JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook

Ikviens ir daļa no modes 0

Una Meistere
03/12/2019

Pagājušajā nedēļā Latvijas radošo vidi pāršalca priecīga ziņa – modes dizainere Sabīne Skarule ieguvusi prestižo H&M Design Award 2020 balvu. Dibināta 2012. gadā ar mērķi atbalstīt jaunos dizainerus, modes skolu absolventus viņu karjeras sākumposmā, šogad balva tika pasniegta jau devīto reizi. H&M Design Award konkursā varēja piedalīties gan bakalaura, gan maģistra absolventi no 42 mākslas skolām 17 valstīs. Sabīne Skarule tajā piedalījās kā Antverpenes Karaliskās mākslas akadēmijas absolvente ar savu maģistra darba kolekciju “+371”. Viens no tās iedvesmas avotiem bija viņas bērnības atmiņas un Latvijas amatniecības tradīcijas, kuras kolekcijā radušas laikmetīgu risinājumu. H&M radošā konsultante Anna Sofija Johansone to raksturoja kā “ļoti emocionālu kolekciju”. Arterritory.com aicināja Sabīni Skaruli uz nelielu sarunu.


No labās – H&M Design Award 2020 balvas ieguvēja modes dizainere Sabīne Skarule un H&M radošā konsultante un žūrijas locekle Anna Sofija Johansone Berlīnē

Par ko jūs domājāt, veidojot šo kolekciju, kas ieguvusi vienu no prestižākajām balvām jaunajiem māksliniekiem?

Laikā, kad sāku domāt par maģistra darba kolekciju “+371”, dzīvoju Ņujorkā, kur strādāju modes namā The Row. Lai arī kopumā tas bija iedvesmojošs laiks, tomēr modes industrijas daba, kas ir ārkārtīgi strauja, prasīga un vadās pēc zināmiem noteikumiem, kā arī atrašanās tālu no mājām mani ietekmēja. Kaut kā dabīgi pārņēma melanholija pēc vietas, no kurienes nāku. Sentiments par bērnību, tās nesteidzību, vienkāršību un ciešo saikni ar dabu.

Uzsākot veidot kolekciju, vēl nebija skaidrības, kurp eju un kas tas beigās būs, bet bija vēlme tajā ielikt tieši šīs sajūtas.

Līdzās naudas balvai laureātam tiek piedāvāta arī iespēja stažēties H&M galvenajā birojā Stokholmā, kuru gan var arī apmainīt pret grantu. Kāda bija jūsu izvēle un kāpēc?

Es izvēlējos naudas balvu, jo man ir vīzija, uz kuru tiecos jau vairāk nekā 10 gadus. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu vēlējusies veidot savu zīmolu. No vienas puses, tas nav sarežģīti, to var darīt jebkurš. Taču man ir svarīgi, lai tas būtu konkurētspējīgs un lai tam būtu sava vieta lielajos modes industrijas džungļos. Šis ir iemesls, kālab uz eju uz šo mērķi tik ilgi un pārdomāti.

Esmu stažējusies modes namos Ņujorkā, šobrīd pienācis laiks realizēt savu ideju, un H&M balva to palīdzēs paveikt bez kompromisiem.

Kā redzat modes un savu kā dizainera nākotni laikā, kad pasaules degpunktā ir klimata pārmaiņas? Nav noslēpums, ka modes daba ir visai duāla. Kā nesen, viesojoties Rīgā, izteicās dāņu modes dizainers Henriks Vibskovs – jebkurš viņa izvēlētais videi šķietami draudzīgais risinājums ir ar savām blaknēm (organiskā kokvilna patērē lielākus ūdens resursus utt.). Viņaprāt, vienīgais risinājums, kas patiešām nozīmētu reālas un radikālas pārmaiņas, būtu utopiska ideja uz desmit gadiem apturēt industrijas darbību, tādējādi mudinot cilvēkus patērēt to, kas jau ir viņu drēbju skapjos vai ir jau saražots. Un šajā laikā modes dizaineriem sadarbībā ar zinātniekiem būtu jāizstrādā industrijas tālākās attīstības vīzija, kas būtu patiešām videi draudzīga.

Arī es biju šajā Henrika Vibskova lekcijā. Esmu daudz domājusi par šo tēmu, un jāatzīst, ka mani urda šie jautājumi. Klimata problēmas ir aktuālas ne tikai modes, bet visu dzīves jomu kontekstā: pārtika, transports, arhitektūra, nepārstrādājamie materiāli utt. Mums jādomā par to, kā dzīvojam un kā vēlamies dzīvot nākotnē. Šobrīd vidējais patērētājs nevēlās iedziļināties šādos jautājumos. Manuprāt, mode pastāvēs vienmēr un neviens šo industriju neapturēs. Tā ir mūsu kultūras sastāvdaļa un valoda. Taču svarīgi ir nošķirt “augsto" modi no “ātrās” modes. Arvien lielāks skaits industrijas zīmolu izvēlās caurspīdīgu darbību – atklājot ražotņu vietu un izmantotos materiālus. Šī brīža galvenā problēma ir masu ražošana. Tā ir kā liela izgāztuve un manī apslāpē prieku par to, ko daru.

