdztiesība. Dienvidamerikā bija mākslinieku protesti pret diktatūru. Tāpēc ir kļūdains priekšstats par to, ka avangarda māksla ir elitāra, domāta tikai dažiem un norobežojas no plašākās sabiedrības masām.

Es domāju – kāda sabiedrība, tāda māksla. Pie mums pilsoņu politiskā aktivitāte un līdzdalība ir neliela (augstākais - dažas teltis pie Ministru kabineta), tāpēc arī mākslinieki ar to nenodarbojas. Man šķiet, tas ir pārdomu vērts priekšmets – cik lielā mērā mākslai ir jābūt sociālai. Kopš tā kļuva konceptuāla, skaidrs, ka koncepcija var ietvert visu, tai skaitā, politiski, ideoloģiski aktuālas tēmas un parādīt tās visnegaidītākajā veidā no formas viedokļa. Politiski aktīva māksla (mūsu sabiedrībā problēmas nav mazākas kā citur, dažos aspektos pat lielākas) varbūt ir neaizpildīta niša. No vienas puses, tas ir pat labi, jo tur kāds var mēģināt kaut ko darīt.

Vai dialoga formā taps arī citi darbi? 

Evelīnai Deičmanei Berlīnē būs izstāde. Radās doma, ka mēs ar Vasīliju varētu to apspriest, redzot tikai skices un idejas. Satori portālā lasāmas mūsu pārdomas par izstādi Valoda mākslā. Kā ierasts, apspriedīsim arī pašreiz kim? centrā notiekošās Darjas Meļņikovas un Kaspara Groševa personālizstādes.

Jūsu darbiem ir ne tikai vērtējoša un domu rosinoša, bet arī literāra vērtība.

Mūsdienu informācijas laikmetā, kad tekstu ir tik daudz, teorētiskā vai akadēmiskā darbā literārās vērtības kļūst arvien svarīgākas. Piemēram, angļu valodā tiek ģenerēti teksti milzu apjomā par jebkuru tēmu. Vizuālo mākslu teorētiķis Džeimss Elkins (James Elkins) ir teicis, ka pat pašus labākos, spožākos darbu atceras tikai 50 gadus. Viņš uzsver, ka tādējādi tieši autora rakstības veids un pašizpausmes stils kļūst nozīmīgs. Ir svarīgi, kā teorētiskais teksts tiek pasniegts. Tas kļūst par papildu kritēriju, kā izvēlēties un atrast informāciju jūrā, ar ko mēs zināmā mērā esam pārpludināti. Varētu pajokot, ka latviešu valodā šajā ziņā ir lieliska situācija, jo latviešu interneta lapās gandrīz neko nevar atrast. Ir tik daudz tukšo vietu, ka, piemēram, visus tulkojumus humanitāro zinātņu blokā, sākot no antīkās literatūras, var savākt un pārskatīt. No otras puses, tas, protams, ir diezgan nožēlojami.

Prātā nāk sociologs Tālis Tisenkopfs, kura pārdomas kļuvušas populāras, šķiet, tieši, pateicoties viņa literārajam stilam.

Jā, viņam ir īpašs rakstības stils.

Augstas kvalitātes starpžanru darbi vienmēr priecē, ne tikai ar spēcīgu vēstījumu, bet arī uzmanību piesaistošu formu.

Es esmu no arhitektūras, precīzāk, pilsētbūvniecības, pārgājis uz filosofiju, par arhitektūru gan iznāk domāt nepārtraukti, arī tagad, kad lasu lekcijas Mākslas akadēmijā. Mani interesē arī literatūra un mūzika, līdz ar to rodas iespēja domāt par to, kas paralēli norit dažādās sfērās.


No 15. līdz 19. jūnijam kim? gadagrāmata "Māksla ir viss, kas notiek. Dialogi ar Vasīliju kim? 2009-2010. g. izstāžu kontekstā" būs pieejama prestižajā mākslas mesē Art Basel, laikmetīgās mākslas vēstkopas e-flux projekta "e-flux & friends" ietvaros veidotajā grāmatnīcā Art Book Coop.

www.kim.lv