JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Fragments no kim? gadagrāmatas vāka

Vai var runāt par kāda žanra, tehnikas popularitāti, atdzimšanu?

Viena no konceptuālās mākslas mācībām ir, ka mākslā var tikt izmantots jebkurš medijs. Ir grūti izvērtēt, kāds žanrs varētu būt noteicošais. Gan akadēmiskā, gan arī mākslas sfērā pastāv liela inerce. Ja ir institūcijas, kas ar to nodarbojas, augstskolas, kas māca, tad būs arī cilvēki, kuri to mācīsies. Tāpēc ir grūti teikt, ka, piemēram, glezniecība kā mākslas žanrs ir zaudējis pozīcijas. Man šķiet, vairs nav nozīmes definēt mākslu pēc medija – vai tā ir videomāksla, fotomāksla vai glezniecība. Drīzāk varam runāt par mākslas robežu paplašināšanos; lietojot Vitgenšteina terminu – mākslas valodspēļu – paplašināšanos.

Robertam Smitsonam (Robert Smithson) bija interesanta doma, ka māksla mūsdienās vairs nevar piedāvāt jaunu vizuālu pārsteigumu. Kādreiz ierastā un lēnā dzīves ritmā vizuālā apkārtne bija nemainīga. Ja mājas nodega, tās atjaunoja tādā pašā stilā. Ceļi bija slikti, tāpēc ceļošanas iespējas bija ierobežotas. To varēja atļauties tikai retais. Bet tagad, kad ir televīzija un internets, māksla vairs nevar ar tiem konkurēt vizuālā materiāla ziņā. Vizuālais pārsteigums mākslā nav svarīgākais, bet gan pamudināšana uz domāšanu. Domāšana, protams, ir neērta lieta un zināms apgrūtinājums, tāpēc māksla nekad negūs tādu popularitāti kā noteikti zīmoli vai futbols.

Jā, šķiet, ka lielākoties māksla vairs nerada asas izjūtas, bet drīzāk paver apstāšanās, pašapceres iespēju. Būtībā iespēju dzīvot lēnāk.

Jā, es iedomājos, piemēram, Bruknera simfonijas... Tā ir milzīga greznība, ja cilvēks var apsēsties un vairāk kā stundu mājās klausīties šādu mūziku. Līdzīgi kā ekoloģiskā pārtika, kas ir dārgāka, bet lēnām iekaro savu nišu, varbūt arī šāda mūzika saglabās savu vietu ne tikai Viskonti profesora plašu kolekcijā [domāta filma “Ģimenes portrets interjerā” – L.B.].

Cilvēki sākuši aizdomāties, ka ir vērts tērēt lielāku naudu par to, kas veselībai derīgs. Kāpēc to nevarētu ziedot, lai iegūtu brīvo laiku un nodarbotos ar to, kas paredz atslēgšanos no steigas? Piemēram, Green galerija Ņujorkā 60. gados... Cilvēki bija gatavi ziedot naudu kaut kam pilnīgi jaunam un eksperimentālam. Viņiem bija intuīcija, ka ar to varēs pelnīt. Bet, protams, tā ir 60. un 70. gadu Ņujorka, kur bija pavisam citi apgriezieni un vēriens. Rīga šajā ziņā neizbēgami ir province. Varbūt ir jādomā, kā šo trūkumu izspēlēt un saskatīt tajā kaut ko vērtīgu.