Andres Serrano (1950). Krucifiksa gredzens, 2014

Ceļvedis: “Mākslinieku radītās rotas. No Pikaso līdz Kūnsam” 0

Piecu zīmīgāko pieturas punktu izlase

Arterritory.com
03/11/2017

Arterritory.com rīkotā izstāde “Mākslinieku radītās rotas. No Pikaso līdz Kūnsam. Diānas Venē kolekcija” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē ir pirmā reize, kad Latvijā vienkopus skatāms tik ievērojams skaits mākslas darbu (113 vienības), kurus radījušas hrestomātiskas 20. un 21. gadsimta pasaules mākslas vēstures personības. Šķiet, ikviens no kopumā 81 garās mākslinieku saraksta uzvārdiem ir mākslai pietuvināto lokam labi zināms – šī ekspozīcija ir kā savveida kompakts ceļvedis ne tikai mākslas vēsturē, bet arī šodienas aktuālās mākslas ainā. Arterritory.com piedāvā savu piecu zīmīgāko pieturas punktu izlasi.

Mens Rejs (1890-1976)
OPTISKAIS STĀSTS
1974


Mens Rejs (1890–1976). Optiskais stāsts. Zelts, 9.7 x 18 cm. 79. no 100 vienību tirāžas, 1974

Amerikāņa Mena Reja dzīvē tikpat zīmīgs atskaites punkts kā ASV bija arī Francija. Viņa vārds tiek cieši saistīts ar dadaistiem un sirreālistiem. Mens Rejs radoši izpaudies glezniecībā un grafikā, rakstījis dzeju un atstājis zīmīgu mantojumu fotogrāfijā, no kura daļa 20. gadsimta mākslas vēsturē tiek uzskatīta par skaistuma ikonogrāfiskiem paraugiem, savukārt citi – fotogrammas, ko viņš sauca par rayographs,– ir liecības eksperimenta būtiskumam viņa daiļradē.

1969. gadā Parīzē Mens Rejs satika itāļu juvelieri Džankarlo Montebello, un abu sadarbībā tapa astoņas rotas. Visleģendārākā no tām ir maska “Optiskais stāsts”.

Kā atceras Montebello, “viss sākās ar Mena Reja skici, viņš uzzīmēja brilles, kam vajadzēja būt izpildītām tīrā zeltā – ar ļoti smalkām, tikpat kā nemanāmām eņģītēm. To veidols bija izteikti glamūrs, jo viņa sieva Džuljeta bija amerikāniete un Mens Rejs bija iecerējis brilles dāvināt viņai. Viņš tās nosauca par Sel et Poivre (“Sāls un pipari”): briļļu lēcas bija veidotas no perforēta zelta, un, viņaprāt, atbilstoši sirreālisma un dadaisma garam tas bija visprecīzākais apzīmējums. Lai cik dīvains arī šķistu to gana ekstravagantais ārējais veidols, tās uzliekot, redzamība bija perfekta un vienlaikus tika aizsargātas acis. Perforēto lēcu ideju Mens Rejs bija aizguvis no aizraušanās ar sporta automašīnām. Tolaik visas sporta mašīnas bija kabrioleti, un to vadītājiem bija nepieciešamas īpašas brilles, lai pasargātu acis. Tās parasti bija no alumīnija, ar perforētām lēcām, lai braucot autovadītāja acīs neiekļūtu odi un citi kukaiņi. Kad briļļu modelis bijis gatavs, Montebello lūdzis labam draugam to nogādāt Menam Rejam Parīzē. Saņēmis brilles, Mens Rejs tās iedeva Džuljetai, kura tās uzlika, un viņi tūlīt pat šo mirkli iemūžināja polaroīdā. Vēlāk brilles paņēma viņas draudzene, piemērīja – un tajā pašā mirklī tās saplīsa. Tas notika tālab, ka, būdamas darinātas no zelta, brilles bija gana smagas, savukārt eņģes – mazas un ļoti smalkas. Tās vienkārši neizturēja svaru. Taču Mens Rejs problēmu acumirklī atrisināja. Kā fotogrāfs viņš lieliski zināja, kā tikt galā ar šādām situācijām. Viņš paņēma gabalu melna auduma, izgrieza ovālu, izjauca brilles un pārveidoja tās maskā, nu jau citā veidolā tās atkal atdodot Džuljetai.

Pēcāk viņš man uzrakstīja, kas noticis, pievienojot polaroīda fotogrāfijas un skici. Vēlāk es to interpretēju kā venēciešu masku, jau ar visu degunu... Tai tika radītas simt kopijas, kas nozīmē, ka 100 cilvēkiem bija (ir) šī maska.”

Kīts Herings (1958-1990)
RĀPOJOŠAIS MAZULIS
1989


Kīts Herings (1958–1990). Rāpojošais mazulis. 18 karātu zelts, 4.5 x 7 cm. 28. no 200 vienību tirāžas, 1989

Amerikāņu mākslinieka Kīta Heringa kontekstā vienmēr tiek minēts fakts, ka viņa māksla atradās vistiešākajās attiecībās ar 20. gadsimta 80. gadu Ņujorkas ielu kultūru un grafiti, un tās stāsta galvenie varoņi bija cilvēces mūžīgās tēmās: piedzimšana, nāve, sekss un karš. Viņa mākslas enerģija un optimisms, biezi vilkta līnija un krāsainība padarīja viņu populāru visplašākajā auditorijā. 1988. gadā viņam diagnosticēja AIDS, un nākamajā gadā viņš nodibināja Kīta Heringa fondu, lai atbalstītu dažādas bērnu programmas un organizācijas, kas tika radītas ar mērķi cīņai ar šo 20. gadsimta beigu lielāko biedu. Kīts Herings aizgāja mūžībā 31 gada vecumā 1990. gadā.