Mana kolekcija tika veidota, balstoties bērnības atmiņās, kad ar mammu kopā adījām džemperus. Tas bija laiks, kad drēbes nopirkt mums nebija iespējas, tādēļ viss bija pašu šūts un adīts. Ar šādu pieeju apģērbs ieguva pavisam citu vērtību – par to bija jārūpējas, nevis jāizmet pēc otrās valkāšanas reizes.

Antverpenes skolā bieži notika lekcijas saistībā ar ilgtspējīgu modes dizainu. Piemēram, Close The Loop/sustainable fashion platform daudz stāstīja par šķiedrām un audumiem, kuri ir dabai saudzīgāki. Tāpat arī ITC Ethical Fashion Initiative pievērsās šai tēmai, un tieši viņu pārstāvis mani iedvesmoja sadarboties ar Latvijas amatniekiem. Šādu kompāniju rašanās un diskusija par konkrēto jautājumu, manuprāt, ir progress, kas ietekmēs modes industrijas nākotni.

Kādas ir trīs galvenās atziņas, ko esat sapratusi par modi, studējot Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā?

Mode, pirmkārt, ir dizains, nevis māksla.

Mode prasa daudz darba, un Antverpenes Karaliskā mākslas akadēmija iemācīja atšķirību starp modes “patikšanu” un modes radīšanu.

Mode var patikt un var nepatikt, bet ikviens ir daļa no tās.

Ja pieņem, ka mode ir universāla valoda, cik bagāta un daudzpusīga tā šobrīd ir? Kāds ir tās vēstījums?

Manuprāt, šodien tā kaut kādā mērā ir eklektiska. Ir grūti pateikt, kas tieši ir raksturīgākais šī brīža modei, jo tiek miksēts viss iespējamais. Modē ir gan minimālisms, gan maksimālisms, gan pieticība, gan radoša pārbagātība. Es domāju, mēs dzīvojam lieliskā laikā, kad ir absolūta brīvība it visā.

Jūsu kolekcijā izmantoto adīšanas tehniku un rakstus iedvesmojušas bērnības atmiņas, proti, pirmsinterneta laiks. Būtībā tā iemieso jūsu “ģenētisko kodu” laikmetīgā interpretācijā. Kāpēc jums tas šobrīd šķita svarīgi?

Es vēlējos uz mirkli apturēt laiku, kas šobrīd ir straujš un nekontrolējams. Būt kopā ar latviešu amatniekiem, lai, līdzīgi kā bērnībā, atkal izjustu prieku par to, ko daru. Amatnieks, atšķirībā no lielas daļas modes industrijas ražotāju, savu darbu dara prieka un mīlestības dēļ.

Protams, man šobrīd ir ļoti aktuāli apzināties nacionālo piederību/identitāti. Patiesībā – tas ir bijis aktuāli kopš brīža, kad iestājos Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā, kur ir internacionāla vide un, līdzīgi kā sportā, vairs nekonkurē indivīds, bet gan nacionalitāte. Manuprāt, Baltijas valstis ir vēl līdz galam neatklāts un dotajā brīdī apkārtējiem interesants reģions.

Kā modes industriju ir izmainījis digitālais laikmets?

Informācija pārvietojas raķetes ātrumā. Viss ir iespējams, viss ir pieejams un ātri sasniedzams. Tas, protams, ir labi un slikti vienlaikus. Man kā jaunam dizainerim no Latvijas tas ir brīnišķīgi, jo ikdienā, nemainot lokāciju, varu komunicēt caur sociālajiem medijiem ar konsultantiem, investoriem, mentoriem utt.

Kā cilvēku ietekmē tas, ko viņš nēsā?

Tas viņu ietekmē it visā. Tas iespaido viņa attieksmi, pašapziņu, pārliecību, piederību, brīvību.

Es nezinu, kā ir citiem, bet man, no rīta pamostoties, ne vienmēr izdodas būt labā garastāvoklī, un apģērbs palīdz mainīt iekšējās sajūtas.

Kā dizaineru ietekmē vieta, kur viņš rada? Vai redzat Latviju kā sava zīmola galveno mītnes zemi?

Ļoti ietekmē. Jau pieminēju savu bērnību, kas pavadīta ciešā saiknē ar Latvijas dabu. Es uzaugu kopā ar ļoti iedvesmojošiem, radošiem jauniešiem no dažādām jomām. Savukārt, veidojot kolekciju,  spēku, impulsu un pārliecību vadīties pēc savām sajūtām, ļauties savai mentalitātei un pieredzei deva mani mentori Valters van Beirendonks (Walter van Beirendonck), Dirks van Sāne (Dirk van Saene), Manona Kindiga (Manon Kündig), Drīss van Notens (Dries van Notten).

Šobrīd gan vēl kāds laiks jāpavada ārpus Latvijas, taču tā īsti nav mana izvēle – tā ir situācija, kas jāakceptē.