"ARRRGH! Monsters in Fashion"

Kā jūs uzzinājāt, ka jūsu tērpi tiks iekļauti izstādē? Kā notika izvēle un tieši, kuri tērpi Atēnās ir apskatāmi?

Izstādes kurators Vassilis Zidianakis mūs uzmeklēja pagājušajā gadā, bija pamanījis mūsu darbus Francijā. Izstādei tika izvēlēta viena cepure no kolekcijas “Privātdetektīvs” un divas no “Naktsmurgiem”. Taču vislielākais prieks nenoliedzami ir par grāmatu. Tā tomēr ir paliekoša vērtība, ne žurnāls, kas iznāk un jau pēc mēneša ir pagaisis.

Vai modei šodien piemīt spēja ietekmēt procesus jeb tā tikai reflektē par apkārt notiekošo?

Es domāju, ka mode tomēr vairāk reflektē par notiekošo. Turklāt ļoti dažādi, ņemot vērā, ka tāda ir arī pasaule mums apkārt, cilvēki, interešu grupas. Taču spilgti izjūtamas ir, manuprāt, divas lietas – piezemētība un tāds pašmērķīgs ekscentrisms. Piezemētība tādā ziņā, ka ļoti daudzi brendi šobrīd izmanto jau vispārzināmas un salīdzinoši drošas shēmas. Sak, es zinu, ka radīšu to un to, darīšu tā un tā – gatavu paketi, kurā nav nekādu pārsteigumu un, kas uzlūkojot arī neizraisa nekādu iedvesmu. Otra galējība, ko arī grūti nosaukt par iedvesmojošu, ir pašmērķīgs uzmanības piesaistīšanas ceļš. Piemēram, dizainera mērķis ir ģērbt Lēdiju Gāgu un viņš dara visu, lai tas tā notiktu. Vienlaikus arī tas ir ļoti paredzams ceļš. 

Man liekas, ka galvenais, interesantākais un arī lielākais izaicinājums ir caur apģērbu, modes tēliem parādīt gudrību, asprātību. Kad uzlūkojot konkrētu lietu, tu redzi to stāstu, kurš vienlaikus ir gan spilgts pats par sevi, gan cieši saistīts ar laiku. Tāda gudri pasniegta sava laika sajūta, kas tevi nedaudz apstādina, liek padomāt, iedziļināties. Tā ir tā latiņa, uz kuru mēs gribam tiekties. Nevis uzbūvēt pēc konkrētas shēmas iepakotu brendu, bet darīt tā, lai pašiem ir gandarījums un iedvesma no procesa. Turklāt, lai tas viss notiek dabiski. Manuprāt, galvenais ir atrast skaistumu tajā, ko tu dari.

Vai šodien modē un vispār dzīvē ir iespējams novilkt robežu starp “skaisto” un “neglīto”? 

Monstrs jau arī it kā ir kaut kāds hibrīds. Manuprāt, skaistas ir dzīvas un dabiskas lietas. Tādas, kas nav radītas speciāli – lai kādu šokētu, būtu cool. Mākslīgas, samocītas lietas nav skaistas. Protams, tas ir arī mirkļa sajūtu un emociju jautājums. Arī gaumes. Reizēm vērojot cilvēkus ielās, uzreiz var pamanīt tos, kas ar savu ārējo veidolu it kā vēlas būt piederīgi kādam konkrētam “līmenim”. Tu it kā uzreiz redzi viņa domāšanas veidu, ietekmes. Tādu samocītību.