Diāna Venē Kītu Heringu pazinusi ļoti labi: “1987. gadā, būdama vēl žurnāliste, es viņu intervēju Parīzē. Herings toreiz tur strādāja pie freskas Necker Children's Hospital. Savā dienasgrāmatā viņš vēlāk rakstīja: “Es radīju šo gleznojumu, lai iepriecinātu slimnīcā nokļuvušos bērnus – šodien un nākotnē.” Tas joprojām tur atrodas. Herings bija brīnišķīgs cilvēks. Šī broša, kuras nosaukums ir “Rāpojošais mazulis”, iemieso vienu no viņa darbu raksturīgākajiem tēliem. Dzīves, enerģijas, prieka un cerību simbolu.”

Bernārs Venē (1941)
NENOTEIKTA LĪNIJA
2006


Bernārs Venē (1941). Nenoteikta līnija. Sudrabs. Vienā eksmeplārā, 2000

Franču mākslinieks Bernārs Venē ir viena no spilgtākajām aktuālās mākslas ainas personībām šodienas pasaulē. Visbiežāk dēvēts par konceptuālistu, Venē strādājis ar visdažādākajiem medijiem – glezniecību, instalāciju, zīmējumu, tēlniecību, skatuves dizainu, kino, rakstījis mūziku un pat debi- tējis kā horeogrāfs. Ievērību 20. gadsimta 60. gados izpelnījās viņa savam laikam radikālās instalācijas – amorfie ogļu, grants un asfalta krāvumi, kā arī “industriālās gleznas”, kur viens no izmantotajiem materiāliem bija darva.

Kopš 1966. gada, kad Venē pārcēlās uz Ņujorku, viņš ir saistīts gan ar Amerikas, gan Eiropas mākslas scēnu. Bernāram Venē pieder arī viena no konceptuāli spēcīgākajām un vienlaikus personiskākajām mākslas kolekcijām pasaulē.

Diānai Venē kolekcijas pirmsākumi meklējami mirklī, ka tēlnieks Bernārs Venē viņu bildināja ap  kreisās rokas zeltnesi aptinot sudraba stienīti , kas tik ļoti atgādināja viņa skulptūras.

Andress Serrano (1950)
KRUCIFIKSA GREDZENS
2014


Andres Serrano (1950). Krucifiksa gredzens. Galerija miniMasterpiece. 18 karātu zelts. 2. no 2 vienību tirāžas, 2014

Amerikāņu fotogrāfs Andress Serrano sevi raksturo kā “konceptuālistu ar kameru”, tālab nav nekā pārsteidzoša faktā, ka viņš vairākkārt izteicies par Marselu Dišānu kā sev tuvāko mākslinieku. Savulaik jaunībā aizrāvies ar glezniecību, un šī senā kaislība atstājusi pēdas Serrano mākslinieciskās izteiksmes veidā, kam raksturīga monu- mentalitāte un ekspresija. Savos darbos fotogrāfs manipulē ar sakrālajiem sižetiem un tēliem. Viņa slavenākais darbs noteikti ir "Kristus urīnā" kas savulaik izraisīja īstenu skandālu un ko ne reizi vien sadusmotie centušies iznīcināt. Serrano aizstāvoties saka, ka vēlas atklāt to, cik sekla ir mūsdienu pasaule, kas komercializē savas ikonas.

“Šo gredzenu mēs abi ar Andresu Serrano radījām kopā,” stāsta Diāna Venē, piebilstot: “Tiesa, nekad nebiju iedomājusies, ka viņš varētu radīt rotu - līdz kādudien Serrano piezvanīja, sakot, ka viņam ir šāda ideja, un jautāja, vai es piekristu sadarboties. Tā tas notika.”

Žaume Plensa (1955)
DOMA PIEPILDA BEZGALĪBU
2010


Žaume Plensa (1955). Doma piepilda bezgalību. Šefela galerija. Zelts, āda. ø 8.5 cm. 2. no 7 vienību tirāžas, 2010

Katalāņu mākslinieks Žaume Plensa tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem tēlniekiem aktuālās mākslas ainā. Viņa skulptūrām raksturīgs trauslums un monumentalitāte vienlaikus, tās izaicina intelektu un reizē atmodina emocijas. Viņš pats uzsver, cik lieliski jūtas kā tēlnieks un cik svarīga mākslas sastāvdaļa ir mākslinieka roku pieskāriens. Viens no zināmākajiem Žaumes Plensas darbiem ir nerūsējošā tērauda skulptūras – ažūras lielformāta galvas, kuru formu veido transparenta alfabēta burtu mežģīnes, kas par darba sastāvdaļu padara arī telpu vai vidi, kur tas izstādīts.

Šī kaklarota ir Žaumes Plensas instalācijas Jerusalem (2006) miniatūra. Oriģinālajā darbā skatītājs tika aicināts ieskandināt 18 milzīgus gongus, ko greznoja vārsmu rindas no ķēniņa Zālamana grāmatas. Kaklarotā izmantots tas pats zelta apļa motīvs, un tā centrā iegravēti vārdi One thought fills immensity (“Doma piepilda bezgalību”).