Fragments no kim? gadagrāmatas vāka

Vai Vasīlijs Voronovs nav konceptuāla ideja?

Var teikt, ka tiklīdz mēs atceramies kādu sarunu, tā jau ir noteikta sarunu biedra teiktā interpretācija – atmiņa ir interpretējoša. Pierakstot sarunu, es it kā konstruēju kādu iespējamo pasauli, kurā šī saruna ir notikusi. No otras puses, mēs varam iedomāties vēl citu iespējamo pasauli, kurā Vasīlijs pieraksta sarunas ar mani, un kurā viņam jāatbild uz jautājumu, vai Jānis Taurens nav konceptuāla ideja. Amerikāņu filozofs Deivids Lūiss (David Lewis), kas pārstāv iespējamo pasauļu reālisma virzienu, sacītu, ka Vasīlijam aktuāla jeb reāla ir pasaule, kurā viņam jāatbild uz šo jautājumu, bet iespējama tā, kurā jautājums tiek uzdots man, savukārt man reāla ir pasaule, kurā rakstu šo tekstu, bet iespējama tā, kurā es tieku raksturots kā konceptuāla ideja.

Nezinu, vai tas būtu labi, bet vai esat novērojis kādu vispārēju tendenci Latvijas laikmetīgajā mākslā?

Varbūt tas pat nebūtu slikti. Piemēram, 20. gadsimta otrajā pusē, īpaši Ņujorkā, izveidojās “kritiskā masa” – pietiekami daudz līdzīgas ievirzes, jauna ceļa meklējumu, kas radīja jaunus virzienus – popārtu, minimālismu, konceptuālismu, gandrīz vienlaicīgi arī zemesmākslu (landart). Ja līdzīgi domājošu cilvēku ir pietiekami daudz, viņi var radīt jaunus virzienus. Ir vajadzīga vide, kas to pieņem, cilvēki, kuri gatavi ieguldīt finanses utt. Ja Latvijā būtu kāda kopīga tendence, tas drīzāk būtu labi.

Mazajai Latvijai globālajā komunikācijas laikmetā ir grūti konkurēt ar citām valstīm. Māksliniekam ir jāstrādā ļoti intensīvi, lai tas, ko viņš iesāk, būtu ilgstošs, nevis nejaušs gadījums. Tāpēc ir vajadzīga iespēja pievērsties tikai mākslai, nevis pelnīt naudu citos veidos. Ideju vērtība – arī konceptuālas ievirzes mākslā – nav absolūta un sevī noslēgta, nozīme veidojas pa vidu starp idejas radītāju un uztvērēju. Šo mākslas uztveres vidi veido arī mākslas kritika, tāpēc nepieciešams, lai kritiķi par to rakstītu. Protams, kritiķu potenciāls pie mums ir ierobežots. Apstākļi ir paši nelabvēlīgākie. Var cerēt tikai uz laimīgām apstākļu sakritībām vai nejaušībām, kas māksliniekiem palīdzētu gūt atpazīstamību.

Bet es domāju, ka vismaz vienu kopēju tendenci var saskatīt. Dažkārt to ironiski sauc par VKN (Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas) jeb vizkomiešu skolu. Man šķiet, ka dažiem māksliniekiem, kas ir beiguši šo nodaļu, ir tiešām interesanta domāšana un kāds no viņiem varētu kļūt plaši atpazīstams pasaulē.