Fragments no kim? gadagrāmatas vāka

Robežu paplašināšana 0

Laura Brokāne
10/06/2011 

Maija vidū kim? laikmetīgās mākslas centrs izdevis gada grāmatu, kurā apkoptas dialogu formas refleksijas par divu gadu laikā paveikto. Filosofs Jānis Taurens sarunās ar draugu tulkotāju Vasīliju Voronovu apspriedis kim? rīkotās izstādes VKN galerijā. Intervijā ar Jāni Taurenu, kurš vienlīdz noturīgi interesējas par filosofiju, mākslu un arhitektūru, jaucot robežas un izvirzot jaunus interpretācijas laukus, centāmies noskaidrot viņa secinājumus par laikmetīgās mākslas situāciju pēdējo divu gadu laikā.

Kāpēc gada grāmatai tika izvēlēta dialogu forma?

Forma radās dažādu apstākļu sakritības rezultātā. Kim? iepriekšējā vadītāja Zane Čulkstēna man palūdza uzrakstīt nelielus tekstus par pirmajām izstādēm. Tā kā 3000 zīmēs nevar iekļaut izvērstu analīzi, radās doma, ka atbilstošāks varētu būt sarunas formāts. Izmantoju savu draugu Vasīliju Voronovu, kurš arī interesējas par mākslu. Teksti tapa uz mūsu sarunu pamata. Diemžēl finansiālu apvērsumu dēļ katalogi neiznāca, taču Zane teica, ka jāturpina rakstīt, lai ideja nenomirst. Vairs nebija ierobežojumu, tāpēc teksti kļuva garāki. Pēc diviem gadiem, kad bija radies materiāls ar vienotu formu, nu jau Zane Onckule ierosināja izdot šos dialogus.

Retrospektīvi skatoties, man bieži vien šķitis interesanti izteikt piezīmes vai diskutablus vērtējumus, spriedumus – iezīmēt semantisko telpu, kurā varam runāt par mākslu; ne tik daudz argumentēt vai atvedināt viedokļus (runāt par to akadēmiskā veidā), bet iezīmēt telpu, kurā domu apmaiņa varētu notikt. Un dialogu forma šķita vispiemērotākā.

Šāda formā var apskatīt jebkuru domas priekšmetu, taču laikmetīgā māksla šķiet īpaši piemērota, jo paver tik daudz interpretāciju.

Varētu teikt – uzdod jautājumus. Tonijs Godfrijs (Tony Godfrey), kurš rakstījis par konceptuālo mākslu Phaidon izdevniecībai, saka, ka atšķirībā no tradicionāli ievirzītas mākslas, ko var saprast kā apgalvojumu (darbs it kā saka – šis ir Monas Lizas portrets), konceptuālā māksla uzdod jautājumu, vai tā var būt māksla, un liek mums iedomāties, ka arī tas (piemēram, pisuārs) var būt māksla. Līdz ar to jautājoša forma, kas ir dialoga uzbūves pamatā, varētu būt piemērota.